105. punktsparedz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

1garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas

2mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot

3par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas

4(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra

5sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

6novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

7Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī personas ekonomiskās

8intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt

9Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram,

10Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

112013-21-03 10.1. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma par

12tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 11.1. punktu).

13Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību

14(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

15tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

16Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

17varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes

18ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai

19pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas

202010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu

21un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

22punktu).

2310.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

24neatkarīga demokrātiska republika.

25Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā

26pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts

27pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus,

28tostarp tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas

292010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4.

30punktu).

31Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, mainot tiesisko

32regulējumu, valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām

33attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem tiesību aktiem un

34jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

35ar konkrētu tiesību normu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp

36prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās

37tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, un ietver valsts pienākumu

38pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā

39gadījumā tiktu mazināta personu uzticība valstij un tiesībām.

40Taču, lai nodrošinātu valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves

41apstākļiem, šis princips neizslēdz valsts iespēju grozīt

42pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips arī

43prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

44saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām sabiedrības

45interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts

46(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

47Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2014. gada 19.

48marta sprieduma lietā Nr. 2013-13-01 7.1. punktu).

4911. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesiskās

50paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties

51(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā

52Nr. 2010-59-01 4. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā

53Nr. 2014-12-01 14.2. punktu). Lai konstatētu, ka personai

54radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai

55īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips aizsargā tikai tādas

56tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk.

57Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

582004-03-01 8. punktu). Tiesiskās paļāvības principam ir

59jāaizsargā personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma

60grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu

61tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006.

62gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu un

632013. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 10.2.

64punktu).

65Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā īpašuma

66tiesību ierobežojums izriet no apstrīdētajā normā noteiktā

67lieguma saņemt pilnīgu zaudējumu kompensāciju no Autotransporta

68direkcijas. Savukārt Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība

69izpaužoties apstāklī, ka pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās

70tie bija tiesīgi saņemt pilna apmēra zaudējumu kompensāciju.

71Pieteikuma iesniedzēji esot paļāvušies uz šāda tiesiskā

72regulējuma un zaudējumu kompensēšanas kārtības nemainīgumu

73(sk. lietas materiālu 1. sēj. 5.-9. un 19.-24. lpp.).

74Tāpat Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka Satversmes 105.

75pants esot jāanalizē kopsakarā ar Satversmes 1. pantu un no tā

76izrietošajiem tiesību principiem, jo Satversme esot vienots

77veselums un tajā ietvertās tiesību normas esot cieši saistītas.

78Lai pilnīgāk un objektīvāk noskaidrotu minēto normu saturu, tās

79esot interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

80lietas materiālu 1. sēj. 19. lpp.).

81Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā

82paļāvība izpaužas kā vēlme saņemt no Autotransporta direkcijas

83līgumtiesisku saistību izpildījumu tādā apmērā, kāds līgumu

84slēgšanas brīdī bija noteikts normatīvajos tiesību aktos. Šādā

85izpratnē tiesiskā paļāvība ir cieši saistīta ar tiesībām uz

86īpašumu. Tādēļ tiesiskās paļāvības princips izskatāmajā lietā

87vērtējams kopsakarā ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu kā

88viens no šā ierobežojuma tiesiskumu raksturojošiem

89kritērijiem.

90Līdz ar to apstrīdētās normas

91atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar

92iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu.

9312. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

94Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un no

95Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam,

96visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā

97uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma

98vispār šādas tiesības ierobežo. Šajā jautājumā lietas dalībnieki

99ir pauduši atšķirīgus viedokļus.

10012.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka tie ir

101sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji, kas veic pasažieru

102pārvadājumus ar autobusiem. Tie esot ieguvuši tiesības slēgt ar

103Autotransporta direkciju līgumus par sabiedriskā transporta

104pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos.

105Līgumu slēgšanas brīdī normatīvie tiesību akti esot paredzējuši

106tiesības saņemt pilnu kompensāciju par sabiedriskā transporta

107pakalpojumu sniegšanas rezultātā ciestajiem zaudējumiem. Tomēr

108šādas tiesības esot liegtas ar apstrīdētās normas pieņemšanu.

109Pieteikuma iesniedzēju izdevumi esot pārsnieguši apstrīdētajā

110normā noteikto maksimālo kompensējamo zaudējumu apmēru, tādēļ tie

111neesot saņēmuši pilna apmēra kompensāciju.

112Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes 105. pantā

113garantētās tiesības uz īpašumu ar apstrīdēto normu tiek

114ierobežotas divējādi. Pirmkārt, apstrīdētā norma ierobežojot

115tiesības iegūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no tiesībām

116sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus. Otrkārt, apstrīdētā

117norma ierobežojot tiesības saņemt saistību izpildījumu no

118pasūtītāja - Autotransporta direkcijas (sk. lietas materiālu

1191. sēj. 1.-9. lpp.).

120Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Pieteikuma iesniedzēju

121un Autotransporta direkcijas noslēgtajos līgumos nav noteikts

122precīzs zaudējumu kompensācijas apmērs, nedz arī šīs

123kompensācijas aprēķināšanas kārtība. Tā vietā līgumos esot

124ietverta atsauce uz zaudējumu kompensācijas apmēra aprēķināšanu

125normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Tas nozīmējot, ka

126Pieteikuma iesniedzēji nevar izvirzīt nekādus no līguma

127izrietošus prasījumus, pamatojoties uz normatīvajiem tiesību

128aktiem, kas ir zaudējuši spēku. Tādējādi konkrētajā gadījumā

129neesot ierobežotas Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesības

130Satversmes 105. panta izpratnē (sk. lietas materiālu 5. sēj.

131112.-114. lpp.).

13212.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

133panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver

134īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu

135pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas

1362007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu

137un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7.

138punktu).

139Izskatāmajā lietā tiesības gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko

140labumu no sava īpašuma izmantošanas ir nošķiramas no Pieteikuma

141iesniedzēju tiesībām saņemt līgumtiesisku saistību izpildījumu no

142Autotransporta direkcijas.

143Ekonomiskais labums, ko sabiedriskā transporta pakalpojumu

144sniedzēji gūst no līgumu izpildes, vienmēr ticis regulēts ar

145normatīvajiem tiesību aktiem. Šobrīd šāds regulējums ir ietverts

146Noteikumos Nr. 435, bet vēsturiski bijis ietverts Noteikumos Nr.

147341, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 26. oktobra noteikumos

148Nr. 1226 "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā

149radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā

150transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" un

151Ministru kabineta 2007. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 672

152"Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos

153zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta

154pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi

155Nr. 672), kas bija spēkā līgumu noslēgšanas brīdī.

156Personas tiesības izmantot savu īpašumu tā, lai gūtu pēc

157iespējas lielāku ekonomisko labumu, nenozīmē, ka valstij būtu

158pienākums subsidēt kādu komercdarbības veidu, lai nodrošinātu, ka

159attiecīgie komersanti gūst pēc iespējas lielāku ekonomisko

160labumu. Tas, cik lielu ekonomisko labumu Pieteikuma iesniedzēji

161ir tiesīgi gūt saistībā ar sabiedrisko autopārvadājumu līgumu

162izpildi, ir atkarīgs no noslēgto līgumu noteikumiem. Tomēr šādi

163apsvērumi ir vērtējami nevis kā tiesības gūt pēc iespējas lielāku

164ekonomisko labumu no īpašuma, bet gan kā tiesības saņemt saistību

165izpildījumu no pasūtītāja.

16612.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

167ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un līgumtiesiski

168prasījumi varētu tikt uzskatīti par īpašuma tiesību objektu.

169Abi Pieteikuma iesniedzēji ar Autotransporta direkciju 2008.

170gada 24. novembrī ir noslēguši līgumu par sabiedriskā transporta

171pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos.

172Abu līgumu noteikumi pēc būtības ir identiski, atšķiras vienīgi

173darba uzdevumi. Tiesības saņemt zaudējumu kompensāciju atbilstoši

174Pieteikuma iesniedzēju un Autotransporta direkcijas noslēgtajiem

175līgumiem var tikt uzskatītas par īpašuma tiesību objektu.

176Attiecībā uz norēķinu kārtību līgumu 2.1. punktā ir noteikts,

177ka pasūtītājs (Autotransporta direkcija) apņemas pārvadātājam

178(katram no Pieteikuma iesniedzējiem) kompensēt pilnā apmērā ar

179sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas,

180kas pārsniedz pārvadātāja gūtos ieņēmumus par sabiedriskā

181transporta pakalpojumiem līguma darba uzdevumā minētajos

182maršrutos, normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

183Ministru kabinets pauž viedokli, ka iepriekš minētajos līgumos

184nav noteikts precīzs izdevumu kompensācijas apmērs, nedz arī tā

185aprēķināšanas kārtība, bet ir atsauce uz normatīvajos tiesību

186aktos paredzēto kārtību. Tomēr līgumos ir ietverta norāde par

187pilna apmēra izdevumu kompensāciju, kas līgumu slēgšanas brīdī

188atbilda arī spēkā bijušo Noteikumu Nr. 672 prasībām. Tiesības

189saņemt kompensāciju normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā

190nav aplūkojamas atrauti no attiecīgajā līguma normā ietvertās

191norādes uz pilna apmēra zaudējumu kompensāciju. Norāde uz

192normatīvajos tiesību aktos noteikto kārtību nenozīmē, ka

193grozījumi normatīvajos tiesību aktos varētu pēc būtības atņemt

194Pieteikuma iesniedzējiem tiesības saņemt saistību

195izpildījumu.

196Satversmes tiesa secina, ka līgumu slēgšanas brīdī Pieteikuma

197iesniedzēji varēja paļauties uz visu pamatoto izdevumu

198kompensācijas saņemšanu pilnā apmērā. Pieņemot apstrīdēto normu,

199Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis,

200nosakot kompensējamo izdevumu maksimālo apmēru.

201Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

202Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

20313. Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktais

204Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams,

205Satversmes tiesai ir jāizvērtē:

2061) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2072) vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

2083) vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo

209mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

210sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

21114. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

212normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

213esamības priekšnoteikums. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā

214ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105.

215pantam, visupirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzēju īpašuma

216tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu

217likumu, t.i.:

2181) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos tiesību

219aktos paredzēto kārtību;

2202) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

221normatīvo tiesību aktu prasībām;

2223) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

223varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

224paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

225aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes

226tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

227punktu).

228Noteikumi Nr. 341, kas ietver apstrīdēto normu, pieņemti

229Ministru kabineta 2012. gada 15. maija sēdē (sk. Ministru

230kabineta 2012. gada 15. maija sēdes protokola Nr. 27 20.

231punktu). Tie publicēti Latvijas Republikas oficiālajā

232izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2012. gada 8. jūnijā

233[sk.: Latvijas Vēstnesis, 2012. gada 8. jūnijs, Nr. 90

234(4693)] un stājušies spēkā nākamajā dienā. Pieteikuma

235iesniedzēji neapstrīd to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

236izsludināta normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā

237(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

238Lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka apstrīdētā norma

239būtu pieņemta vai izsludināta, pārkāpjot normatīvajos tiesību

240aktos noteikto kārtību. Tāpat no lietas materiāliem neizriet

241apsvērumi, kas norādītu, ka apstrīdētā norma nav pietiekami

242skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo

243tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas

244sekas.

245Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

246ir noteikts ar likumu.

24715. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

248apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

249ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

250labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

251lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pienākums norādīt leģitīmo

252mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas

253izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25.

254oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

255Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais

256mērķis ir sabiedrības labklājības veicināšana un citu cilvēku

257interešu aizsardzība, kas izpaužas kā sabiedriskā transporta

258pakalpojumu izmaksu ierobežošana un pārvadātājiem radušos

259zaudējumu pārmērīgas kompensācijas novēršana, - šai kompensācijai

260paredzēto līdzekļu efektīva izmantošana, vienlaikus saglabājot

261iedzīvotājiem pieejamus un kvalitatīvus sabiedriskā transporta

262pakalpojumus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 115. lpp.).

263Līdzīgi arī Noteikumu Nr. 341 anotācijā ir norādīts, ka

264izstrādātā kārtība motivēs pārvadātājus, kuriem viena kilometra

265pašizmaksa ievērojami pārsniedz vidējo, pārskatīt izmaksu apjomu

266[sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Sabiedriskā

267transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu

268kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa

269noteikšanas kārtība" sākotnējās ietekmes novērtējuma

270ziņojuma (anotācijas) 4. punktu. Pieejams:

271http://tap.mk.gov.lv/].

272Arī Pieteikuma iesniedzēji piekrīt šādai izpratnei par

273apstrīdētās normas leģitīmo mērķi (sk. lietas materiālu 1.

274sēj. 10. lpp.).

275Satversmes tiesa atzīst, ka Ministru kabineta rīcība, kas

276stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus ierobežot

277savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu

278ekonomiju, ir vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu. Ietaupītos

279līdzekļus iespējams izlietot citu sabiedrības vajadzību

280apmierināšanai, tostarp iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvu

281sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai.

282Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma

283leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.

28416. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

285mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

286Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu

287tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm. Arī šajā jautājumā

288izšķiroša nozīme ir samērīguma principam (sk. Satversmes

289tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

290punktu un 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03

29115. punktu).

292Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

293tiesa pārbauda:

294pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

295sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

296ierobežojuma leģitīmo mērķi;

297otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

298nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

299intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

300treškārt, vai rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko

301iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

302likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

303Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

304kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

305principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3062002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

307daļas 3.1. punktu).

30817. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

309piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

310vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

311Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai

312maksimālā izmaksājamās kompensācijas apmēra ierobežošana ar

313apstrīdēto normu var veicināt sabiedriskā transporta pakalpojumu

314sniedzēju ekonomiski atbildīgu rīcību, tādējādi nodrošinot arī

315valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un leģitīmā mērķa

316sasniegšanu.

317Valsts kontrole Revīzijas ziņojumā ir norādījusi uz dažādiem

318sabiedriskā transporta sniedzēju subsidēšanas kārtības trūkumiem.

319No Revīzijas ziņojuma izriet pārmetumi gan valsts iestādēm, kas

320nav spējušas nodrošināt pienācīgu kontroli pār sabiedriskā

321transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību, gan

322pārvadātājiem, kuru izdevumi un pieprasītās kompensācijas bez

323saprotama pamatojuma būtiski pieaugušas salīdzinājumā ar

324iepriekšējiem gadiem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

3252009. gada 22. decembra Revīzijas ziņojumu Nr. 5.1-2-3/2009

326"Valsts budžeta dotācijas sabiedriskā transporta pakalpojumu

327sniedzējiem piešķiršanas un izlietojuma atbilstība normatīvo aktu

328prasībām un mērķiem"). Šis Revīzijas ziņojums ir bijis

329viens no iemesliem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju

330subsidēšanas kārtības pārskatīšanai un Noteikumu Nr. 341, tostarp

331arī apstrīdētās normas, pieņemšanai (sk. lietas materiālu 5.

332sēj. 118. lpp.).

333Pieaicinātās personas - Valsts kontrole un T. Linkaits - ir

334norādījušas, ka apstrīdētās normas piemērošana uzskatāma par

335efektīvu līdzekli, kas stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu

336sniedzējus samazināt savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī

337valsts budžeta līdzekļu ekonomiju (sk. lietas materiālu 6.

338sēj. 186. lpp. un 7. sēj. 19. lpp.).

339Apstrīdētā norma pēc būtības rada aizskārumu tiem sabiedriskā

340transporta pakalpojumu sniedzējiem, kuru izdevumi pārsniedz citu

341sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju vidējos izdevumus.

342Tādējādi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji tiek

343stimulēti rīkoties efektīvi, samazinot savus izdevumus un

344iekļaujoties apstrīdētajā normā noteiktajās maksimālajās robežās,

345vai arī šie izdevumi netiks apmaksāti. Šādā veidā tiek sasniegts

346pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

347Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

348piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

34918. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

350nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

351pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda

352tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

353Pieteikuma iesniedzēji kā saudzējošākus līdzekļus ir

354norādījuši:

355pirmkārt, valsts iestāžu aktīvāku darbību, kontrolējot

356sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksu pamatotību,

357un atteikšanos kompensēt nepamatotos izdevumus;

358otrkārt, sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību

359pazemināšanu, pārvadājumu cenu paaugstināšanu vai īpašajām

360sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšanu;

361treškārt, valsts atbalsta samazināšanu citiem sabiedriskā

362transporta veidiem un līdzekļu novirzīšanu par labu

363autopārvadājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-17.

364lpp.).

365Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

366piedāvātie līdzekļi nespētu sasniegt pamattiesību ierobežojuma

367leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē vai arī prasītu nesamērīgus

368resursus no valsts (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.-135.

369lpp.).

37018.1. Pienācīga kontrole pār sabiedriskā transporta

371pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību nenoliedzami ir

372līdzeklis, kas var ierobežot valsts budžeta tēriņus. Tomēr valsts

373iestāžu realizētā kontrole pati par sevi nevar pilnībā aizstāt to

374efektu, ko dod apstrīdētajā normā ietvertie stimuli pašiem

375sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem ierobežot savu

376izdevumu apmēru. Tādējādi abi iepriekš minētie līdzekļi ir

377uzskatāmi par vienotu, uz valsts budžeta līdzekļu ekonomiju

378vērstu pasākumu kopumu. Tie nav savstarpēji aizstājami, jo abi

379kopā ir efektīvāki nekā katrs atsevišķi.

380Turklāt visu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju

381izdevumu audits prasītu nesamērīgus resursus no valsts.

382Satversmes tiesa ir atzinusi - ja izvirzīto leģitīmo mērķi var

383sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo

384mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no

385valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu

386pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas

3872010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2.

388punktu).

38918.2. Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes

390prasību pazemināšana, pārvadājumu cenu paaugstināšana vai

391īpašajām sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšana

392varētu ļaut ietaupīt valsts budžeta un sabiedriskā transporta

393pakalpojumu sniedzēju līdzekļus. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka

394iemesls, kādēļ valsts vispār iesaistās sabiedriskā transporta

395pakalpojumu subsidēšanā, ir nepieciešamība nodrošināt sabiedrībai

396pieejamus un kvalitatīvus transporta pakalpojumus.

397Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

398saudzējošākā veidā, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks

399līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

400kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk.

401Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

4022004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

403Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību

404pazemināšanas vai sabiedrības līdzmaksājumu paaugstināšanas

405rezultātā samazinātos šo pakalpojumu kvalitāte un pieejamība

406sabiedrībai. Tas būtu pretrunā ar kopējiem valsts transporta

407politikas mērķiem un nespētu nodrošināt leģitīmā mērķa

408sasniegšanu līdzvērtīgā kvalitātē.

40918.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka sabiedriskie

410autopārvadājumi ir ekonomiski izdevīgāki un plašāk izmantoti nekā

411pārvadājumi pa dzelzceļu, tādēļ arī valsts budžeta līdzekļi esot

412pārdalāmi par labu autopārvadātājiem.

413Pieaicinātā persona T. Linkaits, analizējot Transporta

414attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam, norāda, ka

415transporta politikas mērķis ir integrēt visus sabiedriskā

416transporta veidus, t.sk. pilsētas transportu, vienotā sabiedriskā

417transporta maršrutu sistēmā, ņemot vērā to, ka sliežu transports,

418kur vien tas ir ekonomiski pamatots, uzskatāms par prioritāru

419sabiedriskā transporta veidu. Latvijas transporta politika, arī

420ievērojot Eiropas Savienības transporta politikas principus,

421atbalstot dzelzceļa kā transporta mugurkaula funkcionēšanu.

422Autopārvadājumi pildot papildinošu funkciju un par galvenajiem

423pārvadājumiem varot būt vienīgi tur, kur dzelzceļa pārvadājumi

424nav pieejami vai pārvadājamo pasažieru skaits ir pārāk niecīgs

425(sk. lietas materiālu 6. sēj. 187. lpp.).

426Ja Ministru kabinets ir apsvēris, ar kādu līdzekli leģitīmais

427mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai

428nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt

429uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu

430grupai (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija

431sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu).

432Valstij ir tiesības noteikt transporta politiku, tostarp

433izvēloties arī prioritāri atbalstāmos transporta veidus un

434līdzsvarojot dažādiem transporta veidiem piešķiramo valsts

435atbalstu. Valstij nav pienākuma atbalstīt autopārvadājumus uz

436citu transporta veidu rēķina. Tādējādi nav saskatāmi alternatīvi

437līdzekļi, kas ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

438sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

439Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

440nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.

44119. Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums

442atbilst tā leģitīmajam mērķim, Satversmes tiesa pārbauda, vai

443labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību

444ierobežojumu.

445Atbilstoši Pieteikuma iesniedzēju aprēķiniem, pamatojoties uz

446apstrīdēto normu, par 2013. gadu akciju sabiedrībai

447"Nordeka" neesot izmaksāti 487 798,28 EUR un SIA

448"JELGAVAS AUTOBUSU PARKS" - 133 099,24 EUR (sk.

449lietas materiālu 1. sēj. 5. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma

450iesniedzēju tiesību ierobežojums ir vērtējams kā tādu mantisko

451tiesību ierobežojums, uz kuru īstenošanu Pieteikuma iesniedzējiem

452bija izveidojusies tiesiskā paļāvība.

453Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums

454periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām

455ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā

456nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums Satversmes tiesas izpratnē

457ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk.

458Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

4592011-17-03 14.1. punktu). Tiesiskās paļāvības princips ne

460vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā

461tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu

462pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk.

463Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

4642009-88-01 15. punktu). Tādējādi sabiedrības ieguvums no

465apstrīdētās normas piemērošanas vērtējams, salīdzinot sabiedriskā

466transporta pakalpojumu sniedzēju atbalsta kārtību pirms un pēc

467apstrīdētās normas spēkā stāšanās.

468Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā jau secinājusi, ka

469tāda atbalsta sistēma, kuras ietvaros sabiedriskā transporta

470pakalpojumu sniedzējiem visi zaudējumi tiktu kompensēti no valsts

471budžeta, pēc būtības izslēdz pašu sabiedriskā transporta

472pakalpojumu sniedzēju motivāciju samazināt iespējamo izdevumu

473apmēru. Var piekrist Valsts kontroles norādītajam, ka situācijā,

474kad ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītie

475zaudējumi tiek pilnā mērā kompensēti no valsts budžeta,

476sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji nav ieinteresēti

477sniegt izmaksu efektīvus pakalpojumus (sk. lietas materiālu 7.

478sēj. 18. lpp.). Tādējādi ir uzskatāms, ka tiesiskais

479regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā

480stāšanās, nespēja pilnvērtīgi veicināt tādu ekonomisku un

481atbildīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kas nodrošinātu

482sabiedrības interešu apmierināšanu.

483Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no tiesiskās paļāvības

484principa izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku

485pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir nozīmīga, jo personai,

486kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja

487pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju

488iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā

489regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku (sk. Satversmes

490tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

49124. punktu). Apstrīdētā norma ir pieņemta Ministru kabinetā

4922012. gada 15. maijā un stājusies spēkā 2012. gada 6. jūnijā.

493Tomēr atbilstoši Noteikumu Nr. 341 101. punktam tā ir piemērojama

494tikai no 2013. gada 1. janvāra. Tādējādi sabiedriskā transporta

495pakalpojumu sniedzējiem bija aptuveni seši mēneši laika, lai

496pārskatītu savu komercdarbības praksi un nodrošinātu izdevumu

497iekļaušanos apstrīdētajā normā un Noteikumu Nr. 341 1. pielikumā

498noteiktajās maksimālajās kompensējamo izdevumu robežās. Šāds

499laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka nodrošināta tiesiskās

500paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno

501tiesisko regulējumu.

502Apstrīdētā norma rada stimulu pašiem sabiedriskā transporta

503pakalpojumu sniedzējiem meklēt ekonomiski izdevīgākos

504risinājumus, tādējādi veicinot arī valsts budžeta līdzekļu

505ekonomiju. Kā norāda pieaicinātā persona S. Harbaceviča,

506transporta uzņēmumi varētu paļauties uz izdevumu kompensāciju

507tikai tiktāl, ciktāl tā nenoved pie Līgumam par Eiropas

508Savienības darbību neatbilstoša un nelikumīga valsts atbalsta

509saņemšanas. Regula Nr. 1370/2007 veicina ekonomiski pamatotu

510sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai atvēlēto

511līdzekļu izlietojumu. (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-32.

512lpp.). Tādējādi arī no Regulas Nr. 1370/2007 neizriet valsts

513pienākums nodrošināt visu zaudējumu kompensāciju neatkarīgi no

514sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju darbības

515efektivitātes.

516Valsts atbalsts sabiedriskā transporta pakalpojumiem tiek

517sniegts, lai nodrošinātu sabiedrībai pieejamus, kvalitatīvus un

518izmaksu efektīvus pakalpojumus, nevis lai atbalstītu nerentablu

519komercdarbību. Komersanti nevar savu darbību balstīt vienīgi uz

520valsts atbalstu. Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība,

521kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt

522peļņa ir atlīdzība par iniciatīvu un drosmi, darbojoties

523ekonomiskā riska un nenoteiktības apstākļos (sal. ar

524Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

5252010-12-03 18.3. punktu). Lietā nav materiālu, kas liecinātu,

526ka apstrīdētā norma padarītu sabiedriskā transporta pakalpojumu

527sniedzēju komercdarbību ekonomiski neiespējamu vai arī radītu

528ticamus maksātnespējas draudus.

529Sabiedrības ieguvums no tā, ka sabiedriskā transporta

530pakalpojumu sniedzēji tiek motivēti uzlabot savas darbības

531efektivitāti un valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti taupīgi,

532ir lielāks par atsevišķu sabiedriskā transporta pakalpojumu

533sniedzēju ciestajiem zaudējumiem.

534Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

535atbilstoši leģitīmajam mērķim un Satversmes 1. un 105.

536pantam.

537Nolēmumu

538daļa

539Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

540Satversmes tiesa

541nosprieda:

542atzīt Ministru kabineta 2012. gada

54315. maija noteikumu Nr. 341 "Kārtība, kādā nosaka un

544kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu

545saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā

546transporta pakalpojuma tarifu" 3. punktu par atbilstošu

547Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

548Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

549Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

550Tiesas sēdes priekšsēdētājs

551A.Laviņš