17. punktsuzliekot pašvaldībām pienākumu, dibinot,

uzliekot pašvaldībām pienākumu, dibinot,

1reorganizējot un likvidējot vispārējās izglītības iestādes, to

2saskaņot ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tādēļ likumdevējs

3esot pilnvarojis izpildvaru pieņemt lēmumus par pašvaldības

4izglītības iestāžu izveidi. Tātad apstrīdētajās normās regulētais

5jautājums neesot uzskatāms par tādu, ko varētu izlemt vienīgi

6likumdevējs.

73.3. Apstrīdētās normas sasniedzot mērķi

8nodrošināt kvalitatīvas izglītības iegūšanu un vienlaikus

9sekmējot to, ka valsts finanšu resursi tiek izmantoti efektīvi.

10Paredzot pašvaldībām iespēju līdzfinansēt vidējās izglītības

11iegūšanu arī mazākam izglītojamo skaitam nekā apstrīdētajās

12normās noteiktais, mērķis nodrošināt kvalitatīvas izglītības

13iegūšanu netikšot sasniegts.

144. Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

15apstrīdētās normas ir izdotas, pārkāpjot Vispārējās izglītības

16likuma 4. panta 18. punktā Ministru kabinetam noteikto

17pilnvarojumu.

184.1. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma

194. panta 18. punktu Ministru kabineta noteiktajai

20kārtībai esot jāparedz pienākumi, kas jāizpilda izglītojamiem,

21lai uzsāktu, turpinātu vai izbeigtu mācības vispārējās izglītības

22iestādē. Tāpat Ministru kabinetam esot dots pilnvarojums noteikt

23pienākumus, kas jāpilda izglītības iestādei, lai nodrošinātu šīs

24kārtības ievērošanu.

25Apstrīdētās normas uzliekot pašvaldībai pienākumu nodrošināt

26minimālo izglītojamo skaitu klasē. Tas attiecoties uz izglītības

27iestāžu institucionālā tīkla izveidi un ar to saistīto finanšu

28resursu efektīvu izmantošanu, nevis uz prasībām, kas jāizpilda

29izglītojamiem, lai viņus uzņemtu attiecīgajā izglītības

30iestādē.

314.2. Līdz 2009. gada 1. jūlijam

32Vispārējās izglītības likuma 4. panta 14. punkts esot

33paredzējis Ministru kabinetam īpašu pilnvarojumu noteikt minimāli

34un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu valsts un pašvaldību

35vispārējās izglītības iestāžu klasēs un pirmsskolas izglītības

36iestāžu grupās (arī speciālās izglītības iestādēs, sociālās un

37pedagoģiskās korekcijas klasēs). Ar 2009. gada

3816. jūnija likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības

39likumā" šis Ministru kabinetam dotais pilnvarojums esot no

40Vispārējās izglītības likuma izlēgts, lai nodrošinātu to, ka

41turpmāk atbilstoši principam "nauda seko skolēnam" par

42pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē lems izglītības iestādes

43dibinātāja - pašvaldība.

44Ar 2005. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

45Vispārējās izglītības likumā" Vispārējās izglītības likuma

464. panta 18. punktā iekļauts pilnvarojums Ministru

47kabinetam noteikt obligātās prasības izglītojamo uzņemšanai un

48pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs

49(izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes).

50Savukārt ar 2011. gada 11. jūlija likumu

51"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" Vispārējās

52izglītības likuma 4. panta 18. punkts izteikts

53pašreizējā redakcijā.

54Tātad sākotnēji likumdevēja piešķirtais pilnvarojums Ministru

55kabinetam bijis plašāks. Tā kā iepriekš likumdevējs esot īpaši

56pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt izglītojamo skaitu klasē,

57arī apstrīdēto normu izdošanai esot bijis nepieciešams īpašs

58pilnvarojums.

594.3. Valsts kompetencē esot izglītības satura

60veidošana un kvalitātes kontrole. Šo funkciju ietvaros valsts

61nosakot izglītības standartus, kontrolējot izglītības programmu

62atbilstību noteiktajiem standartiem, izvirzot prasības pedagogiem

63un kontrolējot to izpildi. Valsts funkcijās ietilpstot arī

64pedagogu darba samaksas finansēšana. Pašvaldības kompetencē esot

65izglītības iestāžu dibināšana. Tomēr tā neesot iespējama bez

66sadarbības ar valsti, jo pedagogu darba samaksa tiekot finansēta

67no valsts budžeta.

68Apstrīdētās normas attiecoties uz izglītības iestāžu

69institucionālā tīkla izveidi un ar to saistīto finanšu resursu

70efektīvu izmantošanu. Valstij esot pienākums raudzīties, lai

71attiecīgie finanšu līdzekļi tiek izlietoti pārdomāti un efektīvi.

72Savukārt Izglītības likuma 60. panta trešā daļa paredzot

73pašvaldībai tiesības līdzfinansēt pedagogu darba samaksu.

74Turpretim apstrīdētās normas liedzot pašvaldībai pēc konkrēto

75apstākļu izvērtēšanas līdzfinansēt pedagogu darba samaksu, jo par

76vienīgo kritēriju vispārējās vidējās izglītības nodrošināšanai

77paredzot skolēnu skaitu klasē.

785. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

79ministrija - norāda, ka apstrīdētās normas nepārkāpj

80pašvaldības principu, jo pašvaldības autonomā funkcija gādāt par

81iedzīvotāju izglītību nav absolūta un var tikt ierobežota ar

82likumiem un tiem pakārtotiem normatīvajiem aktiem.

83Vispārējās izglītības sistēmai esot ikvienā skolēnā jāattīsta

84radoša personība, kultūras un mākslas izpratne, spēja mācīties un

85darboties komandā. Lai attīstītu skolēnu sadarbības prasmes, citu

86valstu skolās tiekot izmantotas vienaudžu grupu metodes, kas

87paredzot, ka skolēniem dažādi uzdevumi jāveic nevis individuāli,

88bet kopīgi ar klasesbiedriem. Pēc Izglītības un zinātnes

89ministrijas ieskata, attiecīgo mērķu īstenošana nav iespējama, ja

90izglītojamo skaits klasēs ir pārāk mazs.

91Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievēroti vairāki aspekti,

92kas saistīti ar kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu, tostarp

93nepieciešamība modernizēt izglītības vidi un paplašināt

94izglītības programmu piedāvājumu. Citstarp izglītības kvalitāti

95ietekmējot pedagogu atalgojums, par ko atbildīga esot valsts.

96Veiktie aprēķini apstiprinot, ka minimālais izglītojamo skaits

9710. klasē ir 12 izglītojamie, ar kuriem sekojošo

98finansējumu pietiekot tikai tam, lai nodrošinātu samaksu par

99apmaksājamām stundām, bet ne par atbalsta pasākumiem. Ar

100apstrīdētajām normām noteikts, ka minimālais izglītojamo skaits

101klasē ir 10, tādējādi nodrošinot samaksu arī par atbalsta

102pasākumiem, tostarp pedagoga individuālo darbu ar

103izglītojamo.

104Apstrīdētās normas nodrošinot kvalitatīvas vispārējās vidējās

105izglītības ieguvi optimālam izglītojamo skaitam pieejamo finanšu

106resursu ietvaros. Tās ļaujot arī pašvaldībām kā izglītības

107iestāžu dibinātājām pieņemt lēmumus par savas pilsētas vai novada

108izglītības iestāžu tīkla turpmāko attīstību. Taču pašvaldību

109līdzfinansējums vidējās izglītības ieguvei, ļaujot vispārējās

110vidējās izglītības programmu īstenot arī klasēs, kurās skolēnu

111skaits ir mazāks par apstrīdētajās normās noteikto, nepalīdzēšot

112sasniegt apstrīdēto normu mērķi.

1136. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

114uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1151. pantam.

1166.1. No Izglītības likuma 17. panta pirmās

117daļas izrietot katras pašvaldības pienākums nodrošināt bērniem,

118kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā

119teritorijā, iespēju iegūt vidējo izglītību. Tā paša panta

120otrā daļa paredzot, ka pašvaldība šo pienākumu var izpildīt, arī

121sadarbojoties ar citas pašvaldības izglītības iestādēm.

122Jau šobrīd no 88 vidusskolēniem, kuru dzīvesvieta deklarēta

123Pieteikuma iesniedzējas administratīvajā teritorijā,

12469 mācoties citu pašvaldību vidusskolās. Tādējādi Pieteikuma

125iesniedzējai esot iespēja izpildīt savu funkciju attiecībā uz

126vidējās izglītības nodrošināšanu. Tikai tādā gadījumā, ja tai

127šādas iespējas nebūtu vai arī izglītojamo dzīvesvietas tuvumā

128nebūtu citas vidusskolas, pašvaldības tiesības būtu

129aizskartas.

130Teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā nelielām pašvaldībām

131neesot subjektīvu tiesību prasīt no valsts konkrētas savā

132administratīvajā teritorijā esošas iestādes uzturēšanu.

133Administratīvi teritoriālās reformas mērķis esot institucionāli

134spēcīgāku un lielāku pašvaldību veidošanās, jo mazās pašvaldības

135nespējot pilnvērtīgi nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamos

136pakalpojumus. Izglītības likums neparedzot, ka vidusskolēni pa

137izglītības iestādēm tiek sadalīti pēc to deklarētās dzīvesvietas.

138Dažkārt izglītojamam esot izdevīgāk mācīties citas pašvaldības

139administratīvajā teritorijā esošā izglītības iestādē. Turklāt

140pašvaldībai neesot pilnīgas autonomijas attiecībā uz tās

141administratīvajā teritorijā esošas izglītības iestādes dibināšanu

142un likvidēšanu.

1436.2. Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā

144kārtībā. Proti, pirms to pieņemšanas esot notikušas konsultācijas

145ar vairākām pedagogus un pašvaldības pārstāvošām institūcijām. Ja

146šo institūciju viedoklis nav akceptēts, tas nenozīmējot, ka

147konsultācijas nav notikušas. Konsultācijas esot uzskatāmas par

148notikušām, ja vien otrai pusei bijusi iespēja savus argumentus

149darīt zināmus saprātīgā procesā.

150Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktā

151ietvertais pilnvarojums tieši neparedzot Ministru kabinetam

152tiesības noteikt skolēnu skaitu klasē. Tomēr, interpretējot

153minēto tiesību normu kopsakarā ar citām izglītības jomu

154regulējošām tiesību normām, esot secināms, ka pilnvarojums

155noteikt kārtību, kādā izglītojamais tiek uzņemts izglītības

156iestādē, ietver arī pilnvarojumu noteikt skolēnu skaitu klasē.

157Vidusskolas pastāvēšana esot priekšnoteikums tam, lai skolēnu

158varētu uzņemt 10. klasē.

1596.3. Apstrīdēto normu mērķis esot veicināt

160kvalitatīvas izglītības pieejamību un finanšu resursu efektīvu

161izmantošanu. Izglītības ieguvē būtiska nozīme esot gan

162izglītojamo skaitam klasē, gan klašu un bibliotēku aprīkojumam,

163gan arī pedagogu profesionalitātei. Izglītojamo skaita

164optimizēšana ļaujot samērot izglītībai pieejamos resursus un

165tādējādi nodrošinot kvalitatīvu izglītību.

1667. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

167reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās

168normas atbilst Satversmes 1. pantam.

1697.1. Pašvaldībām tām uzticētās autonomās funkcijas

170vajagot pildīt tādā veidā, kas pēc iespējas atbilstu vietējiem

171apstākļiem un iedzīvotāju interesēm. Veidu, kādā pašvaldība pilda

172savu autonomo funkciju, nosakot pati pašvaldība, nevis ministrija

173vai kāda cita valsts pārvaldes iestāde vai amatpersona. Tomēr

174pašvaldību autonomo funkciju izpilde tiekot nodrošināta,

175ievērojot likumos un tiem pakārtotos normatīvajos aktos ietvertos

176ierobežojumus. Apstrīdētās normas neliedzot Pieteikuma

177iesniedzējai pildīt tās autonomajā kompetencē nodoto funkciju -

178nodrošināt iedzīvotāju tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību.

179Tādējādi apstrīdētās normas nepārkāpjot pašvaldības principu.

1807.2. Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā

181kārtībā un informējot par tām pašvaldības. Ministru kabinets,

182pieņemot apstrīdētās normas, esot rīkojies tam piešķirtā

183pilnvarojuma robežās.

184Ar apstrīdētajām normām tiekot veicināta kvalitatīvas

185izglītības pieejamība un resursu efektīva izmantošana. Ļaujot

186pašvaldībām pastāvīgi vai uz laiku līdzfinansēt vidējās

187izglītības iegūšanu to administratīvajā teritorijā esošajās

188skolās, varot veidoties tāda situācija, ka pašvaldības centīsies

189uzturēt skolas, kuras neatbilst Noteikumiem Nr. 591.

190Tādējādi varot tikt kavēta izglītības reforma, kuras mērķis ir

191sakārtot izglītības sistēmu un izveidot visā valstī optimālu

192skolu tīklu.

1938. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

194tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

195apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums neesot noteikts ar

196pienācīgā kārtā pieņemtu likumu un tās pārkāpjot pašvaldības

197principu.

1988.1. Apstrīdētās normas aizskarot Pieteikuma

199iesniedzējas tiesības, jo ierobežojot tās rīcības brīvību savas

200autonomās funkcijas izpildē. Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas

201Pieteikuma iesniedzēja iedzīvotāju tiesības uz izglītību varot

202nodrošināt tikai vienā veidā, proti, atbilstoši Izglītības likuma

20317. panta otrajai daļai slēdzot līgumus ar citām pašvaldībām

204par piedalīšanos to padotībā esošo izglītības iestāžu uzturēšanas

205izdevumu finansēšanā un nodrošinot transportu izglītojamo

206nogādāšanai attiecīgajā izglītības iestādē un atpakaļ

207dzīvesvietā. Tomēr šīs normas mērķis esot nevis ierobežot

208pašvaldību tiesības dibināt izglītības iestādes, bet gan

209nodrošināt bērniem iespēju mācīties pašu brīvi izraudzītā

210izglītības iestādē, pat ja tā atrodas citas pašvaldības

211administratīvajā teritorijā. Tādējādi tiekot nodrošinātas arī

212vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā sūtīt savu

213bērnu.

2148.2. Vispārējās izglītības likuma 4. panta

21514. punktā (redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada

21612. jūlija līdz 2009. gada 30. jūnijam) esot bijis

217iekļauts tiešs pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt minimāli

218un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē. Pamatojoties uz

219šo pilnvarojošo normu, Ministru kabinets 2005. gada

22027. septembrī izdevis noteikumus Nr. 735

221"Noteikumi par minimālo un maksimālo izglītojamo skaitu

222valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs,

223pirmsskolas izglītības iestādes grupās, speciālās izglītības

224iestādēs un sociālās un pedagoģiskās korekcijas klasēs"

225(turpmāk - Noteikumi Nr. 735).

226Noteikumu Nr. 735 spēkā esības laikā pašvaldībām bijusi

227noteikta rīcības brīvība. Proti, ja pašvaldības dibināta

228izglītības iestāde objektīvu apstākļu dēļ nevarēja šos noteikumus

229ievērot, pašvaldība esot bijusi tiesīga izglītojamo skaitu klasē

230palielināt vai samazināt, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes

231ministriju, kas katrā individuālajā gadījumā pieņēmusi lēmumu.

232Turpretim apstrīdētās normas imperatīvi nosakot minimālo skolēnu

233skaitu klasē un tādējādi liedzot pašvaldībai vērtēt konkrētos

234apstākļus.

235Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

236Vispārējās izglītības likumā" no Vispārējās izglītības

237likuma izslēgts Ministru kabinetam iepriekš dotais pilnvarojums

238noteikt izglītojamo skaitu klasē. Spēkā esošā Vispārējā

239izglītības likuma 4. panta 18. punkta redakcija

240nepiešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu izdot apstrīdētās

241normas. Apstrīdētās normas veidojot tādas tiesiskās attiecības,

242kas būtiski atšķiroties no pilnvarojošā likuma.

2438.3. Apstrīdētās normas esot pieņemtas, lai

244nodrošinātu kvalitatīvu izglītību atbilstoši valsts politikas

245plānošanas dokumentiem, kā arī resursu efektīvu izmantošanu.

246Tomēr apstrīdēto normu izstrādes materiālos neesot rodams

247skaidrojums tam, kādā veidā tieši klasē minimāli pieļaujamā

248skolēnu skaita noteikšana ietekmē izglītības kvalitāti.

249Tiesībsargs uzskata, ka izglītības kvalitātes uzlabošanas labad

250būtu jānosaka maksimāli, nevis minimāli pieļaujamais skolēnu

251skaits klasē. Mērķi uzlabot izglītības kvalitāti varētu sasniegt,

252paredzot pašvaldībām iespēju pastāvīgi vai uz laiku līdzfinansēt

253vidējās izglītības iegūšanu to administratīvajā teritorijā

254esošajās skolās.

2559. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība

256- norāda, ka likuma "Par pašvaldībām"

25715. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktā pašvaldības

258autonomā funkcija gādāt par iedzīvotāju izglītību ir cieši

259saistīta ar Satversmes 112. pantā noteiktajām personas

260tiesībām uz izglītību. Pašvaldības kompetencē esot ne tikai

261dibināt un uzturēt izglītības iestādi, bet arī noteikt

262izglītojamo skaitu tajā.

263Apstrīdētās normas liedzot Pieteikuma iesniedzējai pildīt tās

264autonomajā kompetencē nodoto funkciju - nodrošināt iedzīvotāju

265tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību. Turklāt apstrīdētajās

266normās ietvertais pašvaldības tiesību ierobežojums neesot

267noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, jo Ministru

268kabinetam neesot bijis pilnvarojuma pieņemt apstrīdētās

269normas.

270Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas esot notikušas

271konsultācijas ar Latvijas Pašvaldību savienību, tomēr tās

272iebildumi un priekšlikumi neesot ņemti vērā. Mērķis uzlabot

273izglītības kvalitāti neesot sasniedzams, nosakot skolēnu skaitu

274klasēs. Izglītības kvalitāti ietekmējot arī citi faktori,

275piemēram, izglītības programmas saturs, mācību materiālu

276kvalitāte un pedagogu kvalifikācija. Pēc Latvijas Pašvaldību

277savienības ieskata, būtu jāļauj atvērt 10. klasi arī ar

278mazāku izglītojamo skaitu, nekā paredz apstrīdētās normas, un

279jāļauj pašvaldībai līdzfinansēt klases atvēršanu.

28010. Pieaicinātā persona - Latvijas Izglītības un

281zinātnes darbinieku arodbiedrība (turpmāk - Arodbiedrība)

282- uzskata, ka apstrīdētās normas liedz pašvaldībai savā

283administratīvajā teritorijā nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz

284vispārējo vidējo izglītību.

285Arodbiedrība norāda, ka 10. klasi varot atvērt arī ar

286mazāku skolēnu skaitu nekā tas, ko nosaka apstrīdētās normas.

287Proti, pašvaldībai vajagot būt iespējai izvērtēt skolā sniegtās

288izglītības kvalitāti, pašreizējo demogrāfisko situāciju un novada

289attīstības stratēģiju, kā arī līdzfinansēt klases atvēršanu. Kaut

290arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas esot notikušas

291konsultācijas ar Arodbiedrību, tās viedoklis tomēr neesot

292pienācīgi izvērtēts un tās iebildumi neesot ņemti vērā.

29311. Pieaicinātā persona - Latvijas

294Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur.

295Edvīns Danovskis - norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot

296Pieteikuma iesniedzējas rīcības brīvību vispārējās vidējās

297izglītības pieejamības nodrošināšanā. Tomēr tās neskarot no

298Satversmes 1. panta izrietošo pašvaldības principu, jo

299neattiecoties uz pašvaldības esību vai tās demokrātisko

300leģitimāciju.

30111.1. Lai gan pašvaldības esība esot cieši

302saistīta ar tās autonomajā kompetencē nodotajām funkcijām, tomēr

303no Satversmes 1. panta neizrietot pašvaldības tiesības

304pieprasīt noteiktu autonomo funkciju apjomu un to īstenošanas

305veidu. Pašvaldības autonomās funkcijas - nodrošināt iedzīvotāju

306tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību - īstenošanas apjoms un

307formas detalizētāk esot noteiktas Izglītības likumā un citos

308izglītību reglamentējošos normatīvajos aktos. No likuma "Par

309pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punkta un

310citiem normatīvajiem aktiem neizrietot pašvaldības pienākums

311izveidot vispārējās izglītības iestādi un īstenot tajā vidējās

312izglītības programmu. Izglītības likuma 17. pants paredzot

313vairākus veidus, kādos pašvaldība var nodrošināt iedzīvotāju

314tiesības uz izglītību.

315Tādēļ apstrīdētās normas pašas par sevi neradot Pieteikuma

316iesniedzējai jaunus, iespriekš nebijušus pienākumus un neliedzot

317gādāt par tās autonomajā kompetencē nodotās funkcijas -

318nodrošināt iedzīvotāju tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību

319- izpildi.

32011.2. Vispārējās izglītības likuma 4. pantā,

321kas nosaka Ministru kabineta kompetenci, esot ietverti atšķirīgi

322jēdzieni - "kārtība" un "kritēriji".

323Piemēram, izpildvara esot pilnvarota noteikt kritērijus

324izglītojamo uzņemšanai internātskolās un speciālās izglītības

325iestādēs. Turpretim attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm

326Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punkts

327pilnvarojot izpildvaru noteikt tikai izglītojamo uzņemšanas

328kārtību. Tātad Ministru kabinetam esot tiesības ar saviem

329noteikumiem noregulēt attiecīgo jautājumu tikai tā procesuālajā

330aspektā. Vienlaikus izglītojamo skaits klasē neesot demokrātiskas

331valsts pastāvēšanai tik būtisks jautājums, lai par to obligāti

332būtu jālemj likumdevējam. Šā jautājuma izlemšanai Saeima varot

333pilnvarot Ministru kabinetu.

334Tomēr no Vispārējās izglītības likuma 4. panta neizrietot

335pilnvarojums Ministru kabinetam pieņemt apstrīdētās normas. Līdz

3362009. gada 16. jūnijam gan šajā pantā esot bijis

337iekļauts tiešs pilnvarojums izpildvarai noteikt maksimāli un

338minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē. Taču neesot gūstams

339apstiprinājums tam, ka arī šobrīd likumdevējs būtu vēlējies

340paplašināt pilnvarojuma apjomu, ļaujot Ministru kabinetam noteikt

341izglītojamo skaitu klasē.

342Vispārējās izglītības likuma 41. pants nosakot

343kritērijus, kas jāievēro, uzņemot pretendentus vispārējās

344izglītības programmā. No likuma neizrietot tas, ka Ministru

345kabinets būtu tiesīgs noteikt citus kritērijus kā pamatus

346atteikumam uzņemt skolēnu vispārējās izglītības programmā.

347Tomēr neesot pamata apšaubīt to, ka pašvaldībām bija

348nodrošināta iespēja izteikt savu viedokli par attiecīgo noteikumu

349projektu. No Eiropas vietējo pašvaldību hartas (turpmāk - Harta)

3504. punkta sestās daļas izrietot pienākums veikt atbilstošas

351konsultācijas, taču neizrietot pienākums ņemt vērā pašvaldības

352izteiktos iebildumus vai sniegt izvērstu pamatojumu katra

353pašvaldības izteiktā iebilduma noraidīšanai.

35412. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristīne

355Jaunzeme - norāda, ka lietā primāri izvērtējams jautājums par

356to, vai apstrīdētās normas pieņemtas saskaņā ar likumu, proti,

357ievērojot Ministru kabinetam likumā noteikto pilnvarojumu pieņemt

358ārējo normatīvo aktu.

359Pašvaldības autonomo funkciju izglītības nodrošināšanā

360regulējot attiecīgās nozares likumi - Izglītības likums un

361Vispārējās izglītības likums - un tiem pakārtotie Ministru

362kabineta noteikumi. Zināmu prasību ietveršana likumos un Ministru

363kabineta noteikumos, ciktāl tie atzīstami par pienācīgā kārtā

364pieņemtiem ārējiem normatīvajiem aktiem, neliedzot pašvaldībai

365pildīt tās autonomajā kompetencē nodoto funkciju.

366Apstrīdētās normas esot izdotas, pamatojoties uz Vispārējās

367izglītības likuma 4. panta 18. punktu. Pilnvarojumā

368minētais vārds "kārtība" precīzi norādot uz Ministru

369kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, pilnvarojumu

370izstrādāt konkrētu kārtību izglītojamo uzņemšanai vispārējās

371izglītības iestādēs. Ministru kabinetam neesot piešķirts

372pilnvarojums noteikt prasības vispārējās vidējās izglītības

373programmas īstenošanai vai esībai kā tādai.

374No Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma izrietot

375tas, ka vispārējās izglītības iestādi reorganizē un likvidē tās

376dibinātājs, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju.

377Apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar šo likumu normām, jo

378ierobežojot pašvaldības, respektīvi, izglītības iestādes

379dibinātājas, iespējas lemt par izglītības iestādes

380reorganizāciju. Apstrīdētās normas neesot tikai palīglīdzeklis

381likuma īstenošanai, bet gan patstāvīgas normas, kas papildinot un

382mainot likumā noteikto regulējumu. Tādējādi apstrīdētās normas

383neatbilstot Satversmes 1. pantam.

384Secinājumu

385daļa

38613. Ministru kabinets atbildes rakstā lūdzis

387Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā. Pēc

388Ministru kabineta ieskata, apstrīdētās normas neliedzot

389Pieteikuma iesniedzējai īstenot likuma "Par

390pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punktā

391noteikto autonomo funkciju - gādāt par iedzīvotāju izglītību - un

392tādējādi neaizskarot Pieteikuma iesniedzējas tiesības. Arī lietā

393pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija -

394pievienojas Ministru kabineta viedoklim par tiesvedības

395izbeigšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

396121. lpp.).

397Satversmes tiesas nolēmumos ir atzīts, ka procesuāla rakstura

398jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms

399tiesību normas satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams

400izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk.,

401piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

402sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un

4032014. gada 7. jūlija sprieduma lietā

404Nr. 2013-17-01 15. punktu).

405Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai pastāv

406apstākļi, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

407izbeidzama.

40814. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

40917. panta pirmās daļas 7. punktu pašvaldības dome

410(padome) ir tiesīga iesniegt pieteikumu par Satversmes tiesas

411likuma 16. panta 3. punktā minēto lietu ierosināšanu.

412Savukārt Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa

413paredz, ka pašvaldības dome (padome) pieteikumu "var

414iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās

415pašvaldības tiesības".

416Lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes

417tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas aizskar attiecīgās

418pašvaldības tiesības, proti, vai:

4191) no tās normas, atbilstība kurai tiek apstrīdēta, izriet

420tiesības konkrētajai pašvaldībai;

4212) apstrīdētās normas aizskar šīs tiesības (sk., piemēram,

422Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par

423tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

4245. punktu).

42515. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu

426atbilstību Satversmes 1. pantam.

42715.1. Satversmes 1. pants nosaka:

428"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." No

429demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie

430tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts princips un

431pašvaldības princips, ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā

432(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

43321. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

434Nr. 2016-03-01 10. punktu).

435Pašvaldības princips aptver minimālo prasību kopumu attiecībā

436uz vietējās pašpārvaldes organizāciju demokrātiskā tiesiskā

437valstī (sal.: Satversmes tiesas 2008. gada

43816. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

439Nr. 2007-21-01 8. punkts).

440Arī Harta ietver atsevišķus minētā principa satura elementus.

441Hartas 3. pants nosaka pašvaldības tiesības īstenot publisko

442funkciju daļu vietējo iedzīvotāju interesēs. Tomēr no Hartas

4433. panta pirmās daļas pašvaldībai neizriet tiesības uz to,

444lai likumdevējs kādu konkrētu funkciju konkrētā apjomā iekļautu

445tās autonomajā kompetencē (sk. Satversmes tiesas

4462008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

447lietā Nr. 2007-21-01 16. punktu). Satversmes tiesa

448secina, ka nedz likumdevējam ir juridisks pienākums nodrošināt,

449nedz pašvaldībai ir subjektīvas tiesības prasīt, lai kāda

450konkrēta funkcija konkrētā apjomā tiktu iekļauta pašvaldības

451autonomajā kompetencē.

452Taču gadījumā, kad likumdevējs kādu funkciju noteicis par

453pašvaldības autonomo funkciju, uz šo funkciju attiecas Hartas

4544. panta prasības. Proti, cita centrālā vai reģionālā vara

455nedrīkst to apšaubīt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas

456paredzēts likumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

45724. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03

45812. punktu). No Hartas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka

459pašvaldības autonomās funkcijas var ierobežot ar skaidriem,

460likumā noteiktiem priekšrakstiem [sk.: European Charter of

461Local Self-Government Explanatory Report (EST

462No. 122)].

463Pašvaldības autonomās funkcijas ir tās funkcijas, kuru dēļ

464pašvaldības vispār pastāv - lai noteiktas teritorijas iedzīvotāji

465demokrātiskā procedūrā paši varētu īstenot savas vietējās

466intereses (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija, 2003,

46715. punkts). Noskaidrojot pašvaldības principa saturu,

468citstarp jāņem vērā arī subsidiaritātes princips, kas ietverts

469Hartas 4. panta trešajā daļā. No minētā principa izriet: ja

470uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda

471plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas

472apsvērumi, tad šis uzdevums deleģējams vietējā līmeņa varai

473[sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory

474Report (EST No. 122)].

475Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo

476funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt. Pašvaldībai ir

477pienākums savas kompetences ietvaros nodrošināt to, lai

478iedzīvotāju tiesības tiktu īstenotas atbilstošākajā veidā.

479Autonomo funkciju īstenošanas apjomu nosaka tiesību normas. Tādēļ

480pašvaldība, īstenojot savas autonomās funkcijas, bauda rīcības

481brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sk. Satversmes

482tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā

483Nr. 2008-03-03 21.1. punktu). Tomēr tiesību normām,

484kas nosaka pašvaldības rīcības brīvību tās autonomo funkciju

485īstenošanā, ir jābūt tiesiskām. Proti, tām jāatbilst tiesiskas

486valsts principam.

487Līdz ar to tiesiskas valsts princips, kas atvasināts no

488demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas un ietilpst Satversmes

4891. panta tvērumā, citstarp noteic, ka tiesību normām, kas

490regulē pašvaldības rīcības brīvību tās autonomo funkciju

491īstenošanā, ir jāatbilst Satversmei.

49215.2. Atbilstoši likuma "Par

493pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punktam

494viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir gādāt par

495iedzīvotāju izglītību. Saskaņā ar minētā likuma 7. pantu

496pašvaldība šo funkciju pilda likumos un Ministru kabineta

497noteikumos paredzētajā kārtībā. Tādējādi likumdevējs ir noteicis

498pašvaldībām pienākumu nodrošināt to iedzīvotāju tiesības uz

499izglītību. Pašvaldības tiesību un pienākumu apjoms autonomo

500funkciju izpildē ir noteikts likumos un detalizēts Ministru

501kabineta noteikumos.

502Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets ir noteicis minimālo

503izglītojamo skaitu 10. klasē vai 10.-12. klasē kopumā,

504vienlaikus paredzot, ka tas neattiecas uz noteiktiem novadiem un

505novadu pilsētām. Ja pašvaldība nespēj nodrošināt minimālo skolēnu

506skaitu tās padotībā esošā izglītības iestādē un uz to neattiecas

507apstrīdētajās normās paredzētie izņēmumi, tā nevar atvērt

50810. klasi, lai īstenotu vispārējās vidējās izglītības

509programmu.

510Likumdevējs Izglītības likuma 17. pantā ir noteicis

511katras pašvaldības pienākumu nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt

512vidējo izglītību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās padotībā

513esošā Jaunjelgavas vidusskola ir Jaunjelgavas novadā vienīgā

514izglītības iestāde, kurā izglītojamie var iegūt vispārējo vidējo

515izglītību. Tā kā izglītojamo skaits 10. klasē esot bijis

516mazāks par apstrīdētajās normās noteikto, Pieteikuma iesniedzēja

517pieņēmusi lēmumu 2016./2017. mācību gadā Jaunjelgavas

518vidusskolā neatvērt 10. klasi. Pēc apstrīdēto normu

519pieņemšanas tai esot nepieciešams meklēt citus risinājumus, kā

520nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz izglītību (sk. lietas

521materiālu 1. sēj. 1.-3. lpp.).

522Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka atbilstoši

523Izglītības likuma 17. panta otrajai daļai pašvaldība, lai

524nodrošinātu skolēniem iespēju apmeklēt izglītības iestādi, var

525slēgt līgumu par piedalīšanos citas pašvaldības padotībā esošas

526izglītības iestādes uzturēšanas izdevumu finansēšanā, ja šajā

527izglītības iestādē mācās attiecīgās pašvaldības administratīvajā

528teritorijā deklarēti izglītojamie. Tādējādi pastāvot vairākas

529iespējas, kā Pieteikuma iesniedzēja var pildīt tai likuma

530"Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas

5314. punktā noteikto autonomo funkciju - gādāt par to, lai

532iedzīvotāju tiesības uz izglītību tiktu īstenotas (sk. lietas

533materiālu 1. sēj. 31. lpp.).

534Tomēr jāņem vērā, ka likumdevējs ir noteicis pašvaldībām

535pienākumu nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz izglītību. Lai

536pašvaldības šo pienākumu pildītu pienācīgi, tām dota rīcības

537brīvība iedzīvotāju interesēm atbilstošākā risinājuma izvēlē.

538Taču apstrīdētās normas ierobežo pašvaldības rīcības brīvību

539izvēlēties veidu, kādā tā nodrošinās iedzīvotāju tiesības uz

540izglītību. Arī lietā pieaicinātā persona - E. Danovskis -

541norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo pašvaldības rīcības

542brīvību tās autonomās funkcijas īstenošanā. Tātad ir ierobežota

543Pieteikuma iesniedzējas brīvība izvēlēties vispārējās vidējās

544izglītības nodrošināšanas veidu (sk. lietas materiālu

5452. sēj. 115. lpp.).

546Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa piešķir

547tiesības pašvaldības domei iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā,

548ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības.

549Pašvaldības tiesību aizskārums var izpausties arī tādējādi, ka

550apstrīdētais akts ierobežo pašvaldību tās autonomo funkciju

551īstenošanā.

552Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz izglītību, likumdevējs

553Pieteikuma iesniedzējas kompetencē nodevis autonomo funkciju

554gādāt par iedzīvotāju izglītību. Apstrīdētās normas ierobežo

555Pieteikuma iesniedzējas rīcības brīvību šīs autonomās funkcijas

556īstenošanā.

557Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

558lietā ir turpināma.

55916. Pašvaldības rīcības brīvība autonomās

560funkcijas īstenošanā var tikt regulēta ar ārēju normatīvo aktu,

561bet šim aktam jābūt tiesiskam.

562Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas

563pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības

564priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

56521. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

56610.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

567lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). Tāpēc visupirms

568jāizvērtē, vai, pieņemot apstrīdētās normas, šī kārtība ir

569ievērota. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Pieteikuma

570iesniedzējas rīcības brīvība autonomās funkcijas īstenošanā ir

571ierobežota tiesiski.

572No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais

573valsts varas dalīšanas princips, kas ietilpst Satversmes

5741. panta tvērumā, izpaužas valsts varas sadalījumā

575likumdošanas, izpildu un tiesu varā [sal.: Satversmes

576tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā

577Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punkts]. Varas

578dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

579iekārtas nodrošināšana, garantējot valsts varas institūciju

580līdzsvaru un savstarpēju kontroli (sk., piemēram, Satversmes

581tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

582Nr. 2006-12-01 6.1. punktu).

583Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības

584pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un

585apmēros. Atbilstoši varas dalīšanas principam likumdevēja

586kompetencē ir vispārēja likumu pieņemšana par jebkuru valsts

587politikas jautājumu. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

588īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no prasības, ka likumdevējam visi

589jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šie izņēmumi ir

590ietverti Satversmē. To mērķis ir padarīt likumdošanas procesu

591efektīvāku, kā arī ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā

592regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk., piemēram, Satversmes

593tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā

594Nr. 2015-11-03 21.1. punktu).

595Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas

596principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

597noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

598likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada

59910. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

600daļu]. Tātad Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot

601tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis

602pilnvarojumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma

603robežas.

604Pilnvarojuma nosacījumi ir vispārīgi reglamentēti Ministru

605kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās daļas

6061. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus

607normatīvos aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru

608kabinetu tam īpaši pilnvarojis, un pilnvarojumā jābūt norādītiem

609tā galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta

610tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl,

611ciktāl tam šīs tiesības ir piešķirtas ar likumu.

612Turklāt Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad,

613ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Tas tiek

614panākts, noteikumos konkretizējot (detalizējot) likuma normas

615(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

616sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

6175. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma

618lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Ministru kabineta

619noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez

620likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības

621(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

622sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu).

623Tādējādi Ministru kabinets drīkst tikai konkretizēt (detalizēt)

624Saeimas pieņemto likumu.

625Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošo normu

626saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav

627pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

62817. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru

629kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpis tam likumā

630noteiktā pilnvarojuma robežas. Arī Saeima norāda, ka Ministru

631kabinets apstrīdētās normas pieņēmis, pārkāpjot tam Vispārējās

632izglītības likuma 4. panta 18. punktā piešķirto

633pilnvarojumu pieņemt ārējo normatīvo aktu (sk. lietas

634materiālu 2. sēj. 109.-114. lpp.). Šim viedoklim

635pievienojas arī vairākas lietā pieaicinātās personas -

636Tiesībsargs, E. Danovskis un K. Jaunzeme -, norādot, ka

637Ministru kabinetam neesot likumā noteikta pilnvarojuma izdot

638apstrīdētās normas (sk. lietas materiālu 2. sēj.

639116.-118., 143.-145. un 148.-149. lpp.).

640Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Vispārējās izglītības

641likuma 4. panta 18. punkts to pilnvarojot izdot

642apstrīdētās normas.

64317.1. Lai noskaidrotu, vai Ministru kabinets,

644pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis likumdevēja piešķirto

645pilnvarojumu, Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošās normas

646saturs.

647Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pilnvarojuma saturam

648jābūt tik skaidram, lai atklātu pilnvarojuma būtību un jēgu

649(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

65021. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

65110. punktu un 2007. gada 9. oktobra

652sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu).

653Apstrīdētās normas izdotas, pamatojoties uz Vispārējās

654izglītības likuma 4. panta 18. punktu. Minētā tiesību

655norma noteic, ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt kārtību,

656kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un

657atskaitīti no tām (izņemot internātskolas un speciālās izglītības

658iestādes), un obligātās prasības pārcelšanai uz nākamo klasi.

659Tātad Satversmes tiesai jānoskaidro Vispārējās izglītības

660likuma 4. panta 18. punkta saturs, izmantojot visas

661tiesību normas interpretācijas metodes - gramatisko, vēsturisko,

662sistēmisko un teleoloģisko metodi.

66317.1.1. Satversmes tiesa Vispārējās izglītības

664likuma 4. panta 18. punkta saturu noskaidros, visupirms

665izmantojot gramatisko tiesību normas interpretācijas metodi.

666No minētajā tiesību normā ietvertā formulējuma "noteikt

667kārtību" izriet Ministru kabineta tiesības noteikumos

668regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo aspektu, proti, izstrādāt

669noteiktu procedūru izglītojamo uzņemšanai vispārējās izglītības

670iestādēs un atskaitīšanai no tām. Satversmes tiesa ir atzinusi,

671ka jēdziens "kārtība" nozīmē norises īstenošanas veidu

672vai darbības organizāciju (sk. Satversmes tiesas

6732007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

674Nr. 2007-04-03 20. punktu). Savukārt saistībā ar

675pārcelšanu uz nākamo klasi likumdevēja piešķirtais pilnvarojums

676ir plašāks un ietver arī tiesības izdot materiālās tiesību normas

677- par to liecina pilnvarojošajā normā lietotais jēdziens

678"noteikt obligātās prasības".

679Tas, ka pilnvarojošajā normā ir ietverts formulējums

680"noteikt kārtību", gan neizslēdz Ministru kabineta

681tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek

682pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta

683noteikumos nedrīkst būt iekļautas tādas materiālās tiesību

684normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas

685tiesiskās attiecības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

6866. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03

68713.3. punktu).

688Tādējādi atbilstoši gramatiskajai tiesību normas

689interpretācijai Ministru kabinets nebija pilnvarots noteikt

690minimālo izglītojamo skaitu klasēs.

69117.1.2. No Pieteikuma iesniedzējas un vairāku

692lietā pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka konkrētajā

693gadījumā būtiska nozīme pilnvarojuma satura noskaidrošanā ir tam

694tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms Vispārējās

695izglītības likuma 4. panta 18. punkta izteikšanas

696pašreizējā redakcijā. Tādēļ pilnvarojošās tiesību normas satura

697noskaidrošanai Satversmes tiesa izmantos vēsturisko tiesību

698normas interpretācijas metodi.

699Vispārējās izglītības likuma 4. pants (redakcijā, kas

700bija spēkā līdz 2009. gada 30. jūnijam) ietvēra tiešu

701pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimāli un maksimāli

702pieļaujamo izglītojamo skaitu klasēs. Proti, saskaņā ar minētā

703panta 14. punktu Ministru kabinets bija pilnvarots noteikt

704minimāli un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē valsts

705un pašvaldību vispārējās izglītības iestādēs un pirmsskolas

706izglītības iestādes grupās (arī speciālās izglītības iestādēs,

707sociālās un pedagoģiskās korekcijas klasēs). Pamatojoties uz šo

708likuma normu, Ministru kabinets pieņēma Noteikumus Nr. 735,

709kas reglamentēja minimālo un maksimālo izglītojamo skaitu valsts

710un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs un

711pirmsskolas izglītības iestādes grupās, kā arī speciālās

712izglītības iestādēs un sociālās un pedagoģiskās korekcijas

713klasēs.

714Tātad iepriekš likumdevējs bija īpaši pilnvarojis Ministru

715kabinetu noteikt minimālo izglītojamo skaitu klasēs. Tas nozīmē,

716ka arī apstrīdēto normu izdošanai bija nepieciešams īpašs

717likumdevēja piešķirts pilnvarojums. Arī pats likumdevējs norāda,

718ka apstrīdēto normu izdošanai bija nepieciešams īpašs

719pilnvarojums (sk. lietas materiālu 2. sēj.

720112. lpp.).

721Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

722Vispārējās izglītības likumā", kas stājās spēkā

7232009. gada 1. jūlijā, pilnvarojums Ministru kabinetam

724noteikt minimāli un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu

725klasēs tika izslēgts no Vispārējās izglītības likuma. Līdz ar to

726spēku zaudēja arī uz Vispārējās izglītības likuma 4. panta

72714. punkta pamata izdotie Noteikumi Nr. 735. Minētā

728likumprojekta anotācijā norādīts, ka no Vispārējās izglītības

729likuma tiek izslēgts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt

730pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē valsts un pašvaldību

731vispārējās izglītības iestādēs un pirmsskolas izglītības iestādes

732grupās, deleģējot to pilsētu un novadu pašvaldībām atbilstoši

733principam "nauda seko skolēnam" (sk. 2009. gada

7342. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 1322/ Lp9

735"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

736anotāciju).

737Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punkts

738(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011. gada 2. augustam)

739pilnvaroja Ministru kabinetu noteikt obligātās prasības

740izglītojamo uzņemšanai un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās

741izglītības iestādēs (izņemot internātskolas un speciālās

742izglītības iestādes). Ar 2011. gada 1. jūlija likumu

743"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" pilnvarojošā

744norma tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā. Pēc šiem

745grozījumiem Ministru kabinetam piešķirtais pilnvarojums ļauj

746noteikt tikai kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās

747izglītības iestādēs un atskaitīti no tām, kā arī obligātās

748prasības pārcelšanai uz nākamo klasi. Arī Saeima norāda, ka

749šobrīd Ministru kabinetam likumdevēja dotais pilnvarojums pēc

750sava apjoma ir šaurāks, nekā bija iepriekš (sk. lietas

751materiālu 2. sēj. 112. lpp.).

752Līdz 2015. gada 13. oktobrim, kad stājās spēkā

753apstrīdētās normas ietverošie Noteikumi Nr. 591, Ministru

754kabinets, pamatojoties uz Vispārējās izglītības likuma

7554. panta 18. punktu, bija izdevis vairākus noteikumus,

756tostarp 2005. gada 1. novembrī noteikumus Nr. 822

757"Noteikumi par obligātajām prasībām izglītojamo uzņemšanai

758un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs

759(izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes)"

760un 2012. gada 28. februārī noteikumus Nr. 149

761"Noteikumi par kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti

762vispārējās izglītības iestādēs un atskaitīti no tām, un

763obligātajām prasībām pārcelšanai uz nākamo klasi". Šajos

764agrākajos noteikumos nebija ietvertas normas, kas līdzīgi

765apstrīdētajām normām noteiktu minimālo izglītojamo skaitu

766klasēs.

767Tādējādi atbilstoši vēsturiskajai tiesību normas

768interpretācijai nav pamata secināt, ka šobrīd Ministru kabinetam

769piešķirtā pilnvarojuma apjoms tam ļautu pieņemt apstrīdētās

770normas. Arī likumdevējs norāda, ka pēc 2011. gada

7711. jūlija, kad tika izdarīti grozījumi pilnvarojošajā normā,

772Ministru kabinetam piešķirtā pilnvarojuma apjoms nav mainījies

773(sk. lietas materiālu 2. sēj. 112. lpp.).

77417.1.3. Lai atklātu pilnvarojošās normas saturu

775atbilstoši sistēmiskajai tiesību normas interpretācijas metodei,

776Satversmes tiesai jānoskaidro tās saturs citstarp kopsakarā arī

777ar citu uz izskatāmo lietu attiecināmo tiesību normu saturu.

778Vispārējās izglītības likuma 4. pantā ietvertais

779regulējums liecina, ka pamatā Ministru kabinets ir pilnvarots

780regulēt konkrētu jautājumu procesuālo aspektu. Tikai atsevišķos

781gadījumos minētās normas punktos ir lietots jēdziens

782"kritēriji", kas norāda uz to, ka attiecīgajā gadījumā

783Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir plašāks. Piemēram,

784saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta

7856. punktu Ministru kabinets nosaka kritērijus un kārtību,

786kādā izglītojamie tiek uzņemti internātskolās un speciālajās

787izglītības iestādēs, kā arī kritērijus, pēc kuriem izvērtē un

788iesaka izglītojamā speciālajām vajadzībām atbilstošu izglītības

789programmu. Turpretim attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm

790Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt tikai kārtību izglītojamo

791uzņemšanai izglītības iestādē un atskaitīšanai no tās, nevis

792izstrādāt kritērijus, kas varētu būt pamats atteikumam uzņemt

793izglītojamo vidusskolā.

794Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Vispārējās

795izglītības likuma 4. panta 18. punkts to pilnvarojot

796noteikt, kādos gadījumos izglītības iestāde var atteikties uzņemt

797skolēnu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

79832. lpp.).

799Noteikumos Nr. 591 nav ietvertas normas, kas reglamentētu

800tieši to, kādos gadījumos var tikt atteikta uzņemšana vispārējās

801izglītības iestādēs. Šo noteikumu 21. punkts nosaka vien

802kārtību, kas ir jāievēro, ja izglītības iestāde atsakās uzņemt

803izglītojamo pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības

804iegūšanai vai turpināšanai. Izglītojamo uzņemšanu vispārējās

805vidējās izglītības iestādēs reglamentē Vispārējās izglītības

806likuma 41. pants. Saskaņā ar tā pirmo daļu uzsākt vispārējās

807vidējās izglītības programmas apguvi ir tiesīga ikviena persona

808bez vecuma ierobežojuma, ja tā ieguvusi apliecību par

809pamatizglītību. Turklāt šā panta otrajā daļā likumdevējs

810paredzējis, ka noteiktos gadījumos izglītojamo uzņemšanai

811izglītības iestāde ar dibinātāja atļauju ir tiesīga rīkot

812iestājpārbaudījumus atbilstoši valsts pamatizglītības standartam.

813Tādējādi likumdevējs ir noteicis kritērijus, kas jāievēro,

814uzņemot izglītojamo vispārējās izglītības programmā. No

815Vispārējās izglītības likuma neizriet tas, ka Ministru kabinets

816būtu pilnvarots noteikt citus kritērijus kā pamatus atteikumam

817uzņemt izglītojamo vispārējās vidējās izglītības programmā.

818Tādējādi atbilstoši sistēmiskajai tiesību normas

819interpretācijai arī Vispārējās izglītības likuma struktūra liedz

820uzskatīt, ka šā likuma 4. panta 18. punkts pilnvaro

821Ministru kabinetu noteikt izglītojamo skaitu klasē.

82217.1.4. Lai pārbaudītu, vai likums pilnvaroja

823Ministru kabinetu pieņemt tādas normas, kas regulē minimālo

824skolēnu skaitu klasē, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis. Tādēļ

825jāizmanto teleoloģiskā tiesību normas interpretācijas metode.

826Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi

827saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru

828kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk.

829Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

830Nr. 2007-04-03 19. punktu). Ar likumdevēja doto

831pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta,

832lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk.

833Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

834lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu).

835No apstrīdētās normas ietverošo Noteikumu Nr. 591

836projekta anotācijas redzams, ka tās izdotas, lai veicinātu

837kvalitatīvas izglītības pieejamību un resursu efektīvu

838izmantošanu. Anotācijā ietverta atsauce uz Izglītības attīstības

839pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam, kurās kā viens no

840veicamajiem uzdevumiem izvirzīta izglītības iestāžu

841institucionālā tīkla sakārtošana, norādot, ka vispārējā vidējā

842izglītība pamatā koncentrējama reģionālas nozīmes pilsētās un

843novadu centros. Nepieciešamība noteikt minimālo izglītojamo

844skaitu klasēs pamatota arī ar Ekonomiskās sadarbības un

845attīstības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas

846programmas ietvaros veiktajos pētījumos secināto, ka Latvijas

847lauku reģionos esošajās izglītības iestādēs vidējie

848piecpadsmitgadīgo izglītojamo mācību sasniegumi Eiropas

849Savienības pamatkompetencēs (matemātikā, dabaszinātnēs un

850lasīšanā) atpaliek no viņu vienaudžu sasniegumiem citās Latvijas

851teritoriālajās vienībās esošajās izglītības iestādēs. To

852apliecinot attiecīgi rādītāji. Tādējādi pastāvot risks, ka lauku

853izglītības iestādēs vidusskolēni iegūst zemākas kvalitātes

854izglītību nekā tā, ko var iegūt izglītības iestādēs, kuras

855atrodas, piemēram, novadu pilsētās, kur koncentrēts kvalitatīvs

856pedagoģiskais resurss un nodrošināta materiāltehniskā bāze

857konkurētspējīgas vispārējās vidējās izglītības ieguvei (sk.

858Ministru kabineta noteikumu projekta

859Nr. TA-2107"Kārtība un kritēriji, kādā izglītojamie

860tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un speciālajās

861pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, un obligātās

862prasības pārcelšanai uz nākamo klasi" sākotnējās

863ietekmes novērtējuma anotāciju).

864Satversmes tiesa norāda, ka tai nav pamata apšaubīt Ministru

865kabineta nolūka - veicināt kvalitatīvas izglītības pieejamību un

866resursu efektīvu izmantošanu - leģitimitāti. Tomēr regulējumam,

867ko Ministru kabinets izdod, pamatojoties uz Vispārējās izglītības

868likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies

869sasniegt, pieņemot minēto likumu. Likumdevēja dotais pilnvarojums

870nozīmē, ka izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas tiesību sistēmas

871ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

87214. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03

87313.3. punktu).

874Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma 2. pantam šā

875likuma mērķis citstarp ir radīt apstākļus radošas, vispusīgi

876izglītotas personības veidošanai, izglītojamo nepārtrauktai

877izglītības turpināšanai, profesijas apguvei, patstāvīgai

878orientācijai sabiedriskajā un valsts dzīvē. Savukārt Izglītības

879likuma 2. pantā ir noteikts, ka šā likuma mērķis ir

880nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

881garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

882attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

883locekli.

884Tāda izglītības iestāžu tīkla izveide, kas veicina

885kvalitatīvas izglītības pieejamību un resursu efektīvu

886izmantošanu, neapšaubāmi atbilst tiem mērķiem, kurus Izglītības

887likumā un Vispārējās izglītības likumā definējis likumdevējs.

888Tomēr no lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

889likumdevēja nolūks bijis minēto mērķu sasniegšanas labad dot

890Ministru kabinetam tiesības noteikt minimālo skolēnu skaitu

891klasē.

892Likumdevējs ir uzdevis Ministru kabinetam nodrošināt

893kvalitatīvu vispārējās izglītības iestāžu tīklu un izglītojamo

894telpiskās mobilitātes (izglītības iestādes fiziskas pieejamības)

895kompleksu risinājumu, izstrādājot "ideālā" izglītības

896iestāžu tīkla telpisku kartējumu, pamatā liekot izglītības

897kvalitāti, vienotus izveides kritērijus un atbalsta pasākumus.

898Tāpat Ministru kabinetam ir uzdots nodrošināt kompleksu

899risinājumu ieviešanu pedagogu un izglītojamo motivācijas un

900prasmju paaugstināšanai, kas saskaņoti ar "ideālo"

901izglītības iestāžu tīklu un telpiskās mobilitātes pasākumiem

902visām vispārējās izglītības iestāžu mērķgrupām. Par lēmumā

903noteikto uzdevumu īstenošanas gaitu Ministru kabinetam uzdots

904informēt Saeimu (sk. Saeimas 2015. gada 17. decembra

905lēmumu "Par uzdevumiem, kas veicami, lai nodrošinātu

906kvalitatīvu vispārējās izglītības iestāžu tīklu un risinātu ar

907izglītojamo telpisko mobilitāti (izglītības iestādes fizisku

908pieejamību) saistītās problēmas").

909Likumdevējs ir uzdevis Ministru kabinetam izstrādāt izglītības

910iestāžu tīkla telpisku kartējumu un par šā uzdevuma izpildi

911informēt Saeimu. Šis uzdevums neietver pilnvarojumu Ministru

912kabinetam izdot noteikumus, kas reglamentētu minimālo izglītojamo

913skaitu klasē. Turklāt apstrīdētās normas ietverošie noteikumi

914Nr. 591 pieņemti 2015. gada 13. oktobrī, tas ir,

915pirms tam, kad likumdevējs pieņēmis lēmumu par nepieciešamību

916izstrādāt skolu tīklu.

917Tādējādi atbilstoši teleoloģiskajai tiesību normas

918interpretācijai secināms, ka Ministru kabinetam nebija

919pilnvarojuma pieņemt apstrīdētās normas.

92017.2. Pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu

921loku, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk.

922Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

923lietā Nr. 2015-05-03 14. punktu).

924Noskaidrojot likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā

925arī tās konkrētās nozares specifika, kuru likumdevējs uzdevis

926reglamentēt Ministru kabinetam (sk. Satversmes tiesas

9272011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

928Nr. 2010-40-03 10.4. punktu).

929Izglītības nozarē nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska

930rakstura jautājumus, kas saistīti ar vispārējās izglītības saturu

931un tās iegūšanas organizatorisko (procesuālo) kārtību. Tieši šā

932iemesla dēļ likumdevējs Izglītības likuma 14. pantā un

933Vispārējās izglītības likuma 4. pantā Ministru kabinetam

934noteicis plašu kompetenci izglītības jomā. Tomēr jāņem vērā tas,

935ka apstrīdētās normas attiecas uz izglītības iestāžu

936institucionālā tīkla izveidi. Šis jautājums ir saistīts ar

937pašvaldības pienākumu nodrošināt tās iedzīvotāju tiesības uz

938izglītību. Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz izglītību,

939atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības

940brīvība pielāgot savas autonomās funkcijas izpildi konkrētajā

941administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem.

942Tādēļ Izglītības likuma 17. panta trešās daļas

9431. punktā ir noteikts, ka pašvaldība, saskaņojot ar

944Izglītības un zinātnes ministriju, dibina, reorganizē un likvidē

945vispārējās izglītības iestādes. Tātad par jautājumiem, kas

946saistīti ar izglītības iestādes pastāvēšanu, visupirms ir

947atbildīga pašvaldība. Proti, pēc konkrēto apstākļu izvērtēšanas

948lēmumu par izglītības iestādes reorganizāciju, slēgšanu vai

949dibināšanu pieņem pašvaldība kā izglītības iestādes dibinātāja.

950Arī Saeima norāda, ka skolu tīkla izveide ir galvenokārt

951pašvaldības kompetencē, taču šā tīkla plānošanā būtiska nozīme ir

952valsts un pašvaldības sadarbībai. Tieši tādēļ Izglītības likuma

95317. panta trešās daļas 1. punktā ir ietverta prasība, ka

954pašvaldībai par savu lēmumu jāinformē Izglītības un zinātnes

955ministrija, lūdzot tai šo lēmumu saskaņot (sk. lietas

956materiālu 2. sēj. 113. lpp.).

957Apstrīdētās normas ietverošo Noteikumu Nr. 591 projekta

958anotācijā norādīts, ka apstrīdētās normas izglītības kvalitātes

959uzlabošanas nolūkā veicinās arī pašvaldību kā izglītības iestāžu

960dibinātāju atbildīgu lēmumu pieņemšanu par savas pilsētas vai

961novada izglītības iestāžu tīkla turpmāko attīstību Latvijā

962pastāvošās demogrāfiskās situācijas apstākļos (sk. Ministru

963kabineta noteikumu projekta Nr. TA-2107 anotāciju).

964Tomēr apstrīdētās normas par vienīgo kritēriju 10. klases

965atvēršanai paredz skolēnu skaitu klasē. Tātad gadījumā, kad

966potenciālo 10. klases skolēnu skaits nesasniedz

967apstrīdētajās normās noteikto minimālo skaitu, pašvaldība nevar

968pieņemt citādu lēmumu kā vien lēmumu par to, ka 10. klase

969netiks atvērta. Tas savukārt var radīt arī tādu situāciju, ka

970pašvaldība ir spiesta izglītības iestādi reorganizēt, mainot

971īstenoto izglītības pakāpi, proti, vidusskolu pārveidojot par

972pamatskolu. Apstrīdētās normas liedz pašvaldībai izvērtēt

973konkrētos apstākļus un izlemt, vai un tieši kādā veidā turpmāk

974darbosies tās dibinātā izglītības iestāde. Kā norāda pieaicinātā

975persona K. Jaunzeme, pašvaldība faktiski vairs nav lēmuma

976pieņēmēja, bet gan kļūst par tā izpildītāju (sk. lietas

977materiālu 2. sēj. 144. lpp.). Tādējādi Izglītības

978likuma 17. panta trešās daļas 1. punktā noteiktā

979pašvaldības rīcības brīvība izlemt jautājumus, kas saistīti ar

980tās izglītības iestāžu turpmāku pastāvēšanu, ir ierobežota.

981Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja dotais pilnvarojums

982Ministru kabinetam neļāva noteikt minimālo skolēnu skaitu klasēs.

983Ievērojot to, kā arī šā sprieduma 17.1.1.-17.1.4. punktā

984ietvertos secinājumus, Satversmes tiesa atzīst, ka Ministru

985kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojies pretēji varas

986dalīšanas principam, pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu

987un rīkojies ultra vires.

988Tātad apstrīdētās normas nav

989pieņemtas pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes

9901. pantam.

99118. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes

992tiesu atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei no to

993pieņemšanas brīža.

994Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

995tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

996augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

997neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

998Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tādējādi likumdevējs

999Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

1000kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

1001neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

1002apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

1003publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

1004viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

100521. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

100634. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma

1007lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

1008Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka tiesību normas, kas

1009pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un

1010spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža [sk. Satversmes tiesas

10111998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

1012Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2007. gada

10139. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

101425. punktu]. Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams,

1015ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo

1016nav pieņemta pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt

1017tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

101812. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03

101913. punktu).

1020Satversmes tiesa ir secinājusi, ka izņēmuma gadījumos varētu

1021tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šajos gadījumos

1022Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu

1023minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas

10242014. gada 12. decembra sprieduma lietā

1025Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016. gada

102612. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03

102717. punktu).

1028Apstrīdētās normas ir pieņemtas ultra vires. Satversmes

1029tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus būtiskus

1030apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas par

1031apstrīdēto normu spēkā neesamību no to pieņemšanas brīža.

1032Nolēmumu

1033daļa

1034Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1035Satversmes tiesa

1036nosprieda:

1037atzīt Ministru kabineta

10382015. gada 13. oktobra noteikumu Nr. 591

1039"Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās

1040izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās

1041un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi"

104212.1.1. un 60. punktu par neatbilstošiem Latvijas

1043Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to

1044pieņemšanas brīža.

1045Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1046Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1047Tiesas sēdes priekšsēdētāja

1048S. Osipova