13. pants

Satversmes 96. pants citastarp noteic, ka ikvienam

ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Interpretējot

Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi,

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus

aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti,

godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz

privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto

telpu, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

iejaukšanās (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu).

Tādējādi Satversmes 96. pantā ir ietvertas tiesības uz

personas datu aizsardzību.

Papildus tam Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās

saistības, kuru mērķis ir personas privātās dzīves, tostarp

personas datu, aizsardzība. Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8.

panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas

privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka publiskās institūcijas

nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus,

kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai

valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu

nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību

vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

ECT, interpretējot Konvencijas 8. pantu, atzinusi, ka

jēdzienam "privātā dzīve" ir plaša nozīme un to nav

iespējams izsmeļoši definēt. Šis jēdziens ietver sevī ļoti

daudzus personas fiziskās un sociālās identitātes aspektus.

Informācija par personu, tostarp informācija, kas attiecas uz tās

veselību, neapšaubāmi ietilpst minētā panta tvērumā. Personas

datu aizsardzībai ir izšķiroša nozīme, lai tā varētu izmantot

Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības (sk., piemēram, ECT

1997. gada 25. februāra sprieduma lietā "Z. v. Finland", iesniegums

Nr. 22009/93, 95. un 96. rindkopu, 1997. gada 27.

augusta sprieduma lietā "M.S. v. Sweden", iesniegums Nr.

20837/92, 41. rindkopu un Lielās palātas 2008. gada

4. decembra sprieduma lietā "S.

and Marper v. the United Kingdom", iesniegums Nr.

30562/04 un Nr. 30566/04, 66.

un 103. rindkopu).

Pienākums aizsargāt personas datus ir noteikts arī, piemēram,

Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu

aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi, ko

Latvija ratificēja 2001. gada 30. maijā. Konvencijas mērķis ir

nodrošināt jebkurai personai neatkarīgi no pilsonības vai dzīves

vietas tās tiesību un pamatbrīvību, it īpaši tiesību uz

privātumu, ievērošanu attiecībā uz personas datu automātisko

apstrādi.

Arī Eiropas Savienības ietvaros dalībvalstīm ir pienākums

nodrošināt personas datu aizsardzību. Šāds dalībvalstu pienākums

ir noteikts Direktīvā 95/46/EK, kā arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 8. pantā.

Direktīvas 95/46/EK 8. pantā regulēta īpašu kategoriju datu

apstrāde. Par šādiem īpašas kategorijas datiem uzskatāmi arī

dati, kas atklāj personas veselības stāvokli vai attiecas uz

personas seksuālo dzīvi. Direktīva dalībvalstīm aizliedz minēto

datu apstrādi, ja vien nepastāv kāds direktīvā noteiktais

pamatojums.

Kā autoritatīvs avots jautājumā par personas datu izmantošanas

un aizsardzības pamatprincipiem ir minamas arī ANO vadlīnijas,

kas attiecas uz personas datu elektronisku apstrādi, un Eiropas

Padomes Ministru komitejas 1997. gada 13. februāra rekomendācija

Nr. (97) 5 par medicīnisko datu aizsardzību [sk. United

Nations guidelines concerning Computerized personal data files,

adopted by the General Assembly Resolution No. 45/95 on 14

December 1990; Council of Europe, Committee of Ministers,

Recommendation Rec(1997)5 of the Committee of Ministers to member

states on the protection of medical data].

Nacionālā līmenī personas datu aizsardzības regulējumu

konkretizē Fizisko personu datu aizsardzības likums. Likuma 2.

panta 8. punkts definē sensitīvos personas datus un noteic, ka

citastarp tie ir arī dati, kas sniedz informāciju par personas

veselību. Minētais uzskaitījums grosso modo atbilst

Direktīvas 95/46/EK 8. pantā regulētajiem īpašu kategoriju

datiem. Savukārt Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11.

pants ievieš pamatprincipu, ka sensitīvo personas datu apstrāde

ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds no likumā noteiktajiem

gadījumiem, kad šo datu apstrāde ir nepieciešama. No likuma 2.

panta 4. punkta secināms, ka ar datu apstrādi saprotamas jebkuras

darbības ar personas datiem, tostarp arī datu nodošana.

Līdz ar to sensitīvo personas datu apstrādei tiesību akti

paredz īpašus priekšnoteikumus un Satversmes tiesai jāidentificē

tie pamatprincipi, kas datu aizsardzības jomā vistiešāk ir

attiecināmi uz izskatāmo lietu.