Par Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumu Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi" 3.1 un 15. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam

būtu redakcionāli precizējams, tajā tieši nosakot

1tiesības uz atlīdzību pacienta nāves gadījumā.

26. Pieaicinātā persona - Veselības ministrija -

3piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajiem

4argumentiem.

5Veselības ministrija papildus uzsver, ka ārstniecības iestāžu

6iemaksas Ārstniecības riska fondā, no kurām veidojas Ārstniecības

7fonda līdzekļi atlīdzību izmaksāšanai, pēc būtības esot

8pielīdzināmas apdrošināšanas iemaksām. Neesot racionāla pamata

9uzskatīt, ka, paredzot apdrošināt risku, kam ir pakļauta pacienta

10veselība, no apdrošināmo gadījumu loka būtu izslēdzami tie

11gadījumi, kad iestājas smagākās iespējamās sekas - pacienta nāve.

12Veselības ministrija uzskata: ja likumdevējs būtu paredzējis

13atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda tikai dzīviem

14pacientiem nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā nodarītā

15kaitējuma seku novēršanai, tad likumā būtu paredzēta atlīdzība

16tikai par ārstēšanās izdevumiem.

177. Pieaicinātā persona - Nacionālais veselības

18dienests - norāda: no 2013. gada 17. oktobra likuma

19"Grozījumi Pacientu tiesību likumā" anotācijas izriet,

20ka Ārstniecības riska fonds tika izveidots, ņemot vērā

21Skandināvijas valstu sistēmas pacienta veselībai vai dzīvībai

22nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai.

23Saskaņā ar noteikumu Nr. 1268 normām ārstniecības iestādes

24veicot ikgadējos riska maksājumus. To apmērs tiekot noteikts,

25ņemot vērā darbavietu skaitu ārstniecības iestādē, kā arī

26attiecīgajiem amatiem noteikto riska grupu un koeficientu.

27Tādējādi ikviena ārstniecības persona tiekot apdrošināta pret

28visiem iespējamiem riskiem saistībā ar ārstniecības procesā

29radītiem kaitējumiem, tostarp pacientu nāves gadījumiem. Šis

30mehānisms ļaujot ietaupīt resursus, jo atlīdzības saņemšanai nav

31nepieciešams tiesvedības process.

32Pacientu tiesību likumā esot paredzētas pacienta tuvinieku

33tiesības lemt par viņa ārstniecību. No šīm pacienta tuvinieku

34tiesībām netieši izrietot arī pacienta mantinieka tiesības,

35pārstāvot mirušo pacientu pēc viņa nāves, saņemt atlīdzību no

36Ārstniecības riska fonda. Jēdziens "dzīvībai nodarītais

37kaitējums" Pacientu tiesību likuma izpratnē nozīmējot

38pacienta nāves iestāšanos, tādēļ tiesības uz atlīdzību no

39Ārstniecības riska fonda esot atzīstamas par mantojamām

40tiesībām.

418. Pieaicinātā persona - Veselības inspekcija -

42uzskata, ka Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā

43lietotajiem jēdzieniem "dzīvība" un

44"veselība" ir atšķirīga nozīme. Tādēļ nevarot uzskatīt,

45ka Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas izpratnē

46jēdziens "dzīvībai nodarītais kaitējums" nozīmē tikai

47dzīvības apdraudējumu, bet ne pacienta nāvi. Tiesības uz dzīvību

48Satversmes 93. panta izpratnē nozīmējot tiesības uz aizsardzību

49no nāves, kura nav dabiska un kuru izraisījuši ārēji faktori -

50citu indivīdu darbība vai bezdarbība. No minētā esot secināms, ka

51Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa neizslēdz atlīdzības

52izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves

53gadījumā.

54Civillikuma 382. pants pieļaujot noteiktu mantojuma atstājēja

55personisko tiesību mantošanu. No vairākām Pacientu tiesību likuma

56normām, kas paredz pacienta tuvinieku iesaistīšanu ārstniecības

57procesā, izrietot tas, ka pacienta tiesības uz atlīdzību no

58Ārstniecības riska fonda šajā likumā ir netieši atzītas par

59mantojamām tiesībām. Attiecīgi Ministru kabinets ar apstrīdētajām

60normām esot šo jautājumu noregulējis detalizētāk. Tātad

61apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot Pacientu tiesību

62likuma 16. panta trešajā daļā noteikto pilnvarojumu. Pēc

63Veselības inspekcijas ieskata, gadījumā, kad faktiskie apstākļi

64ļauj piemērot noteikumu Nr. 1268 normas, būtu pieļaujams tas, ka

65miruša pacienta mantinieki šajos noteikumos paredzētajā kārtībā

66saņem arī citu atlīdzību, kuru tie būtu tiesīgi saņemt

67civiltiesiskā kārtībā.

689. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

69universitātes Juridiskās fakultātes lektore Dr. iur. Santa

70Slokenberga - norāda: lai gan prasījuma tiesībām attiecībā uz

71atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda ir dziļi

72personisks raksturs, tomēr, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību

73tiesas judikatūru, šāda prasījuma pāriešana citai personai

74gadījumā, kad pacients ir miris, nevarētu tikt izslēgta. Ja šāda

75iespēja tiktu liegta, noteiktos gadījumos pacienta nāve

76ārstniecības personām varētu šķist finansiāli izdevīgāka nekā

77nāves draudu novēršana, bet šāda situācija neesot savienojama ar

78vispārīgām morāles vērtībām.

79Pacientu tiesību likuma 16. panta trešā daļa pati par sevi

80nepilnvarojot Ministru kabinetu paplašināt to personu loku, kurām

81ir tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tomēr šī

82norma esot vērtējama kopsakarā ar tā paša panta pirmo daļu un

83likumdevēja dotā pilnvarojuma apjoms esot atkarīgs no tā, vai

84likumdevējs vēlējies Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmo daļu

85attiecināt arī uz pacientu nāves gadījumiem vai tikai uz pacientu

86dzīvības apdraudējuma gadījumiem.

8710. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

88Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore

89Mg. iur. Kristīne Zīle - uzsver: Ministru kabineta

90viedoklis, ka apstrīdētajās normās lietotais jēdziens

91"mantinieki" attiecināms tikai uz mirušā pacienta

92radiniekiem un laulāto, tas ir, likumiskajiem mantiniekiem, ir

93pretrunā ar mantojuma tiesību regulējumu, jo mantot var ne tikai

94likumiskie mantinieki, bet arī līgumiskie vai testamentārie

95mantinieki.

96Tiesību doktrīnā esot atzīts, ka tiesības uz atlīdzību par

97mantojuma atstājēja veselībai nodarīto kaitējumu, izņemot

98kaitējuma atlīdzības summas, kuras mantojuma atstājējs nav

99saņēmis līdz nāves dienai, ir tiesības, kurām piemīt tīri

100personisks raksturs un kuras izbeidzas ar mantojuma atstājēja

101nāvi. Šāda atziņa esot nostiprināta arī Augstākās tiesas

102judikatūrā. Tātad mantiniekiem neesot tiesību uz atlīdzību par

103pacienta veselībai nodarīto kaitējumu. Tomēr Pacientu tiesību

104likumā esot atsevišķi paredzēta atlīdzība arī par pacienta

105dzīvībai nodarīto kaitējumu. Pēc K. Zīles ieskata, ar kaitējumu

106pacienta dzīvībai ir saprotama nāves iestāšanās. Šādā gadījumā

107pacients acīmredzot nevarētu patstāvīgi īstenot tiesības uz

108atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tādēļ tiesības saņemt

109atlīdzību par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu un par

110pacienta dzīvībai nodarīto kaitējumu esot savstarpēji nošķiramas

111- tiesības uz atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu neesot

112mantojamas, bet tiesības uz atlīdzību par dzīvībai nodarīto

113kaitējumu varot tikt mantotas.

114Atbilstoši Civillikuma 383. pantam par miruša pacienta tiesību

115un saistību sākotnējo pārņēmēju esot uzskatāms mantojums kā

116juridiskā persona, bet vēlāk - mirušā pacienta mantinieki. Ja

117Pacientu tiesību likums piešķir pacientam tiesības uz atlīdzību

118par viņa dzīvībai nodarīto kaitējumu, bet viņš šīs tiesības

119objektīvi nespēj patstāvīgi īstenot, tad to īstenošana piekrītot

120viņa tiesību un saistību pārņēmējam.

121Pacientu tiesību likuma 16. panta trešajā daļā Ministru

122kabinets esot pilnvarots noteikt kārtību, kādā no Ārstniecības

123riska fonda var tikt saņemta atlīdzība gan par pacienta dzīvībai,

124gan par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu. Šī norma

125neierobežojot to subjektu loku, kuri ir tiesīgi saņemt šo

126atlīdzību, proti, tā nenosakot, kurš subjekts var pieprasīt

127atlīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tādēļ par šādiem

128subjektiem esot atzīstami gan pacienti, gan - pacienta nāves

129gadījumā - viņu tiesību un saistību pārņēmēji jeb mantinieki.

130Tikai šādā veidā varot tikt izmantotas Pacientu tiesību likuma

13116. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības uz atlīdzību no

132Ārstniecības riska fonda. Tādējādi esot secināms, ka Ministru

133kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis tam noteiktā

134pilnvarojuma robežas.

135Secinājumu

136daļa

13711. Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc

138būtības izvērtēta apstrīdēto normu satversmība, ir skatāmi visi

139procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes

140tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17.

141punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

142daļas 2. punktu Satversmes tiesa var izbeigt tiesvedību lietā

143līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma (akts)

144ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma ir

145vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju

146un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās

147strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes

148tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016.

149gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

1502015‑15‑01 5. punktu).

151Ar Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumiem Nr. 369

152"Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra

153noteikumos Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības

154noteikumi"", kuri stājās spēkā 2018. gada 29. jūnijā,

155pieteikumā apstrīdētais noteikumu Nr. 1268 15. punkts izteikts

156jaunā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

157apstrīdētais noteikumu Nr. 1268 15. punkts ir zaudējis spēku.

15812. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes

159tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav

160saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts

161teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru

162pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka

163juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad

164apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts

165no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā

166rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai

167izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes

168tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14.

169punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

170lietā Nr. 2017‑19‑01 6. punktu).

171Noteikumu Nr. 1268 15. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz

1722018. gada 28. jūnijam, paredzēja: "Pacienta nāves gadījumā

173atlīdzību izmaksā pacienta mantiniekam proporcionāli mantojuma

174daļai, ja ir iesniegts atlīdzības prasījuma iesniegums un

175apliecība par laulātā mantas daļu vai mantojuma

176apliecība."

177Lietas izskatīšanas laikā spēkā esošajā redakcijā noteikumu

178Nr. 1268 15. punkts nosaka subjektus, kuriem var izmaksāt

179atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Saskaņā ar Noteikumu Nr.

1801268 15.1. un 15.3. punktu atlīdzību izmaksā attiecīgi pacientam

181un nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim. Savukārt

182noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts paredz, ka pacienta nāves

183gadījumā atlīdzību izmaksā pacienta mantiniekam proporcionāli

184mantojuma daļai, ja ir iesniegta apliecība par laulātā mantas

185daļu vai mantojuma apliecība.

186Noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts nesatur norādi uz to, ka

187pacienta mantiniekam jāiesniedz atlīdzības prasījuma iesniegums.

188Tomēr saskaņā ar noteikumu Nr. 1268 II sadaļas normām atlīdzība

189no Ārstniecības riska fonda nevar tikt pieprasīta citādi kā vien

190iesniedzot atlīdzības prasījuma iesniegumu. Tātad līdz 2018. gada

19128. jūnijam spēkā bijušā noteikumu Nr. 1268 15. punkta un šobrīd

192spēkā esošā noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta gramatiskā

193formulējuma atšķirības pēc sava rakstura ir tikai redakcionālas.

194Tādējādi secināms, ka pieteikumā apstrīdētais noteikumu Nr. 1268

19515. punkts lietas izskatīšanas laikā spēkā esošajā noteikumu Nr.

1961268 redakcijā ir pārveidots par 15.2. punktu, bet nav grozīts

197pēc būtības. Arī pieteikumā un Ministru kabineta atbildes rakstā

198ietvertie argumenti un pieaicināto personu viedokļi var tikt

199attiecināti uz noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta satversmības

200izvērtējumu. Tātad noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta regulējums pēc

201būtības sakrīt ar šo noteikumu 15. punkta regulējumu tajā

202redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 28. jūnijam.

203Noteikumu Nr. 1268 3.1 punkts vispārīgi noteic

204miruša pacienta mantinieka tiesības iesniegt atlīdzības prasījuma

205iesniegumu par atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska

206fonda, pievienojot tam apliecību par laulātā mantas daļu vai

207mantojuma apliecību. Savukārt noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts

208noteic šīs atlīdzības izmaksāšanas kārtību, paredzot, ka

209atlīdzība no Ārstniecības riska fonda izmaksājama miruša pacienta

210mantiniekiem proporcionāli viņu mantojuma daļai. Tātad noteikumu

211Nr. 1268 3.1 un 15.2. punkts regulē savstarpēji cieši

212saistītus jautājumus un kopīgi nosaka kārtību, kādā miruša

213pacienta mantinieki var saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska

214fonda. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēs noteikumu Nr. 1268

2153.1 un 15.2. punktu kā vienotu tiesisko regulējumu,

216kas nosaka kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki

217var saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.

218Līdz ar to tiesvedība lietā

219turpināma, pārbaudot noteikumu Nr. 1268 3.1 un 15.2.

220punkta (turpmāk kopā - apstrīdētās normas) kā vienota tiesiskā

221regulējuma atbilstību Satversmes 64. pantam.

22213. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru

223kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpis tam likumā

224noteiktā pilnvarojuma robežas, un tādēļ lūdz Satversmes tiesu

225atzīt tās par neatbilstošām Satversmes 64. pantam. Pēc Pieteikuma

226iesniedzējas ieskata, Ministru kabinets bez atbilstoša

227pilnvarojuma paplašinājis to personu loku, kurām saskaņā ar

228Pacientu tiesību likumu izmaksājama atlīdzība no Ārstniecības

229riska fonda, proti, piešķīris miruša pacienta mantiniekiem

230tiesības saņemt atlīdzību par pacientam radītajām ciešanām.

231Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas tiesības pieder

232Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

233Tomēr, lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas

234īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

235visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek

236sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos

237jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

238nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru

239kabinetam vai citām valsts institūcijām (sk., piemēram,

240Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2412005‑03‑0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

242Nr. 2017‑11‑03 14.1. punktu).

243Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

244normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

245līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

246principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

247sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.2. punktu). Izpildvaras

248izdotam aktam ir cita demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā

249likumdevēja izdotam aktam, un uz to attiecas specifiskas prasības

250par rīcību likumdevēja dotā pilnvarojuma ietvaros (sk.

251Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

252izbeigšanu lietā Nr. 2008‑25‑03 9.1. punktu). Ministru

253kabineta tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien

254tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar likumu. Turklāt

255Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad, ja tie ir

256nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Proti, Ministru kabinets

257var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu (sk.

258Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

2592015‑05‑03 12. punktu). Savukārt likumdevējam ir skaidri

260jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir

261tiesīgs noregulēt (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

262novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu).

263Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 64.

264pantam, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ir ievērota

265pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu

266saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets,

267pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā

268pilnvarojuma robežas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

269maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 13. punktu).

27014. Uz pilnvarojuma pamata izdoti Ministru kabineta

271noteikumi veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis

272likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu

273galvenokārt veido procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš

274likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos

275gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī

276materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz

277nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes

278tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 16.

279punktu).

280Ar likumdevēja doto pilnvarojumu jāsaprot ne tikai viena

281konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un

282mērķi. Tādēļ likumdevēja dotā pilnvarojuma saturs ir

283noskaidrojams, sistēmiski vērtējot visu normatīvo aktu, bet, ja

284nepieciešams, arī attiecīgās jomas vai dažkārt pat citu, ar to

285saistīto jomu regulējumu kopumā (sk., piemēram, Satversmes

286tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015‑05‑03

28713.3. punktu). Turklāt likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir

288jābūt pietiekami skaidram un precīzam (sal. sk. Satversmes

289tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306

29010. punktu).

291Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā

292pilnvarojumā lietots vārds "kārtība", tas nepārprotami

293norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti,

294noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta

295noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu

296pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas

297veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības

298(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

299sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 20. punktu, 2013. gada 27. jūnija

300sprieduma lietā Nr. 2012‑22‑0103 18. punktu un 2016. gada 2.

301marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 23.3. punktu).

302Apstrīdētās normas pieņemtas, pamatojoties uz Pacientu tiesību

303likuma 16. panta trešo daļu, kas paredz: "Ministru kabinets

304nosaka kārtību, kādā pieprasa atlīdzību no Ārstniecības riska

305fonda par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu un

306ārstniecības izdevumiem, kā arī kārtību, kādā novērtē pacientam

307radītā kaitējuma apmēru, pieņem lēmumu par atlīdzības izmaksu un

308izmaksā atlīdzību no Ārstniecības riska fonda." No šīs

309normas tekstā ietvertā vārda "kārtība" izriet, ka

310likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt procesu, kādā

311no Ārstniecības riska fonda tiek pieprasīta un izmaksāta

312atlīdzība, bet nav pilnvarojis Ministru kabinetu pieņemt

313materiālo tiesību normas, kuras radītu jaunas, likumā

314neparedzētas tiesiskas attiecības.

315Apstrīdētās normas paredz, ka miruša pacienta mantiniekam ir

316tiesības pieprasīt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda,

317iesniedzot iesniegumu par atlīdzības izmaksāšanu un dokumentus,

318kuri apliecina mantojuma tiesības, un ka atlīdzība mantiniekiem

319izmaksājama proporcionāli mantojuma daļai. Tātad apstrīdētās

320normas nosaka atlīdzības pieprasīšanas un izmaksāšanas procesuālo

321kārtību, taču tajās arī norādīts miruša pacienta mantinieks kā

322subjekts, kuram ir tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības

323riska fonda. Ja šādas tiesības miruša pacienta mantiniekam ir

324paredzētas likumā, tad apstrīdētajās normās ietvertā norāde uz

325pacienta mantinieku nerada jaunas tiesiskas attiecības, bet, ja

326no likuma neizriet miruša pacienta mantinieka tiesības uz

327atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, tad apstrīdētajās normās

328ietvertā norāde uz miruša pacienta mantinieku rada jaunas, likumā

329neparedzētas tiesiskas attiecības, proti, piešķir tiesības uz

330atlīdzību no Ārstniecības riska fonda likumā neparedzētam

331subjektam.

332Līdz ar to nepieciešams noskaidrot,

333kurām personām izmaksājama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda

334un kāds kaitējums ir no tā atlīdzināms saskaņā ar Pacientu

335tiesību likuma normām.

33615. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pacientu tiesību

337likuma 16. panta pirmajā daļā ietvertā norāde uz pacienta

338dzīvībai nodarīto kaitējumu aptver tikai pacienta dzīvības

339apdraudējumu, bet ne pacienta nāvi. Tā kā šī norma paredzot tieši

340pacienta tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda,

341citām personām šādas tiesības ar likumu neesot piešķirtas.

342Turpretim Ministru kabinets un Saeima uzskata, ka no Pacientu

343tiesību likuma 16. panta pirmās daļas ir izsecināmas miruša

344pacienta mantinieka tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības

345riska fonda, jo pacienta dzīvībai nodarītais kaitējums varot

346izpausties tikai kā pacienta nāve. Tā kā pats pacients šādā

347gadījumā acīmredzot nespēj pieprasīt atlīdzību, tiesības to

348pieprasīt iegūstot viņa mantinieki, kuri stājas mirušā pacienta

349vietā.

35015.1. Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa

351noteic: "Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa

352dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu),

353kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības

354iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi

355ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem,

356kas saistīti ar ārstniecību (turpmāk - ārstniecības izdevumi), ja

357ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu

358ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā

359kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai

360veselībai."

361Kaitējums var būt mantisks vai nemantisks. Mantisks kaitējums

362ir jebkurš mantisks pametums, kas var tikt novērtēts un

363atbilstoši kompensēts naudā. Savukārt fiziskajai personai

364nodarīts nemantisks kaitējums izpaužas kā tai radītas fiziskas

365vai garīgas ciešanas. Objektīvi izmērīt fiziskas vai garīgas

366ciešanas naudas vienībās nav iespējams, tādēļ nemantiska

367kaitējuma "atlīdzības" mērķis ir nevis kompensēt šo

368kaitējumu, bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik liela

369naudas summa cietušajam būtu saprātīgi vajadzīga, lai viņu

370mierinātu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada

371tiesu prakses apkopojuma "Morālā kaitējuma atlīdzināšana

372civillietās" 9. lpp.). Saskaņā ar Pacientu tiesību

373likuma 16. panta pirmo daļu atlīdzība no Ārstniecības riska fonda

374ir izmaksājama par: 1) ārstniecības personas rīcības (darbības

375vai bezdarbības) vai apstākļu ārstniecības laikā radīto kaitējumu

376pacienta dzīvībai vai veselībai (arī morālo kaitējumu); 2)

377ārstniecības izdevumiem, ja ārstniecība bija nepieciešama, lai

378novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu

379ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta

380dzīvībai vai veselībai (turpmāk - pacienta ārstniecības

381izdevumi).

382No Pacientu tiesību likuma izstrādes procesa materiāliem

383secināms, ka Ārstniecības riska fonds tika izveidots, lai

384aizvietotu ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības

385apdrošināšanas sistēmu, kas bija spēkā pirms tam (sk. lietas

386materiālu 3. sēj. 28.-29., 31.-32., 33., 36.-37. un 38. lp.).

387Ārstniecības personas rīcības vai apstākļu ārstniecības procesā

388radītais kaitējums pacienta dzīvībai vai veselībai var izraisīt

389civiltiesiskā kārtībā atlīdzināmu kaitējumu arī citām personām.

390Piemēram, pacienta tuvinieki var izjust garīgas ciešanas sakarā

391ar pacienta veselībai radīto kaitējumu vai pacienta nāvi.

392Pacienta nāves gadījumā viņa tuviniekiem var rasties arī

393finansiāli zaudējumi, piemēram, apbedīšanas izdevumi. Turklāt ir

394iespējams, ka pacienta ārstniecības izdevumus sedzis pacienta

395tuvinieks vai cita persona.

396Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa lietas

397izskatīšanas laikā spēkā esošajā redakcijā ir izteikta ar 2013.

398gada 17. oktobra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību

399likumā" 3. pantu. Šā likuma anotācijā norādīts, ka tā

400izstrādē tika ņemts vērā Dānijas un Zviedrijas tiesiskais

401regulējums par ārstniecības rezultātā nodarītā kaitējuma

402atlīdzināšanu. Atbilstoši šo valstu regulējumam Ārstniecības

403riska fondam analoģiskas institūcijas atlīdzinot ne tikai

404pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, bet arī

405daudzus citus pašam pacientam, kā arī viņa tuviniekiem radīta

406mantiskā un nemantiskā kaitējuma veidus. Pacientam citstarp

407tiekot atlīdzināti arī izdevumi par ārstniecību, kas nepieciešama

408veselībai un dzīvībai nodarītā kaitējuma dēļ, tai skaitā

409izdevumi, kas varētu rasties nākotnē, kā arī izdevumi par

410pacienta apmācību darbam citā profesijā, ja viņš veselības

411stāvokļa dēļ vairs nespēj strādāt savā profesijā. Savukārt

412pacienta tuviniekiem citstarp atlīdzināmi mantiskie zaudējumi

413sakarā ar pacienta darbnespēju, ja pacients bija apgādnieks, vai

414uzturlīdzekļi pacienta nepilngadīgajam bērnam. Tomēr

415likumprojekta autori secināja, ka, ņemot vērā pieejamos finanšu

416resursus un valsts ekonomisko situāciju, tikpat plaša garantiju

417klāsta nodrošināšana Pacientu tiesību likumā nav iespējama, un

418tādēļ nolēma ar šiem grozījumiem papildus Pacientu tiesību likumā

419jau paredzētajai atlīdzībai par pacienta dzīvībai un veselībai

420nodarīto kaitējumu, tai skaitā arī morālo kaitējumu, nodrošināt

421vismaz pacienta ārstniecības izdevumu atlīdzināšanu, bet

422jautājumu par plašāku garantiju nodrošināšanu atlikt, jo tas

423risināms ilgtermiņā (sk. 2013. gada 17. oktobra likuma

424"Grozījumi Pacientu tiesību likumā" anotācijas pirmās

425sadaļas 2. punkta 1. apakšpunktu).

426Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka

427atlīdzība no Ārstniecības riska fonda izmaksājama par pacientam

428radīto kaitējumu. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 2. pantu šā

429likuma mērķis ir veicināt labvēlīgas attiecības starp pacientu un

430veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, sekmējot pacienta aktīvu

431līdzdalību savas veselības aprūpē, kā arī nodrošināt viņam

432iespēju īstenot un aizstāvēt savas tiesības un intereses. Tātad

433no Ārstniecības riska fonda izmaksājama atlīdzība par pacientam

434radīto nemantisko kaitējumu jeb pacientam radītām fiziskām un

435garīgām ciešanām, kā arī par noteiktu pacientam radītu mantisko

436kaitējumu, proti, pacienta ārstniecības izdevumiem.

437No Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas gramatiskā

438formulējuma izriet tas, ka persona, kurai ir tiesības saņemt

439atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, ir pacients. Taču tajā ir

440paredzēts, ka atlīdzība izmaksājama ne tikai tad, ja nodarīts

441kaitējums pacienta veselībai, bet arī tad, ja nodarīts kaitējums

442pacienta dzīvībai. Tātad atlīdzība ir izmaksājama arī tajā

443gadījumā, ja iestājusies pacienta nāve. Arī 2013. gada 17.

444oktobra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību likumā"

445anotācijā norādīts, ka jēdziens "veselības aprūpes

446kaitējums" direktīvas 2011/24/ES izpratnē citstarp aptver

447pacienta nāvi, kas varētu tikt novērsta, ja tiktu veikti

448pietiekami pasākumi, kad pacients ir saskāries ar veselības un

449medicīnas aprūpes pakalpojumiem, tai skaitā zālēm (sk. 2013.

450gada 17. oktobra likuma "Grozījumi pacientu tiesību

451likumā" anotācijas pirmās sadaļas 2. punkta 1.

452apakšpunktu). Tātad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.

453panta pirmo daļu atlīdzība no Ārstniecības riska fonda ir

454izmaksājama arī pacienta nāves gadījumā.

455Ministru kabinets un Veselības ministrija norāda, ka nebūtu

456loģiski, ja atlīdzība no Ārstniecības riska fonda būtu

457izmaksājama tajos gadījumos, kad kaitējums nodarīts pacienta

458veselībai, bet nebūtu izmaksājama gadījumos, kad iestājusies

459pacienta nāve. Tomēr pacienta nāves gadījumā pats pacients

460acīmredzot nevar izmantot tiesības saņemt atlīdzību. Ja Pacientu

461tiesību likuma 16. panta pirmā daļa tiktu interpretēta tā, ka

462atlīdzību no Ārstniecības riska fonda var saņemt tikai pacients,

463šī norma, ciktāl tā attiecas uz kaitējumu pacienta dzīvībai,

464nemaz nevarētu tikt piemērota. Tādēļ Pacientu tiesību likuma 16.

465panta pirmā daļa interpretējama tādējādi, ka pacienta nāves

466gadījumā atlīdzība par viņam radīto kaitējumu izmaksājama citai

467personai.

46815.2. Saskaņā ar Civillikuma 382. pantu mirušas

469personas kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās

470tiesības un saistības, kas mirušai vai par mirušu izsludinātai

471personai piederējušas tās patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves

472laikā, kopumā veido mirušās personas mantojumu. Saskaņā ar

473Civillikuma 390., 418. un 639. pantu Latvijas tiesību sistēmā

474personas var mantot pēc likuma vai saskaņā ar testamentu vai

475mantojuma līgumu. Likumiskie mantinieki atbilstoši Civillikuma

476391. pantam ir mantojuma atstājēja laulātais, radinieki un

477adoptētie, proti, tuvinieki. Turpretim saskaņā ar Civillikuma

478418. un 639. pantu ar testamentu vai mantojuma līgumu mantojuma

479atstājējs var piešķirt tiesības uz viņa mantojumu jebkurai viņa

480paša izraudzītai personai.

481Tātad Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas

482objektīvais mērķis ir noteikt, ka miruša pacienta tiesības uz

483atlīdzinājumu par viņam radīto kaitējumu ir miruša pacienta

484mantojuma daļa. Attiecīgi šīs tiesības var izmantot tie mirušā

485pacienta mantinieki, kuri ir pieņēmuši viņa atstāto

486mantojumu.

48715.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka miruša

488pacienta mantiniekiem nevar tikt piešķirtas tiesības saņemt

489atlīdzību par pacientam radīto nemantisko kaitējumu. Pieteikuma

490iesniedzēja norāda, ka šīm tiesībām ir tīri personisks raksturs

491un tādēļ atbilstoši Latvijas civiltiesību regulējumam šīs

492tiesības nevar tikt mantotas. Turpretim Ministru kabinets un

493Saeima norāda, ka likumdevējs konkrētajā gadījumā ir paredzējis

494izņēmumu, piešķirot mantiniekiem tiesības pacienta vietā saņemt

495atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Saeima savā viedoklī pauž

496uzskatu, ka saskaņā ar Pacientu tiesību likuma normām atlīdzība

497no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves gadījumā izmaksājama

498mirušā pacienta tuviniekiem. Saeima norāda, ka tieši mirušās

499personas tuvinieki parasti tiek iesaistīti tās nāves apstākļu

500noskaidrošanā un uzsver, ka kriminālprocesā sakarā ar personas

501nāvi par cietušo, kuram ir tiesības saņemt valsts kompensāciju,

502atzīstams kāds no mirušās personas tuviniekiem.

503Latvijas civiltiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesības uz

504atlīdzību par personas veselībai nodarīto kaitējumu pēc sava

505rakstura ir tīri personiskas tiesības un tādēļ nevar tikt

506mantotas (sk.: Gencs Z., Krauze R. Civillikuma komentāri:

507Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 267. lpp.).

508Tiesības uz atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto

509kaitējumu ir analizētas arī Latvijas judikatūrā. Piemēram,

510izvērtējot apelācijas instances tiesas spriedumu krimināllietā

511daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedzīšanu, Augstākā

512tiesa norādīja: tā kā tiesībām uz atlīdzību par morālo kaitējumu

513ir personisks raksturs, tās nevar tikt īstenotas atdalīti no

514cietušās personas, un uz cietušās personas mantiniekiem tās

515nepāriet. Tādēļ Augstākā tiesa, ņemot vērā to, ka konkrētā,

516krimināllietā par cietušo atzītā persona ir mirusi, nolēma atcelt

517apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma

518kompensācijas piedziņu no apsūdzētā šīs cietušās personas labā un

519izbeidza kriminālprocesu šajā daļā (sk. Augstākās tiesas 2016.

520gada 10. novembra lēmumu lietā Nr. SKK‑499/2016).

521Tomēr likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību

522principus un citas Satversmes normas, regulēt tiesiskās

523attiecības un noteikt personu tiesības un pienākumus, kā arī to

524īstenošanas kārtību. Tas nozīmē, ka likumdevējs var paredzēt

525izņēmumus un ar speciālām normām noregulēt konkrētus jautājumus

526atšķirīgi no vispārīgās tiesiskās kārtības attiecīgajā nozarē.

527Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos

528sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību

529normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulētu tā,

530ka tās atbilstu sociālajai realitātei (sal. sk.

531Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

5322011‑11‑01 12. punktu).

533Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā ir noteikts

534izņēmums no tās vispārīgās tiesiskās kārtības, atbilstoši kurai

535prasījuma tiesības ar tīri personisku raksturu nav mantojamas.

536Saskaņā ar šo normu pacienta nāves gadījumā tiesības saņemt

537atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par viņam radīto nemantisko

538kaitējumu kļūst par pacienta mantojuma daļu.

539Tādējādi ar Pacientu tiesību likuma

54016. panta trešo daļu Ministru kabinets bija pilnvarots citstarp

541noteikt kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki ir

542tiesīgi pieprasīt un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību

543par mirušajam pacientam nodarīto kaitējumu.

54416. Apstrīdētās normas noteic kārtību, kādā miruša

545pacienta mantinieki var pieprasīt atlīdzību no Ārstniecības riska

546fonda par pacientam nodarīto kaitējumu, kā arī kārtību, kādā šī

547atlīdzība tiem izmaksājama. Tātad tās detalizētāk regulē Pacientu

548tiesību likuma normu piemērošanu pacienta nāves gadījumā un

549nerada tādas jaunas tiesiskās attiecības, kuras neizrietētu no

550Pacientu tiesību likuma. Tādējādi apstrīdētās normas Ministru

551kabinets pieņēmis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.

552Līdz ar to apstrīdētās normas

553atbilst Satversmes 64. pantam.

554Nolēmumu

555daļa

556Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

557Satversmes tiesa

558nosprieda:

559atzīt Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra

560noteikumu Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības

561noteikumi" 3.1 un 15.2. punktu par atbilstošiem

562Satversmes 64. pantam.

563Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

564Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

565Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

566Ziemele