12. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

ar apstrīdēto normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā.

Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta

izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Arī personas ekonomiskās intereses,

kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes

105. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014.

gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu un

2018. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2017-20-0103 16.1. punktu). Lai šādas ekonomiskās intereses

tiktu atzītas par tiesību uz īpašumu objektu, tām jābūt saistītām

ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma

lietā Nr. 2013-21-03 10.2. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2018. gada 7. jūnija sprieduma lietā "O'Sullivan McCarthy

Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16,

89. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas līdz

apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim vaislas ūdeles ūdeļu

pavairošanai un ūdeļu mazuļus audzēšanai iepirkušas un ievedušas

Latvijā no ārvalstīm un ka ūdeļu ievešana ietilpst Pieteikuma

iesniedzēju komercdarbībā, kuru tās līdz apstrīdētās normas spēkā

stāšanās brīdim veikušas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju

ekonomiskās intereses, kas saistītas ar noteikta veida

komercdarbību - ūdeļu ievešanu no ārvalstīm -, ietilpst

Satversmes 105. panta tvērumā.

Pieteikuma iesniedzējas norādījušas, ka ūdeles tika ievestas

no ārvalstīm tāpēc, ka Latvijā neesot iespējams iegādāties

vaislas dzīvniekus vai ūdeļu mazuļus nepieciešamajā apjomā un

kvalitātē. Tādējādi apstrīdētā norma ietekmēja Pieteikuma

iesniedzēju tiesības Latvijā veikt noteikta veida komercdarbību,

kuru tās iepriekš bija veikušas, jo šī norma samazināja

Pieteikuma iesniedzēju iespējas iegūt atbilstoša daudzuma un

kvalitātes dzīvniekus savas komercdarbības nodrošināšanai. Tātad

apstrīdētā norma ietiecās Pieteikuma iesniedzēju tiesībās veikt

noteikta veida komercdarbību.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējām ierobežoja Satversmes 105. panta pirmajos

trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.