4. pants

Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64. pantam.

4.1. Ekonomikas ministrija pievienojas Ministru

kabineta paustajam viedoklim, ka apstrīdētā norma pieņemta nolūkā

aizsargāt elektroenerģijas lietotāju tiesības saņemt

elektroenerģiju par prognozējamu cenu un novērst nesamērīgu OIK

ietekmi uz elektroenerģijas kopējo cenu.

Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets esot rīkojies tam

piešķirtā pilnvarojuma robežās. Apstrīdētajā normā esot iekļauts

jauns nosacījums, kuram izpildoties ražotāji iegūst tiesības

kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma

ietvaros. Turklāt apstrīdētā norma neesot attiecināma uz tiem

komersantiem, kuri jau ieguvuši tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi, pieņemot

apstrīdēto normu, attiecībā uz tiem komersantiem, kuri jau

saņēmuši tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros vai tiesības saņemt garantētu maksu par

elektrostacijā uzstādīto jaudu, esot ievērots tiesiskās paļāvības

princips.

4.2. Ekonomikas ministrija piekrīt Ministru kabineta

argumentiem, ka ar apstrīdētās normas pieņemšanu neesot pārkāptas

Direktīvas 2009/28/EK prasības attiecībā uz Latvijai noteiktā

mērķa sasniegšanu atjaunojamās enerģijas jomā. Direktīvas

2009/28/EK prasības dalībvalstīm esot saistošas, tomēr tas, ar

kādiem līdzekļiem šīs direktīvas mērķi tiks sasniegti, paliekot

katras dalībvalsts kompetencē.

Turklāt ne vienmēr atbalsta mehānismi esot novirzāmi tieši

elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem.

Ikviena dalībvalsts esot tiesīga izvēlēties, kāda loma katram no

enerģētikas sektoriem (elektroenerģija, siltumenerģija,

transports) būtu piešķirama. Latvijā 2013. gadā elektrības

sektors veidojis vien 16 procentus no enerģijas galapatēriņa.

Svarīgāk esot veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu

siltumapgādes nozarē, jo siltumenerģijas īpatsvars enerģijas

galapatēriņā 2013. gadā sasniedzis 58 procentus.

4.3. Apstrīdēto normu varot uzskatīt par pārejas

regulējumu līdz jauna atbalsta mehānisma izveidei. Apstrīdētā

norma tās sākotnējā redakcijā esot pieņemta tāpēc, ka tobrīd

Saeimā risinājušās diskusijas par likumprojektu

"Atjaunojamās enerģijas likums", kas citastarp

paredzējis ieviest jaunus atbalsta mehānismus atjaunojamo

energoresursu izmantošanas veicināšanai, lai tādējādi nodrošinātu

Direktīvas 2009/28/EK mērķu sasniegšanu. Vēlāk apstrīdētajā normā

noteiktais termiņš ticis pagarināts līdz 2016. gada 1. janvārim,

jo bijis nepieciešams panākt efektīvāku atjaunojamo energoresursu

izmantošanu. Proti, lai Latvija izpildītu savu apņemšanos

attiecībā uz plašāku no atjaunojamiem energoresursiem ražotas

enerģijas patēriņu, arī periodā līdz 2020. gadam esot

nepieciešami valsts atbalsta pasākumi. Tomēr vajagot ņemt vērā

Eiropas Komisijas vadlīnijās "Pamatnostādnes par valsts

atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.-2020.

gadam" noteikto, proti, to, ka, sākot ar 2016. gadu, būs

nepieciešams pāriet uz tirgus principiem atbilstošu valsts

atbalsta mehānismu. Šā iemesla dēļ esot secināts, ka līdzšinējo

atbalstu saskaņā ar Noteikumiem Nr. 262 pēc 2016. gada 1. janvāra

vairs nebūs iespējams turpināt.