105. pants
paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan

arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī

nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir

nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Turklāt prasījumam ir jābūt

tādam, ko var uzskatīt par tiesisku. Īpašuma tiesības ietver arī

līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu). Tiesības saņemt līgumā paredzētos

maksājumus ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes

105. panta izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu).

18.3. Atbilstoši Satversmes vienotības principam

Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par

apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105. pantam, jāņem

vērā arī vispārējie tiesību principi un citās Satversmes normās

ietvertās tiesības. Izskatāmās lietas sakarā būtiska nozīme ir

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam no demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajam tiesiskās paļāvības

principam.

Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās

tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas

iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika

periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

punktu). Tomēr šis princips valstij neliedz tiesiskā veidā

grozīt pastāvošo regulējumu. Šādā gadījumā ir jāņem vērā tās

tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt

radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai

valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu un

2015. gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2014‑35‑03 11. punktu).

18.4. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir

pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par

pievienošanos Eiropas Savienībai. Proti, līdz ar līguma par

Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas

Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību

sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas

Savienības institūciju pieņemtie normatīvie akti. Eiropas

Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā šo aktu interpretācija

ir saistoša, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu

iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesību

normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu un 2018. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017‑12‑01 13. punktu).

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tad, kad

dalībvalstis nosaka pasākumus Eiropas Savienības tiesību

īstenošanai, tām jāievēro vispārējie šo tiesību principi, tostarp

tiesiskās paļāvības princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2006. gada 14. septembra sprieduma apvienotajās lietās C‑181/04

līdz C-183/04 "Elmeka", ECLI:EU:C:2006:563, 31.

punktu). Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam

tiesību subjektam, kuram kāda valsts iestāde radījusi pamatotas

cerības, kas balstītas uz konkrētiem solījumiem. Tādā gadījumā

jāpārbauda, vai attiecīgās iestādes rīcība ir radījusi tiesību

subjektam pamatotu paļāvību un vai šī paļāvība ir atzīstama par

tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 9. jūlija

sprieduma lietā C‑183/14 "Salomie and Oltean",

ECLI:EU:C:2015:454, 44. un 45. punktu).

18.5. Noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu saturu, ir jāievēro Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes 105. pants ir konkretizējams un

piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi

attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem

vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta piemērošanā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās

paļāvības principam var būt nozīme, konstatējot, vai konkrētajā

gadījumā pastāv tādas tiesības, kuru aizsardzība paredzēta

Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā

"Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium",

pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu). "Īpašums" var

būt vai nu "eksistējošs īpašums", vai līdzekļi,

ieskaitot prasījumus, attiecībā uz kuriem pieteicējs var pamatot,

ka tam ir vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu īpašuma tiesību

iegūšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 22.

janvāra sprieduma lietā "Bulves AD v. Bulgaria",

pieteikums Nr. 3991/03, 57. punktu).

Tādējādi tiesiskās paļāvības principam var būt nozīme, nosakot

arī to, vai apstrīdētā norma skar tādas tiesības, kas uzskatāmas

par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē. Šā

panta tvērumā ietilpst arī tādas mantiska rakstura tiesības, uz

kurām personai ir radusies tiesiskā paļāvība.

19. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 105. pantā ietvertajām pamattiesībām, proti, tiesībām

uz īpašumu, visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā

lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā

norma šādas tiesības ierobežo.

19.1. Lauku attīstības plāns līdz apstrīdētās normas

spēkā stāšanās brīdim paredzēja, ka gadījumā, ja atbalsta

saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par

priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par

atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar

nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības.

Atbilstoši Lauku attīstības plāna 9.3. nodaļā noteiktajam

Pasākuma juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1257/1999 IV sadaļa

(10.-12. pants) un Regulas Nr. 817/2004 4. nodaļa

(7.-10. pants). Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir

jāvērtē Pasākuma ietvaros saņemtā atbalsta mantošanas juridiskā

daba, ievērojot Eiropas Savienības tiesību aktos ietverto

tiesisko regulējumu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā ir secināts, ka Regulas

Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus,

kas ļautu mantot tādu priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu kā

izskatāmajā lietā aplūkotais. No minētajiem Regulas Nr. 1257/1999

pantiem, tos vērtējot Pasākuma mērķu kontekstā, izriet, ka lauku

saimniecības atdevējam piešķiramais atbalsts ir pakļauts

nosacījumiem, kuri raksturo stingri personisku saikni ar pašu

lauku saimniecības atdevēju, un ka līdz ar to šie panti ir

jāsaprot tādējādi, ka tie neļauj dalībvalstīm paredzēt minētā

atbalsta mantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas

Sprieduma 39. punktu). Galvenais šā atbalsta mērķis ir

ekonomisks stimuls gados vecākiem lauksaimniekiem agrāk pārtraukt

savu darbību (apstākļos, kādos viņi parasti to nedarītu), nevis

lauku saimniecības atdevēja ienākuma papildināšana. Līdz ar to

priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts, ņemot vērā tā personisko

raksturu, lauku saimniecības atdevēja nāves gadījumā nevar tikt

nodots viņa mantiniekiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas

Sprieduma 45. punktu).

Tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Regulas Nr.

1257/1999 10.-12. pantu nevar uzskatīt par tādām Eiropas

Savienības tiesību normām, kas ir pietiekami skaidras, lai

personas būtu varējušas saprast, ka dalībvalstīm ir aizliegts

paredzēt priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu.

Rīkojoties saskaņā ar Regulas Nr. 1257/1999 44. panta 2. punktu,

Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūlijā apstiprināja Lauku

attīstības plānu, kurā bija paredzēts, ka priekšlaicīgās

pensionēšanās atbalsts ir mantojams (sk. Eiropas

Savienības Tiesas Sprieduma 55. un 56. punktu).

Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta saņēmēju mantinieki

savas mantojuma tiesības pamatojuši ar dalībvalsts normatīvo

regulējumu, kura saturu apstiprināja Eiropas Komisija un no kura

neizrietēja acīmredzamas pretrunas ar Regulas Nr. 1257/1999

10.-12. pantu. Arī līgumos par priekšlaicīgās pensionēšanās

atbalsta piešķiršanu, kas noslēgti starp Lauku atbalsta dienestu

un lauksaimniekiem, kuri atdevuši savu saimniecību apmaiņā pret

priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, tika paredzētas tiesības

šo atbalstu mantot. Šajos apstākļos Eiropas Savienības Tiesa

secinājusi, ka paļāvība, kas šiem mantiniekiem pamatoti varēja

rasties attiecībā uz viņu mantojuma tiesību likumīgumu, ir

atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas

Sprieduma 64. un 65. punktu). Savukārt Eiropas Komisijas

Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē

pieņemtie secinājumi par to, ka minētais atbalsts nav mantojams,

bija adresēti tikai dalībvalstīm un to rezultātā nav izdarīti

grozījumi tiesiskajā regulējumā, kas paredzēja priekšlaicīgās

pensionēšanās atbalsta mantošanas iespēju, līdz tam brīdim, kad

tika pieņemta apstrīdētā norma (sk. Eiropas Savienības

Tiesas Sprieduma 70. punktu).

19.2. Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst tiesības

uz normatīvajā aktā noteiktu valsts tiešo atbalstu konkrētas

naudas summas veidā, ja ir izpildītas noteiktas normatīvo aktu

prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 8.-10. punktu).

Saimniecības atdevēja tiesības saņemt maksājumus Pasākuma

ietvaros atbilstoši Noteikumu Nr. 1002 un Regulas Nr. 1257/1999

normām, kā arī ar Lauku atbalsta dienestu noslēgtajiem līgumiem

ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu. Lauku attīstības plāna

12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā

pensionēšanās" "a" apakšpunkts tiešā veidā

noteica, ka šīs tiesības ir mantojamas.

Ievērojot šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto, Lauku

attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā

pensionēšanās" "a" apakšpunkta noteikums "Ja

atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums

par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par

atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar

nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma

tiesības" tika pienācīgā kārtībā saskaņots ar Eiropas

Komisiju un tādējādi saimniecības atdevēju mantiniekiem radās

tiesiskā paļāvība uz to, ka tiesības saņemt maksājumus Pasākuma

ietvaros ir mantojamas.

Savukārt tas, ka ar Lauku atbalsta dienestu tika noslēgti

līgumi par priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta piešķiršanu,

varēja tikai pastiprināt gan šos līgumus parakstījušo

lauksaimnieku, gan viņu mantinieku paļāvību uz to, ka Noteikumos

Nr. 1002 paredzētā atbalsta mantošana ir likumīga (sk.

Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 59. punktu). Lietas

materiālos ir mantojuma apliecība, kurā kā pieņemtā mantojuma

sastāvdaļa norādīts arī priekšlaicīgās pensijas kapitāls -

noteikta naudas summa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17.

lp.). No lietas materiāliem izriet arī tas, ka saimniecības

atdevējam Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu turpināja izmaksāt

viņa mantiniekiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21.

lp.).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka, slēdzot līgumu

par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros, personas (gan

saimniecības atdevējs, gan arī viņa mantinieki) varēja paļauties

uz Pasākuma ietvaros piešķirto maksājumu pāreju saimniecības

atdevēja mantiniekiem. Tādējādi konkrētajos apstākļos arī

saimniecības atdevēja mantinieku tiesības pēc viņa nāves saņemt

priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta maksājumus Pasākuma

ietvaros ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu. Pieņemot

apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir

ierobežojis, liedzot saimniecības atdevēja mantiniekiem turpmāk

saņemt atbalsta maksājumus Pasākuma ietvaros. Līdz ar to

apstrīdētā norma ierobežo tādas saimniecību atdevēju mantinieku

tiesības, kuras ietilpst pamattiesību uz īpašumu tvērumā.

Tātad apstrīdētā norma ierobežo

personām Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.

20. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes 105.

panta trešais teikums paredz, ka tās var ierobežot, bet vienīgi

saskaņā ar likumu.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums"

nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas

pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos

normatīvos aktus, ja vien tie:

1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

aktos paredzēto kārtību;

2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo

tiesību aktu prasībām;

3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

piemērošanas sekas, kā arī šie normatīvie akti nodrošina

aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

secinājumu daļu un 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-07-03 14. punktu).

Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību

normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4.

punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

23. punktu). Apstrīdētā norma pieņemta 2015. gada 14. aprīlī,

atsaucoties uz Lauku attīstības likuma 5. panta septīto daļu, kas

pilnvaro Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiek

administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts

lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un

uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku un

zivsaimniecības attīstībai (sk. Ministru kabineta 2015. gada

14. aprīļa sēdes protokola Nr. 20 41. punktu). Apstrīdētā

norma publicēta oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" 2015. gada 16. aprīlī [sk.: Latvijas

Vēstnesis, 2015. gada 16. aprīlis, Nr. 74 (5392)] un

stājusies spēkā 2015. gada 30. aprīlī.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

arī lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētā

norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, publicēta

un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tās piemērošanas sekas. Savukārt tas, vai apstrīdētajā

normā ietvertais pamattiesību ierobežojums pēc būtības ir

pieļaujams, jāizvērtē, noskaidrojot, vai šim ierobežojumam ir

leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

21. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

21.1. Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad

pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Ministru kabinetam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra

sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01 18. punktu). Ministru

kabinets norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

novērst Noteikumu Nr. 1002 neatbilstību Regulas Nr. 1257/99

normām, kā arī ievērot Eiropas Savienības un Latvijas finanšu

līdzekļu lietderīgas un efektīvas izlietošanas principu (sk.

Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 83.

lp.). Atbildes rakstā uzsvērts arī citu lauksaimniecības

nozarē strādājošo finansiālais ieguvums no pieteikšanās atbalstam

citu pasākumu ietvaros (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj 84. lp.).

Savukārt apstrīdētās normas projekta anotācijā minēts, ka,

ieviešot Pasākumu, praksē citstarp veidojušās tādas situācijas,

ka atbalsta saņēmējs ir atdāvinājis saimniecību saviem

mantiniekiem un pēc viņa nāves saimniecības pārņēmēji Pasākuma

ietvaros saņēma arī mantoto atbalstu vai tā daļu. Šādos gadījumos

atbalsts neesot izlietots lietderīgi un neesot sasniegts Pasākuma

mērķis - veicināt lauku saimniecību pārņemšanu un attīstību,

nomainot un uzlabojot to menedžmentu un iesaistot tajās jaunus un

ekonomiski aktīvus cilvēkus.

21.2. Kaut arī Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā

ir atzinusi Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu par

atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999, tomēr Eiropas Komisijas Lauku

attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika

secināts, ka Lauksaimniecības garantiju fonda finansējums nav

attiecināms uz priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu

(sk. protokola 10. punktu lietas materiālu 1. sēj. 94.

lp.). Arī Eiropas Savienības Tiesa uz izskatāmajā lietā

uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir atbildējusi, ka Regulas

Nr. 1257/1999 10.-12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie

liedz dalībvalstīm, īstenojot šos pantus, veikt pasākumus, kas

ļautu mantot Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu.

Būtiska demokrātiskas tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir

tiesiskās sistēmas vienotība. Proti, valstī ir jāpastāv

savstarpēji saskaņotām tiesību normām, kas harmoniski darbojas

vienotas tiesību sistēmas ietvaros. Tas vienlīdz attiecas arī uz

Latvijas - Eiropas Savienības dalībvalsts - tiesību normu

atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, kas ir Latvijas tiesību

sastāvdaļa.

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka Eiropas Savienības

tiesību normas ir savietojamas tikai ar tādu nacionālo tiesību

sistēmu, kura atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2002-18-01 secinājumu daļas 6. punktu). Eiropas Savienības

Tiesa izskatāmajā lietā ir atzinusi, ka dalībvalstij, īstenojot

Eiropas Savienības tiesības, ir rīcības brīvība lemt par

grozījumiem savā tiesiskajā regulējumā, atbilstoši kuram personas

var mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu (sk. Eiropas

Savienības Tiesas Sprieduma 66. punktu).

Demokrātiskas tiesiskas valsts princips nosaka valstij

pienākumu nodrošināt, lai priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts

tiktu izmaksāts tiesiskā, Eiropas Savienības tiesību normām

atbilstošā veidā. Apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar mērķi novērst Noteikumu Nr. 1002

neatbilstību Regulas Nr. 1257/99 normām. Tādējādi apstrīdētajā

normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība.

21.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar mērķi

aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību

valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas

lietderīgāk un saprātīgāk (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3.

maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 17.4. punktu).

Ekonomiski nelietderīgās prakses turpināšana - atbalsta izmaksa

saimniecības atdevēju mantiniekiem - var nelabvēlīgi ietekmēt

citus lauksaimniekus, samazinot tiem paredzētos atbalsta

maksājumus (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 83. lp. un tiesībsarga viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 134. lp.). Tātad, ņemot vērā minēto, par

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi ir atzīstama arī visas sabiedrības, tostarp citu

lauksaimnieku, labklājības aizsardzība, novēršot Noteikumu Nr.

1002 pretrunas ar Regulas Nr. 1257/99 normām, kā arī nelietderīgu

Eiropas Savienības un Latvijas Republikas finanšu līdzekļu

izmantošanu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

Satversmes 116. pantā noteiktā demokrātiskās valsts iekārtas

aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība.

22. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

noskaidrot:

1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

ierobežojuma leģitīmo mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar

sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums,

ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2011. gada 18. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-50-03 12. punktu).

23. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai, pārtraucot

maksājumus Pasākuma ietvaros personām, kuras attiecīgo atbalstu

saņem mantojumā, var novērst Noteikumu Nr. 1002 pretrunas ar

Regulas Nr. 1257/99 nosacījumiem, kā arī Eiropas Savienības un

valsts līdzekļu nelietderīgu izlietošanu.

23.1. Pieņemot apstrīdēto normu, ir ievēroti Eiropas

Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra

sanāksmes secinājumi. Apstrīdētā norma ir saskanīga ar Eiropas

Savienības Tiesas Spriedumā ietverto atzinumu, ka Regulas Nr.

1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas

ļautu mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu. Tādējādi ar

apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu tiek

sasniegts mērķis aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, jo pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās priekšlaicīgās pensionēšanās

atbalsts tiek izmaksāts Eiropas Savienības tiesību normām

atbilstošā veidā.

23.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pasākums nav

bijis pietiekami efektīvs un nav ievērojami veicinājis tā mērķu

sasniegšanu (sk. Valsts kontroles viedokli lietas materiālu

121. lp.). Apstrīdētā norma novērš Eiropas Savienības un

valsts finanšu līdzekļu nelietderīgu izmantošanu un dod iespēju

ietaupīt gandrīz divus miljonus euro, tas ir, summu, kas

pārsniedz līdz šim saimniecības atdevēju mantiniekiem jau

izmaksāto summu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 80. lp.). Konkrētajā gadījumā Ministru

kabineta izraudzītie līdzekļi ir pamatoti ar objektīviem un

racionāliem apsvērumiem. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums sekmē arī sabiedrības labklājību, jo

pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās ietaupītos līdzekļus var

izmantot arī citiem atbalsta pasākumiem.

Ņemot vērā minēto, Ministru kabineta

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

24. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma

lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Satversmes tiesa nevar

aizstāt normatīvā akta izdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli

par racionālāko tiesisko regulējumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20.

punktu).

Valstij ir tiesības noteikt savu lauksaimniecības politiku,

citstarp izvēloties arī prioritāri atbalstāmās programmas un

līdzsvarojot dažādiem lauksaimniekiem piešķiramo atbalstu. Valsts

nav tiesīga turpināt lauksaimnieku mantinieku atbalstīšanu uz

Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantam neatbilstošas tiesību normas

pamata. Eiropas Savienības fondu un Latvijas Republikas līdzekļu

izmantošana citu lauksaimniecības nozarē strādājošo atbalstam

tādā apmērā, kāds līdz 2021. gadam netiks izmaksāts saimniecības

atdevēju mantiniekiem, nav iespējama citādā veidā kā vien

pieņemot apstrīdēto normu.

Ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā sniegto atbildi

uz Satversmes tiesas uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu, proti,

to, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm

veikt pasākumus, kas ļautu mantot atbalstu Pasākuma ietvaros,

attiecīgās Noteikumu Nr. 1002 normas turpmākās pretrunas ar

Regulas Nr. 1257/99 10.-12. pantu varēja novērst vienīgi izdodot

apstrīdēto normu. Tāpēc Satversmes tiesa piekrīt Ministru

kabineta norādījumam, ka konkrētajā gadījumā leģitīmo mērķu

sasniegšanai nebija iespējams izvēlēties citus līdzekļus, bet

varēja vien pārtraukt atbalsta izmaksu tā saņēmēja

mantiniekiem.

Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus vismaz tādā pašā kvalitātē.

25. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma atbilstību leģitīmajiem mērķiem, jāpārliecinās par

to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

25.1. Saimniecības atdevēja mantinieki ir personas,

kuras nav līguma par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros

puses. Uz to vērsusi uzmanību arī Eiropas Savienības Tiesa

(sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 64.

punktu). Turpretim saimniecības atdevējam un pārņēmējam, kuri

ir minētā līguma puses, normatīvie akti izvirza virkni

prasību.

Tā saskaņā ar Regulas Nr. 1257/99 11. panta 1. punktu persona,

kas nodod saimniecību citai personai: noteikti pārtrauc jebkādu

komerciālu lauksaimniecisko darbību, taču var turpināt

nodarboties ar nekomerciālo lauksaimniecību un paturēt lietošanā

ēkas; nav jaunāka par 55 gadiem, bet brīdī, kad saimniecība tiek

nodota citai personai, vēl nav sasniegusi parasto pensijas

vecumu; pirms saimniecības nodošanas citai personai ir desmit

gadus nodarbojusies ar lauksaimniecību. Nosacījumus atbalsta

piešķiršanai Pasākuma ietvaros saimniecības atdevējam paredz arī

Lauku attīstības plāns. Ja saimniecības atdevējs atbilst Lauku

attīstības plānā noteiktajiem kritērijiem, viņš var saņemt

ikmēneša pensiju 15 gadus no lēmuma - apstiprinājuma brīža -, bet

ne ilgāk kā līdz 75 gadu vecuma sasniegšanai.

Savukārt saimniecības pārņēmējs atbilstoši Regulas Nr. 1257/99

11. panta 2. punktam nomaina lauku saimniecības vadītāju vai arī

pārņem visu atbrīvoto zemi vai daļu no tās. Pārņēmējam

saimniecības ekonomiskā dzīvotspēja ir jāuzlabo noteiktā laika

posmā un atbilstoši konkrētiem nosacījumiem, jo īpaši ņemot vērā

pārņēmēja profesionālās iemaņas un kompetenci, zemes platību un

darba apjomu vai ienākumus, reģionu un ražošanas veidu. Konkrētus

kritērijus saimniecības pārņēmējam nosaka arī Lauku attīstības

plāns.

No minētā izriet, ka atbalsts Pasākuma ietvaros tiek piešķirts

lauku saimniecības atdevējam par priekšlaicīgu aiziešanu pensijā

un viņa personisko izšķiršanos pilnībā pārtraukt saimniecisko

darbību atbilstoši nosacījumiem, kas ir cieši saistīti ar pašu

lauksaimnieku, nevis kādām citām personām. Galvenais šā atbalsta

mērķis nav saimniecības atdevēja ienākuma papildināšana. Uz to

norādījusi arī Eiropas Savienības Tiesa (sal. ar

Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 45. punktu). Savukārt

personas, kuru pamattiesības ierobežo apstrīdētā norma, proti,

saimniecības atdevēja mantinieki, nav bijušas saistītas ar

norādītajiem normatīvajos aktos paredzētajiem kritērijiem, nedz

arī pierādījušas savu atbilstību kādām šo normatīvo aktu

prasībām.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējas norādītajam, ka atbalsts Pasākuma ietvaros ir

pielīdzināms kompensācijai par īpašumu, kura pienākas gan

saimniecības atdevējam, gan arī viņa mantiniekiem. Uz to citstarp

norāda arī konkrēts pirkuma līgums, kurā minētā īpašuma

pārdošanas summa ir daudz mazāka par Pasākuma ietvaros piešķirtā

atbalsta apmēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29. un 30.

lp.). Jāņem vērā, ka saimniecības atdevējam ir tiesības

rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem ieskatiem un tas tiek

atsavināts uz patstāvīga darījuma pamata. Savukārt saimniecības

dāvinājuma gadījumā saimniecības atdevēja mantiniekiem ir

tiesības izprasīt no apdāvinātā viņiem piekrītošās neatņemamās

mantojuma daļas, ievērojot Civillikuma noteikumus.

25.2. No apstrīdētās normas izstrādes dokumentiem un

Ministru kabineta atbildes raksta izriet, ka apstrīdētā norma

pieņemta, lai novērstu nacionālajā tiesiskajā regulējumā esošās

pretrunas ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Ja Eiropas

Komisija konstatē, ka atbalsta izmaksa Pasākuma ietvaros

neatbilst Regulas Nr. 1257/99 prasībām, tā var pieprasīt no

dalībvalsts neatbilstoši izmaksāto summu, kā arī piemērot

uzrēķinu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 83. lp.).

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka saimnieciskās

darbības subjektiem nav pamata paļauties uz to, ka, īstenojot

Eiropas Savienības tiesības, dalībvalstis negrozīs tiesisko

regulējumu, atbilstoši kuram personas var mantot priekšlaicīgās

pensionēšanās atbalstu (sk. Eiropas Savienības Tiesas

Sprieduma 66. punktu un 2009. gada 22. oktobra sprieduma lietā

C-449/08 "Elbertsen", ECLI:EU:C:2009:652, 45.

punktu). Arī publisko tiesību līgumos par atbalsta

piešķiršanu Pasākuma ietvaros ir iekļauts noteikums par valsts

tiesībām mainīt atbalsta saņemšanas kārtību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 15. un 16. lp.). Satversmes tiesa piekrīt

izskatāmajā lietā Ministru kabineta norādītajam, proti: ar

Eiropas Savienības tiesībām pretrunā esošais tiesiskais

regulējums ir grozāms tādā veidā, ka atbalsta izmaksa Pasākuma

ietvaros tiek pārtraukta.

25.3. Norādītajos apstākļos nav tiesiska pamata

attiecībā uz saimniecības atdevēja mantiniekiem, kuru īpašumā

nonācis Pasākuma ietvaros piešķirtais atbalsts, turpināt nevis

viņiem, bet citai personai piešķirtā priekšlaicīgās pensionēšanās

atbalsta maksājumus, kuru veikšanu liedz Eiropas Savienības

tiesību normas. Ministru kabinets, pārtraucot atbalsta sniegšanu

Pasākuma ietvaros nevis pilnībā - lai gan sakarā ar Pasākuma

neefektivitāti šādu risinājumu ierosinājusi Valsts kontrole -,

bet tikai attiecībā uz vienu tādu personu grupu, kuras nav līguma

par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros puse, un turklāt

neprasot, lai minētās personas atmaksā iepriekš saņemto atbalstu,

ir samērīgi līdzsvarojis dažādu personu intereses. Tādējādi

labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā

saimniecības atdevēju mantinieku pamattiesību ierobežojuma, ir

lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un

atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2015. gada

14. aprīļa noteikumus Nr. 187 "Grozījums Ministru kabineta

2004. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1002 "Kārtība, kādā

ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns

Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006.

gadam""" par atbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele