2. pants

Saskaņā ar Satversmes 1.

pantu, kura darbība Latvijā tika atjaunota jau 1990. gada 4.

maijā, "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika".

Viena no demokrātiskas un tiesiskas valsts pazīmēm ir cilvēka

tiesību un pamatbrīvību garantēšana, un tikai atsevišķos

gadījumos šīs tiesības un brīvības var tikt ierobežotas, bet

ierobežotas tikai ar likumu. Ministru kabinetam, izdodot

apstrīdēto tiesību normu, bija jāvadās no Satversmes 1. panta un

Konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un

pienākumi", kas stājās spēkā 1992. gada 23. janvārī un

zaudēja spēku līdz ar Satversmes 8. nodaļas spēkā stāšanos.

Tādējādi, jau Noteikumu nr. 46 izdošanas brīdī minētā likuma 30.

un 44. pants saturēja tiesību normas, kas bija līdzīgas

Satversmes 8. nodaļā noteiktajām tiesībām uz informācijas

pieejamību. Tātad šīs tiesības varēja ierobežot tikai

likumdevējs.

Apstrīdētā tiesību norma ir

pretrunā arī ar citiem Latvijas Republikas likumiem: ar likumu

"Par valsts noslēpumu" un ar Informācijas atklātības

likumu. Šie likumi garantē informācijas pieejamību, vienlaikus

nosakot tai arī ierobežojumus. Noteikumu nr. 46 izdošanas laikā

spēkā bija likums "Par valsts noslēpumu". Šā likuma 5.

panta piektais punkts aizliedz ne vien piešķirt valsts noslēpuma

statusu, bet arī jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai

par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un citu

darbinieku atalgojumu. Tāpēc informācija par vadības līgumā

paredzēto atalgojumu nedrīkst būt konfidenciāla.

Arī Informācijas atklātības likuma

2. panta trešā daļa nosaka, ka informācija ir pieejama

sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi.

Savukārt, likuma 5. panta otrā daļa nosaka informācijas grupas,

pieeja kurām ir ierobežota. Vadības līgumu saturs šiem

kritērijiem neatbilst un nav iekļaujams nevienā no minētajām

grupām. Tāpat kā Satversme, arī Informācijas atklātības likums

nedod Ministru kabinetam tiesības atzīt informāciju par

ierobežoti pieejamu, vēl jo vairāk, deleģēt šādas tiesības citām

personām (šajā gadījumā vadības līgumu slēdzošajām pusēm).

Līdz ar to apstrīdētā tiesību

norma, kura nosaka, ka līguma slēdzējpuses (dalībnieki),

savstarpēji vienojoties, var vadības līgumā iekļaut nosacījumu

par tā satura konfidencialitāti, ja tā nav pretrunā ar likumiem

un citiem normatīvajiem aktiem, neatbilst Satversmē garantētajām

cilvēktiesībām saņemt informāciju. Informācijas pieejamības

tiesības var tikt ierobežotas tikai ar likumu un tikai īpaši

paredzētos gadījumos. Tās nedrīkst ierobežot ar līguma

slēdzējpušu (dalībnieku) vienošanos. Proti, personas tiesības

iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka

pretējo. Tādējādi ikviens ierobežojums iegūt informāciju

iztulkojams iespējami šauri.