17. pants
uzliekot pašvaldībām pienākumu, dibinot,

reorganizējot un likvidējot vispārējās izglītības iestādes, to

saskaņot ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tādēļ likumdevējs

esot pilnvarojis izpildvaru pieņemt lēmumus par pašvaldības

izglītības iestāžu izveidi. Tātad apstrīdētajās normās regulētais

jautājums neesot uzskatāms par tādu, ko varētu izlemt vienīgi

likumdevējs.

3.3. Apstrīdētās normas sasniedzot mērķi

nodrošināt kvalitatīvas izglītības iegūšanu un vienlaikus

sekmējot to, ka valsts finanšu resursi tiek izmantoti efektīvi.

Paredzot pašvaldībām iespēju līdzfinansēt vidējās izglītības

iegūšanu arī mazākam izglītojamo skaitam nekā apstrīdētajās

normās noteiktais, mērķis nodrošināt kvalitatīvas izglītības

iegūšanu netikšot sasniegts.

4. Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

apstrīdētās normas ir izdotas, pārkāpjot Vispārējās izglītības

likuma 4. panta 18. punktā Ministru kabinetam noteikto

pilnvarojumu.

4.1. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma

4. panta 18. punktu Ministru kabineta noteiktajai

kārtībai esot jāparedz pienākumi, kas jāizpilda izglītojamiem,

lai uzsāktu, turpinātu vai izbeigtu mācības vispārējās izglītības

iestādē. Tāpat Ministru kabinetam esot dots pilnvarojums noteikt

pienākumus, kas jāpilda izglītības iestādei, lai nodrošinātu šīs

kārtības ievērošanu.

Apstrīdētās normas uzliekot pašvaldībai pienākumu nodrošināt

minimālo izglītojamo skaitu klasē. Tas attiecoties uz izglītības

iestāžu institucionālā tīkla izveidi un ar to saistīto finanšu

resursu efektīvu izmantošanu, nevis uz prasībām, kas jāizpilda

izglītojamiem, lai viņus uzņemtu attiecīgajā izglītības

iestādē.

4.2. Līdz 2009. gada 1. jūlijam

Vispārējās izglītības likuma 4. panta 14. punkts esot

paredzējis Ministru kabinetam īpašu pilnvarojumu noteikt minimāli

un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu valsts un pašvaldību

vispārējās izglītības iestāžu klasēs un pirmsskolas izglītības

iestāžu grupās (arī speciālās izglītības iestādēs, sociālās un

pedagoģiskās korekcijas klasēs). Ar 2009. gada

16. jūnija likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā" šis Ministru kabinetam dotais pilnvarojums esot no

Vispārējās izglītības likuma izlēgts, lai nodrošinātu to, ka

turpmāk atbilstoši principam "nauda seko skolēnam" par

pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē lems izglītības iestādes

dibinātāja - pašvaldība.

Ar 2005. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

Vispārējās izglītības likumā" Vispārējās izglītības likuma

4. panta 18. punktā iekļauts pilnvarojums Ministru

kabinetam noteikt obligātās prasības izglītojamo uzņemšanai un

pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs

(izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes).

Savukārt ar 2011. gada 11. jūlija likumu

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punkts izteikts

pašreizējā redakcijā.

Tātad sākotnēji likumdevēja piešķirtais pilnvarojums Ministru

kabinetam bijis plašāks. Tā kā iepriekš likumdevējs esot īpaši

pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt izglītojamo skaitu klasē,

arī apstrīdēto normu izdošanai esot bijis nepieciešams īpašs

pilnvarojums.

4.3. Valsts kompetencē esot izglītības satura

veidošana un kvalitātes kontrole. Šo funkciju ietvaros valsts

nosakot izglītības standartus, kontrolējot izglītības programmu

atbilstību noteiktajiem standartiem, izvirzot prasības pedagogiem

un kontrolējot to izpildi. Valsts funkcijās ietilpstot arī

pedagogu darba samaksas finansēšana. Pašvaldības kompetencē esot

izglītības iestāžu dibināšana. Tomēr tā neesot iespējama bez

sadarbības ar valsti, jo pedagogu darba samaksa tiekot finansēta

no valsts budžeta.

Apstrīdētās normas attiecoties uz izglītības iestāžu

institucionālā tīkla izveidi un ar to saistīto finanšu resursu

efektīvu izmantošanu. Valstij esot pienākums raudzīties, lai

attiecīgie finanšu līdzekļi tiek izlietoti pārdomāti un efektīvi.

Savukārt Izglītības likuma 60. panta trešā daļa paredzot

pašvaldībai tiesības līdzfinansēt pedagogu darba samaksu.

Turpretim apstrīdētās normas liedzot pašvaldībai pēc konkrēto

apstākļu izvērtēšanas līdzfinansēt pedagogu darba samaksu, jo par

vienīgo kritēriju vispārējās vidējās izglītības nodrošināšanai

paredzot skolēnu skaitu klasē.

5. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

ministrija - norāda, ka apstrīdētās normas nepārkāpj

pašvaldības principu, jo pašvaldības autonomā funkcija gādāt par

iedzīvotāju izglītību nav absolūta un var tikt ierobežota ar

likumiem un tiem pakārtotiem normatīvajiem aktiem.

Vispārējās izglītības sistēmai esot ikvienā skolēnā jāattīsta

radoša personība, kultūras un mākslas izpratne, spēja mācīties un

darboties komandā. Lai attīstītu skolēnu sadarbības prasmes, citu

valstu skolās tiekot izmantotas vienaudžu grupu metodes, kas

paredzot, ka skolēniem dažādi uzdevumi jāveic nevis individuāli,

bet kopīgi ar klasesbiedriem. Pēc Izglītības un zinātnes

ministrijas ieskata, attiecīgo mērķu īstenošana nav iespējama, ja

izglītojamo skaits klasēs ir pārāk mazs.

Pieņemot apstrīdētās normas, esot ievēroti vairāki aspekti,

kas saistīti ar kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu, tostarp

nepieciešamība modernizēt izglītības vidi un paplašināt

izglītības programmu piedāvājumu. Citstarp izglītības kvalitāti

ietekmējot pedagogu atalgojums, par ko atbildīga esot valsts.

Veiktie aprēķini apstiprinot, ka minimālais izglītojamo skaits

10. klasē ir 12 izglītojamie, ar kuriem sekojošo

finansējumu pietiekot tikai tam, lai nodrošinātu samaksu par

apmaksājamām stundām, bet ne par atbalsta pasākumiem. Ar

apstrīdētajām normām noteikts, ka minimālais izglītojamo skaits

klasē ir 10, tādējādi nodrošinot samaksu arī par atbalsta

pasākumiem, tostarp pedagoga individuālo darbu ar

izglītojamo.

Apstrīdētās normas nodrošinot kvalitatīvas vispārējās vidējās

izglītības ieguvi optimālam izglītojamo skaitam pieejamo finanšu

resursu ietvaros. Tās ļaujot arī pašvaldībām kā izglītības

iestāžu dibinātājām pieņemt lēmumus par savas pilsētas vai novada

izglītības iestāžu tīkla turpmāko attīstību. Taču pašvaldību

līdzfinansējums vidējās izglītības ieguvei, ļaujot vispārējās

vidējās izglītības programmu īstenot arī klasēs, kurās skolēnu

skaits ir mazāks par apstrīdētajās normās noteikto, nepalīdzēšot

sasniegt apstrīdēto normu mērķi.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1. pantam.

6.1. No Izglītības likuma 17. panta pirmās

daļas izrietot katras pašvaldības pienākums nodrošināt bērniem,

kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā

teritorijā, iespēju iegūt vidējo izglītību. Tā paša panta

otrā daļa paredzot, ka pašvaldība šo pienākumu var izpildīt, arī

sadarbojoties ar citas pašvaldības izglītības iestādēm.

Jau šobrīd no 88 vidusskolēniem, kuru dzīvesvieta deklarēta

Pieteikuma iesniedzējas administratīvajā teritorijā,

69 mācoties citu pašvaldību vidusskolās. Tādējādi Pieteikuma

iesniedzējai esot iespēja izpildīt savu funkciju attiecībā uz

vidējās izglītības nodrošināšanu. Tikai tādā gadījumā, ja tai

šādas iespējas nebūtu vai arī izglītojamo dzīvesvietas tuvumā

nebūtu citas vidusskolas, pašvaldības tiesības būtu

aizskartas.

Teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā nelielām pašvaldībām

neesot subjektīvu tiesību prasīt no valsts konkrētas savā

administratīvajā teritorijā esošas iestādes uzturēšanu.

Administratīvi teritoriālās reformas mērķis esot institucionāli

spēcīgāku un lielāku pašvaldību veidošanās, jo mazās pašvaldības

nespējot pilnvērtīgi nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamos

pakalpojumus. Izglītības likums neparedzot, ka vidusskolēni pa

izglītības iestādēm tiek sadalīti pēc to deklarētās dzīvesvietas.

Dažkārt izglītojamam esot izdevīgāk mācīties citas pašvaldības

administratīvajā teritorijā esošā izglītības iestādē. Turklāt

pašvaldībai neesot pilnīgas autonomijas attiecībā uz tās

administratīvajā teritorijā esošas izglītības iestādes dibināšanu

un likvidēšanu.

6.2. Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā

kārtībā. Proti, pirms to pieņemšanas esot notikušas konsultācijas

ar vairākām pedagogus un pašvaldības pārstāvošām institūcijām. Ja

šo institūciju viedoklis nav akceptēts, tas nenozīmējot, ka

konsultācijas nav notikušas. Konsultācijas esot uzskatāmas par

notikušām, ja vien otrai pusei bijusi iespēja savus argumentus

darīt zināmus saprātīgā procesā.

Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktā

ietvertais pilnvarojums tieši neparedzot Ministru kabinetam

tiesības noteikt skolēnu skaitu klasē. Tomēr, interpretējot

minēto tiesību normu kopsakarā ar citām izglītības jomu

regulējošām tiesību normām, esot secināms, ka pilnvarojums

noteikt kārtību, kādā izglītojamais tiek uzņemts izglītības

iestādē, ietver arī pilnvarojumu noteikt skolēnu skaitu klasē.

Vidusskolas pastāvēšana esot priekšnoteikums tam, lai skolēnu

varētu uzņemt 10. klasē.

6.3. Apstrīdēto normu mērķis esot veicināt

kvalitatīvas izglītības pieejamību un finanšu resursu efektīvu

izmantošanu. Izglītības ieguvē būtiska nozīme esot gan

izglītojamo skaitam klasē, gan klašu un bibliotēku aprīkojumam,

gan arī pedagogu profesionalitātei. Izglītojamo skaita

optimizēšana ļaujot samērot izglītībai pieejamos resursus un

tādējādi nodrošinot kvalitatīvu izglītību.

7. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 1. pantam.

7.1. Pašvaldībām tām uzticētās autonomās funkcijas

vajagot pildīt tādā veidā, kas pēc iespējas atbilstu vietējiem

apstākļiem un iedzīvotāju interesēm. Veidu, kādā pašvaldība pilda

savu autonomo funkciju, nosakot pati pašvaldība, nevis ministrija

vai kāda cita valsts pārvaldes iestāde vai amatpersona. Tomēr

pašvaldību autonomo funkciju izpilde tiekot nodrošināta,

ievērojot likumos un tiem pakārtotos normatīvajos aktos ietvertos

ierobežojumus. Apstrīdētās normas neliedzot Pieteikuma

iesniedzējai pildīt tās autonomajā kompetencē nodoto funkciju -

nodrošināt iedzīvotāju tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību.

Tādējādi apstrīdētās normas nepārkāpjot pašvaldības principu.

7.2. Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā

kārtībā un informējot par tām pašvaldības. Ministru kabinets,

pieņemot apstrīdētās normas, esot rīkojies tam piešķirtā

pilnvarojuma robežās.

Ar apstrīdētajām normām tiekot veicināta kvalitatīvas

izglītības pieejamība un resursu efektīva izmantošana. Ļaujot

pašvaldībām pastāvīgi vai uz laiku līdzfinansēt vidējās

izglītības iegūšanu to administratīvajā teritorijā esošajās

skolās, varot veidoties tāda situācija, ka pašvaldības centīsies

uzturēt skolas, kuras neatbilst Noteikumiem Nr. 591.

Tādējādi varot tikt kavēta izglītības reforma, kuras mērķis ir

sakārtot izglītības sistēmu un izveidot visā valstī optimālu

skolu tīklu.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums neesot noteikts ar

pienācīgā kārtā pieņemtu likumu un tās pārkāpjot pašvaldības

principu.

8.1. Apstrīdētās normas aizskarot Pieteikuma

iesniedzējas tiesības, jo ierobežojot tās rīcības brīvību savas

autonomās funkcijas izpildē. Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas

Pieteikuma iesniedzēja iedzīvotāju tiesības uz izglītību varot

nodrošināt tikai vienā veidā, proti, atbilstoši Izglītības likuma

17. panta otrajai daļai slēdzot līgumus ar citām pašvaldībām

par piedalīšanos to padotībā esošo izglītības iestāžu uzturēšanas

izdevumu finansēšanā un nodrošinot transportu izglītojamo

nogādāšanai attiecīgajā izglītības iestādē un atpakaļ

dzīvesvietā. Tomēr šīs normas mērķis esot nevis ierobežot

pašvaldību tiesības dibināt izglītības iestādes, bet gan

nodrošināt bērniem iespēju mācīties pašu brīvi izraudzītā

izglītības iestādē, pat ja tā atrodas citas pašvaldības

administratīvajā teritorijā. Tādējādi tiekot nodrošinātas arī

vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā sūtīt savu

bērnu.

8.2. Vispārējās izglītības likuma 4. panta

14. punktā (redakcijā, kas bija spēkā no 2005. gada

12. jūlija līdz 2009. gada 30. jūnijam) esot bijis

iekļauts tiešs pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt minimāli

un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē. Pamatojoties uz

šo pilnvarojošo normu, Ministru kabinets 2005. gada

27. septembrī izdevis noteikumus Nr. 735

"Noteikumi par minimālo un maksimālo izglītojamo skaitu

valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs,

pirmsskolas izglītības iestādes grupās, speciālās izglītības

iestādēs un sociālās un pedagoģiskās korekcijas klasēs"

(turpmāk - Noteikumi Nr. 735).

Noteikumu Nr. 735 spēkā esības laikā pašvaldībām bijusi

noteikta rīcības brīvība. Proti, ja pašvaldības dibināta

izglītības iestāde objektīvu apstākļu dēļ nevarēja šos noteikumus

ievērot, pašvaldība esot bijusi tiesīga izglītojamo skaitu klasē

palielināt vai samazināt, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes

ministriju, kas katrā individuālajā gadījumā pieņēmusi lēmumu.

Turpretim apstrīdētās normas imperatīvi nosakot minimālo skolēnu

skaitu klasē un tādējādi liedzot pašvaldībai vērtēt konkrētos

apstākļus.

Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

Vispārējās izglītības likumā" no Vispārējās izglītības

likuma izslēgts Ministru kabinetam iepriekš dotais pilnvarojums

noteikt izglītojamo skaitu klasē. Spēkā esošā Vispārējā

izglītības likuma 4. panta 18. punkta redakcija

nepiešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu izdot apstrīdētās

normas. Apstrīdētās normas veidojot tādas tiesiskās attiecības,

kas būtiski atšķiroties no pilnvarojošā likuma.

8.3. Apstrīdētās normas esot pieņemtas, lai

nodrošinātu kvalitatīvu izglītību atbilstoši valsts politikas

plānošanas dokumentiem, kā arī resursu efektīvu izmantošanu.

Tomēr apstrīdēto normu izstrādes materiālos neesot rodams

skaidrojums tam, kādā veidā tieši klasē minimāli pieļaujamā

skolēnu skaita noteikšana ietekmē izglītības kvalitāti.

Tiesībsargs uzskata, ka izglītības kvalitātes uzlabošanas labad

būtu jānosaka maksimāli, nevis minimāli pieļaujamais skolēnu

skaits klasē. Mērķi uzlabot izglītības kvalitāti varētu sasniegt,

paredzot pašvaldībām iespēju pastāvīgi vai uz laiku līdzfinansēt

vidējās izglītības iegūšanu to administratīvajā teritorijā

esošajās skolās.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība

- norāda, ka likuma "Par pašvaldībām"

15. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktā pašvaldības

autonomā funkcija gādāt par iedzīvotāju izglītību ir cieši

saistīta ar Satversmes 112. pantā noteiktajām personas

tiesībām uz izglītību. Pašvaldības kompetencē esot ne tikai

dibināt un uzturēt izglītības iestādi, bet arī noteikt

izglītojamo skaitu tajā.

Apstrīdētās normas liedzot Pieteikuma iesniedzējai pildīt tās

autonomajā kompetencē nodoto funkciju - nodrošināt iedzīvotāju

tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību. Turklāt apstrīdētajās

normās ietvertais pašvaldības tiesību ierobežojums neesot

noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, jo Ministru

kabinetam neesot bijis pilnvarojuma pieņemt apstrīdētās

normas.

Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas esot notikušas

konsultācijas ar Latvijas Pašvaldību savienību, tomēr tās

iebildumi un priekšlikumi neesot ņemti vērā. Mērķis uzlabot

izglītības kvalitāti neesot sasniedzams, nosakot skolēnu skaitu

klasēs. Izglītības kvalitāti ietekmējot arī citi faktori,

piemēram, izglītības programmas saturs, mācību materiālu

kvalitāte un pedagogu kvalifikācija. Pēc Latvijas Pašvaldību

savienības ieskata, būtu jāļauj atvērt 10. klasi arī ar

mazāku izglītojamo skaitu, nekā paredz apstrīdētās normas, un

jāļauj pašvaldībai līdzfinansēt klases atvēršanu.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas Izglītības un

zinātnes darbinieku arodbiedrība (turpmāk - Arodbiedrība)

- uzskata, ka apstrīdētās normas liedz pašvaldībai savā

administratīvajā teritorijā nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz

vispārējo vidējo izglītību.

Arodbiedrība norāda, ka 10. klasi varot atvērt arī ar

mazāku skolēnu skaitu nekā tas, ko nosaka apstrīdētās normas.

Proti, pašvaldībai vajagot būt iespējai izvērtēt skolā sniegtās

izglītības kvalitāti, pašreizējo demogrāfisko situāciju un novada

attīstības stratēģiju, kā arī līdzfinansēt klases atvēršanu. Kaut

arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas esot notikušas

konsultācijas ar Arodbiedrību, tās viedoklis tomēr neesot

pienācīgi izvērtēts un tās iebildumi neesot ņemti vērā.

11. Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur.

Edvīns Danovskis - norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot

Pieteikuma iesniedzējas rīcības brīvību vispārējās vidējās

izglītības pieejamības nodrošināšanā. Tomēr tās neskarot no

Satversmes 1. panta izrietošo pašvaldības principu, jo

neattiecoties uz pašvaldības esību vai tās demokrātisko

leģitimāciju.

11.1. Lai gan pašvaldības esība esot cieši

saistīta ar tās autonomajā kompetencē nodotajām funkcijām, tomēr

no Satversmes 1. panta neizrietot pašvaldības tiesības

pieprasīt noteiktu autonomo funkciju apjomu un to īstenošanas

veidu. Pašvaldības autonomās funkcijas - nodrošināt iedzīvotāju

tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību - īstenošanas apjoms un

formas detalizētāk esot noteiktas Izglītības likumā un citos

izglītību reglamentējošos normatīvajos aktos. No likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punkta un

citiem normatīvajiem aktiem neizrietot pašvaldības pienākums

izveidot vispārējās izglītības iestādi un īstenot tajā vidējās

izglītības programmu. Izglītības likuma 17. pants paredzot

vairākus veidus, kādos pašvaldība var nodrošināt iedzīvotāju

tiesības uz izglītību.

Tādēļ apstrīdētās normas pašas par sevi neradot Pieteikuma

iesniedzējai jaunus, iespriekš nebijušus pienākumus un neliedzot

gādāt par tās autonomajā kompetencē nodotās funkcijas -

nodrošināt iedzīvotāju tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību

- izpildi.

11.2. Vispārējās izglītības likuma 4. pantā,

kas nosaka Ministru kabineta kompetenci, esot ietverti atšķirīgi

jēdzieni - "kārtība" un "kritēriji".

Piemēram, izpildvara esot pilnvarota noteikt kritērijus

izglītojamo uzņemšanai internātskolās un speciālās izglītības

iestādēs. Turpretim attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm

Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punkts

pilnvarojot izpildvaru noteikt tikai izglītojamo uzņemšanas

kārtību. Tātad Ministru kabinetam esot tiesības ar saviem

noteikumiem noregulēt attiecīgo jautājumu tikai tā procesuālajā

aspektā. Vienlaikus izglītojamo skaits klasē neesot demokrātiskas

valsts pastāvēšanai tik būtisks jautājums, lai par to obligāti

būtu jālemj likumdevējam. Šā jautājuma izlemšanai Saeima varot

pilnvarot Ministru kabinetu.

Tomēr no Vispārējās izglītības likuma 4. panta neizrietot

pilnvarojums Ministru kabinetam pieņemt apstrīdētās normas. Līdz

2009. gada 16. jūnijam gan šajā pantā esot bijis

iekļauts tiešs pilnvarojums izpildvarai noteikt maksimāli un

minimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē. Taču neesot gūstams

apstiprinājums tam, ka arī šobrīd likumdevējs būtu vēlējies

paplašināt pilnvarojuma apjomu, ļaujot Ministru kabinetam noteikt

izglītojamo skaitu klasē.

Vispārējās izglītības likuma 41. pants nosakot

kritērijus, kas jāievēro, uzņemot pretendentus vispārējās

izglītības programmā. No likuma neizrietot tas, ka Ministru

kabinets būtu tiesīgs noteikt citus kritērijus kā pamatus

atteikumam uzņemt skolēnu vispārējās izglītības programmā.

Tomēr neesot pamata apšaubīt to, ka pašvaldībām bija

nodrošināta iespēja izteikt savu viedokli par attiecīgo noteikumu

projektu. No Eiropas vietējo pašvaldību hartas (turpmāk - Harta)

4. punkta sestās daļas izrietot pienākums veikt atbilstošas

konsultācijas, taču neizrietot pienākums ņemt vērā pašvaldības

izteiktos iebildumus vai sniegt izvērstu pamatojumu katra

pašvaldības izteiktā iebilduma noraidīšanai.

12. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristīne

Jaunzeme - norāda, ka lietā primāri izvērtējams jautājums par

to, vai apstrīdētās normas pieņemtas saskaņā ar likumu, proti,

ievērojot Ministru kabinetam likumā noteikto pilnvarojumu pieņemt

ārējo normatīvo aktu.

Pašvaldības autonomo funkciju izglītības nodrošināšanā

regulējot attiecīgās nozares likumi - Izglītības likums un

Vispārējās izglītības likums - un tiem pakārtotie Ministru

kabineta noteikumi. Zināmu prasību ietveršana likumos un Ministru

kabineta noteikumos, ciktāl tie atzīstami par pienācīgā kārtā

pieņemtiem ārējiem normatīvajiem aktiem, neliedzot pašvaldībai

pildīt tās autonomajā kompetencē nodoto funkciju.

Apstrīdētās normas esot izdotas, pamatojoties uz Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punktu. Pilnvarojumā

minētais vārds "kārtība" precīzi norādot uz Ministru

kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, pilnvarojumu

izstrādāt konkrētu kārtību izglītojamo uzņemšanai vispārējās

izglītības iestādēs. Ministru kabinetam neesot piešķirts

pilnvarojums noteikt prasības vispārējās vidējās izglītības

programmas īstenošanai vai esībai kā tādai.

No Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma izrietot

tas, ka vispārējās izglītības iestādi reorganizē un likvidē tās

dibinātājs, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju.

Apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar šo likumu normām, jo

ierobežojot pašvaldības, respektīvi, izglītības iestādes

dibinātājas, iespējas lemt par izglītības iestādes

reorganizāciju. Apstrīdētās normas neesot tikai palīglīdzeklis

likuma īstenošanai, bet gan patstāvīgas normas, kas papildinot un

mainot likumā noteikto regulējumu. Tādējādi apstrīdētās normas

neatbilstot Satversmes 1. pantam.

Secinājumu

daļa

13. Ministru kabinets atbildes rakstā lūdzis

Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā. Pēc

Ministru kabineta ieskata, apstrīdētās normas neliedzot

Pieteikuma iesniedzējai īstenot likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punktā

noteikto autonomo funkciju - gādāt par iedzīvotāju izglītību - un

tādējādi neaizskarot Pieteikuma iesniedzējas tiesības. Arī lietā

pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija -

pievienojas Ministru kabineta viedoklim par tiesvedības

izbeigšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

121. lpp.).

Satversmes tiesas nolēmumos ir atzīts, ka procesuāla rakstura

jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms

tiesību normas satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams

izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un

2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2013-17-01 15. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai pastāv

apstākļi, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

izbeidzama.

14. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

17. panta pirmās daļas 7. punktu pašvaldības dome

(padome) ir tiesīga iesniegt pieteikumu par Satversmes tiesas

likuma 16. panta 3. punktā minēto lietu ierosināšanu.

Savukārt Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa

paredz, ka pašvaldības dome (padome) pieteikumu "var

iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās

pašvaldības tiesības".

Lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas aizskar attiecīgās

pašvaldības tiesības, proti, vai:

1) no tās normas, atbilstība kurai tiek apstrīdēta, izriet

tiesības konkrētajai pašvaldībai;

2) apstrīdētās normas aizskar šīs tiesības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

5. punktu).

15. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 1. pantam.

15.1. Satversmes 1. pants nosaka:

"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." No

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie

tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts princips un

pašvaldības princips, ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-03-01 10. punktu).

Pašvaldības princips aptver minimālo prasību kopumu attiecībā

uz vietējās pašpārvaldes organizāciju demokrātiskā tiesiskā

valstī (sal.: Satversmes tiesas 2008. gada

16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2007-21-01 8. punkts).

Arī Harta ietver atsevišķus minētā principa satura elementus.

Hartas 3. pants nosaka pašvaldības tiesības īstenot publisko

funkciju daļu vietējo iedzīvotāju interesēs. Tomēr no Hartas

3. panta pirmās daļas pašvaldībai neizriet tiesības uz to,

lai likumdevējs kādu konkrētu funkciju konkrētā apjomā iekļautu

tās autonomajā kompetencē (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2007-21-01 16. punktu). Satversmes tiesa

secina, ka nedz likumdevējam ir juridisks pienākums nodrošināt,

nedz pašvaldībai ir subjektīvas tiesības prasīt, lai kāda

konkrēta funkcija konkrētā apjomā tiktu iekļauta pašvaldības

autonomajā kompetencē.

Taču gadījumā, kad likumdevējs kādu funkciju noteicis par

pašvaldības autonomo funkciju, uz šo funkciju attiecas Hartas

4. panta prasības. Proti, cita centrālā vai reģionālā vara

nedrīkst to apšaubīt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas

paredzēts likumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03

12. punktu). No Hartas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka

pašvaldības autonomās funkcijas var ierobežot ar skaidriem,

likumā noteiktiem priekšrakstiem [sk.: European Charter of

Local Self-Government Explanatory Report (EST

No. 122)].

Pašvaldības autonomās funkcijas ir tās funkcijas, kuru dēļ

pašvaldības vispār pastāv - lai noteiktas teritorijas iedzīvotāji

demokrātiskā procedūrā paši varētu īstenot savas vietējās

intereses (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija, 2003,

15. punkts). Noskaidrojot pašvaldības principa saturu,

citstarp jāņem vērā arī subsidiaritātes princips, kas ietverts

Hartas 4. panta trešajā daļā. No minētā principa izriet: ja

uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda

plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas

apsvērumi, tad šis uzdevums deleģējams vietējā līmeņa varai

[sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory

Report (EST No. 122)].

Ja likumdevējs kādu funkciju noteicis par pašvaldības autonomo

funkciju, tad pašvaldībai ir pienākums to pildīt. Pašvaldībai ir

pienākums savas kompetences ietvaros nodrošināt to, lai

iedzīvotāju tiesības tiktu īstenotas atbilstošākajā veidā.

Autonomo funkciju īstenošanas apjomu nosaka tiesību normas. Tādēļ

pašvaldība, īstenojot savas autonomās funkcijas, bauda rīcības

brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā

Nr. 2008-03-03 21.1. punktu). Tomēr tiesību normām,

kas nosaka pašvaldības rīcības brīvību tās autonomo funkciju

īstenošanā, ir jābūt tiesiskām. Proti, tām jāatbilst tiesiskas

valsts principam.

Līdz ar to tiesiskas valsts princips, kas atvasināts no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas un ietilpst Satversmes

1. panta tvērumā, citstarp noteic, ka tiesību normām, kas

regulē pašvaldības rīcības brīvību tās autonomo funkciju

īstenošanā, ir jāatbilst Satversmei.

15.2. Atbilstoši likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4. punktam

viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir gādāt par

iedzīvotāju izglītību. Saskaņā ar minētā likuma 7. pantu

pašvaldība šo funkciju pilda likumos un Ministru kabineta

noteikumos paredzētajā kārtībā. Tādējādi likumdevējs ir noteicis

pašvaldībām pienākumu nodrošināt to iedzīvotāju tiesības uz

izglītību. Pašvaldības tiesību un pienākumu apjoms autonomo

funkciju izpildē ir noteikts likumos un detalizēts Ministru

kabineta noteikumos.

Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets ir noteicis minimālo

izglītojamo skaitu 10. klasē vai 10.-12. klasē kopumā,

vienlaikus paredzot, ka tas neattiecas uz noteiktiem novadiem un

novadu pilsētām. Ja pašvaldība nespēj nodrošināt minimālo skolēnu

skaitu tās padotībā esošā izglītības iestādē un uz to neattiecas

apstrīdētajās normās paredzētie izņēmumi, tā nevar atvērt

10. klasi, lai īstenotu vispārējās vidējās izglītības

programmu.

Likumdevējs Izglītības likuma 17. pantā ir noteicis

katras pašvaldības pienākumu nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt

vidējo izglītību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās padotībā

esošā Jaunjelgavas vidusskola ir Jaunjelgavas novadā vienīgā

izglītības iestāde, kurā izglītojamie var iegūt vispārējo vidējo

izglītību. Tā kā izglītojamo skaits 10. klasē esot bijis

mazāks par apstrīdētajās normās noteikto, Pieteikuma iesniedzēja

pieņēmusi lēmumu 2016./2017. mācību gadā Jaunjelgavas

vidusskolā neatvērt 10. klasi. Pēc apstrīdēto normu

pieņemšanas tai esot nepieciešams meklēt citus risinājumus, kā

nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz izglītību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 1.-3. lpp.).

Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka atbilstoši

Izglītības likuma 17. panta otrajai daļai pašvaldība, lai

nodrošinātu skolēniem iespēju apmeklēt izglītības iestādi, var

slēgt līgumu par piedalīšanos citas pašvaldības padotībā esošas

izglītības iestādes uzturēšanas izdevumu finansēšanā, ja šajā

izglītības iestādē mācās attiecīgās pašvaldības administratīvajā

teritorijā deklarēti izglītojamie. Tādējādi pastāvot vairākas

iespējas, kā Pieteikuma iesniedzēja var pildīt tai likuma

"Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas

4. punktā noteikto autonomo funkciju - gādāt par to, lai

iedzīvotāju tiesības uz izglītību tiktu īstenotas (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 31. lpp.).

Tomēr jāņem vērā, ka likumdevējs ir noteicis pašvaldībām

pienākumu nodrošināt iedzīvotāju tiesības uz izglītību. Lai

pašvaldības šo pienākumu pildītu pienācīgi, tām dota rīcības

brīvība iedzīvotāju interesēm atbilstošākā risinājuma izvēlē.

Taču apstrīdētās normas ierobežo pašvaldības rīcības brīvību

izvēlēties veidu, kādā tā nodrošinās iedzīvotāju tiesības uz

izglītību. Arī lietā pieaicinātā persona - E. Danovskis -

norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo pašvaldības rīcības

brīvību tās autonomās funkcijas īstenošanā. Tātad ir ierobežota

Pieteikuma iesniedzējas brīvība izvēlēties vispārējās vidējās

izglītības nodrošināšanas veidu (sk. lietas materiālu

2. sēj. 115. lpp.).

Satversmes tiesas likuma 19. panta pirmā daļa piešķir

tiesības pašvaldības domei iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā,

ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības.

Pašvaldības tiesību aizskārums var izpausties arī tādējādi, ka

apstrīdētais akts ierobežo pašvaldību tās autonomo funkciju

īstenošanā.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz izglītību, likumdevējs

Pieteikuma iesniedzējas kompetencē nodevis autonomo funkciju

gādāt par iedzīvotāju izglītību. Apstrīdētās normas ierobežo

Pieteikuma iesniedzējas rīcības brīvību šīs autonomās funkcijas

īstenošanā.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.

16. Pašvaldības rīcības brīvība autonomās

funkcijas īstenošanā var tikt regulēta ar ārēju normatīvo aktu,

bet šim aktam jābūt tiesiskam.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). Tāpēc visupirms

jāizvērtē, vai, pieņemot apstrīdētās normas, šī kārtība ir

ievērota. Proti, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Pieteikuma

iesniedzējas rīcības brīvība autonomās funkcijas īstenošanā ir

ierobežota tiesiski.

No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais

valsts varas dalīšanas princips, kas ietilpst Satversmes

1. panta tvērumā, izpaužas valsts varas sadalījumā

likumdošanas, izpildu un tiesu varā [sal.: Satversmes

tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā

Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punkts]. Varas

dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

iekārtas nodrošināšana, garantējot valsts varas institūciju

līdzsvaru un savstarpēju kontroli (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-12-01 6.1. punktu).

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un

apmēros. Atbilstoši varas dalīšanas principam likumdevēja

kompetencē ir vispārēja likumu pieņemšana par jebkuru valsts

politikas jautājumu. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no prasības, ka likumdevējam visi

jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šie izņēmumi ir

ietverti Satversmē. To mērķis ir padarīt likumdošanas procesu

efektīvāku, kā arī ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā

regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā

Nr. 2015-11-03 21.1. punktu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas

principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada

10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

daļu]. Tātad Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot

tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis

pilnvarojumu šāda akta izdošanai un noteicis pilnvarojuma

robežas.

Pilnvarojuma nosacījumi ir vispārīgi reglamentēti Ministru

kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās daļas

1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus

normatīvos aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru

kabinetu tam īpaši pilnvarojis, un pilnvarojumā jābūt norādītiem

tā galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta

tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl,

ciktāl tam šīs tiesības ir piešķirtas ar likumu.

Turklāt Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad,

ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Tas tiek

panākts, noteikumos konkretizējot (detalizējot) likuma normas

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

5. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Ministru kabineta

noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez

likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu).

Tādējādi Ministru kabinets drīkst tikai konkretizēt (detalizēt)

Saeimas pieņemto likumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošo normu

saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav

pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

17. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpis tam likumā

noteiktā pilnvarojuma robežas. Arī Saeima norāda, ka Ministru

kabinets apstrīdētās normas pieņēmis, pārkāpjot tam Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punktā piešķirto

pilnvarojumu pieņemt ārējo normatīvo aktu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 109.-114. lpp.). Šim viedoklim

pievienojas arī vairākas lietā pieaicinātās personas -

Tiesībsargs, E. Danovskis un K. Jaunzeme -, norādot, ka

Ministru kabinetam neesot likumā noteikta pilnvarojuma izdot

apstrīdētās normas (sk. lietas materiālu 2. sēj.

116.-118., 143.-145. un 148.-149. lpp.).

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka Vispārējās izglītības

likuma 4. panta 18. punkts to pilnvarojot izdot

apstrīdētās normas.

17.1. Lai noskaidrotu, vai Ministru kabinets,

pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērojis likumdevēja piešķirto

pilnvarojumu, Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošās normas

saturs.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pilnvarojuma saturam

jābūt tik skaidram, lai atklātu pilnvarojuma būtību un jēgu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

10. punktu un 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu).

Apstrīdētās normas izdotas, pamatojoties uz Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punktu. Minētā tiesību

norma noteic, ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt kārtību,

kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un

atskaitīti no tām (izņemot internātskolas un speciālās izglītības

iestādes), un obligātās prasības pārcelšanai uz nākamo klasi.

Tātad Satversmes tiesai jānoskaidro Vispārējās izglītības

likuma 4. panta 18. punkta saturs, izmantojot visas

tiesību normas interpretācijas metodes - gramatisko, vēsturisko,

sistēmisko un teleoloģisko metodi.

17.1.1. Satversmes tiesa Vispārējās izglītības

likuma 4. panta 18. punkta saturu noskaidros, visupirms

izmantojot gramatisko tiesību normas interpretācijas metodi.

No minētajā tiesību normā ietvertā formulējuma "noteikt

kārtību" izriet Ministru kabineta tiesības noteikumos

regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo aspektu, proti, izstrādāt

noteiktu procedūru izglītojamo uzņemšanai vispārējās izglītības

iestādēs un atskaitīšanai no tām. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka jēdziens "kārtība" nozīmē norises īstenošanas veidu

vai darbības organizāciju (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 20. punktu). Savukārt saistībā ar

pārcelšanu uz nākamo klasi likumdevēja piešķirtais pilnvarojums

ir plašāks un ietver arī tiesības izdot materiālās tiesību normas

- par to liecina pilnvarojošajā normā lietotais jēdziens

"noteikt obligātās prasības".

Tas, ka pilnvarojošajā normā ir ietverts formulējums

"noteikt kārtību", gan neizslēdz Ministru kabineta

tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek

pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta

noteikumos nedrīkst būt iekļautas tādas materiālās tiesību

normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas

tiesiskās attiecības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03

13.3. punktu).

Tādējādi atbilstoši gramatiskajai tiesību normas

interpretācijai Ministru kabinets nebija pilnvarots noteikt

minimālo izglītojamo skaitu klasēs.

17.1.2. No Pieteikuma iesniedzējas un vairāku

lietā pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka konkrētajā

gadījumā būtiska nozīme pilnvarojuma satura noskaidrošanā ir tam

tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punkta izteikšanas

pašreizējā redakcijā. Tādēļ pilnvarojošās tiesību normas satura

noskaidrošanai Satversmes tiesa izmantos vēsturisko tiesību

normas interpretācijas metodi.

Vispārējās izglītības likuma 4. pants (redakcijā, kas

bija spēkā līdz 2009. gada 30. jūnijam) ietvēra tiešu

pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minimāli un maksimāli

pieļaujamo izglītojamo skaitu klasēs. Proti, saskaņā ar minētā

panta 14. punktu Ministru kabinets bija pilnvarots noteikt

minimāli un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē valsts

un pašvaldību vispārējās izglītības iestādēs un pirmsskolas

izglītības iestādes grupās (arī speciālās izglītības iestādēs,

sociālās un pedagoģiskās korekcijas klasēs). Pamatojoties uz šo

likuma normu, Ministru kabinets pieņēma Noteikumus Nr. 735,

kas reglamentēja minimālo un maksimālo izglītojamo skaitu valsts

un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes klasēs un

pirmsskolas izglītības iestādes grupās, kā arī speciālās

izglītības iestādēs un sociālās un pedagoģiskās korekcijas

klasēs.

Tātad iepriekš likumdevējs bija īpaši pilnvarojis Ministru

kabinetu noteikt minimālo izglītojamo skaitu klasēs. Tas nozīmē,

ka arī apstrīdēto normu izdošanai bija nepieciešams īpašs

likumdevēja piešķirts pilnvarojums. Arī pats likumdevējs norāda,

ka apstrīdēto normu izdošanai bija nepieciešams īpašs

pilnvarojums (sk. lietas materiālu 2. sēj.

112. lpp.).

Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi

Vispārējās izglītības likumā", kas stājās spēkā

2009. gada 1. jūlijā, pilnvarojums Ministru kabinetam

noteikt minimāli un maksimāli pieļaujamo izglītojamo skaitu

klasēs tika izslēgts no Vispārējās izglītības likuma. Līdz ar to

spēku zaudēja arī uz Vispārējās izglītības likuma 4. panta

14. punkta pamata izdotie Noteikumi Nr. 735. Minētā

likumprojekta anotācijā norādīts, ka no Vispārējās izglītības

likuma tiek izslēgts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt

pieļaujamo izglītojamo skaitu klasē valsts un pašvaldību

vispārējās izglītības iestādēs un pirmsskolas izglītības iestādes

grupās, deleģējot to pilsētu un novadu pašvaldībām atbilstoši

principam "nauda seko skolēnam" (sk. 2009. gada

2. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 1322/ Lp9

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"

anotāciju).

Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punkts

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2011. gada 2. augustam)

pilnvaroja Ministru kabinetu noteikt obligātās prasības

izglītojamo uzņemšanai un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās

izglītības iestādēs (izņemot internātskolas un speciālās

izglītības iestādes). Ar 2011. gada 1. jūlija likumu

"Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" pilnvarojošā

norma tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā. Pēc šiem

grozījumiem Ministru kabinetam piešķirtais pilnvarojums ļauj

noteikt tikai kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās

izglītības iestādēs un atskaitīti no tām, kā arī obligātās

prasības pārcelšanai uz nākamo klasi. Arī Saeima norāda, ka

šobrīd Ministru kabinetam likumdevēja dotais pilnvarojums pēc

sava apjoma ir šaurāks, nekā bija iepriekš (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 112. lpp.).

Līdz 2015. gada 13. oktobrim, kad stājās spēkā

apstrīdētās normas ietverošie Noteikumi Nr. 591, Ministru

kabinets, pamatojoties uz Vispārējās izglītības likuma

4. panta 18. punktu, bija izdevis vairākus noteikumus,

tostarp 2005. gada 1. novembrī noteikumus Nr. 822

"Noteikumi par obligātajām prasībām izglītojamo uzņemšanai

un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs

(izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes)"

un 2012. gada 28. februārī noteikumus Nr. 149

"Noteikumi par kārtību, kādā izglītojamie tiek uzņemti

vispārējās izglītības iestādēs un atskaitīti no tām, un

obligātajām prasībām pārcelšanai uz nākamo klasi". Šajos

agrākajos noteikumos nebija ietvertas normas, kas līdzīgi

apstrīdētajām normām noteiktu minimālo izglītojamo skaitu

klasēs.

Tādējādi atbilstoši vēsturiskajai tiesību normas

interpretācijai nav pamata secināt, ka šobrīd Ministru kabinetam

piešķirtā pilnvarojuma apjoms tam ļautu pieņemt apstrīdētās

normas. Arī likumdevējs norāda, ka pēc 2011. gada

1. jūlija, kad tika izdarīti grozījumi pilnvarojošajā normā,

Ministru kabinetam piešķirtā pilnvarojuma apjoms nav mainījies

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 112. lpp.).

17.1.3. Lai atklātu pilnvarojošās normas saturu

atbilstoši sistēmiskajai tiesību normas interpretācijas metodei,

Satversmes tiesai jānoskaidro tās saturs citstarp kopsakarā arī

ar citu uz izskatāmo lietu attiecināmo tiesību normu saturu.

Vispārējās izglītības likuma 4. pantā ietvertais

regulējums liecina, ka pamatā Ministru kabinets ir pilnvarots

regulēt konkrētu jautājumu procesuālo aspektu. Tikai atsevišķos

gadījumos minētās normas punktos ir lietots jēdziens

"kritēriji", kas norāda uz to, ka attiecīgajā gadījumā

Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir plašāks. Piemēram,

saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta

6. punktu Ministru kabinets nosaka kritērijus un kārtību,

kādā izglītojamie tiek uzņemti internātskolās un speciālajās

izglītības iestādēs, kā arī kritērijus, pēc kuriem izvērtē un

iesaka izglītojamā speciālajām vajadzībām atbilstošu izglītības

programmu. Turpretim attiecībā uz vispārējās izglītības iestādēm

Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt tikai kārtību izglītojamo

uzņemšanai izglītības iestādē un atskaitīšanai no tās, nevis

izstrādāt kritērijus, kas varētu būt pamats atteikumam uzņemt

izglītojamo vidusskolā.

Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Vispārējās

izglītības likuma 4. panta 18. punkts to pilnvarojot

noteikt, kādos gadījumos izglītības iestāde var atteikties uzņemt

skolēnu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

32. lpp.).

Noteikumos Nr. 591 nav ietvertas normas, kas reglamentētu

tieši to, kādos gadījumos var tikt atteikta uzņemšana vispārējās

izglītības iestādēs. Šo noteikumu 21. punkts nosaka vien

kārtību, kas ir jāievēro, ja izglītības iestāde atsakās uzņemt

izglītojamo pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības

iegūšanai vai turpināšanai. Izglītojamo uzņemšanu vispārējās

vidējās izglītības iestādēs reglamentē Vispārējās izglītības

likuma 41. pants. Saskaņā ar tā pirmo daļu uzsākt vispārējās

vidējās izglītības programmas apguvi ir tiesīga ikviena persona

bez vecuma ierobežojuma, ja tā ieguvusi apliecību par

pamatizglītību. Turklāt šā panta otrajā daļā likumdevējs

paredzējis, ka noteiktos gadījumos izglītojamo uzņemšanai

izglītības iestāde ar dibinātāja atļauju ir tiesīga rīkot

iestājpārbaudījumus atbilstoši valsts pamatizglītības standartam.

Tādējādi likumdevējs ir noteicis kritērijus, kas jāievēro,

uzņemot izglītojamo vispārējās izglītības programmā. No

Vispārējās izglītības likuma neizriet tas, ka Ministru kabinets

būtu pilnvarots noteikt citus kritērijus kā pamatus atteikumam

uzņemt izglītojamo vispārējās vidējās izglītības programmā.

Tādējādi atbilstoši sistēmiskajai tiesību normas

interpretācijai arī Vispārējās izglītības likuma struktūra liedz

uzskatīt, ka šā likuma 4. panta 18. punkts pilnvaro

Ministru kabinetu noteikt izglītojamo skaitu klasē.

17.1.4. Lai pārbaudītu, vai likums pilnvaroja

Ministru kabinetu pieņemt tādas normas, kas regulē minimālo

skolēnu skaitu klasē, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis. Tādēļ

jāizmanto teleoloģiskā tiesību normas interpretācijas metode.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi

saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru

kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 19. punktu). Ar likumdevēja doto

pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta,

lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu).

No apstrīdētās normas ietverošo Noteikumu Nr. 591

projekta anotācijas redzams, ka tās izdotas, lai veicinātu

kvalitatīvas izglītības pieejamību un resursu efektīvu

izmantošanu. Anotācijā ietverta atsauce uz Izglītības attīstības

pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam, kurās kā viens no

veicamajiem uzdevumiem izvirzīta izglītības iestāžu

institucionālā tīkla sakārtošana, norādot, ka vispārējā vidējā

izglītība pamatā koncentrējama reģionālas nozīmes pilsētās un

novadu centros. Nepieciešamība noteikt minimālo izglītojamo

skaitu klasēs pamatota arī ar Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas

programmas ietvaros veiktajos pētījumos secināto, ka Latvijas

lauku reģionos esošajās izglītības iestādēs vidējie

piecpadsmitgadīgo izglītojamo mācību sasniegumi Eiropas

Savienības pamatkompetencēs (matemātikā, dabaszinātnēs un

lasīšanā) atpaliek no viņu vienaudžu sasniegumiem citās Latvijas

teritoriālajās vienībās esošajās izglītības iestādēs. To

apliecinot attiecīgi rādītāji. Tādējādi pastāvot risks, ka lauku

izglītības iestādēs vidusskolēni iegūst zemākas kvalitātes

izglītību nekā tā, ko var iegūt izglītības iestādēs, kuras

atrodas, piemēram, novadu pilsētās, kur koncentrēts kvalitatīvs

pedagoģiskais resurss un nodrošināta materiāltehniskā bāze

konkurētspējīgas vispārējās vidējās izglītības ieguvei (sk.

Ministru kabineta noteikumu projekta

Nr. TA-2107"Kārtība un kritēriji, kādā izglītojamie

tiek uzņemti vispārējās izglītības iestādēs un speciālajās

pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, un obligātās

prasības pārcelšanai uz nākamo klasi" sākotnējās

ietekmes novērtējuma anotāciju).

Satversmes tiesa norāda, ka tai nav pamata apšaubīt Ministru

kabineta nolūka - veicināt kvalitatīvas izglītības pieejamību un

resursu efektīvu izmantošanu - leģitimitāti. Tomēr regulējumam,

ko Ministru kabinets izdod, pamatojoties uz Vispārējās izglītības

likumu, ir jāsasniedz tāds pats mērķis, kādu likumdevējs vēlējies

sasniegt, pieņemot minēto likumu. Likumdevēja dotais pilnvarojums

nozīmē, ka izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas tiesību sistēmas

ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03

13.3. punktu).

Atbilstoši Vispārējās izglītības likuma 2. pantam šā

likuma mērķis citstarp ir radīt apstākļus radošas, vispusīgi

izglītotas personības veidošanai, izglītojamo nepārtrauktai

izglītības turpināšanai, profesijas apguvei, patstāvīgai

orientācijai sabiedriskajā un valsts dzīvē. Savukārt Izglītības

likuma 2. pantā ir noteikts, ka šā likuma mērķis ir

nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

locekli.

Tāda izglītības iestāžu tīkla izveide, kas veicina

kvalitatīvas izglītības pieejamību un resursu efektīvu

izmantošanu, neapšaubāmi atbilst tiem mērķiem, kurus Izglītības

likumā un Vispārējās izglītības likumā definējis likumdevējs.

Tomēr no lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

likumdevēja nolūks bijis minēto mērķu sasniegšanas labad dot

Ministru kabinetam tiesības noteikt minimālo skolēnu skaitu

klasē.

Likumdevējs ir uzdevis Ministru kabinetam nodrošināt

kvalitatīvu vispārējās izglītības iestāžu tīklu un izglītojamo

telpiskās mobilitātes (izglītības iestādes fiziskas pieejamības)

kompleksu risinājumu, izstrādājot "ideālā" izglītības

iestāžu tīkla telpisku kartējumu, pamatā liekot izglītības

kvalitāti, vienotus izveides kritērijus un atbalsta pasākumus.

Tāpat Ministru kabinetam ir uzdots nodrošināt kompleksu

risinājumu ieviešanu pedagogu un izglītojamo motivācijas un

prasmju paaugstināšanai, kas saskaņoti ar "ideālo"

izglītības iestāžu tīklu un telpiskās mobilitātes pasākumiem

visām vispārējās izglītības iestāžu mērķgrupām. Par lēmumā

noteikto uzdevumu īstenošanas gaitu Ministru kabinetam uzdots

informēt Saeimu (sk. Saeimas 2015. gada 17. decembra

lēmumu "Par uzdevumiem, kas veicami, lai nodrošinātu

kvalitatīvu vispārējās izglītības iestāžu tīklu un risinātu ar

izglītojamo telpisko mobilitāti (izglītības iestādes fizisku

pieejamību) saistītās problēmas").

Likumdevējs ir uzdevis Ministru kabinetam izstrādāt izglītības

iestāžu tīkla telpisku kartējumu un par šā uzdevuma izpildi

informēt Saeimu. Šis uzdevums neietver pilnvarojumu Ministru

kabinetam izdot noteikumus, kas reglamentētu minimālo izglītojamo

skaitu klasē. Turklāt apstrīdētās normas ietverošie noteikumi

Nr. 591 pieņemti 2015. gada 13. oktobrī, tas ir,

pirms tam, kad likumdevējs pieņēmis lēmumu par nepieciešamību

izstrādāt skolu tīklu.

Tādējādi atbilstoši teleoloģiskajai tiesību normas

interpretācijai secināms, ka Ministru kabinetam nebija

pilnvarojuma pieņemt apstrīdētās normas.

17.2. Pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu

loku, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2015-05-03 14. punktu).

Noskaidrojot likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā

arī tās konkrētās nozares specifika, kuru likumdevējs uzdevis

reglamentēt Ministru kabinetam (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-40-03 10.4. punktu).

Izglītības nozarē nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska

rakstura jautājumus, kas saistīti ar vispārējās izglītības saturu

un tās iegūšanas organizatorisko (procesuālo) kārtību. Tieši šā

iemesla dēļ likumdevējs Izglītības likuma 14. pantā un

Vispārējās izglītības likuma 4. pantā Ministru kabinetam

noteicis plašu kompetenci izglītības jomā. Tomēr jāņem vērā tas,

ka apstrīdētās normas attiecas uz izglītības iestāžu

institucionālā tīkla izveidi. Šis jautājums ir saistīts ar

pašvaldības pienākumu nodrošināt tās iedzīvotāju tiesības uz

izglītību. Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesības uz izglītību,

atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības

brīvība pielāgot savas autonomās funkcijas izpildi konkrētajā

administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem.

Tādēļ Izglītības likuma 17. panta trešās daļas

1. punktā ir noteikts, ka pašvaldība, saskaņojot ar

Izglītības un zinātnes ministriju, dibina, reorganizē un likvidē

vispārējās izglītības iestādes. Tātad par jautājumiem, kas

saistīti ar izglītības iestādes pastāvēšanu, visupirms ir

atbildīga pašvaldība. Proti, pēc konkrēto apstākļu izvērtēšanas

lēmumu par izglītības iestādes reorganizāciju, slēgšanu vai

dibināšanu pieņem pašvaldība kā izglītības iestādes dibinātāja.

Arī Saeima norāda, ka skolu tīkla izveide ir galvenokārt

pašvaldības kompetencē, taču šā tīkla plānošanā būtiska nozīme ir

valsts un pašvaldības sadarbībai. Tieši tādēļ Izglītības likuma

17. panta trešās daļas 1. punktā ir ietverta prasība, ka

pašvaldībai par savu lēmumu jāinformē Izglītības un zinātnes

ministrija, lūdzot tai šo lēmumu saskaņot (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 113. lpp.).

Apstrīdētās normas ietverošo Noteikumu Nr. 591 projekta

anotācijā norādīts, ka apstrīdētās normas izglītības kvalitātes

uzlabošanas nolūkā veicinās arī pašvaldību kā izglītības iestāžu

dibinātāju atbildīgu lēmumu pieņemšanu par savas pilsētas vai

novada izglītības iestāžu tīkla turpmāko attīstību Latvijā

pastāvošās demogrāfiskās situācijas apstākļos (sk. Ministru

kabineta noteikumu projekta Nr. TA-2107 anotāciju).

Tomēr apstrīdētās normas par vienīgo kritēriju 10. klases

atvēršanai paredz skolēnu skaitu klasē. Tātad gadījumā, kad

potenciālo 10. klases skolēnu skaits nesasniedz

apstrīdētajās normās noteikto minimālo skaitu, pašvaldība nevar

pieņemt citādu lēmumu kā vien lēmumu par to, ka 10. klase

netiks atvērta. Tas savukārt var radīt arī tādu situāciju, ka

pašvaldība ir spiesta izglītības iestādi reorganizēt, mainot

īstenoto izglītības pakāpi, proti, vidusskolu pārveidojot par

pamatskolu. Apstrīdētās normas liedz pašvaldībai izvērtēt

konkrētos apstākļus un izlemt, vai un tieši kādā veidā turpmāk

darbosies tās dibinātā izglītības iestāde. Kā norāda pieaicinātā

persona K. Jaunzeme, pašvaldība faktiski vairs nav lēmuma

pieņēmēja, bet gan kļūst par tā izpildītāju (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 144. lpp.). Tādējādi Izglītības

likuma 17. panta trešās daļas 1. punktā noteiktā

pašvaldības rīcības brīvība izlemt jautājumus, kas saistīti ar

tās izglītības iestāžu turpmāku pastāvēšanu, ir ierobežota.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja dotais pilnvarojums

Ministru kabinetam neļāva noteikt minimālo skolēnu skaitu klasēs.

Ievērojot to, kā arī šā sprieduma 17.1.1.-17.1.4. punktā

ietvertos secinājumus, Satversmes tiesa atzīst, ka Ministru

kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir darbojies pretēji varas

dalīšanas principam, pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu

un rīkojies ultra vires.

Tātad apstrīdētās normas nav

pieņemtas pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes

1. pantam.

18. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes

tiesu atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei no to

pieņemšanas brīža.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tādējādi likumdevējs

Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma

lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka tiesību normas, kas

pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un

spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža [sk. Satversmes tiesas

1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2007. gada

9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

25. punktu]. Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams,

ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo

nav pieņemta pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt

tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03

13. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka izņēmuma gadījumos varētu

tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šajos gadījumos

Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu

minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 12. decembra sprieduma lietā

Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03

17. punktu).

Apstrīdētās normas ir pieņemtas ultra vires. Satversmes

tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus būtiskus

apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas par

apstrīdēto normu spēkā neesamību no to pieņemšanas brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta

2015. gada 13. oktobra noteikumu Nr. 591

"Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās

izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās

un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi"

12.1.1. un 60. punktu par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to

pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova