16. pants
būtu redakcionāli precizējams, tajā tieši nosakot

tiesības uz atlīdzību pacienta nāves gadījumā.

6. Pieaicinātā persona - Veselības ministrija -

piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajiem

argumentiem.

Veselības ministrija papildus uzsver, ka ārstniecības iestāžu

iemaksas Ārstniecības riska fondā, no kurām veidojas Ārstniecības

fonda līdzekļi atlīdzību izmaksāšanai, pēc būtības esot

pielīdzināmas apdrošināšanas iemaksām. Neesot racionāla pamata

uzskatīt, ka, paredzot apdrošināt risku, kam ir pakļauta pacienta

veselība, no apdrošināmo gadījumu loka būtu izslēdzami tie

gadījumi, kad iestājas smagākās iespējamās sekas - pacienta nāve.

Veselības ministrija uzskata: ja likumdevējs būtu paredzējis

atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda tikai dzīviem

pacientiem nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā nodarītā

kaitējuma seku novēršanai, tad likumā būtu paredzēta atlīdzība

tikai par ārstēšanās izdevumiem.

7. Pieaicinātā persona - Nacionālais veselības

dienests - norāda: no 2013. gada 17. oktobra likuma

"Grozījumi Pacientu tiesību likumā" anotācijas izriet,

ka Ārstniecības riska fonds tika izveidots, ņemot vērā

Skandināvijas valstu sistēmas pacienta veselībai vai dzīvībai

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai.

Saskaņā ar noteikumu Nr. 1268 normām ārstniecības iestādes

veicot ikgadējos riska maksājumus. To apmērs tiekot noteikts,

ņemot vērā darbavietu skaitu ārstniecības iestādē, kā arī

attiecīgajiem amatiem noteikto riska grupu un koeficientu.

Tādējādi ikviena ārstniecības persona tiekot apdrošināta pret

visiem iespējamiem riskiem saistībā ar ārstniecības procesā

radītiem kaitējumiem, tostarp pacientu nāves gadījumiem. Šis

mehānisms ļaujot ietaupīt resursus, jo atlīdzības saņemšanai nav

nepieciešams tiesvedības process.

Pacientu tiesību likumā esot paredzētas pacienta tuvinieku

tiesības lemt par viņa ārstniecību. No šīm pacienta tuvinieku

tiesībām netieši izrietot arī pacienta mantinieka tiesības,

pārstāvot mirušo pacientu pēc viņa nāves, saņemt atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda. Jēdziens "dzīvībai nodarītais

kaitējums" Pacientu tiesību likuma izpratnē nozīmējot

pacienta nāves iestāšanos, tādēļ tiesības uz atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda esot atzīstamas par mantojamām

tiesībām.

8. Pieaicinātā persona - Veselības inspekcija -

uzskata, ka Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā

lietotajiem jēdzieniem "dzīvība" un

"veselība" ir atšķirīga nozīme. Tādēļ nevarot uzskatīt,

ka Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas izpratnē

jēdziens "dzīvībai nodarītais kaitējums" nozīmē tikai

dzīvības apdraudējumu, bet ne pacienta nāvi. Tiesības uz dzīvību

Satversmes 93. panta izpratnē nozīmējot tiesības uz aizsardzību

no nāves, kura nav dabiska un kuru izraisījuši ārēji faktori -

citu indivīdu darbība vai bezdarbība. No minētā esot secināms, ka

Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa neizslēdz atlīdzības

izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves

gadījumā.

Civillikuma 382. pants pieļaujot noteiktu mantojuma atstājēja

personisko tiesību mantošanu. No vairākām Pacientu tiesību likuma

normām, kas paredz pacienta tuvinieku iesaistīšanu ārstniecības

procesā, izrietot tas, ka pacienta tiesības uz atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda šajā likumā ir netieši atzītas par

mantojamām tiesībām. Attiecīgi Ministru kabinets ar apstrīdētajām

normām esot šo jautājumu noregulējis detalizētāk. Tātad

apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot Pacientu tiesību

likuma 16. panta trešajā daļā noteikto pilnvarojumu. Pēc

Veselības inspekcijas ieskata, gadījumā, kad faktiskie apstākļi

ļauj piemērot noteikumu Nr. 1268 normas, būtu pieļaujams tas, ka

miruša pacienta mantinieki šajos noteikumos paredzētajā kārtībā

saņem arī citu atlīdzību, kuru tie būtu tiesīgi saņemt

civiltiesiskā kārtībā.

9. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Juridiskās fakultātes lektore Dr. iur. Santa

Slokenberga - norāda: lai gan prasījuma tiesībām attiecībā uz

atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska fonda ir dziļi

personisks raksturs, tomēr, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru, šāda prasījuma pāriešana citai personai

gadījumā, kad pacients ir miris, nevarētu tikt izslēgta. Ja šāda

iespēja tiktu liegta, noteiktos gadījumos pacienta nāve

ārstniecības personām varētu šķist finansiāli izdevīgāka nekā

nāves draudu novēršana, bet šāda situācija neesot savienojama ar

vispārīgām morāles vērtībām.

Pacientu tiesību likuma 16. panta trešā daļa pati par sevi

nepilnvarojot Ministru kabinetu paplašināt to personu loku, kurām

ir tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tomēr šī

norma esot vērtējama kopsakarā ar tā paša panta pirmo daļu un

likumdevēja dotā pilnvarojuma apjoms esot atkarīgs no tā, vai

likumdevējs vēlējies Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmo daļu

attiecināt arī uz pacientu nāves gadījumiem vai tikai uz pacientu

dzīvības apdraudējuma gadījumiem.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore

Mg. iur. Kristīne Zīle - uzsver: Ministru kabineta

viedoklis, ka apstrīdētajās normās lietotais jēdziens

"mantinieki" attiecināms tikai uz mirušā pacienta

radiniekiem un laulāto, tas ir, likumiskajiem mantiniekiem, ir

pretrunā ar mantojuma tiesību regulējumu, jo mantot var ne tikai

likumiskie mantinieki, bet arī līgumiskie vai testamentārie

mantinieki.

Tiesību doktrīnā esot atzīts, ka tiesības uz atlīdzību par

mantojuma atstājēja veselībai nodarīto kaitējumu, izņemot

kaitējuma atlīdzības summas, kuras mantojuma atstājējs nav

saņēmis līdz nāves dienai, ir tiesības, kurām piemīt tīri

personisks raksturs un kuras izbeidzas ar mantojuma atstājēja

nāvi. Šāda atziņa esot nostiprināta arī Augstākās tiesas

judikatūrā. Tātad mantiniekiem neesot tiesību uz atlīdzību par

pacienta veselībai nodarīto kaitējumu. Tomēr Pacientu tiesību

likumā esot atsevišķi paredzēta atlīdzība arī par pacienta

dzīvībai nodarīto kaitējumu. Pēc K. Zīles ieskata, ar kaitējumu

pacienta dzīvībai ir saprotama nāves iestāšanās. Šādā gadījumā

pacients acīmredzot nevarētu patstāvīgi īstenot tiesības uz

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tādēļ tiesības saņemt

atlīdzību par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu un par

pacienta dzīvībai nodarīto kaitējumu esot savstarpēji nošķiramas

- tiesības uz atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu neesot

mantojamas, bet tiesības uz atlīdzību par dzīvībai nodarīto

kaitējumu varot tikt mantotas.

Atbilstoši Civillikuma 383. pantam par miruša pacienta tiesību

un saistību sākotnējo pārņēmēju esot uzskatāms mantojums kā

juridiskā persona, bet vēlāk - mirušā pacienta mantinieki. Ja

Pacientu tiesību likums piešķir pacientam tiesības uz atlīdzību

par viņa dzīvībai nodarīto kaitējumu, bet viņš šīs tiesības

objektīvi nespēj patstāvīgi īstenot, tad to īstenošana piekrītot

viņa tiesību un saistību pārņēmējam.

Pacientu tiesību likuma 16. panta trešajā daļā Ministru

kabinets esot pilnvarots noteikt kārtību, kādā no Ārstniecības

riska fonda var tikt saņemta atlīdzība gan par pacienta dzīvībai,

gan par pacienta veselībai nodarīto kaitējumu. Šī norma

neierobežojot to subjektu loku, kuri ir tiesīgi saņemt šo

atlīdzību, proti, tā nenosakot, kurš subjekts var pieprasīt

atlīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tādēļ par šādiem

subjektiem esot atzīstami gan pacienti, gan - pacienta nāves

gadījumā - viņu tiesību un saistību pārņēmēji jeb mantinieki.

Tikai šādā veidā varot tikt izmantotas Pacientu tiesību likuma

16. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības uz atlīdzību no

Ārstniecības riska fonda. Tādējādi esot secināms, ka Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis tam noteiktā

pilnvarojuma robežas.

Secinājumu

daļa

11. Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc

būtības izvērtēta apstrīdēto normu satversmība, ir skatāmi visi

procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17.

punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu Satversmes tiesa var izbeigt tiesvedību lietā

līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma (akts)

ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma ir

vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju

un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās

strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes

tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016.

gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2015‑15‑01 5. punktu).

Ar Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumiem Nr. 369

"Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra

noteikumos Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības

noteikumi"", kuri stājās spēkā 2018. gada 29. jūnijā,

pieteikumā apstrīdētais noteikumu Nr. 1268 15. punkts izteikts

jaunā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

apstrīdētais noteikumu Nr. 1268 15. punkts ir zaudējis spēku.

12. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav

saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts

teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru

pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad

apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts

no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā

rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai

izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14.

punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2017‑19‑01 6. punktu).

Noteikumu Nr. 1268 15. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz

2018. gada 28. jūnijam, paredzēja: "Pacienta nāves gadījumā

atlīdzību izmaksā pacienta mantiniekam proporcionāli mantojuma

daļai, ja ir iesniegts atlīdzības prasījuma iesniegums un

apliecība par laulātā mantas daļu vai mantojuma

apliecība."

Lietas izskatīšanas laikā spēkā esošajā redakcijā noteikumu

Nr. 1268 15. punkts nosaka subjektus, kuriem var izmaksāt

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Saskaņā ar Noteikumu Nr.

1268 15.1. un 15.3. punktu atlīdzību izmaksā attiecīgi pacientam

un nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim. Savukārt

noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts paredz, ka pacienta nāves

gadījumā atlīdzību izmaksā pacienta mantiniekam proporcionāli

mantojuma daļai, ja ir iesniegta apliecība par laulātā mantas

daļu vai mantojuma apliecība.

Noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts nesatur norādi uz to, ka

pacienta mantiniekam jāiesniedz atlīdzības prasījuma iesniegums.

Tomēr saskaņā ar noteikumu Nr. 1268 II sadaļas normām atlīdzība

no Ārstniecības riska fonda nevar tikt pieprasīta citādi kā vien

iesniedzot atlīdzības prasījuma iesniegumu. Tātad līdz 2018. gada

28. jūnijam spēkā bijušā noteikumu Nr. 1268 15. punkta un šobrīd

spēkā esošā noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta gramatiskā

formulējuma atšķirības pēc sava rakstura ir tikai redakcionālas.

Tādējādi secināms, ka pieteikumā apstrīdētais noteikumu Nr. 1268

15. punkts lietas izskatīšanas laikā spēkā esošajā noteikumu Nr.

1268 redakcijā ir pārveidots par 15.2. punktu, bet nav grozīts

pēc būtības. Arī pieteikumā un Ministru kabineta atbildes rakstā

ietvertie argumenti un pieaicināto personu viedokļi var tikt

attiecināti uz noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta satversmības

izvērtējumu. Tātad noteikumu Nr. 1268 15.2. punkta regulējums pēc

būtības sakrīt ar šo noteikumu 15. punkta regulējumu tajā

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 28. jūnijam.

Noteikumu Nr. 1268 3.1 punkts vispārīgi noteic

miruša pacienta mantinieka tiesības iesniegt atlīdzības prasījuma

iesniegumu par atlīdzības izmaksāšanu no Ārstniecības riska

fonda, pievienojot tam apliecību par laulātā mantas daļu vai

mantojuma apliecību. Savukārt noteikumu Nr. 1268 15.2. punkts

noteic šīs atlīdzības izmaksāšanas kārtību, paredzot, ka

atlīdzība no Ārstniecības riska fonda izmaksājama miruša pacienta

mantiniekiem proporcionāli viņu mantojuma daļai. Tātad noteikumu

Nr. 1268 3.1 un 15.2. punkts regulē savstarpēji cieši

saistītus jautājumus un kopīgi nosaka kārtību, kādā miruša

pacienta mantinieki var saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska

fonda. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēs noteikumu Nr. 1268

3.1 un 15.2. punktu kā vienotu tiesisko regulējumu,

kas nosaka kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki

var saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.

Līdz ar to tiesvedība lietā

turpināma, pārbaudot noteikumu Nr. 1268 3.1 un 15.2.

punkta (turpmāk kopā - apstrīdētās normas) kā vienota tiesiskā

regulējuma atbilstību Satversmes 64. pantam.

13. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpis tam likumā

noteiktā pilnvarojuma robežas, un tādēļ lūdz Satversmes tiesu

atzīt tās par neatbilstošām Satversmes 64. pantam. Pēc Pieteikuma

iesniedzējas ieskata, Ministru kabinets bez atbilstoša

pilnvarojuma paplašinājis to personu loku, kurām saskaņā ar

Pacientu tiesību likumu izmaksājama atlīdzība no Ārstniecības

riska fonda, proti, piešķīris miruša pacienta mantiniekiem

tiesības saņemt atlīdzību par pacientam radītajām ciešanām.

Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas tiesības pieder

Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

Tomēr, lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas

īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek

sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos

jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru

kabinetam vai citām valsts institūcijām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2005‑03‑0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2017‑11‑03 14.1. punktu).

Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.2. punktu). Izpildvaras

izdotam aktam ir cita demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā

likumdevēja izdotam aktam, un uz to attiecas specifiskas prasības

par rīcību likumdevēja dotā pilnvarojuma ietvaros (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008‑25‑03 9.1. punktu). Ministru

kabineta tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien

tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar likumu. Turklāt

Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad, ja tie ir

nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Proti, Ministru kabinets

var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

2015‑05‑03 12. punktu). Savukārt likumdevējam ir skaidri

jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir

tiesīgs noregulēt (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu).

Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 64.

pantam, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ir ievērota

pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu

saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets,

pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā

pilnvarojuma robežas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 13. punktu).

14. Uz pilnvarojuma pamata izdoti Ministru kabineta

noteikumi veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis

likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu

galvenokārt veido procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš

likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos

gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī

materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz

nepārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 16.

punktu).

Ar likumdevēja doto pilnvarojumu jāsaprot ne tikai viena

konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un

mērķi. Tādēļ likumdevēja dotā pilnvarojuma saturs ir

noskaidrojams, sistēmiski vērtējot visu normatīvo aktu, bet, ja

nepieciešams, arī attiecīgās jomas vai dažkārt pat citu, ar to

saistīto jomu regulējumu kopumā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015‑05‑03

13.3. punktu). Turklāt likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir

jābūt pietiekami skaidram un precīzam (sal. sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306

10. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā

pilnvarojumā lietots vārds "kārtība", tas nepārprotami

norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti,

noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta

noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu

pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas

veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 20. punktu, 2013. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2012‑22‑0103 18. punktu un 2016. gada 2.

marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 23.3. punktu).

Apstrīdētās normas pieņemtas, pamatojoties uz Pacientu tiesību

likuma 16. panta trešo daļu, kas paredz: "Ministru kabinets

nosaka kārtību, kādā pieprasa atlīdzību no Ārstniecības riska

fonda par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu un

ārstniecības izdevumiem, kā arī kārtību, kādā novērtē pacientam

radītā kaitējuma apmēru, pieņem lēmumu par atlīdzības izmaksu un

izmaksā atlīdzību no Ārstniecības riska fonda." No šīs

normas tekstā ietvertā vārda "kārtība" izriet, ka

likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt procesu, kādā

no Ārstniecības riska fonda tiek pieprasīta un izmaksāta

atlīdzība, bet nav pilnvarojis Ministru kabinetu pieņemt

materiālo tiesību normas, kuras radītu jaunas, likumā

neparedzētas tiesiskas attiecības.

Apstrīdētās normas paredz, ka miruša pacienta mantiniekam ir

tiesības pieprasīt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda,

iesniedzot iesniegumu par atlīdzības izmaksāšanu un dokumentus,

kuri apliecina mantojuma tiesības, un ka atlīdzība mantiniekiem

izmaksājama proporcionāli mantojuma daļai. Tātad apstrīdētās

normas nosaka atlīdzības pieprasīšanas un izmaksāšanas procesuālo

kārtību, taču tajās arī norādīts miruša pacienta mantinieks kā

subjekts, kuram ir tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības

riska fonda. Ja šādas tiesības miruša pacienta mantiniekam ir

paredzētas likumā, tad apstrīdētajās normās ietvertā norāde uz

pacienta mantinieku nerada jaunas tiesiskas attiecības, bet, ja

no likuma neizriet miruša pacienta mantinieka tiesības uz

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, tad apstrīdētajās normās

ietvertā norāde uz miruša pacienta mantinieku rada jaunas, likumā

neparedzētas tiesiskas attiecības, proti, piešķir tiesības uz

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda likumā neparedzētam

subjektam.

Līdz ar to nepieciešams noskaidrot,

kurām personām izmaksājama atlīdzība no Ārstniecības riska fonda

un kāds kaitējums ir no tā atlīdzināms saskaņā ar Pacientu

tiesību likuma normām.

15. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Pacientu tiesību

likuma 16. panta pirmajā daļā ietvertā norāde uz pacienta

dzīvībai nodarīto kaitējumu aptver tikai pacienta dzīvības

apdraudējumu, bet ne pacienta nāvi. Tā kā šī norma paredzot tieši

pacienta tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda,

citām personām šādas tiesības ar likumu neesot piešķirtas.

Turpretim Ministru kabinets un Saeima uzskata, ka no Pacientu

tiesību likuma 16. panta pirmās daļas ir izsecināmas miruša

pacienta mantinieka tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības

riska fonda, jo pacienta dzīvībai nodarītais kaitējums varot

izpausties tikai kā pacienta nāve. Tā kā pats pacients šādā

gadījumā acīmredzot nespēj pieprasīt atlīdzību, tiesības to

pieprasīt iegūstot viņa mantinieki, kuri stājas mirušā pacienta

vietā.

15.1. Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa

noteic: "Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa

dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu),

kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības

iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi

ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem,

kas saistīti ar ārstniecību (turpmāk - ārstniecības izdevumi), ja

ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu

ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā

kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai

veselībai."

Kaitējums var būt mantisks vai nemantisks. Mantisks kaitējums

ir jebkurš mantisks pametums, kas var tikt novērtēts un

atbilstoši kompensēts naudā. Savukārt fiziskajai personai

nodarīts nemantisks kaitējums izpaužas kā tai radītas fiziskas

vai garīgas ciešanas. Objektīvi izmērīt fiziskas vai garīgas

ciešanas naudas vienībās nav iespējams, tādēļ nemantiska

kaitējuma "atlīdzības" mērķis ir nevis kompensēt šo

kaitējumu, bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik liela

naudas summa cietušajam būtu saprātīgi vajadzīga, lai viņu

mierinātu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada

tiesu prakses apkopojuma "Morālā kaitējuma atlīdzināšana

civillietās" 9. lpp.). Saskaņā ar Pacientu tiesību

likuma 16. panta pirmo daļu atlīdzība no Ārstniecības riska fonda

ir izmaksājama par: 1) ārstniecības personas rīcības (darbības

vai bezdarbības) vai apstākļu ārstniecības laikā radīto kaitējumu

pacienta dzīvībai vai veselībai (arī morālo kaitējumu); 2)

ārstniecības izdevumiem, ja ārstniecība bija nepieciešama, lai

novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu

ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta

dzīvībai vai veselībai (turpmāk - pacienta ārstniecības

izdevumi).

No Pacientu tiesību likuma izstrādes procesa materiāliem

secināms, ka Ārstniecības riska fonds tika izveidots, lai

aizvietotu ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības

apdrošināšanas sistēmu, kas bija spēkā pirms tam (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 28.-29., 31.-32., 33., 36.-37. un 38. lp.).

Ārstniecības personas rīcības vai apstākļu ārstniecības procesā

radītais kaitējums pacienta dzīvībai vai veselībai var izraisīt

civiltiesiskā kārtībā atlīdzināmu kaitējumu arī citām personām.

Piemēram, pacienta tuvinieki var izjust garīgas ciešanas sakarā

ar pacienta veselībai radīto kaitējumu vai pacienta nāvi.

Pacienta nāves gadījumā viņa tuviniekiem var rasties arī

finansiāli zaudējumi, piemēram, apbedīšanas izdevumi. Turklāt ir

iespējams, ka pacienta ārstniecības izdevumus sedzis pacienta

tuvinieks vai cita persona.

Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa lietas

izskatīšanas laikā spēkā esošajā redakcijā ir izteikta ar 2013.

gada 17. oktobra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību

likumā" 3. pantu. Šā likuma anotācijā norādīts, ka tā

izstrādē tika ņemts vērā Dānijas un Zviedrijas tiesiskais

regulējums par ārstniecības rezultātā nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanu. Atbilstoši šo valstu regulējumam Ārstniecības

riska fondam analoģiskas institūcijas atlīdzinot ne tikai

pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, bet arī

daudzus citus pašam pacientam, kā arī viņa tuviniekiem radīta

mantiskā un nemantiskā kaitējuma veidus. Pacientam citstarp

tiekot atlīdzināti arī izdevumi par ārstniecību, kas nepieciešama

veselībai un dzīvībai nodarītā kaitējuma dēļ, tai skaitā

izdevumi, kas varētu rasties nākotnē, kā arī izdevumi par

pacienta apmācību darbam citā profesijā, ja viņš veselības

stāvokļa dēļ vairs nespēj strādāt savā profesijā. Savukārt

pacienta tuviniekiem citstarp atlīdzināmi mantiskie zaudējumi

sakarā ar pacienta darbnespēju, ja pacients bija apgādnieks, vai

uzturlīdzekļi pacienta nepilngadīgajam bērnam. Tomēr

likumprojekta autori secināja, ka, ņemot vērā pieejamos finanšu

resursus un valsts ekonomisko situāciju, tikpat plaša garantiju

klāsta nodrošināšana Pacientu tiesību likumā nav iespējama, un

tādēļ nolēma ar šiem grozījumiem papildus Pacientu tiesību likumā

jau paredzētajai atlīdzībai par pacienta dzīvībai un veselībai

nodarīto kaitējumu, tai skaitā arī morālo kaitējumu, nodrošināt

vismaz pacienta ārstniecības izdevumu atlīdzināšanu, bet

jautājumu par plašāku garantiju nodrošināšanu atlikt, jo tas

risināms ilgtermiņā (sk. 2013. gada 17. oktobra likuma

"Grozījumi Pacientu tiesību likumā" anotācijas pirmās

sadaļas 2. punkta 1. apakšpunktu).

Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka

atlīdzība no Ārstniecības riska fonda izmaksājama par pacientam

radīto kaitējumu. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 2. pantu šā

likuma mērķis ir veicināt labvēlīgas attiecības starp pacientu un

veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, sekmējot pacienta aktīvu

līdzdalību savas veselības aprūpē, kā arī nodrošināt viņam

iespēju īstenot un aizstāvēt savas tiesības un intereses. Tātad

no Ārstniecības riska fonda izmaksājama atlīdzība par pacientam

radīto nemantisko kaitējumu jeb pacientam radītām fiziskām un

garīgām ciešanām, kā arī par noteiktu pacientam radītu mantisko

kaitējumu, proti, pacienta ārstniecības izdevumiem.

No Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas gramatiskā

formulējuma izriet tas, ka persona, kurai ir tiesības saņemt

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, ir pacients. Taču tajā ir

paredzēts, ka atlīdzība izmaksājama ne tikai tad, ja nodarīts

kaitējums pacienta veselībai, bet arī tad, ja nodarīts kaitējums

pacienta dzīvībai. Tātad atlīdzība ir izmaksājama arī tajā

gadījumā, ja iestājusies pacienta nāve. Arī 2013. gada 17.

oktobra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību likumā"

anotācijā norādīts, ka jēdziens "veselības aprūpes

kaitējums" direktīvas 2011/24/ES izpratnē citstarp aptver

pacienta nāvi, kas varētu tikt novērsta, ja tiktu veikti

pietiekami pasākumi, kad pacients ir saskāries ar veselības un

medicīnas aprūpes pakalpojumiem, tai skaitā zālēm (sk. 2013.

gada 17. oktobra likuma "Grozījumi pacientu tiesību

likumā" anotācijas pirmās sadaļas 2. punkta 1.

apakšpunktu). Tātad saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.

panta pirmo daļu atlīdzība no Ārstniecības riska fonda ir

izmaksājama arī pacienta nāves gadījumā.

Ministru kabinets un Veselības ministrija norāda, ka nebūtu

loģiski, ja atlīdzība no Ārstniecības riska fonda būtu

izmaksājama tajos gadījumos, kad kaitējums nodarīts pacienta

veselībai, bet nebūtu izmaksājama gadījumos, kad iestājusies

pacienta nāve. Tomēr pacienta nāves gadījumā pats pacients

acīmredzot nevar izmantot tiesības saņemt atlīdzību. Ja Pacientu

tiesību likuma 16. panta pirmā daļa tiktu interpretēta tā, ka

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda var saņemt tikai pacients,

šī norma, ciktāl tā attiecas uz kaitējumu pacienta dzīvībai,

nemaz nevarētu tikt piemērota. Tādēļ Pacientu tiesību likuma 16.

panta pirmā daļa interpretējama tādējādi, ka pacienta nāves

gadījumā atlīdzība par viņam radīto kaitējumu izmaksājama citai

personai.

15.2. Saskaņā ar Civillikuma 382. pantu mirušas

personas kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās

tiesības un saistības, kas mirušai vai par mirušu izsludinātai

personai piederējušas tās patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves

laikā, kopumā veido mirušās personas mantojumu. Saskaņā ar

Civillikuma 390., 418. un 639. pantu Latvijas tiesību sistēmā

personas var mantot pēc likuma vai saskaņā ar testamentu vai

mantojuma līgumu. Likumiskie mantinieki atbilstoši Civillikuma

391. pantam ir mantojuma atstājēja laulātais, radinieki un

adoptētie, proti, tuvinieki. Turpretim saskaņā ar Civillikuma

418. un 639. pantu ar testamentu vai mantojuma līgumu mantojuma

atstājējs var piešķirt tiesības uz viņa mantojumu jebkurai viņa

paša izraudzītai personai.

Tātad Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas

objektīvais mērķis ir noteikt, ka miruša pacienta tiesības uz

atlīdzinājumu par viņam radīto kaitējumu ir miruša pacienta

mantojuma daļa. Attiecīgi šīs tiesības var izmantot tie mirušā

pacienta mantinieki, kuri ir pieņēmuši viņa atstāto

mantojumu.

15.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka miruša

pacienta mantiniekiem nevar tikt piešķirtas tiesības saņemt

atlīdzību par pacientam radīto nemantisko kaitējumu. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka šīm tiesībām ir tīri personisks raksturs

un tādēļ atbilstoši Latvijas civiltiesību regulējumam šīs

tiesības nevar tikt mantotas. Turpretim Ministru kabinets un

Saeima norāda, ka likumdevējs konkrētajā gadījumā ir paredzējis

izņēmumu, piešķirot mantiniekiem tiesības pacienta vietā saņemt

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Saeima savā viedoklī pauž

uzskatu, ka saskaņā ar Pacientu tiesību likuma normām atlīdzība

no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves gadījumā izmaksājama

mirušā pacienta tuviniekiem. Saeima norāda, ka tieši mirušās

personas tuvinieki parasti tiek iesaistīti tās nāves apstākļu

noskaidrošanā un uzsver, ka kriminālprocesā sakarā ar personas

nāvi par cietušo, kuram ir tiesības saņemt valsts kompensāciju,

atzīstams kāds no mirušās personas tuviniekiem.

Latvijas civiltiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesības uz

atlīdzību par personas veselībai nodarīto kaitējumu pēc sava

rakstura ir tīri personiskas tiesības un tādēļ nevar tikt

mantotas (sk.: Gencs Z., Krauze R. Civillikuma komentāri:

Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 267. lpp.).

Tiesības uz atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto

kaitējumu ir analizētas arī Latvijas judikatūrā. Piemēram,

izvērtējot apelācijas instances tiesas spriedumu krimināllietā

daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedzīšanu, Augstākā

tiesa norādīja: tā kā tiesībām uz atlīdzību par morālo kaitējumu

ir personisks raksturs, tās nevar tikt īstenotas atdalīti no

cietušās personas, un uz cietušās personas mantiniekiem tās

nepāriet. Tādēļ Augstākā tiesa, ņemot vērā to, ka konkrētā,

krimināllietā par cietušo atzītā persona ir mirusi, nolēma atcelt

apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma

kompensācijas piedziņu no apsūdzētā šīs cietušās personas labā un

izbeidza kriminālprocesu šajā daļā (sk. Augstākās tiesas 2016.

gada 10. novembra lēmumu lietā Nr. SKK‑499/2016).

Tomēr likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību

principus un citas Satversmes normas, regulēt tiesiskās

attiecības un noteikt personu tiesības un pienākumus, kā arī to

īstenošanas kārtību. Tas nozīmē, ka likumdevējs var paredzēt

izņēmumus un ar speciālām normām noregulēt konkrētus jautājumus

atšķirīgi no vispārīgās tiesiskās kārtības attiecīgajā nozarē.

Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos

sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību

normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulētu tā,

ka tās atbilstu sociālajai realitātei (sal. sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr.

2011‑11‑01 12. punktu).

Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā ir noteikts

izņēmums no tās vispārīgās tiesiskās kārtības, atbilstoši kurai

prasījuma tiesības ar tīri personisku raksturu nav mantojamas.

Saskaņā ar šo normu pacienta nāves gadījumā tiesības saņemt

atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par viņam radīto nemantisko

kaitējumu kļūst par pacienta mantojuma daļu.

Tādējādi ar Pacientu tiesību likuma

16. panta trešo daļu Ministru kabinets bija pilnvarots citstarp

noteikt kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki ir

tiesīgi pieprasīt un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību

par mirušajam pacientam nodarīto kaitējumu.

16. Apstrīdētās normas noteic kārtību, kādā miruša

pacienta mantinieki var pieprasīt atlīdzību no Ārstniecības riska

fonda par pacientam nodarīto kaitējumu, kā arī kārtību, kādā šī

atlīdzība tiem izmaksājama. Tātad tās detalizētāk regulē Pacientu

tiesību likuma normu piemērošanu pacienta nāves gadījumā un

nerada tādas jaunas tiesiskās attiecības, kuras neizrietētu no

Pacientu tiesību likuma. Tādējādi apstrīdētās normas Ministru

kabinets pieņēmis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežās.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 64. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra

noteikumu Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības

noteikumi" 3.1 un 15.2. punktu par atbilstošiem

Satversmes 64. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele