11. pants

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes 87. pants

paredz, ka "Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla

iestāde", savukārt Satversmes 88. pants - ka "Valsts

kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā

tiesnešus, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no

amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Valsts kontroles

iekārtu un kompetences nosaka sevišķs likums."

11.1. Pieteikumā ir norādīts, ka no Satversmes 1. pantā

ietvertā varas dalīšanas un valsts varas atzaru savstarpējās

uzraudzības principa izrietot likumdevēja pienākums Valsts

kontroles kompetenci likumā regulēt tādā veidā, lai tai būtu

pieejama visa informācija, kas attiecas uz valsts budžeta

izlietošanu, tostarp informācija par pacientu.

Satversmes 87. pants ir uzskatāms par Valsts kontroles

izveidošanas konstitucionālo pamatu, un tas nosaka Valsts

kontrolei konstitucionāla ranga institūcijas statusu, kā arī

paredz iestādes neatkarību un koleģialitāti kā būtiskākos tās

darbību raksturojošos elementus. Valsts kontroles

konstitucionālais statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību

nodrošināt tai paredzēto funkciju efektīvu īstenošanu. Atbilstoši

Valsts kontroles likumam tās pamatfunkcija ir revīzijas

īstenošana visās tajās jomās, kurās notiek rīcība ar valsts

budžeta līdzekļiem, un minētās funkcijas izpilde nebūtu

iespējama, ja Valsts kontrolei būtu ierobežotas iespējas piekļūt

revidējamo subjektu rīcībā esošajai informācijai.

Pieteikumā norādīts, ka Valsts kontroles kompetenci regulē

likums, kas pieņemts saskaņā ar Satversmes 88. panta otro

teikumu, savukārt apstrīdētā norma sašaurinot Valsts kontroles

likuma piemērošanu. Šā iemesla dēļ apstrīdētā norma ierobežojot

no Satversmes izrietošo Valsts kontroles kompetenci un iespējas

šo kompetenci īstenot neatkarīgi. Tomēr pieteikumā ietvertais

prasījums neskar Satversmes 88. panta pirmo teikumu, kas regulē

valsts kontrolieru iecelšanas, apstiprināšanas un atcelšanas

kārtību.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdētās normas,

ciktāl tā neparedz Pieteikuma iesniedzējai tiesības saņemt

informāciju par pacientu, atbilstība Satversmes 1. pantam

kopsakarā ar Satversmes 87. pantu un 88. panta otro teikumu.

11.2. Valsts kontroles kompetences īstenošanai

nepieciešamās pilnvaras ir noteiktas Valsts kontroles likumā.

Veicot finanšu, likumības un lietderības revīzijas, tā kontrolē

valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu

līdzekļu ieņēmumus un izdevumus, kā arī valsts un pašvaldību

kapitālsabiedrību, publiski privāto un privāto kapitālsabiedrību

finanšu līdzekļus un rīcību ar mantu. Valsts kontrole ir

pilnvarota veikt arī Eiropas Savienības un citu starptautisko

organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietošanas kontroli. Līdz

ar to Valsts kontrole ir konstitucionāla institūcija, kas, veicot

revīzijas, īsteno kontroles funkciju attiecībā uz valsts,

pašvaldību, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju

vai institūciju līdzekļu izlietojumu valstī (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

14.2. punktu).

Valsts kontroles īpašā loma un nozīme tika uzsvērta jau

Satversmes sapulcē (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV

sesijas 20. sēdes 1921. gada 9. novembra stenogrammu). Tāpat

tiesību doktrīnā norādīts, ka Valsts kontrole īsteno tiesiskai un

demokrātiskai valstij svarīgu kontroles funkciju (sk.:

Dišlers, 194. lpp.). Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments atzinis, ka Valsts

kontroles uzdevums ir veikt neatkarīgu valsts revīzijas

(kontroles) funkciju un tās darbību mērķis ir noskaidrot, vai

rīcība ar valsts un pašvaldību mantu ir tiesiska, pareiza,

ekonomiska un efektīva. Revīzijas rezultāti ir pamats Valsts

kontroles rekomendējošai darbībai, un tās slēdzieniem un

rekomendācijām ir autoritatīvs spēks (sk. Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

senatora 2009. gada 22. aprīļa lēmuma lietā Nr. 5-14/2-2009 8. un

9. punktu).

Lai arī Valsts kontrole ir konstitucionāla ranga institūcija,

tomēr minētais nemaina Satversmes 88. panta otrajā teikumā

paredzēto, ka tās kompetences, īstenojot likumdošanas funkciju,

nosaka likumdevējs.

11.3. Likumdošana ir likumu pieņemšana, t.i., tiesība

kādu jautājumu noregulēt ar likumu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 12.

punktu). Minētās tiesības Satversme piešķir Saeimai, kā arī

tautai Satversmē noteiktajā kārtībā un apmēros.

Ievērojot no Satversmes 1. panta izrietošo varas dalīšanas

principu, par konstitucionālo institūciju kompetenci, ciktāl tā

jau nav noteikta Satversmē, lemj likumdevējs. Konstitucionālo

institūciju kompetences jautājumi pamatā var tikt izlemti

divējādi: likumdevējam likumā expressis verbis nosakot

kādas konstitucionālās institūcijas pilnvaras un to īstenošanas

kārtību vai arī atturoties no to piešķiršanas kādai

konstitucionālajai institūcijai. Tomēr valsts varas dalīšanas

princips nav saprotams tādējādi, ka no tā būtu atvasināmas

konstitucionālo institūciju subjektīvas tiesības prasīt sev

vēlamu pilnvaru vai tiesību piešķiršanu.

Tomēr arī likumdevēja rīcības brīvība, tostarp lemjot par citu

konstitucionālo institūciju pilnvaru apjomu, nav absolūta, kaut

arī pamatojas uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem. Tiesības un

politika Satversmē ir cieši saistīti jēdzieni. Tiesiskā valstī

politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un likumdevēju

saista Satversmes prasības. Satversmes galvenais uzdevums ir

nodrošināt to, ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā

valsts vara netiek izmantota ļaunprātīgi un kļūst saistoša tikai

tad, kad tā izteikta tiesību veidā (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17.

punktu). Arī tiesībpolitiskus lēmumus ierobežo Satversme,

tāpēc likumdevēja rīcībai šādos gadījumos ir jāatbilst Satversmes

normām un vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01

13.2. punktu). Konstitucionālo institūciju pilnvaras

likumdevējs nevar noteikt patvaļīgi. Proti, likumdevējam ir

pienākums gan piešķirt konstitucionālajām institūcijām to

funkciju īstenošanai nepieciešamās pilnvaras, gan arī pildīt savu

pienākumu aizsargāt, ievērot un nodrošināt personas

pamattiesības.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmē noteiktajam attiecībā uz Valsts kontroles

statusu un personas pamattiesībām.