12. pants

Valsts kontrole norāda: ja tās pilnvarās neietilpst

tiesības iegūt informāciju par pacientu, tad Valsts kontroles

iespējas pārbaudīt valsts piešķirtā finansējuma izlietošanas

tiesiskumu un lietderību veselības aizsardzības jomā tiek

ierobežotas.

Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz tādus

ierobežojumus, lai Valsts kontrole nevarētu veikt finanšu,

likumības un lietderības revīzijas.

Saskaņā ar Valsts kontroles likuma 48. pantu Valsts kontrole

nosaka revidējamo vienību, revīzijas laiku, veidu un uzdevumu.

Likums Valsts kontrolei piešķir plašas pilnvaras gan noteikt

veidu, kādā īstenojama plānotā revīzija, un tās mērķi, gan

formulēt revidējamām vienībām adresējamos revīzijas īstenošanai

nepieciešamās informācijas pieprasījumus.

12.1. Satversmes tiesa konstatē: no pieteikuma un lietā

esošajiem materiāliem neizriet, ka apstrīdētā norma paredzētu

Valsts kontroles pilnvaru ierobežojumu, kas apdraudētu minētās

konstitucionālās institūcijas iespējas veikt finanšu, likumības

un lietderības revīzijas veselības nozarē. Lai arī apstrīdētajā

normā Valsts kontrole nav iekļauta, nevar atzīt, ka veselības

nozare atrastos ārpus Valsts kontroles revīzijas pilnvarām.

Izvērtējot veselības aprūpes iestāžu veiktos iepirkumus un

iztērēto līdzekļu lietderību jomās, kas neaizskar pacientu datu

aizsardzību regulējošās tiesību normas, Valsts kontrolei ir

iespējas revidēt iestāžu budžeta tēriņus.

Lai pārliecinātos, vai veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi

tiek tērēti lietderīgi, Valsts kontrole ir tiesīga iegūt

informāciju no ārstniecības iestādēm, ciktāl tā neskar

informāciju par pacientu. Savukārt, lai pārliecinātos par tēriņu

lietderību un efektivitāti, Valsts kontrole var saņemt datus par

veselības aprūpes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem, ciktāl tie

nesatur informāciju par identificējamiem pacientiem sniegtiem

pakalpojumiem. Tādējādi Valsts kontrole, neiegūstot informāciju

par konkrētu pacientu slimības vēsturi un saņemtajiem veselības

aprūpes pakalpojumiem, var iegūt pietiekamu informāciju par

veselības aprūpes iestāžu budžeta līdzekļu tēriņu tiesiskumu,

lietderību un efektivitāti.

12.2. No pieteikumā Satversmes tiesai sniegtās

informācijas redzams, ka Valsts kontrole bija uzsākusi likumības

revīziju "Psihiatriskās palīdzības stacionārās aprūpes

pieejamība un tās nodrošināšanas atbilstība normatīvo aktu

prasībām". Lai veiktu šo revīziju, Valsts kontrolei bija

nepieciešams iegūt informāciju par pacientu, un tā lūdza

ārstniecības iestādes vadītāju iesniegt psihiatriskajā stacionārā

un ambulatorajā nodaļā reģistrēto pacientu datu bāzes kopiju par

laika posmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. jūnijam.

Tajā būtu jānorāda pacienta vārds, uzvārds, personas kods,

deklarētās dzīvesvietas kods, hospitalizācijas datums vai

ambulatorā pakalpojuma saņemšanas datums, datums, kad pacients

izrakstīts no stacionāra, diagnoze, stacionāra vai ambulatorās

kartes numurs, stacionāra vai ambulatorā nodaļa, kurā pacients

saņēmis pakalpojumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. un 16.

lpp.). Valsts kontrole plānotās revīzijas veikšanai minēto

informāciju vēlējās iegūt par vairāk nekā desmit tūkstošiem

pacientu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 60. lpp.).

Savukārt ārstniecības iestādes vadītājs, atsaucoties uz

Satversmes 96. pantā noteiktajām personas pamattiesībām, kā arī

uz to, ka Valsts kontrolei likums nepiešķir tiesības saņemt šādu

informāciju, atteicās sniegt Valsts kontroles pieprasīto

informāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 5. - 7. lpp.).

Tā kā Valsts kontrole konkrētajā revīzijā tās uzdevumu izpildei

nevarēja iegūt pacientu datus un sasniegt šai revīzijai izvirzīto

mērķi, minētā likumības revīzija tika izbeigta.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā

norma ir attaisnojama ar likumdevēja pienākumu aizsargāt, ievērot

un nodrošināt personas pamattiesības.