14. pants

No šā sprieduma 13. punktā minētajiem

starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem

visupirms izriet vispārīgie personas datu aizsardzības

pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un

anonimitāte. Šo principu kontekstā likumdevējam ir

konstitucionāli noteikts pienākums pieņemt tādus tiesību aktus,

kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu samērīgus

ierobežojumus to izmantošanai.

Tiesiskums ietver sevī nosacījumu, ka personas datu

izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem, kuriem dati

sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar personas piekrišanu

vai arī uz likuma pamata. Lai informāciju par pacientu,

kura netiek izmantota viņa ārstēšanai, iegūtu un nodotu personas

datu saņēmējam, ir nepieciešama likumā noteikta skaidra un

paredzama procedūra.

Taisnīguma princips prasa, lai informācijas iegūšana un

apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos

datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē. Tas nozīmē,

ka informācija par pacientu personas datu saņēmējam nododama

tikai minimālajā apmērā un tikai atbilstoši iepriekš pamatotam

informācijas apstrādes mērķim. Tādējādi ir jābūt pietiekami

nopietnam pamatojumam, lai kāda institūcija varētu saņemt

informāciju par pacientu citiem mērķiem nekā tiem, kuriem tā

sākotnēji ir iegūta.

Minimalitātes princips paredz, ka personas datu apstrāde ir

aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt nozīmīgus un

iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus. Proti, ņemot

vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu izmantošana

pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai, lai

aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses.

Savukārt anonimitātes princips noteic, ka, apstrādājot,

tostarp arī nododot, informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas

nav saistīti ar ārstniecību, tā pēc iespējas jāpadara anonīma,

lai izslēgtu iespēju identificēt datu subjektu. Informācijas

anonimitāte nozīmē to, ka informācijas sasaistīšana ar konkrētu

datu subjektu ir kļuvusi neiespējama. Piemēram, Tiesībsarga

atzinumā ir norādīts, ka pacientu datu nodošanas gadījumos īpaša

pieeja informācijas anonimitātes aspektā būtu nepieciešama

jautājumos, kas skar dažādu atkarību ārstēšanu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 76. lpp.).

Personas datu aizsardzības jomā nozīmīgs ir arī līdzdalības un

pārskatāmības princips, kas prasa, lai persona būtu informēta par

to, kādām vajadzībām tās dati tiek apkopoti vai nodoti tālāk, un

varētu šo procesu kontrolēt. Pat tādos gadījumos, kad dati tiek

iegūti un apstrādāti uz likuma pamata, personai par šādu iespēju,

ciktāl likums neparedz citādi, ir jābūt informētai.

Personas datu aizsardzības principi pamatojas uz

nepieciešamību gādāt par to, lai medicīniskiem nolūkiem iegūta

informācija primāri tiktu izmantota tikai ar veselības

aizsardzības jomu saistītiem mērķiem. Nedz tiesiskais regulējums,

nedz arī tiesību normu piemērošanas prakse medicīnas iestādēs

nedrīkst radīt personai bažas par šo iestāžu rīcībā esošās

informācijas drošību. Medicīniska rakstura informācijas

konfidencialitātei ir ārkārtīgi liela nozīme ne vien no personas

privātuma aizsardzības viedokļa, bet arī sakarā ar uzticību

medicīnas darbinieku profesijai un veselības aprūpes sistēmai

kopumā (sk. ECT 2010. gada 2. novembra sprieduma lietā

"Gillberg v.

Sweden", iesniegums Nr. 41723/06, 96. rindkopu). Ņemot vērā

šādas informācijas raksturu, pamattiesībām atbilstoša rīcība ir

būtiska, lai personas nezaudētu uzticību veselības aizsardzības

iestādēm, vērstos tajās pēc palīdzības un rūpētos par savu

veselību, kurai piemīt ne vien personiska, bet arī sociāla

vērtība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā

norma ir pamatojama ar personas datu aizsardzības principiem.