9. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Ērika

Gribonika - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Mg. iur. Ērika Gribonika norāda, ka izskatāmā lieta

atšķiras no Satversmes tiesā jau izskatītās lietas Nr.

2021-23-01. Proti, apcietinājums esot ar brīvības atņemšanu

saistīts drošības līdzeklis. Tas esot preventīvs piespiedu

līdzeklis, kas tiekot piemērots pirms galīgā nolēmuma spēkā

stāšanās. Kā esot uzsvērts ANO Ieslodzīto režīma minimālajos

standartnoteikumos, nesodīti ieslodzītie uzskatāmi par

nevainīgiem un pret viņiem attiecīgi jāizturas. Savukārt brīvības

atņemšana kā sods tiekot piemērots personām, kuru vaina

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā atzīta Kriminālprocesa likumā

noteiktajā kārtībā. Lai gan faktiski abas norādītās personu

grupas atrodas brīvības atņemšanas iestādēs, tās tomēr esot

savstarpēji nošķiramas kā atšķirīgos apstākļos esošas. Tas esot

atzīts arī Senāta judikatūrā, proti: no atšķirībām mērķos izriet

tas, ka personas atrašanās apcietinājumā un brīvības atņemšanas

soda izciešana ir divi atšķirīgi personas tiesiskie stāvokļi.

Tādējādi atšķirīgi varot būt gadījumi un apmērs, kādā pieļaujama

šo personu pamattiesību ierobežošana.

Tomēr esot būtiski tas, ka ikvienai ieslodzījuma vietā esošai

personai (kā aizdomās turētajam un apsūdzētajam, tā arī

notiesātajam) piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka

pamattiesības, kas piemīt personām ārpus ieslodzījuma vietas.

Tādējādi esot vērtējams, vai notiesāto ieslodzīto soda mērķa

sasniegšanai un kārtības nodrošināšanai ieslodzījuma vietā ir

nepieciešams un līdz ar to ir attaisnojams tas, kas šo personu -

atšķirībā no apcietinājumā esošām personām - aktīvās pašvaldības

vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums personām, kurām

piemērots brīvības atņemšanas sods, piedalīties vietvaras

vēlēšanās, visticamāk, esot saistīts ar praktiskiem apsvērumiem -

papildu resursu nepieciešamību tādā gadījumā, ja šīm personām

būtu jānodrošina iespēja īstenot aktīvās vēlēšanu tiesības. Tomēr

šis apstāklis pats par sevi neesot uzskatāms par pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi. Līdz ar to esot secināms, ka ar

apstrīdēto normu noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav

leģitīma mērķa.

Ratificējot Paktu, uzņemtās saistības, kas liek nodrošināt

iespēju efektīvi īstenot aktīvās pašvaldības domes vēlēšanu

tiesības, esot tulkojamas kopsakarā ar Pakta 2. pantu, kas liedz

izslēgt personu no dalības vēlēšanās vien tās statusa dēļ. Tikai

objektīvu un saprātīgu iemeslu dēļ personai varot tikt liegtas

vēlēšanu tiesības. Neesot noliedzams tas, ka noteiktos gadījumos,

ievērojot izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, raksturu,

vainīgās personas personību un uzvedību, sabiedrības drošības

aizsardzības interesēs un soda mērķa sasniegšanai var būt

nepieciešama tādas personas vēlēšanu tiesību ierobežošana, kura

izcieš cietumsodu. Tomēr arī pašvaldības vēlēšanu tiesību

ierobežojumiem vajagot būt tiešā sasaistē ar faktiem, uz kuru

pamata persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

Saskaņā ar Krimināllikumu tiesa personai kā papildsodu varot

piemērot Krimināllikuma sevišķās daļas tiesību normās neparedzētu

tiesību ierobežošanu. Līdz ar to likumā esot paredzēts mehānisms,

atbilstoši kuram individuālos gadījumos, kad kāda Satversmes 116.

pantā definētā pamattiesību ierobežošanas mērķa sasniegšanas

labad nepieciešams ierobežot personas tiesības, tostarp tiesības

vēlēt pašvaldības domi, personai līdz ar brīvības atņemšanas sodu

var piemērot arī attiecīgo ierobežojumu. Šāda kārtība atbilstu

gan Pakta prasībām, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā uzsvērtajiem priekšnoteikumiem, pamatojoties uz kuriem

var tikt ierobežotas tiesības piedalīties parlamenta

vēlēšanās.

Brīvības atņemšanas soda galvenais mērķis esot aizsargāt

sabiedrību pret noziegumiem. Šo mērķi varot sasniegt tikai tad,

ja ieslodzījuma laiks tiek izmantots, lai, ciktāl tas iespējams,

veicinātu notiesāto personu spēju pēc atbrīvošanas atkal

iekļauties sabiedrībā, lai tās būtu spējīgas ievērot likumu un

vadīt pašpietiekamu dzīvi. Tas nozīmē, ka personai ieslodzījuma

vietā citstarp būtu jānodrošina arī iespēja aktīvi sekot līdzi,

veidot un paust savu viedokli par politisko kārtību. Tādējādi

tiktu nodrošināts tas, ka notiesātā persona pēc ieslodzījuma

vietas atstāšanas varēs efektīvi īstenot arī savas politiskās

tiesības. Šādu iespēju attiecībā uz norisēm pašvaldībā apstrīdētā

norma liedzot.

Secinājumu

daļa