15. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi

ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka gadījumos, kad

elektroenerģijas sistēmas lietotājs ir pieļāvis elektroenerģijas

lietošanas noteikumu pārkāpumu, būtu piemērojams vispārējais

civiltiesību regulējums. Turpretim Ministru kabinets norāda, ka

vispārējā regulējuma piemērošanu prettiesiski patērētās

elektroenerģijas apjoma aprēķināšanai ierobežo tas apstāklis, ka

apstrīdētajā normā paredzētajā gadījumā, kad patvaļīgi izveidots

pieslēgums pirmsuzskaites ķēdēm, fiksēt faktisko elektroenerģijas

patēriņu nav iespējams, jo pieslēgums nav aprīkots ar

elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu. Tādējādi

civiltiesībās piemērojamais vispārējais regulējums zaudējumu

aprēķināšanai nav piemērots un nevar tikt uzskatīts par tikpat

efektīvu līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Vispārīgā gadījumā aizskartajai personai, kas vēlas saņemt tai

nodarīto zaudējumu atlīdzību, ir pienākums pierādīt pārkāpēja

faktisko prettiesisko darbību vai bezdarbību, zaudējumu apmēru,

kā arī abu minēto faktoru cēloņsakarību. Gadījumos, kad

elektroenerģijas sistēmas lietotājs ir patvaļīgi pieslēdzies

pirmsuzskaites ķēdēm, nav nosakāma ne elektroenerģijas cena

zaudējuma nodarīšanas laikā, ne laikposms, kurā elektroenerģija

lietota patvaļīgi, ne arī attiecīgajā laikposmā izlietotās

elektroenerģijas daudzums un līdz ar to nav iespējams noteikt

zaudējumu apmēru. Tādējādi, piemērojot vispārējo Civillikuma

regulējumu, apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo

sistēmas operatoram gadījumos, kad zaudējumu apmēra noteikšana ir

objektīvi apgrūtināta vai pat neiespējama, nāktos pierādīt tam

nodarīto zaudējumu apmēru (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-10-0103 29.1.1. punktu).

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā

pašā kvalitātē.