9. pants

Pieaicinātā persona - Latvijā praktizējošs

Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts Jenss-Kristians Pastille

(Jens-Christian Pastille) - norāda uz Operatīvās

darbības likuma 7. panta piektās daļas un 35. panta pirmās daļas

pirmā teikuma neatbilstību Satversmes un Konvencijas normām.

9.1. J. Pastille uzsver, ka Operatīvās darbības likuma

7. panta piektajā daļā nav skaidra vārdu "pretējā

gadījumā" nozīme. Šos vārdus varot saprast arī tādējādi, ka

tiesneša akcepta saņemšana vairs nav nepieciešama, ja operatīvās

darbības pasākumi pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām. Pēc J.

Pastilles domām, Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa

neparedz tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumiem, kas

pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām. J. Pastille norāda, ka

šāda interpretācija, kas ir nelabvēlīga personas pamattiesībām,

atbilst normas iekšējai loģikai.

9.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot noteikusi

minimālos telefona sarunu kontroles regulējuma standartus. Tiesas

praksē citastarp esot atzīts, ka šāda kontrole ir iespējama, ja

pastāv smagu noziegumu īstenošanas draudi. Arī noklausīšanās

ilgumam Eiropas Cilvēktiesību tiesa neesot noteikusi nekādu

absolūtu maksimāli pieļaujamo robežu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsverot nepieciešamību aizsargāt

sabiedrību un indivīda tiesības. Tomēr valsts institūcijām,

īstenojot kādu no operatīvās darbības pasākumiem, drīkstot būt

tikai neliela rīcības brīvība, kurai likumā nosakāmas šauras

robežas. Vienlaikus esot jāparedz iedarbīgas garantijas, kas

iejaukšanos pieļautu tikai nepieciešamā apjomā. J. Pastille

norāda, ka steidzamos gadījumos, kad ir jānovērš briesmas, jābūt

iespējai iejaukties arī bez tiesneša iepriekšēja akcepta. Taču

šāda kārtība esot jāizlīdzina ar īpaši efektīvu pēckontroli.

Jautājumu par to, vai steidzamos gadījumos iepriekšēja

saskaņošana un pēckontrole pilnībā būtu jāveic tiesai, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa esot atstājusi atklātu. Nepieciešamā efektīvā

kontrole neesot obligāti jāveic tiesai, kaut arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa to uzskatot par vēlamu. To varot veikt arī

cita institūcija, kura nav atkarīga no institūcijas, kas rīkojusi

noklausīšanos, un kurai ir piešķirta objektīvas un efektīvas

kontroles veikšanai pietiekama kompetence. Taču esot svarīgi, lai

kontrolējošā iestāde būtu neatkarīga instance.

9.3. J. Pastille norāda, ka Konvencijas 8. panta

izpratnē slepena noklausīšanās var tikt attaisnota tikai tādā

gadījumā, ja skartā persona var vēlāk efektīvas kontroles ceļā šo

darbību apstrīdēt. Kad slepenības nepieciešamība zudusi, valsts

institūcijām būtu pienākums paziņot personai par attiecībā uz to

veikto operatīvās darbības pasākumu.

Latvijā personai neesot iespējams jebkurā brīdī apstrīdēt

operatīvo darbību. Operatīvās darbības likuma 5. pantā noteiktā

tiesību aizsardzības garantija netiekot īstenota. Šo trūkumu

nenovēršot arī Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas

regulējums, kas neesot piemērots tam, lai kompensētu tā paša

likuma 7. panta piektās daļas formulējumā iztrūkstošo tiesas

aizsardzību. Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 35. pantu

pārsūdzības iestāde esot tā pati institūcija, kas uzrauga

izmeklēšanu. Tas neatbilstot neatkarīgas kontroles kritērijiem.

Tādējādi spēkā esošais regulējums neparedzot operatīvās darbības

pasākumiem pietiekami neatkarīgu pēckontroli.

J. Pastille secina, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta

piektā daļa neatbilst Satversmes 92. pantam kopsakarā ar

Konvencijas 8. pantu. Par Operatīvās darbības likuma 35. panta

pirmās daļas pirmā teikuma konstitucionalitāti neesot šaubu, jo

prokurora kontrole pār operatīvās darbības pasākumiem esot ne

vien pieļaujama, bet arī vēlama. Tomēr Operatīvās darbības likuma

35. pantā paredzētā operatīvās darbības uzraudzības kompetence

neesot pietiekama, lai izpildītu efektīvas kontroles kritērijus

Konvencijas 8. un 13. panta izpratnē.

Secinājumu

daļa