18. pants

Lai izvērtētu Operatīvās darbības likuma 7. panta

piektajā daļā noteiktā ierobežojuma nepieciešamību, jāpārbauda,

vai valsts iejaukšanās Pieteikuma iesniedzēja privātajā dzīvē ir

samērīga ar leģitīmo mērķi.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka neiejaukšanās personas

privātajā dzīvē ir viena no demokrātiskas sabiedrības

pamatvērtībām. Taču arī personas tiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību sabiedrībā ir robežas (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 4.1.

punktu). Šādas robežas nosakāmas arī personas pamattiesībām

uz korespondences neaizskaramību.

Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp

sabiedrības un personas interesēm tad, ja publiskā vara ierobežo

personas tiesības un likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams

izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp personas tiesībām

uz privāto dzīvi un korespondences neaizskaramību, no vienas

puses, un valsts pienākumu garantēt sabiedrības drošību, no otras

puses.

Nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka viņa

tiesību aizskārums esot lielāks nekā labums, ko valsts no tā

gūstot. Ar tiesiski īstenotu personas privātās dzīves

ierobežojumu valsts sekmē noziedzības apkarošanu, ļauj operatīvās

darbības subjektam nekavējoties reaģēt uz sabiedrībai īpaši

bīstamu noziedzīgu nodarījumu draudiem un tos novērst, kā arī

atklāt vainīgās personas. Veicot operatīvo nepublisku sarunu

slepenu noklausīšanos Operatīvās darbības likuma 7. panta

piektajā daļā noteiktajos gadījumos, tiek garantēta sabiedrības

drošības aizsardzība.

Līdz ar to operatīvās darbības

pasākumi, kas veikti, lai novērstu Operatīvās darbības likuma 7.

panta piektajā daļā minētos noziedzīgos nodarījumus, atzīstami

par samērīgiem un Satversmes 96. pantam atbilstošiem tikai tad,

ja neatkarīgi no to pabeigšanas laika ir saņemts Augstākās tiesas

priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas

tiesneša akcepts.