105. pants
paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas

mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot

par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī personas ekonomiskās

intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt

Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2013-21-03 10.1. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 11.1. punktu).

Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes

ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai

pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu

un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu).

10.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā

pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts

pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus,

tostarp tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4.

punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, mainot tiesisko

regulējumu, valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem tiesību aktiem un

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

ar konkrētu tiesību normu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp

prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, un ietver valsts pienākumu

pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā

gadījumā tiktu mazināta personu uzticība valstij un tiesībām.

Taču, lai nodrošinātu valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem, šis princips neizslēdz valsts iespēju grozīt

pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips arī

prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām sabiedrības

interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2014. gada 19.

marta sprieduma lietā Nr. 2013-13-01 7.1. punktu).

11. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesiskās

paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2010-59-01 4. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2014-12-01 14.2. punktu). Lai konstatētu, ka personai

radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai

īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips aizsargā tikai tādas

tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2004-03-01 8. punktu). Tiesiskās paļāvības principam ir

jāaizsargā personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma

grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu

tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006.

gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu un

2013. gada 12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 10.2.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā īpašuma

tiesību ierobežojums izriet no apstrīdētajā normā noteiktā

lieguma saņemt pilnīgu zaudējumu kompensāciju no Autotransporta

direkcijas. Savukārt Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā paļāvība

izpaužoties apstāklī, ka pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās

tie bija tiesīgi saņemt pilna apmēra zaudējumu kompensāciju.

Pieteikuma iesniedzēji esot paļāvušies uz šāda tiesiskā

regulējuma un zaudējumu kompensēšanas kārtības nemainīgumu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 5.-9. un 19.-24. lpp.).

Tāpat Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka Satversmes 105.

pants esot jāanalizē kopsakarā ar Satversmes 1. pantu un no tā

izrietošajiem tiesību principiem, jo Satversme esot vienots

veselums un tajā ietvertās tiesību normas esot cieši saistītas.

Lai pilnīgāk un objektīvāk noskaidrotu minēto normu saturu, tās

esot interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 19. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēju tiesiskā

paļāvība izpaužas kā vēlme saņemt no Autotransporta direkcijas

līgumtiesisku saistību izpildījumu tādā apmērā, kāds līgumu

slēgšanas brīdī bija noteikts normatīvajos tiesību aktos. Šādā

izpratnē tiesiskā paļāvība ir cieši saistīta ar tiesībām uz

īpašumu. Tādēļ tiesiskās paļāvības princips izskatāmajā lietā

vērtējams kopsakarā ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu kā

viens no šā ierobežojuma tiesiskumu raksturojošiem

kritērijiem.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar

iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu.

12. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un no

Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam,

visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā

uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma

vispār šādas tiesības ierobežo. Šajā jautājumā lietas dalībnieki

ir pauduši atšķirīgus viedokļus.

12.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka tie ir

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji, kas veic pasažieru

pārvadājumus ar autobusiem. Tie esot ieguvuši tiesības slēgt ar

Autotransporta direkciju līgumus par sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos.

Līgumu slēgšanas brīdī normatīvie tiesību akti esot paredzējuši

tiesības saņemt pilnu kompensāciju par sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniegšanas rezultātā ciestajiem zaudējumiem. Tomēr

šādas tiesības esot liegtas ar apstrīdētās normas pieņemšanu.

Pieteikuma iesniedzēju izdevumi esot pārsnieguši apstrīdētajā

normā noteikto maksimālo kompensējamo zaudējumu apmēru, tādēļ tie

neesot saņēmuši pilna apmēra kompensāciju.

Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes 105. pantā

garantētās tiesības uz īpašumu ar apstrīdēto normu tiek

ierobežotas divējādi. Pirmkārt, apstrīdētā norma ierobežojot

tiesības iegūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no tiesībām

sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus. Otrkārt, apstrīdētā

norma ierobežojot tiesības saņemt saistību izpildījumu no

pasūtītāja - Autotransporta direkcijas (sk. lietas materiālu

1. sēj. 1.-9. lpp.).

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Pieteikuma iesniedzēju

un Autotransporta direkcijas noslēgtajos līgumos nav noteikts

precīzs zaudējumu kompensācijas apmērs, nedz arī šīs

kompensācijas aprēķināšanas kārtība. Tā vietā līgumos esot

ietverta atsauce uz zaudējumu kompensācijas apmēra aprēķināšanu

normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Tas nozīmējot, ka

Pieteikuma iesniedzēji nevar izvirzīt nekādus no līguma

izrietošus prasījumus, pamatojoties uz normatīvajiem tiesību

aktiem, kas ir zaudējuši spēku. Tādējādi konkrētajā gadījumā

neesot ierobežotas Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesības

Satversmes 105. panta izpratnē (sk. lietas materiālu 5. sēj.

112.-114. lpp.).

12.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver

īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu

pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu

un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7.

punktu).

Izskatāmajā lietā tiesības gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko

labumu no sava īpašuma izmantošanas ir nošķiramas no Pieteikuma

iesniedzēju tiesībām saņemt līgumtiesisku saistību izpildījumu no

Autotransporta direkcijas.

Ekonomiskais labums, ko sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzēji gūst no līgumu izpildes, vienmēr ticis regulēts ar

normatīvajiem tiesību aktiem. Šobrīd šāds regulējums ir ietverts

Noteikumos Nr. 435, bet vēsturiski bijis ietverts Noteikumos Nr.

341, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 26. oktobra noteikumos

Nr. 1226 "Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā

radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā

transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" un

Ministru kabineta 2007. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 672

"Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos

zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta

pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi

Nr. 672), kas bija spēkā līgumu noslēgšanas brīdī.

Personas tiesības izmantot savu īpašumu tā, lai gūtu pēc

iespējas lielāku ekonomisko labumu, nenozīmē, ka valstij būtu

pienākums subsidēt kādu komercdarbības veidu, lai nodrošinātu, ka

attiecīgie komersanti gūst pēc iespējas lielāku ekonomisko

labumu. Tas, cik lielu ekonomisko labumu Pieteikuma iesniedzēji

ir tiesīgi gūt saistībā ar sabiedrisko autopārvadājumu līgumu

izpildi, ir atkarīgs no noslēgto līgumu noteikumiem. Tomēr šādi

apsvērumi ir vērtējami nevis kā tiesības gūt pēc iespējas lielāku

ekonomisko labumu no īpašuma, bet gan kā tiesības saņemt saistību

izpildījumu no pasūtītāja.

12.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību un līgumtiesiski

prasījumi varētu tikt uzskatīti par īpašuma tiesību objektu.

Abi Pieteikuma iesniedzēji ar Autotransporta direkciju 2008.

gada 24. novembrī ir noslēguši līgumu par sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniegšanu reģionālos starppilsētu nozīmes maršrutos.

Abu līgumu noteikumi pēc būtības ir identiski, atšķiras vienīgi

darba uzdevumi. Tiesības saņemt zaudējumu kompensāciju atbilstoši

Pieteikuma iesniedzēju un Autotransporta direkcijas noslēgtajiem

līgumiem var tikt uzskatītas par īpašuma tiesību objektu.

Attiecībā uz norēķinu kārtību līgumu 2.1. punktā ir noteikts,

ka pasūtītājs (Autotransporta direkcija) apņemas pārvadātājam

(katram no Pieteikuma iesniedzējiem) kompensēt pilnā apmērā ar

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas,

kas pārsniedz pārvadātāja gūtos ieņēmumus par sabiedriskā

transporta pakalpojumiem līguma darba uzdevumā minētajos

maršrutos, normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

Ministru kabinets pauž viedokli, ka iepriekš minētajos līgumos

nav noteikts precīzs izdevumu kompensācijas apmērs, nedz arī tā

aprēķināšanas kārtība, bet ir atsauce uz normatīvajos tiesību

aktos paredzēto kārtību. Tomēr līgumos ir ietverta norāde par

pilna apmēra izdevumu kompensāciju, kas līgumu slēgšanas brīdī

atbilda arī spēkā bijušo Noteikumu Nr. 672 prasībām. Tiesības

saņemt kompensāciju normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā

nav aplūkojamas atrauti no attiecīgajā līguma normā ietvertās

norādes uz pilna apmēra zaudējumu kompensāciju. Norāde uz

normatīvajos tiesību aktos noteikto kārtību nenozīmē, ka

grozījumi normatīvajos tiesību aktos varētu pēc būtības atņemt

Pieteikuma iesniedzējiem tiesības saņemt saistību

izpildījumu.

Satversmes tiesa secina, ka līgumu slēgšanas brīdī Pieteikuma

iesniedzēji varēja paļauties uz visu pamatoto izdevumu

kompensācijas saņemšanu pilnā apmērā. Pieņemot apstrīdēto normu,

Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis,

nosakot kompensējamo izdevumu maksimālo apmēru.

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

13. Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktais

Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams,

Satversmes tiesai ir jāizvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo

mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

14. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā

esamības priekšnoteikums. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105.

pantam, visupirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzēju īpašuma

tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu

likumu, t.i.:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos tiesību

aktos paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo tiesību aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina

aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

punktu).

Noteikumi Nr. 341, kas ietver apstrīdēto normu, pieņemti

Ministru kabineta 2012. gada 15. maija sēdē (sk. Ministru

kabineta 2012. gada 15. maija sēdes protokola Nr. 27 20.

punktu). Tie publicēti Latvijas Republikas oficiālajā

izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2012. gada 8. jūnijā

[sk.: Latvijas Vēstnesis, 2012. gada 8. jūnijs, Nr. 90

(4693)] un stājušies spēkā nākamajā dienā. Pieteikuma

iesniedzēji neapstrīd to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.).

Lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka apstrīdētā norma

būtu pieņemta vai izsludināta, pārkāpjot normatīvajos tiesību

aktos noteikto kārtību. Tāpat no lietas materiāliem neizriet

apsvērumi, kas norādītu, ka apstrīdētā norma nav pietiekami

skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo

tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas

sekas.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.

15. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pienākums norādīt leģitīmo

mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas

izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis ir sabiedrības labklājības veicināšana un citu cilvēku

interešu aizsardzība, kas izpaužas kā sabiedriskā transporta

pakalpojumu izmaksu ierobežošana un pārvadātājiem radušos

zaudējumu pārmērīgas kompensācijas novēršana, - šai kompensācijai

paredzēto līdzekļu efektīva izmantošana, vienlaikus saglabājot

iedzīvotājiem pieejamus un kvalitatīvus sabiedriskā transporta

pakalpojumus (sk. lietas materiālu 5. sēj. 115. lpp.).

Līdzīgi arī Noteikumu Nr. 341 anotācijā ir norādīts, ka

izstrādātā kārtība motivēs pārvadātājus, kuriem viena kilometra

pašizmaksa ievērojami pārsniedz vidējo, pārskatīt izmaksu apjomu

[sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu

kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa

noteikšanas kārtība" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojuma (anotācijas) 4. punktu. Pieejams:

http://tap.mk.gov.lv/].

Arī Pieteikuma iesniedzēji piekrīt šādai izpratnei par

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 10. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka Ministru kabineta rīcība, kas

stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējus ierobežot

savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī valsts budžeta līdzekļu

ekonomiju, ir vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu. Ietaupītos

līdzekļus iespējams izlietot citu sabiedrības vajadzību

apmierināšanai, tostarp iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvu

sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.

16. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu

tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm. Arī šajā jautājumā

izšķiroša nozīme ir samērīguma principam (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu un 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03

15. punktu).

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes

tiesa pārbauda:

pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1. punktu).

17. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai

maksimālā izmaksājamās kompensācijas apmēra ierobežošana ar

apstrīdēto normu var veicināt sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzēju ekonomiski atbildīgu rīcību, tādējādi nodrošinot arī

valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

Valsts kontrole Revīzijas ziņojumā ir norādījusi uz dažādiem

sabiedriskā transporta sniedzēju subsidēšanas kārtības trūkumiem.

No Revīzijas ziņojuma izriet pārmetumi gan valsts iestādēm, kas

nav spējušas nodrošināt pienācīgu kontroli pār sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību, gan

pārvadātājiem, kuru izdevumi un pieprasītās kompensācijas bez

saprotama pamatojuma būtiski pieaugušas salīdzinājumā ar

iepriekšējiem gadiem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

2009. gada 22. decembra Revīzijas ziņojumu Nr. 5.1-2-3/2009

"Valsts budžeta dotācijas sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzējiem piešķiršanas un izlietojuma atbilstība normatīvo aktu

prasībām un mērķiem"). Šis Revīzijas ziņojums ir bijis

viens no iemesliem sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju

subsidēšanas kārtības pārskatīšanai un Noteikumu Nr. 341, tostarp

arī apstrīdētās normas, pieņemšanai (sk. lietas materiālu 5.

sēj. 118. lpp.).

Pieaicinātās personas - Valsts kontrole un T. Linkaits - ir

norādījušas, ka apstrīdētās normas piemērošana uzskatāma par

efektīvu līdzekli, kas stimulē sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzējus samazināt savus izdevumus, tādējādi nodrošinot arī

valsts budžeta līdzekļu ekonomiju (sk. lietas materiālu 6.

sēj. 186. lpp. un 7. sēj. 19. lpp.).

Apstrīdētā norma pēc būtības rada aizskārumu tiem sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniedzējiem, kuru izdevumi pārsniedz citu

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju vidējos izdevumus.

Tādējādi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji tiek

stimulēti rīkoties efektīvi, samazinot savus izdevumus un

iekļaujoties apstrīdētajā normā noteiktajās maksimālajās robežās,

vai arī šie izdevumi netiks apmaksāti. Šādā veidā tiek sasniegts

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzēji kā saudzējošākus līdzekļus ir

norādījuši:

pirmkārt, valsts iestāžu aktīvāku darbību, kontrolējot

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju izmaksu pamatotību,

un atteikšanos kompensēt nepamatotos izdevumus;

otrkārt, sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību

pazemināšanu, pārvadājumu cenu paaugstināšanu vai īpašajām

sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšanu;

treškārt, valsts atbalsta samazināšanu citiem sabiedriskā

transporta veidiem un līdzekļu novirzīšanu par labu

autopārvadājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-17.

lpp.).

Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

piedāvātie līdzekļi nespētu sasniegt pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē vai arī prasītu nesamērīgus

resursus no valsts (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.-135.

lpp.).

18.1. Pienācīga kontrole pār sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzēju izdevumu pamatotību nenoliedzami ir

līdzeklis, kas var ierobežot valsts budžeta tēriņus. Tomēr valsts

iestāžu realizētā kontrole pati par sevi nevar pilnībā aizstāt to

efektu, ko dod apstrīdētajā normā ietvertie stimuli pašiem

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem ierobežot savu

izdevumu apmēru. Tādējādi abi iepriekš minētie līdzekļi ir

uzskatāmi par vienotu, uz valsts budžeta līdzekļu ekonomiju

vērstu pasākumu kopumu. Tie nav savstarpēji aizstājami, jo abi

kopā ir efektīvāki nekā katrs atsevišķi.

Turklāt visu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju

izdevumu audits prasītu nesamērīgus resursus no valsts.

Satversmes tiesa ir atzinusi - ja izvirzīto leģitīmo mērķi var

sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo

mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no

valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu

pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2.

punktu).

18.2. Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes

prasību pazemināšana, pārvadājumu cenu paaugstināšana vai

īpašajām sabiedrības grupām paredzēto atvieglojumu samazināšana

varētu ļaut ietaupīt valsts budžeta un sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzēju līdzekļus. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka

iemesls, kādēļ valsts vispār iesaistās sabiedriskā transporta

pakalpojumu subsidēšanā, ir nepieciešamība nodrošināt sabiedrībai

pieejamus un kvalitatīvus transporta pakalpojumus.

Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošākā veidā, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Sabiedriskā transporta pakalpojumu kvalitātes prasību

pazemināšanas vai sabiedrības līdzmaksājumu paaugstināšanas

rezultātā samazinātos šo pakalpojumu kvalitāte un pieejamība

sabiedrībai. Tas būtu pretrunā ar kopējiem valsts transporta

politikas mērķiem un nespētu nodrošināt leģitīmā mērķa

sasniegšanu līdzvērtīgā kvalitātē.

18.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka sabiedriskie

autopārvadājumi ir ekonomiski izdevīgāki un plašāk izmantoti nekā

pārvadājumi pa dzelzceļu, tādēļ arī valsts budžeta līdzekļi esot

pārdalāmi par labu autopārvadātājiem.

Pieaicinātā persona T. Linkaits, analizējot Transporta

attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam, norāda, ka

transporta politikas mērķis ir integrēt visus sabiedriskā

transporta veidus, t.sk. pilsētas transportu, vienotā sabiedriskā

transporta maršrutu sistēmā, ņemot vērā to, ka sliežu transports,

kur vien tas ir ekonomiski pamatots, uzskatāms par prioritāru

sabiedriskā transporta veidu. Latvijas transporta politika, arī

ievērojot Eiropas Savienības transporta politikas principus,

atbalstot dzelzceļa kā transporta mugurkaula funkcionēšanu.

Autopārvadājumi pildot papildinošu funkciju un par galvenajiem

pārvadājumiem varot būt vienīgi tur, kur dzelzceļa pārvadājumi

nav pieejami vai pārvadājamo pasažieru skaits ir pārāk niecīgs

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 187. lpp.).

Ja Ministru kabinets ir apsvēris, ar kādu līdzekli leģitīmais

mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai

nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt

uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu

grupai (sal. ar Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu).

Valstij ir tiesības noteikt transporta politiku, tostarp

izvēloties arī prioritāri atbalstāmos transporta veidus un

līdzsvarojot dažādiem transporta veidiem piešķiramo valsts

atbalstu. Valstij nav pienākuma atbalstīt autopārvadājumus uz

citu transporta veidu rēķina. Tādējādi nav saskatāmi alternatīvi

līdzekļi, kas ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.

19. Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums

atbilst tā leģitīmajam mērķim, Satversmes tiesa pārbauda, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību

ierobežojumu.

Atbilstoši Pieteikuma iesniedzēju aprēķiniem, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, par 2013. gadu akciju sabiedrībai

"Nordeka" neesot izmaksāti 487 798,28 EUR un SIA

"JELGAVAS AUTOBUSU PARKS" - 133 099,24 EUR (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 5. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma

iesniedzēju tiesību ierobežojums ir vērtējams kā tādu mantisko

tiesību ierobežojums, uz kuru īstenošanu Pieteikuma iesniedzējiem

bija izveidojusies tiesiskā paļāvība.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums

periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām

ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā

nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums Satversmes tiesas izpratnē

ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2011-17-03 14.1. punktu). Tiesiskās paļāvības princips ne

vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā

tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu

pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2009-88-01 15. punktu). Tādējādi sabiedrības ieguvums no

apstrīdētās normas piemērošanas vērtējams, salīdzinot sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniedzēju atbalsta kārtību pirms un pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās.

Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā jau secinājusi, ka

tāda atbalsta sistēma, kuras ietvaros sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzējiem visi zaudējumi tiktu kompensēti no valsts

budžeta, pēc būtības izslēdz pašu sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzēju motivāciju samazināt iespējamo izdevumu

apmēru. Var piekrist Valsts kontroles norādītajam, ka situācijā,

kad ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītie

zaudējumi tiek pilnā mērā kompensēti no valsts budžeta,

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji nav ieinteresēti

sniegt izmaksu efektīvus pakalpojumus (sk. lietas materiālu 7.

sēj. 18. lpp.). Tādējādi ir uzskatāms, ka tiesiskais

regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās, nespēja pilnvērtīgi veicināt tādu ekonomisku un

atbildīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, kas nodrošinātu

sabiedrības interešu apmierināšanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no tiesiskās paļāvības

principa izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku

pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir nozīmīga, jo personai,

kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja

pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošāku pāreju

iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā

regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

24. punktu). Apstrīdētā norma ir pieņemta Ministru kabinetā

2012. gada 15. maijā un stājusies spēkā 2012. gada 6. jūnijā.

Tomēr atbilstoši Noteikumu Nr. 341 101. punktam tā ir piemērojama

tikai no 2013. gada 1. janvāra. Tādējādi sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzējiem bija aptuveni seši mēneši laika, lai

pārskatītu savu komercdarbības praksi un nodrošinātu izdevumu

iekļaušanos apstrīdētajā normā un Noteikumu Nr. 341 1. pielikumā

noteiktajās maksimālajās kompensējamo izdevumu robežās. Šāds

laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka nodrošināta tiesiskās

paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno

tiesisko regulējumu.

Apstrīdētā norma rada stimulu pašiem sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzējiem meklēt ekonomiski izdevīgākos

risinājumus, tādējādi veicinot arī valsts budžeta līdzekļu

ekonomiju. Kā norāda pieaicinātā persona S. Harbaceviča,

transporta uzņēmumi varētu paļauties uz izdevumu kompensāciju

tikai tiktāl, ciktāl tā nenoved pie Līgumam par Eiropas

Savienības darbību neatbilstoša un nelikumīga valsts atbalsta

saņemšanas. Regula Nr. 1370/2007 veicina ekonomiski pamatotu

sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai atvēlēto

līdzekļu izlietojumu. (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-32.

lpp.). Tādējādi arī no Regulas Nr. 1370/2007 neizriet valsts

pienākums nodrošināt visu zaudējumu kompensāciju neatkarīgi no

sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju darbības

efektivitātes.

Valsts atbalsts sabiedriskā transporta pakalpojumiem tiek

sniegts, lai nodrošinātu sabiedrībai pieejamus, kvalitatīvus un

izmaksu efektīvus pakalpojumus, nevis lai atbalstītu nerentablu

komercdarbību. Komersanti nevar savu darbību balstīt vienīgi uz

valsts atbalstu. Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība,

kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt

peļņa ir atlīdzība par iniciatīvu un drosmi, darbojoties

ekonomiskā riska un nenoteiktības apstākļos (sal. ar

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 18.3. punktu). Lietā nav materiālu, kas liecinātu,

ka apstrīdētā norma padarītu sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzēju komercdarbību ekonomiski neiespējamu vai arī radītu

ticamus maksātnespējas draudus.

Sabiedrības ieguvums no tā, ka sabiedriskā transporta

pakalpojumu sniedzēji tiek motivēti uzlabot savas darbības

efektivitāti un valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti taupīgi,

ir lielāks par atsevišķu sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniedzēju ciestajiem zaudējumiem.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

atbilstoši leģitīmajam mērķim un Satversmes 1. un 105.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2012. gada

15. maija noteikumu Nr. 341 "Kārtība, kādā nosaka un

kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu

saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā

transporta pakalpojuma tarifu" 3. punktu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš