15. pants

Satversmes tiesa atzīst, ka Pacientu tiesību likuma

projekta izstrādāšanas laikā jau kopš 2005. gada jautājums par

pacientu datu nodošanu valsts pārvaldes institūcijām ir ticis

detalizēti apspriests. Likumprojekta 12. pantā, bet vēlāk 10.

pantā tika ietverti pamatprincipi, kas tā izstrādes gaitā ir

palikuši nemainīgi. Proti, informācija par pacientu tiek sniegta

tikai konkrētai iestādei un tikai konkrētam, likumā noteiktam

mērķim. Uz šādiem principiem balstīta kārtība bija noteikta arī

Ārstniecības likuma 50. pantā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 1.

martam.

Iepazīstoties ar lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kas

attiecas uz Pacientu tiesību likuma projektu, ir pamats atzīt, ka

likumdevējs Valsts kontroli apstrīdētajā normā nav ietvēris

tādēļ, ka izšķīries par labu personas pamattiesību aizsardzībai.

Proti, Saeimā ir apsvērts Valsts kontroles priekšlikums par

apstrīdētās normas papildināšanu, tomēr prioritāte piešķirta

regulējumam, kas aizsargātu personas pamattiesības.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā vairākkārt ir

notikušas diskusijas, kurās vērtēts Valsts kontroles priekšlikums

par Pacientu tiesību likuma projekta 10. panta piektās daļas

papildināšanu. Tomēr šo diskusiju rezultātā notika izšķiršanās

par labu Tiesībsarga un Veselības ministrijas pārstāvētajam

viedoklim, ka Valsts kontroles iekļaušana minētajā normā nebūtu

samērīga un pārkāptu Satversmes 96. panta prasības. Diskusijās

tika izteikts viedoklis, ka Valsts kontroles iecerēto mērķi

iespējams sasniegt arī neiegūstot informāciju, kas ļautu

identificēt konkrētu pacientu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

119. - 120., 167. - 171. lpp. un 2. sēj. 50. lpp.).

Tādējādi likumdevējs ir apsvēris iespēju apstrīdēto normu

papildināt un secinājis, ka personas datu aizsardzība šajā

gadījumā ir nozīmīgāka konstitucionālā vērtība nekā Valsts

kontroles vēlme iegūt pieeju informācijai par pacientu.