6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam.

Pieteikuma iesniedzējas neesot izteikušas iebildumus un arī

tiesībsargam neesot šaubu par to, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums tika noteikts, pamatojoties

uz likumu. Tāpat esot ievērots labas likumdošanas princips, jo

esot gūstams priekšstats gan par apstrīdētās normas

nepieciešamību un pamatotību, gan arī par samērīguma apsvērumiem

attiecībā uz LESD 36. panta piemērošanu. Apstrīdētās normas

aktualitāte esot bijusi apzināta, un tas, ka Ministru kabinetā

nebija formālu diskusiju par apstrīdētās normas turpmāko

nepieciešamību, neesot atzīstams par būtisku labas likumdošanas

principa pārkāpumu. Nozares pārstāvju pieaicināšana apstrīdētās

normas izstrādes procesā būtu bijusi vēlama, ņemot vērā to, ka

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nākotnē objektīvi var

radīt negatīvu ekonomisku ietekmi uz šo nozari. Tomēr arī šis

apstāklis pats par sevi neesot pamats atzīt, ka ir noticis

būtisks labas likumdošanas principa pārkāpums.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība. Vispār šis ierobežojums esot atzīstams

par piemērotu leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tiesībsargs neesot

kompetents vērtēt izraudzītā līdzekļa epidemioloģisko nozīmīgumu,

tomēr neapšaubot to, ka ar aizliegumu ievest Latvijā ūdeles

objektīvi var tikt samazināts gan risks, ka Covid-19 infekcija

izplatīsies ar ūdeļu starpniecību, gan arī infekcijas mutācijas

riski. Pieteikuma iesniedzējas kā alternatīvus leģitīmo mērķu

sasniegšanas līdzekļus esot norādījušas pēc būtības tādus

līdzekļus, kuri jau iepriekš tikuši izmantoti un izrādījušies

neefektīvi. Tādējādi neesot pamata šos līdzekļus atzīt par

tādiem, ar kuriem ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

tādā pašā kvalitātē.

Vērtējot to, vai ar apstrīdētajā normā noteikto tiesību uz

īpašumu ierobežojumu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp

Pieteikuma iesniedzēju un sabiedrības interesēm, esot būtiski

ņemt vērā Ministru kabineta vēsturiski apliecināto attieksmi pret

komersantiem, kuru komercdarbība tika ierobežota Covid-19

infekcijas ierobežošanas nolūkos. Piemēram, lielajiem

tirdzniecības centriem par komercdarbības ierobežojumiem Ministru

kabinets paredzējis īpašus kompensējošus mehānismus - valsts

atbalstu, kas ļāvis mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Taču

komersantiem, kuri nodarbojas ar ūdeļu ievešanu un audzēšanu,

šādi mehānismi neesot paredzēti, un tāpēc apstrīdētā norma

neatbilstot samērīguma principam.