10. pants

Pieteikuma iesniedzēja savā pieteikumā ir ietvērusi

prasījumu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1.,

87. un 88. pantam. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojies pretēji

valsts varas dalīšanas principam. Proti, Pacientu tiesību likumā

esot pieļauta tiesībpolitiska nepilnība, jo Saeima tajā nav

paredzējusi Valsts kontrolei pilnvaras iegūt informāciju par

pacientu.

10.1. No lietas materiāliem secināms, ka Valsts

kontrole ir vairākkārt vērsusies Saeimas komisijās ar lūgumu

izdarīt grozījumus Pacientu tiesību likuma 10. panta piektajā

daļā, lai tajā ietverto institūciju uzskaitījumu papildinātu ar

Valsts kontroli. Tā, piemēram, 2008. gada 5. septembra vēstulē

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai un Publisko izdevumu un

revīzijas komisijai tika lūgts papildināt likumprojekta

"Pacientu tiesību likums" 10. panta piekto daļu ar 7.

punktu un paredzēt tiesības Valsts kontrolei tās uzdevumu

veikšanai pieprasīt informāciju par pacientu. Savukārt 2010. gada

8. janvāra vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisija un

Publisko izdevumu un revīzijas komisija tika lūgta izdarīt

grozījumus Pacientu tiesību likumā un papildināt šā likuma 10.

panta piektās daļas 6. punktā noteikto institūciju uzskaitījumu

ar Valsts kontroli (sk. lietas materiālu 1. sēj. 15. - 18.

lpp.).

No lietas materiāliem, kā arī no Saeimas mājaslapā esošās

informācijas secināms, ka 2010. gada 19. maijā vairāki 9. Saeimas

deputāti, izmantojot Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmajā

daļā noteiktās tiesības, Saeimas Prezidijam iesniedza

likumprojektu "Grozījums Pacientu tiesību likumā". Tajā

bija paredzēts Pacientu tiesību likuma 10. panta piektās daļas 6.

punktu pēc vārda "tiesībsargam" papildināt ar vārdiem

"Valsts kontrolei" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 50.

lpp. un

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/F59612539182D3A1C2257728004623A5?OpenDocument,

aplūkots 2011. gada 25. februārī).

Apstrīdētā norma nosaka atsevišķu valsts iestāžu tiesības

saņemt informāciju par pacientu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas

ieskata, tieši apstrīdētā norma arī neparedz regulējumu, saskaņā

ar kuru Valsts kontrolei būtu pilnvaras pieprasīt informāciju par

pacientu. Tomēr Satversmes tiesa atzīst, ka būtībā minētās Valsts

kontroles pilnvaras varētu tikt ietvertas arī citā likuma normā,

piemēram, kādā citā Pacientu tiesību likuma 10. panta piektās

daļas punktā vai arī Valsts kontroles likumā.

10.2. Valsts kontroles padomes tiesību vērsties

Satversmes tiesā mērķis atšķiras no konstitucionālās sūdzības

mērķa, jo konstitucionālā sūdzība visupirms ir vērsta uz

konkrētas personas pamattiesību aizsardzību un tiek iesniegta

konkrētas personas interesēs. Savukārt Valsts kontrolei kā

konstitucionālajai institūcijai nav savu interešu un tādu

pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās

kontroles subjekti, tostarp Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt

publiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 3.1.

punktu). Arī pieteikumā un tā papildinājumos vairākkārt

minēts, ka Valsts kontrolei nav savu interešu un tā darbojas

tikai un vienīgi sabiedrības interesēs. Tāpat tiesību zinātnē

norādīts, ka Valsts kontrole darbojas uz savas iniciatīvas

pamata, visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts

intereses (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību

zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.).

Valsts kontrole būtībā uzskata, ka ar apstrīdēto normu tiek

ierobežota tai Satversmē noteiktā kompetence un pārkāpts varas

dalīšanas princips. Lai arī Satversmes tiesa nevar stāties

demokrātiski leģitimēta likumdevēja vietā un uzņemties

likumdošanas kompetenci, tai ir ne vien tiesības, bet pat

pienākums novērst Satversmei neatbilstošu tiesisko stāvokli, ja

tāds tiek konstatēts.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmē noteiktajam attiecībā uz Valsts kontroles

kompetencēm.