10. pants

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas

tiesības, proti, tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu,

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

apjomā. Izskatāmajā lietā skarts jautājums tikai par Saeimai

Satversmē noteiktajām likumdošanas tiesībām.

Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetences attiecības,

ir atzīts: lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu,

pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi

pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne vien padara

pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un

adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 7. punktu). Likumdevējs likumdošanas procesā

izlemj tos jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un

pilnvaro Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju izdot

tiesību normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai.

Tomēr jebkurā gadījumā, kad likumdevējs pilnvaro Ministru

kabinetu izdot ārējos normatīvos aktus, attiecīgajam

pilnvarojumam ir jāsaglabā varas savstarpējās kontroles un

līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts

principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu].

Saeima, darbojoties kā likumdevējs, nav tiesīga nodot izpildvarai

izlemšanai tādus jautājumus, kuri saskaņā ar Satversmi ir tikai

pašas Saeimas ekskluzīvajā kompetencē.

Likumdevējs, pilnvarojot izpildvaru izstrādāt regulējumu kādā

jautājumā, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp

likumdevējvaru un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras

pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz

ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

10.2. punktu). Lemjot par deleģējumu, likumdevēja pienākums

ir apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar

pamattiesībām.

Tātad tikai tad, ja Saeima, deleģējot Ministru kabinetu

izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, ir ievērojusi Satversmē

noteikto valsts varas dalīšanas principu, Ministru kabinetam ir

tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Satversmes tiesa jau

norādījusi, ka Ministru kabinets nedrīkst izdot noteikumus

likumdevēja kompetencē esošos jautājumos. Par tādu svarīgu un

nozīmīgu sabiedriskās dzīves jautājumu reglamentāciju, kuros

nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija,

jālemj likumdevējam pašam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2008-08-0306 16.1. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs pats

ir izlēmis visus svarīgākos jautājumus un vai Ministru kabinets,

pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojies pilnvarojuma robežās.