13. pants
uzskaita tiesnešu neaizskaramības garantijas, tai

skaitā, izskatot krimināllietas.

Latvijas Kriminālkodekss, kas bija

spēkā līdz 1999.gada 31.martam, un arī jaunais Krimināllikums

paredz kriminālsodu par tiesu varas neatkarības apdraudējumiem.

Saskaņā ar šo abu likumu normām iejaukšanās lietas iztiesāšanā,

tiesneša ietekmēšana vai tiesneša goda un cieņas aizskaršana ir

sodāmas. Turklāt vecais Kriminālkodekss draudus tiesas sastāva

loceklim izdalīja kā atsevišķu nozieguma sastāvu. Visi šie

noziedzīgie nodarījumi var tikt sodīti ar naudas sodu vai

brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem (saskaņā ar veco

Kriminālkodeksu) vai trīs gadiem (saskaņā ar jauno

Krimināllikumu).

b) Noraidījumu

pieteikšana tiesas sastāva locekļiem un prokurora pilnvaras

Vispārējo principu, kādos

gadījumos tiesas sastāva loceklis nevar piedalīties lietas

izskatīšanā, nostiprina KPK 22.pants, saskaņā ar kuru tiesnesis

nevar piedalīties tiesvedībā krimināllietā un ir noraidāms, ja

viņš šajā lietā ir tieši vai netieši personīgi ieinteresēts.

Tāpat saskaņā ar 27.pantu tiesnesis nevar piedalīties

krimināllietas izskatīšanā, ja viņa objektivitāte var tikt

pamatoti apšaubīta. Tomēr šī panta otrā daļa precizē, ka tiesneša

pieņemtie lēmumi par drošības līdzekļu piemērošanu paši par sevi

nevar būt par pamatu tiesneša noraidījumam.

Visi noraidījumi jāpieteic līdz

tiesas izmeklēšanas sākumam. Vēlāk noraidījums var tikt pieteikts

tikai tad, ja ieinteresētajai personai noraidījuma pamats kļuvis

zināms ar novēlošanos (29.pants).

Ja noraidījums ir pieteikts vienam

tiesas sastāva loceklim, tas tiek izlemts ar pārējo divu tiesas

sastāva locekļu tiesas vārdā pieņemtu lēmumu bez tās personas

klātbūtnes, kurai pieteikts noraidījums. Ja atlikušo locekļu

balsis dalās līdzīgi, persona, kurai pieteikts noraidījums, ir

noraidīta. Ja noraidījums ir pieteikts visam tiesas sastāvam,

lēmumu pieņem tiesa pilnā sastāvā (KPK 30.pants). Lēmumi tiek

pieņemti un paziņoti nekavējoties (30.pants).

Ja tiesnesis tiek noraidīts, tas

jāaizstāj ar citu tiesnesi, un lietas izskatīšana obligāti

atsākama no jauna. KPK 28.pants nosaka:

"Tiesnesis nevar piedalīties

lietas izskatīšanā nevienas instances tiesā, ja spriedums vai

lēmums, kas pieņemts, viņam piedaloties jebkuras instances tiesā,

ir atcelts."

KPK 41.pants uzskaita prokurora

tiesības kriminālprocesā. Tās trešā daļa nosaka sekojošo:

"Prokurors ierosina

kriminālvajāšanu, pieņem lēmumu par personas saukšanu pie

kriminālatbildības, uzrāda to apsūdzētajam, nopratina viņu un

personiski veic izmeklēšanas darbības vai uzdod tās veikt izziņas

iestādei, sastāda apsūdzības rakstu un virza lietu izskatīšanai

tiesā, aptur vai izbeidz izmeklēšanu lietā, uztur valsts

apsūdzību pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā,

iesniedz protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu un

tiesnešu nolēmumiem, piedalās lietu izskatīšanā kasācijas

instances tiesā, ierosina tiesvedību krimināllietā sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem, kā arī realizē citas šajā kodeksā viņam

noteiktās pilnvaras."

Saskaņā ar 1994.gada 19.maija

Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu "prokuroram ir pienākums

iesniegt protestu par nelikumīgu vai nepamatotu lēmumu, kas

pieņemts krimināllietā".

3. Apcietināto

satikšanās ar ģimeni un sarakste

Iesniedzēju stāstīto notikumu

laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma

apstākļus, bija 1994.gada 30.aprīļa iekšlietu ministra pavēle

nr.113 "Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu

uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos".

Šīs pavēles 32.punkts noteica:

"Apcietinātajām personām var

piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām

tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas

krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar

iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja

apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas

satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz

vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma

administrāciju.

Raktiskajā atļaujā jābūt

uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās

ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem

vienlaicīgi. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga

tikai vienai satikšanās reizei."

Ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63

tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka

apcietinājuma apstākļus, kuras 25.punkts atstāj spēkā šos

ierobežojumus.

Kas attiecas uz apcietināto

saraksti, tā ir pakļauta tādai pašai atļauju saņemšanas kārtībai

(iepriekšējās un šobrīd spēkā esošās instrukcijas 53.punkts).

Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu

Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām

konstitucionālajām sūdzībām par augstāk minētās pavēles nr.63

noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Konstitūcija ir

jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos

indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir

pamatota ar Konstitūciju, ar likumu vai ar Ministru kabineta

pieņemtajiem noteikumiem. Jebkuršs indivīdu, ieskaitot

apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz

ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par

antikonstitucionālu.

4. Citas normas

a) Kaitniecība

un mantas piesavināšanās

Iepriekš spēkā esošā

Kriminālkodeksa 64.pants definē kaitniecību kā "darbību vai

bezdarbību, kas vērsta uz naudas sistēmas (..) vai citu

tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības

graušanu nolūkā vājināt Latvijas Republiku, ja šis nodarījums

izdarīts, izmantojot uzņēmumus (..) vai darbojoties pretim to

normālam darbam". Kaitniecība bija sodāma ar brīvības atņemšanas

sodu no pieciem līdz divpadsmit gadiem.

Mantas piesavināšanās bija

aizliegta, ja to izdarīja persona, kurai šī manta bija uzticēta.

Ja šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts "lielos apmēros", tas ir

sodāms ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz piecpadsmit

gadiem (Kriminālkodeksa 144.panta 4.daļa). Augstākās tiesas

plēnuma 1994.gada 19.decembra lēmums Nr.7 precizēja, ka "lieli

apmēri" šī panta izpratnē bija uzskatāma naudas summa, kura

pārsniedz piecdesmit minimālās mēnešalgas laikā, kad tika

izdarīts noziedzīgais nodarījums (26.punkts).

Kaitniecība un mantas

piesavināšanās pastiprinošos apstākļos tika kvalificēta kā smagi

noziegumi saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa

7.1.pantu.

b) Vispārējā

lēmumu pārsūdzības kārtība

Saskaņā ar KPK 465.panta

1.daļu:

"Par tiesas vai tiesneša lēmumu,

kurš nav stājies likumīgā spēkā un kura pārsūdzēšana ir paredzēta

likumā, prokurors var iesniegt blakus protestu (..) desmit dienu

laikā augstākas instances tiesai, kuras lēmums ir galīgs."

c) Tiesas sēdes

atlikšana

Saskaņā ar KPK 258.panta 2.daļu,

ja apsūdzētais saslimst ar smagu slimību, kas izslēdz viņa

ierašanos tiesā, un ja nav iespējams izskatīt lietu viņa

prombūtnē, tiesai ir jāaptur iztiesāšana, kamēr apsūdzētais

izveseļojas. Šī paša panta trešā daļa atļauj tiesai izdalīt

materiālus par apsūdzēto, kurš nevar ierasties tiesas sēdē,

apturēt šo lietu līdz apsūdzētā izveseļošanās laikam un turpināt

izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Tomēr, ja šāda

atsevišķa izskatīšana nav iespējama, tiesai ir jāaptur visa lieta

vai arī jāizskata šī lieta, ja saslimušais atzīts par

neārstējamu.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas

5.panta 3.daļu, iesniedzēji sūdzas par viņu turēšanas

apcietinājumā ilgumu. Pirmais iesniedzējs norāda, ka viņš atradās

apcietinājumā divus periodus, sākot attiecīgi no 1995.gada

19.jūlija līdz 5.oktobrim un no 1998.gada 25.septembra līdz

2001.gada 28.decembrim, kas ir datums, kurā Rīgas apgabaltiesa

pasludināja spriedumu. Bez tam pirmais iesniedzējs atgādina, ka

no 1995.gada 5.oktobra līdz 1997.gada 30.jūnijam viņš atradās

mājas arestā; viņš uzskata, ka viņa atrašanās mājas arestā arī

bija brīvības atņemšana Konvencijas 5.panta izpratnē. Šādos

apstākļos viņš uzskata, ka viņa brīvības atņemšanas ilgums

sasniedza piecus gadus divus mēnešus un trīspadsmit dienas. Kas

attiecas uz otru iesniedzēju, jāatzīmē, ka viņa atrašanās

apcietinājumā ilga no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada

28.decembrim, kas ir trīs gadi trīs mēneši un divas dienas.

Iesniedzēji uzskata, ka šie termiņi bija acīmredzami pārmērīgi

5.panta 3.daļas izpratnē. Tāpat viņi uzskata, ka apcietinājuma

piemērošanas motīvi, kurus Latvijas tiesas sniedza savos lēmumos,

un proti, apsūdzības smagums, varbūtība, ka viņi varētu kavēt

izmeklēšanas gaitu un nepieciešamība aizsargāt viņu pašu

personisko drošību, nebija tāda rakstura, lai attaisnotu tik ilgu

brīvības atņemšanu.

2. Tāpat iesniedzēji sūdzas, ka

viņu tiesības uz apcietināšanas likumīguma kontroli tiesā, kuras

garantē Konvencijas 5.panta 4.daļa, tika pārkāptas, jo sakarā ar

lietas iztiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētājas paziņojumiem

tiesa, izskatot viņu lūgumus par atrbrīvošanu, nebija neatkarīga

un objektīva, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas.

Viņi tāpat uzskata, ka šī Konvencijas tiesību norma ir pārkāpta,

jo visi viņu lūgumi tika noraidīti, pamatojoties uz motīvu, ka

viņu turēšana apcietinājumā tika attaisnota ar noziedzīga

nodarījuma, kurā viņi tika apsūdzēti, smagumu, un bez šī drošības

līdzekļa objektīvas nepieciešamības izvērtēšanas. Visbeidzot

iesniedzēji sūdzas, ka ar 1999.gada 25.novembra lēmumu Augstākās

tiesas Senāts atteicās izskatīt viņu sūdzības par Rīgas

apgabaltiesas lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņu lūgums par

atbrīvošanu. Tā kā šādas sūdzības iesniegšana tomēr bija

paredzēta ar likumu, iesniedzēji uzskata, ka Senāts voluntāri

atteicās veikt viņu apcietināšanas efektīvu pārbaudi.

3. Konvencijas 6.panta 1.daļas

kontekstā iesniedzēji sūdzas, ka viņu lieta netika izskatīta

saprātīgā termiņā. Tāpat viņi sūdzas par lietu iztiesājošo tiesu

neatkarības un objektivitātes trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver,

ka 1997.gada 16.oktobra premjerministra un tieslietu ministra

paziņojums ir uzskatāms par mēģinājumu ietekmēt tiesnešus, kā arī

lietu iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kuri publicēti presē

1999.gada 4.un 5.novembrī un 7.decembrī, skaidri parāda viņas

pārliecību par viņu vainīgumu un norāda uz tiesas

neobjektivitāti. Tāpat iesniedzēji uzsver, ka lietu iztiesājošā

tiesa nav "noteikta ar likumu", jo pēc Šteinertes kundzes

noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas

Senāts atcēla lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un atsūtīja lietu

atpakaļ pirmās instances tiesai, lai arī Latvijas tiesības

Senātam nedeva šādas tiesības. Visbeidzot, atsaucoties uz

tiesībām lietu izskatīt taisnīgā tiesā, ko garantē 6.panta

1.daļa, viņi sūdzas par noteiktiem pārkāpumiem pierādījumu

izvērtēšanā kā attiecībā uz viņu apsūdzību, tā arī uz viņu

nevainīgumu.

4. Atsaucoties uz Konvencijas

6.panta 2.daļu, iesniedzēji sūdzas, ka lietu iztiesājošās un

lēmumus par viņu atrašanos apcietinājumā pieņemošās tiesneses

paziņojumi parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un tādējādi

pārkāpj viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

5. Visbeidzot, atsaucoties uz

Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji sūdzas par aizliegumu, kas

uzlikts viņu ģimenes locekļiem apciemot viņus cietumā. Pirmā

iesniedzēja gadījumā runa ir par viņa sievu un mazdēlu, kuru viņš

audzināja pēc savas meitas nāves; kas attiecas uz otru

iesniedzēju, personas, kas gribēja, bet nevarēja viņu apciemot,

bija viņa sieva un divas nepilngadīgās meitas. Tāpat viņi

sūdzējās par aizliegumu jebkāda veida korespondencei ar ārpasauli

laikā, kad viņi atradās apcietinājumā. Ņemot vērā procesa ilgumu

un nozīmīgus kavējumus no Latvijas valsts iestāžu puses, izpildot

savas izmeklēšanas funkcijas, iesniedzēji uzskata, ka šie

ierobežojumi, kurus uzlika lietu iztiesājošais tiesnesis un

cietuma administrācija, bija neproporcionāli, ja ņem vērā

leģitīmo mērķi, kurš varētu tikt sasniegts.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzība par

Konvencijas 5.panta 3.daļu

Iesniedzēji sūdzas, ka viņu

atrašanās apcietinājumā ilgums pārsniedz saprātīga laika termiņu

Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, kurš nosaka sekojošo:

"Jebkura persona, kas aizturēta

vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c.apakšpunktu, (..) ir

pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz

tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas

nodrošina personas ierašanos tiesā."

1. Pušu

argumenti

a) Valdība

Valdība no paša sākuma uzsver, ka

attiecībā uz abiem iesniedzējiem laiks, kas ņemams vērā

Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, ilga no 1998.gada

25.septembra, datuma, ar kuru viņi tika apcietināti, līdz

2001.gada 28.decembrim, datumam, kad Rīgas apgabaltiesa beidza

pasludināt spriedumu.

Valdība uzskata, ka tiesas savos

lēmumos ir sniegušas "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai

attaisnotu iesniedzēju ievietošanu apcietinājumā; valdība

iesniedz katra Rīgas apgabaltiesas pieņemtā lēmuma šajā sakarā

pamatojuma detalizētu analīzi. Tā, kas attiecas uz pirmo lēmumu,

kurš datēts ar 1998.gada 25.septembri, lēmums ir pamatots ar

apsūdzības smagumu, ar nepieciešamību nodrošināt iesniedzēju

personisko drošību, kā arī ar veselības problēmu neesamību, kas

attiecībā uz pirmo iesniedzēju varētu attaisnot mazāk

ierobežojošu drošības līdzekļa piemērošanu nekā ievietošanu

apcietinājumā. Jo īpaši valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēji

strādāja savā bankā, ieņemot amatus ar ļoti lielu atbildību,

pastāvēja ticami iemesli turēt viņus aizdomās par to, ka viņi

bija izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, kuros viņi bija

apsūdzēti. Tāpat valdība uzstāj uz to, ka pastāvēja reāls risks,

ka iesniedzēji, pat ja viņš neaizbēgtu, tad vismaz izvairītos no

tiesas, kā piemēru minot divas citas bankas atbildīgas

amatpersonas, attiecībā uz kurām arī bija ticis pieņemts lēmums

par apcietinājuma piemērošanu un kuras ir aizbēgušas. Tādējādi

iesniedzēju atrašanās apcietinājumā pilnībā bija attaisnota.

Kas attiecas uz 1998.gada

16.decembra lēmumu un turpmākiem lēmumiem, valdība atgādina, ka

tie tika pamatoti ar trīs pamatargumentiem, un proti,

iesniedzējiem izvirzītās apsūdzības smagumu, viņu personību, kā

arī ar to, ka nebija jauni fakti, kuri prasītu ietekmēt

nepieciešamību mainīt piemēroto drošības līdzekli. No vairākām

tiesas sēdēm, kur tika izskatīts jautājums par apcietinājuma

atstāšanu, izriet, ka iesniedzēji nav pamatojuši savus lūgumus

par atbrīvošanu ar argumentiem, kuri kaut kādā veidā ataisnotu

viņiem piemērotā drošības līdzekļa maiņu; piemēram, no pirmās

tiesas sēdes izriet, ka otrais iesniedzējs pat nav tieši uzsvēris

nepieciešamību viņu atbrīvot. Ir taisnība, ka tiesas sēdēs, kurās

tika pieņemti 1998.gada 16.decembra, 2000.gada 30.marta un

11.aprīļa lēmumi, pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu veselības

stāvokli un jo īpaši uz savu trešās kategorijas invaliditātes

grupu (viszemākā) kā attaisnojumu savai atbrīvošanai. Tāpat

2000.gada 15.jūnija tiesas sēdē otrais iesniedzējs uzsvēra, ka

viņš bija slims ar neārstējamu slimību un ka šis apstāklis bija

par labu viņa atbrīvošanai, tomēr savu apgalvojumu ticamībai

netika piestādītas nekādas medicīniskās izziņas. Valdība, tāpat

kā Rīgas apgabaltiesa, uzskata, ka tas viss nav pietiekams, lai

pieprasītu drošības līdzekļa maiņu, jo īpaši, kad apsūdzības

smagums pret iesniedzējiem tiek saglabāts.

Bez tam valdība uzskata, ka valsts

varas iestādes izrādīja "īpašu uzcītību" procesa vešanā, kā to

paredz Tiesas konstantā prakse. Šajā sakarā valdība pēc būtības

atsaucas uz tiem pašiem argumentiem, kurus tā izmanto, runājot

par Konvencijas 6.panta 1.daļu (sk. iepriekš), secinot, ka visi

kavējumi šajā kriminālprocesā bija attiecināmi uz iesniedzēju

darbībām un lietas sarežģītību un nevis uz Latvijas valsts varas

iestāžu rīcību.

Ņemot visu iepriekšminēto vērā,

valdība secina, ka iesniedzēju atrašanās apcietinājumā ilgums

nebija nesaprātīgs Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē.

b)

Iesniedzēji

Iesniedzēji uzskata, ka ne

1998.gada 25.septembra lēmums par viņu apcietināšanu, ne

turpmākie lēmumi, kuri noraidīja viņu lūgumus par atbrīvošanu,

nesaturēja "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai

attaisnotu viņu brīvības atņemšanu. Viņi atgādina, ka saskaņā ar

KPK 68.panta noteikumiem drošības līdzekli var piemērot, "ja ir

pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no

izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā".

Pirms 1998.gada 25.septembra abi iesniedzēji bija pakļauti daudz

mazāk ierobežojošiem drošības līdzekļiem, un tie nebija brīvību

atņemoši, un nekas šajā lietā neparāda, ka viņi to būtu

izmantojuši, lai izvairītos no izmeklēšanas vai izdarītu jaunus

likumpārkāpumus.

Tāpat iesniedzēji uzskata, ka

Rīgas apgabaltiesas pieņēmumi, saskaņā ar kuriem viņu atrašanās

apcietinājumā bija attaisnota ar nepieciešamību garantēt viņu

personisko drošību un saskaņā ar kuriem viņu veselības problēmas

neradīja šķērsli viņu turēšanai apcietinājumā, nav pamatoti ne ar

vienu lietas materiālos esošu dokumentu. Paildzinot turēšanu

apcietinājumā, tiesnesis uzlika iesniedzējiem par pienākumu

pārliecināt viņu par nozīmīgām izmaiņām, kas attaisnotu viņa

atbrīvošanu, tā vietā, lai pajautātu, vai pašreizējie apstākļi

turpināja attaisnot turēšanu apcietinājumā un vai kāda cita

drošības līdzekļa piemērošana nebija iespējama.

Bez tam iesniedzēji izsaka savu

nepiekrišanu valdības apgalvojumam, saskaņā ar kuru tiesas sēžu

norises pārtraukšana laikā no 2000.gada 25.septembra līdz

2001.gada 28.augustam pamatojās ar Laventa kunga veselības

stāvokli. Šajā sakarā viņi atsaucas uz KPK 258.pantu, kas tiesai

dod tiesības izdalīt lietas materiālus par apsūdzēto, kurš nav

spējīgs būt klāt atlikušajā procesa daļā, apturēt lietas

izskatīšanu, līdz šis apsūdzētais izveseļosies, un turpina

izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Iesniedzēji tāpēc

jautā, kāpēc viņu lieta netika izdalīta no Laventa kunga lietas

un netika izskatīta atsevišķi, piemērojot iepriekšminēto

pantu.

Šādos apstākļos iesniedzēji

uzskata, ka kavējumi procesa laikā pilnībā ir attiecināmi uz

Latvijas valsts iestādēm un nevis uz viņiem pašiem.

2. Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

B. Sūdzība par

Konvencijas 5.panta 4.daļu

Iesniedzēji sūdzas par viņu

apcietināšanas likumīguma efektīvas kontroles trūkumu. Šajā

sakarā viņi uzsver, ka fakts, ka tiesas sastāvs, kurš acīmredzami

nebija neatkarīgs un objektīvs, kas ir tiesas jēdziena

neatņemamas sastāvdaļas, noraidot visus viņu lūgumus par

atbrīvošanu un nepārbaudot turēšanas apcietinājumā objektīvu

nepieciešamību, un nedodod iesniedzējiem iespēju pārsūdzēt

minētos lēmumus, pārkāpa Konvencijas 5.panta 4.daļu. Šis pants

nosaka sekojošo:

"Jebkura persona, kurai aizturot

vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas

nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj

viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga."

1. Pušu

argumenti

a) Valdība

Valdība uzskata, ka šīs sūdzības

trīs jautājumiem, un proti, lēmumu, ar kuriem tika noraidīti

iesniedzēju lūgumi par atbrīvošanu, pamatojuma saturs,

pamatgarantiju trūkums attiecībā uz tiesnešiem piešķirto

neatkarīgumu un objektivitāti un neiespējamība pārsūdzēt šos

lēmumus, iztrūka pamatojums. Kas attiecas uz pirmo pieņēmumu,

valdība atgādina, ka vairumā gadījumu iesniedzēji nebija

pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu; tādējādi neviens nevar

pārmest Rīgas apgabaltiesai, ka tā nav pienācīgi izskatījusi

iemeslus, kuri ir par un pret viņu atbrīvošanu. Tomēr gadījumos,

kad iesniedzēji bija piestādījuši vismaz vienu argumentu, tiesa

bija efektīvi izvērtējusi šo argumentu un noraidījusi, pietiekami

to pamatojot. Piemēram, 1998.gada 11.decembra un 2000.gada

13.jūnija tiesas sēdēs pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu

invaliditāti un apstrīdēja reālu briesmu pastāvēšanu savai

dzīvībai, lai viņu turētu apcietinājumā; šie divi argumenti bija

tiešā veidā minēti un atspēkoti lēmumā. 2000.gada 30.martā un

11.aprīlī pirmais iesniedzējs atkārtoja argumentu par savu

invaliditāti, kamēr otrais iesniedzējs atgādināja, ka viņa

apgādībā bija divi bērni un ka nekādas briesmas nedraudēja viņa

dzīvībai. Šie argumenti tāpat tika noraidīti, jo Rīgas

apgabaltiesa konstatēja, ka lietā nav mainījušies faktiskie

apstākļi. Visbeidzot 2000.gada 13.jūnijā otrais iesniedzējs

paziņoja tiesai, ka viņš ir saslimis ar neārstējamu slimību; savā

2000.gada 15.jūnija lēmumā tiesa konstatēja, ka nekāda

medicīniska izziņa nepamato šo apgalvojumu un tādējādi šis

arguments ir noraidāms. Tādējādi iesniedzēji nav pamatojuši savu

pieņēmumu, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja viņu argumentus.

Kas attiecas uz iesniedzēju

pieņēmumu, saskaņā ar kuru viņu lietu iztiesājošajam Rīgas

apgabaltiesas sastāvam iztrūka pamatgarantijas, kas ir jēdziena

"tiesa" neatņemamas sastāvdaļas, valdība atsaucas uz saviem

argumentiem, kurus tā sniedza, runājot par 6.panta 1.daļu

attiecībā uz "neatkarīgu", "objektīvu" tiesu un tiesu, kas

"noteikta ar likumu" (sk. iepriekš). Runājot visbeidzot par

neiespējamību pārsūdzēt lēmumus par apcietinājuma piemērošanu,

valdība atgādina, ka 5.panta 4.daļa neprasa līgumslēdzējvalstīm

nodibināt divu līmeņu tiesas, lai izskatītu lūgumus par

atbrīvošanu (skat. 1991.gada 12.decembra spriedumu lietā Toth

pret Austriju, A sērija, nr.224, 84.punkts).

Ņemot vērā visu iepriekšminēto,

valdība uzskata, ka iesniedzēju lūgumu par atbrīvošanu

izskatīšana notika saskaņā ar Konvencijas 5.panta 4.daļas

noteikumiem.

b)

Iesniedzēji

Iesniedzēji apstrīd valdības

vērtējumu. Viņi uzskata, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja

pienācīgi visus motīvus, kas bija par un pret viņu turēšanai

apcietinājumā. Bez tam viņi uzsver, ka likums neuzliek par

pienākumu apcietinātajam pamatot lūgumu par atbrīvošanu; tieši

otrādi, tiesai ir jāsniedz "atbilstoši" un "pietiekami" motīvi,

lai noraidītu šo lūgumu. Jo īpaši, kas attiecas uz Rīgas

apgabaltiesas atsauci uz viņu personību, iesniedzēji uzskata, ka

pirms krimināllietas ierosināšanas pret viņiem, viņiem bija

nevainojama reputācija; tādējādi šādai atsaucei nav pamata.

Tāpat iesniedzēji atgādina, ka,

atsakoties atlikt lietas izskatīšanu vismaz uz vienu mēnesi,

apgabaltiesa neatļāva aizstāvībai izmantot tiesības pārsūdzēt

viņu lūguma par atbrīvošanu noraidījumu augstākās instances

tiesā, ko garantē KPK 465.pants.

2. Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

D. Sūdzības par

Konvencijas 6.panta 1.daļu

Atsaucoties uz 6.panta 1.daļu,

iesniedzēji norāda vairākas sūdzības par iespējamo pārkāpumu

attiecībā uz viņu tiesībām uz taisnīgu procesu saprātīgā laikā

neatkarīgā, objektīvā un ar likumu noteiktā tiesā. Kas attiecas

uz šo lietu, 6.panta 1.daļa nosaka sekojošo:

"Ikvienam ir tiesības, nosakot

civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības

krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu (..) lietas savlaicīgu

izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.

(..)"

Tiesa uzskata par nepieciešamu

izskatīt atsevišķi šīs sūdzības dažādus jautājumus, kas attiecas

uz 6.panta 1.daļas garantiju īpašajiem aspektiem.

1. Par

pierādījumu novērtēšanas pārkāpumiem

Kas attiecas uz iesniedzēju

sūdzību par to, ka veids, kādā Rīgas apgabaltiesa izskatīja viņu

lietu, atklāja vairākus pārkāpumus, jo īpaši nopratināšanu sakarā

un citu pierādījumu novērtēšanā, Tiesa konstatē, ka šis process

vēl turpinās apelācijas instancē Augstākās tiesas Krimināllietu

palātā. Šajā sakarā Tiesa atgādina ar Konvenciju nodibināto

institūciju konstanto praksi, saskaņā ar kuru procesa atbilstība

Konvencijas 6.panta 1.daļas noteikumiem pamatā ir jāizvērtē,

skatoties procesu kopumā, kad tas ir pabeigts (skat., piemēram,

1998.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Bernard pret Franciju,

Recueil des arrźts et dēcisions 1998-II, 879.lpp.,

37.punkts, un iepriekšminēto lēmumu lietā Lavents pret

Latviju). Tādējādi Tiesa uzskata, ka sūdzība par liecinieku

nopratināšanu un citu pierādījumu novērtēšanu šajā lietā ir

pāragra, un tādējādi tā ir noraidāma, piemērojot Konvencijas

35.panta 1.un 4.daļu.

2. Par procesa

pārmērīgo ilgumu

Iesniedzēji tāpat sūdzas, ka viņu

lieta netika izskatīta "saprātīgā laikā", kā to prasa Konvencijas

6.panta 1.daļa.

a) Pušu

argumenti

i. Valdība

Vispirms valdība uzskata, ka

laiks, kas ņemams vērā 6.panta 1.daļas piemērošanai, sākās

1997.gada 16.jūnijā, datumā, kurā Rīgas apgabaltiesa saņēma

izmeklēšanas materiālus. Tomēr, tā kā Konvencija stājās spēkā

attiecībā uz Latviju tikai 1997.gada 27.jūnijā, valdība uzskata,

ka, sākot no šī datuma, ir jāsāk skaitīt minētais termiņš.

Valdība vispirms atgādina, ka

procesa saprātīgā laika ilgums ir izvērtējams, ņemot vērā lietas

apstākļus un Tiesas praksē noteiktos kritērijus, jo īpaši lietas

sarežģītību, iesniedzēju un kompetento valsts institūciju

rīcību.

Kas attiecas uz faktu un juridisko

jautājumu sarežģītību, kas nonāca tiesas priekšā, valdība

atgādina, ka "Bankas Baltija" lieta ir viena no vissarežģītākajām

lietām visā Latvijas vēsturē. Šī sarežģītība ir sakarā ar

noziedzīga nodarījuma īpašiem aspektiem. Novešana līdz bankrotam,

kurā tika apsūdzēti iesniedzēji, ietekmēja apmēram 504 tūkstošus

upuru, ieskaitot vairākus tiesnešus un viņu ģimenes; jebkurā

gadījumā tā sekas skāra gandrīz pusi no valsts iedzīvotājiem. Bez

tam lietas materiāli sākotnēji bija sakārtoti 69 sējumos; pēc

pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas lietas materiāli

pieauga līdz 102 sējumiem. Lietas ietvaros valsts institūcijām

bija jānopratina 356 liecinieki. Visbeidzot inkriminētā

noziedzīgā nodarījuma rezultātā radušies zaudējumi tika novērtēti

uz vairāk nekā 204 miljoniem latu [aptuveni 350 miljoni

eiro].

Tāpat valdība uzsver lietas

sarežģītību no juridiskā viedokļa. Tā kā "Bankas Baltija" lieta

bija tajā pašā laikā pirmā un visnozīmīgākā tāda veida

krimināllieta Latvijā, prokuroriem un tiesnešiem, kuriem trūka

pieredzes šādās lietās, bija jāvelta daudz laika banku tiesību

studēšanai. Saskaņā ar valdības teikto citu valstu pieredze

liecina, ka noziedzīgu nodarījumu banku un finansu tiesību sfērā

izmeklēšana visbiežāk ir ļoti sarežģīta un paņem daudz laika.

Visbeidzot valdība uzskata, ka

periods, sākot ar 2001.gada 25.septembri līdz 28.decembrim, ir

tikai un vienīgi sakarā ar lietas sarežģītību. Rīgas apgabaltiesa

apšaubīja datu aizsardzības efektivitāti savā informācijas

sistēmā un tāpēc sprieduma oriģināls tika rakstīts ar roku. Tā kā

šis spriedums sastāvēja no rokrakstā rakstītām 1004 lapām,

tiesnešiem bija vajadzīgs daudz laika, lai to uzrakstītu un

nolasītu tiesas sēdē.

Valdība tāpat uzskata, ka

atbildīgo valsts institūciju rīcība nepalīdzēja procesa

ieilgšanā. Rīgas apgabaltiesa, saņemot lietas materiālus

1997.gada 16.jūnijā, rīcības sēdi noturēja 1997.gada 30.jūnijā,

tātad tikai divu nedēļu laikā. Otro un trešo tiesas sēdi, kuras

notika 1997.gada 13.un 14.oktobrī, turpināja 1997.gada 16.oktobra

tiesas sēde, kur tiesnesis un piesēdētāji atstatīja sevi. Nākošā

tiesas sēde notika 1997.gada 31.oktobrī, kad aizstāvība pieteica

noraidījumu tiesas sastāvam un kuru tiesas sastāvs

apmierināja.

Tiesas sēdes nenotika no 1997.gada

4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim sakarā ar lietas lielo

publicitāti un faktu, ka jaunais tiesas sastāvs, kurš bija

nozīmēts pēc iepriekšējā tiesas sastāva noraidīšanas, studēja

lietas materiālus un banku likumdošanu. Valdība jo īpaši uzsver,

ka šajā laikā Šteinertes kundzei bija jau iedota izskatīt 31

krimināllieta, tai skaitā uzņēmējsabiedrības "Auseklītis" lieta,

kura vairākos aspektos bija līdzīga "Bankas Baltija" lietai un

kurai tāpat bija pievērsta liela mediju uzmanība. Piecas no šīm

lietām tika izskatītas līdz 1997.gada beigām; kas attiecas uz

pārējām 26 lietām, Šteinertes kundze uzspēja tās izskatīt

1998.gada laikā. Jebkurā gadījumā pirms 1998.gada 25.septembra

tiesa jau bija noturējusi deviņas tiesas sēdes šajā lietā.

Valdība tādējādi uzskata, ka runa ir par izņēmuma gadījumu, kad

divi tiesneši pēc kārtas ir bijuši noraidīti sešu mēnešu laikā un

kad lieta ir tikusi iedota trešajam tiesnesim, kuram jau bija

iedots izskatīt citas lietas. Tādējādi tiesas sēžu trūkums no

1997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim bija attaisnots

ar tiesas organizācijas apsvērumiem.

Valdība atzīst, ka no 1999.gada

3.septembra līdz 25.oktobrim nenotika tiesas sēdes, jo Šteinertes

kundze bija devusies ikgadējā atvaļinājumā, uz kuru viņai bija

tiesības. Šajā sakarā valdība uzsver, ka, ņemot vērā lietas

sarežģītību un faktu, ka Šteinertes kundze bija skatījusi lietu

vairāk nekā vienu gadu gandrīz bez pārtraukumiem, šis kavējums

nevar tikt kritizēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēju

advokāti efektīvi izmantoja šo laiku, lai iepazītos ar noteiktiem

lietas materiāliem. Tāpat no 2000.gada 6.janvāra līdz

24.februārim lietas izskatīšana tika atlikta sakarā ar tiesas

piesēdētājas slimību. Valdība atzīst, ka šie divi periodi, un

tikai tie, ir attiecināmi uz apgabaltiesu, bet tie nav

palīdzējuši procesa pārmērīgā ieilgšanā.

Tieši otrādi, valdība uzskata, ka

tā ir iesniedzēju un vispirmām kārtām viņu līdzapsūdzētā Laventa

kunga rīcība, kura ir paildzinājusi lietas izskatīšanu. Šajā

sakarā valdība uzsver, ka no 1998.gada 25.septembra līdz

23.novembrim tiesas sēdes nenotika, jo pirmais iesniedzējs bija

apmainījis advokātu un viņa jaunajam aizstāvim vajadzēja

iepazīties ar lietas materiāliem. No 1999.gada 10.februāra līdz

28.februārim un no 1999.gada 25.marta līdz 11.aprīlim lietas

izskatīšana tika atlikta pirmajā gadījumā sakarā ar pirmā

iesniedzēja slimību un otrajā gadījumā sakarā ar Laventa kunga un

viena no viņa advokātiem saslimšanu. Tāpat Šteinertes kundzes

noraidījuma process, kuru iesāka Laventa kungs 1999.gada

27.oktobrī un kurš nonāca līdz Augstākās tiesas Senātam, radīja

nozīmīgu kavējumu. 2000.gada 9.martā otrais iesniedzējs izvēlējās

jaunu advokātu un tas atkal prasīja tiesas sēdes atlikšanu līdz

2000.gada 19.martam. No 2000.gada 22.marta līdz 30.martam tiesas

sēde tika atlikta, lai ļautu aizstāvībai sagatavot jautājumus

ekonomiskajai ekspertīzei, kuru pieprasīja Laventa kungs. Tam

sekojošais periods, sākot no 2000.gada 30.marta līdz 7.aprīlim,

bija veltīts šīs ekspertīzes veikšanai, un šajā laikā nenotika

tiesas sēdes. No 2000.gada 20.aprīļa līdz 7.jūnijam un no

2000.gada 26.septembra līdz 2001.gada 28.augustam atkal Laventa

kunga slimība un ievietošana slimnīcā bija tas, kas prasīja

procesa pārtraukšanu. Jo īpaši valdība uzsver, ka 2001.gada 10.,

12., 18.un 25.jūlijā un 2., 14.un 20.augustā apgabaltiesa bija

mēģinājusi atsākt lietas izskatīšanu, kas arī pierāda "īpašu

uzcītību", bet slimnīcas, kurā bija ievietots Laventa kungs,

vadība atteicās viņu nogādāt uz tiesas sēdi. Kas attiecas uz

pirmo iesniedzēju, viņa slimība kavēja viņa ierašanos tiesā uz

2001.gada 25.jūlija, 2., 14.un 20.augusta tiesas sēdēm; 2001.gada

12., 17., 21.un 25.septembra tiesas sēdes tika atliktas sakarā ar

viņa neierašanos.

Tāpat valdība atzīmē, ka lietas

materiālu nosūtīšana Augstākās tiesas Senātam 2002.gada maijā un

jūnijā ilga tikai vienu mēnesi un tādējādi tas nevar tikt

uzskatīts kā nozīmīgs kavējums. Valdība tāpat uzsver, ka, sākot

ar 2002.gada 20.jūniju un vismaz līdz septembrim, Krimināllietu

palāta nav izskatījusi iesniedzēju apelācijas sūdzību sakarā ar

lietu iztiesājošā tiesneša ikgadējo atvaļinājumu un sakarā ar to,

ka viens no Laventa kunga advokātiem tieši lūdza palātu nenozīmēt

tiesas sēdes laikā no 2002.gada 1.augusta līdz 1.oktobrim.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto,

valdība uzskata, ka visi visnozīmīgākie kavējumi šajā lietā ir

attiecināmi uz aizstāvību, tas ir, uz iesniedzējiem un Laventa

kungu, un nevis uz valsts institūcijām.

ii.

Iesniedzēji

Iesniedzēji ar zināmiem

iebildumiem atzīst lietas lielo sarežģītību. Viņi tomēr uzskata,

ka ne tiesnešu darba noslogojums, ne tiesnešu pieredzes trūkums

nav tāda rakstura, lai attaisnotu procesa pārmērīgo ilgumu.

Saskaņā ar viņu teikto, tas ir pašas valsts pienākums organizēt

savu tiesu sistēmu tādā veidā, lai izpildītu Konvencijas

prasības. Viņi tāpat atzīmē, ka 504 000 cietušie nevar tikt

piesaukti šajā sakarā, jo neviena no šīm personām nav izsaukta

liecināt vai būt par civilprasītāju.

Iesniedzēji uzskata, ka lietas

sarežģītība kā faktors "saprātīga laika termiņa" noteikšanā bija

lielā mērā saasināta ar kompetento valsts institūciju rīcību.

Šajā sakarā viņi atklāj, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā

atbildīgās valsts institūcijas nebija iztulkojušas lietas

materiālus, kuri bija valodās, ko viņi nesaprata. Tādējādi, tā kā

iesniedzējiem nebija iespējas iepazīties ar šiem materiāliem

pirms izmeklēšanas pabeigšanas, tiesnešiem bija jāpieprasa to

tulkošana lietas izskatīšanas laikā, kas prasīja daudz laika.

Tāpat prokurora neizdarība nozīmēt noteiktas ekspertīzes pirms

lietas nosūtīšanas uz tiesu, kā arī apsūdzības raksta skaidrība

un saskaņotība nopietni ietekmēja lietas materiālu lasīšanas

ātrumu no iesniedzēju puses. Iesniedzēji jo īpaši uzsver, ka

iepriekšminētās ekspertīzes un tulkojumi bija jāveic laikā starp

1999.gada 3.un 25.septembri vai 1999.gada 26.oktobrī, tas ir,

Šteinertes kundzes atvaļinājuma laikā; tas atļautu iegūt laiku un

neprasītu tiesas sēdes atlikšanu.

Bez tam iesniedzēji atgādina, ka

pēc tiesas sastāva, kuras priekšsēdētāja bija Šteinertes kundze,

noraidīšanas 1999.gada 27.oktobrī prokuratūra apstrīdēja šo

noraidījumu, iesniedzot protestu Augstākās tiesas Senātam, kaut

arī neviena tiesību norma tam neuzlika pienākumu šo protestu

izskatīt. Tādējādi lietas izskatīšana tika pārtraukta līdz

1999.gada 14.decembrim, datumam, kurā Senāts atcēla lēmumu un

nosūtīja noraidījumu izlemt Rīgas apgabaltiesai. Iepriekšminētais

kavējums tādējādi bija pilnībā attiecināms uz valsts

institūcijām.

Pirmais iesniedzējs atzīst, ka no

2000.gada 9.marta līdz 19.martam tiesas sēdes nenotika sakarā ar

to, ka viņa jaunais advokāts iepazinās ar lietas materiāliem.

Tomēr viņš norāda, ka šis advokāts šim nolūkam lūdza tikai trīs

vai četras dienas, bet apgabaltiesa procesu pārtrauca uz

vienpadsmit dienām.

Iesniedzēji tāpat uzsver, ka

tiesas sēžu atlikšana no 2000.gada 25.septembra līdz 2001.gada

28.augustam bija pamatota ar neiespējamību turpināt lietas

izskatīšanu sakarā ar slimnīcā ievietotā Laventa kunga

neierašanos. Tomēr viņi atgādina, ka pēc 2001.gada 28.augusta

tiesas sēdes tika noturētas pat Laventa kunga prombūtnē;

arguments, saskaņā ar kuru šis kavējums bija attaisnots ar

nepieciešamību nodrošināt aizstāvības tiesības tādējādi nevarēja

tikt uzturēts. Bez tam iesniedzēji atgādina, ka KPK 258.pants

tiesai dod tiesības izdalīt apsūdzētā, kurš nevar ierasties uz

procesa atlikušo daļu, lietu, apturēt to, līdz viņš izveseļojas,

un turpināt lietas izskatīšanu attiecībā uz citiem apsūdzētajiem;

Rīgas apgabaltiesa tādējādi varēja arī tā rīkoties.

Visbeidzot pirmais iesniedzējs

lūdz Tiesu ņemt vērā viņa veselības kritisko stāvokli un

nelabvēlīgo ietekmi, kādu šajā sakarā ir atstājis procesa

ilgums.

b) Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

3. Par tiesas

neatkarīguma un objektivitātes trūkumu

Iesniedzēji uzskata, ka viņu lietu

iztiesājošā tiesa nebija "objektīva" un "neatkarīga", kā to prasa

Konvencijas 6.panta 1.daļa. Šajā sakarā viņi uzskata, ka

1997.gada 16.oktobra Ministru prezidenta un tieslietu ministra

paziņojums ir ietekmējis Rīgas apgabaltiesu un ka lietu

iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kas publicēti presē 1999.gada

4.un 5.novembrī, un 7.decembrī, skaidri parāda viņas pārliecību

par labu iesniedzēju vainīgumam un norāda uz neobjektivitāti un

tiesas neatkarīguma trūkumu.

a) Pušu

argumenti

i. Valdība

Valdība noraida iesniedzēju

pieņēmumus. Tā no paša sākuma atzīmē, ka tiesu varas neatkarīguma

garantijas, kuras ir nostiprinātas Konstitūcijā un Latvijas

likumdošanā, sniedz pietiekamu aizsardzību pret jebkādu ārēju

iejaukšanos. Runājot par Ministru prezidenta un tieslietu

ministra paziņojumiem, valdība vispirms atzīmē, ka viņi attiecās

tikai un vienīgi uz Laventa kungam piemērotā drošības līdzekļa

maiņu un nevis uz "Bankas Baltija" lietu vispār. Valdība uzskata,

ka jebkurā gadījumā, tā kā tiesnešu atcelšana ir tikai un vienīgi

Parlamenta kompetence, šīs divas amatpersonas nevarēja iejaukties

tiesas darbā ne formāli, ne praktiski. Saskaņā ar valdības teikto

nebija tiešas cēloniskas sakarības starp iepriekšminētajiem

paziņojumiem un tiem sekojošo tiesnešu atstatīšanos, jo šis

lēmums par sevis atstatīšanu tika pieņemts sakarā ar emocionālo

spriedzi, ko radīja lietas lielā publicitāte Latvijas sabiedrībā;

šie paziņojumi bija tikai un vienīgi šīs publicitātes viens no

aspektiem. Tāpat nav pierādīts, ka 1998.gada 25.septembra lēmums,

ar kuru iesniedzēji tika apcietināti, būtu ticis pieņemts

valdības locekļu spiediena rezultātā.

Kas attiecas uz Šteinertes kundzes

personisko objektivitāti, valdība uzskata, ka viņas uzvedība,

izvērtējot to saskaņā vai nu ar objektīvo vai subjektīvo pusi,

neatklāj nekādas šaubas par viņas objektivitāti. Šajā sakarā

valdība atzīmē, ka Šteinertes kundze ir apmierinājusi visas

aizstāvības (un jo īpaši Laventa kunga) lūgumus par pierādījumu

novērtēšanu un citiem procesuāliem jautājumiem. Kas attiecas uz

paziņojumiem, kurus viņa izteica presē, valdība uzskata, ka šo

paziņojumu saturs netika atspoguļots visā to pilnībā un ka šie

paziņojumi atklāj tikai dažus teikumus, kurus žurnālisti ir

izrāvuši no konteksta. Papildus valdība paziņo savu izbrīnu par

Šteinertes kundzes paziņojumu formu un saturu. Saskaņā ar

valdības teikto ir maz ticams, ka pieredzējis tiesnesis varētu

izteikties "tik neprofesionālā veidā", vēl jo vairāk laikā, kad

jautājums par viņas noraidīšanu vēl tika izskatīts Senātā un kad

nebija skaidrs, ka Šteinertes kundzei būs pienākums atsākt lietas

materiālu izskatīšanu. Visbeidzot valdība atgādina, ka minētā

intervija bija domāta avīzei, kura paredzēta plašam lasītāju

lokam; Šteinertes kundze tādējādi centās izskaidrot lietas

stāvokli plašai publikai saprotamā valodā. Kopumā nekas neparāda,

ka šī tiesnese bija ieņēmusi jau iepriekš noteiktu attieksmi

attiecībā uz iesniedzēju lietu.

Valdība tādējādi secina, ka

iesniedzēju lietu iztiesājošā tiesa bija "neatkarīga" un

"objektīva" un ka nav noticis Konvencijas 6.panta 1.daļas

pārkāpums šajā sakarā.

ii.

Iesniedzēji

Iesniedzēji apstrīd valdības

argumentus. Saskaņā ar viņu teikto, tā kā Šteinertes kundze nekad

nav noliegusi minētos paziņojumus pēc to publicēšanas,

argumentam, ka to saturs būtu nepilnīgi pārrakstīts, nav pamata.

Šie paziņojumi tādējādi varēja radīt objektīvas un saprātīgas

šaubas par šīs tiesneses objektivitāti attiecībā uz iesniedzēju

vainu. Tāpat no minētajiem paziņojumiem izriet, ka Šteinertes

kundze bija pieņēmusi iepriekš noteiktu attieksmi attiecībā uz

aizstāvības labo ticību un ka šī attieksme radīja šaubas par

viņas spēju objektīvi iztiesāt lietu. Šajā sakarā iesniedzēji

uzskata, ka krimināllietu iztiesājošam tiesnesim ir jāatturas no

interviju sniegšanas presei pat tad, kad lieta ir apturēta un,

a fortiori, kad tā tiek izskatīta.

Kas attiecas uz Rīgas

apgabaltiesas atteikumu izvērtēt Z.L.kundzes garīgās veselības

stāvokli, ko lūdza Laventa kungs, iesniedzēji uzskata, ka šis

fakts radīja bažas par viņas spēju piedalīties lietas izskatīšanā

un pieņemt neatkarīgu un objektīvu spriedumu. Iesniedzēji

uzskata, ka pašai tiesai bija pienākums pārbaudīt šo jautājumu,

izmantojot līdzekļus, kas paredzēti likumā.

Kas attiecas uz Rīgas

apgabaltiesas neatkarīgumu, iesniedzēji uzskata, ka Ministru

prezidenta un tieslietu ministra paziņojums izdarīja acīmredzamu

spiedienu uz tiesnešiem; par to skaidri liecina iepriekšējā

tiesas sastāva sevis atstatīšana 1997.gada 16.oktobrī. Šis

paziņojums tāpat bija svarīgs iemesls iesniedzēju apcietināšanai

ar 1998.gada 25.septembra lēmumu.

b) Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

4. Par

jautājumu, vai tiesa bija "noteikta ar likumu"

Iesniedzēji atgādina, ka pēc

Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī,

Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu, ar kuru tika noraidīta

Šteinertes kundze, un nosūtīja jautājumu vēlreiz izlemt pirmās

instances tiesā, kaut arī Latvijas tiesības tiesai nepiešķīra

šādas tiesības. Tādējādi tiesa nebija "noteikta ar likumu"

6.panta 1.daļas izpratnē.

a) Pušu

argumenti

i. Valdība

Valdība uzskata, ka lietu

iztiesājošais Rīgas apgabaltiesas sastāvs bija noteikts likumīgi.

Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas tiesnešu noraidīšanu, kas

notika 1999.gada 27.oktobrī, valdība paskaidro, ka tajā pašā

dienā pieņemtajā lēmumā bija noraidīts lūgums par noraidīšanu.

Tomēr šī lēmuma beigās, lēmuma rezolutīvajā daļā, Z.L. kundze,

viena no tiesas piesēdētājām, pievienoja ar roku uzrakstītu

piezīmi, ka "lūgums par noraidīšanu nav noraidāms". Valdība

atzīmē, ka saskaņā ar Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu

prokuroram ir beznosacījuma "pienākums"un nevis tikai "tiesības"

iesniegt protestu par nelikumīgu lēmumu. Šajā lietā prokuratūra

ir izpildījusi šo pienākumu un iesniegusi protestu Augstākās

tiesas Senātam. Senāts, kuram ir kompetence tulkot Latvijas

tiesības, tādējādi veica procesuālā likuma tulkošanu, kas arī

tika atspoguļots Senāta 1999.gada 14.decembra lēmumā. Papildus

valdība uzsver, ka 2002.gada 20.jūnijā Senāts apstiprināja šo

tulkojumu, kad Senāts noraidīja sūdzību izskatīšanu, kurus tam

bija nosūtījusi Augstākās tiesas Krimināllietu palāta.

Kas attiecas uz faktu, ka pēc

lēmuma par Šteinertes kundzes noraidīšanu atcelšanu lietas

izskatīšanu uzņēmās apgabaltiesas tas pats sastāvs, kas iepriekš,

valdība atsaucas uz lietu Bulut pret Austriju (1996.gada

22.februāra spriedums, Recueil des arrts et dēcisions

1996-II), kurā iesniedzējs sūdzējās par to, ka tiesnesis, kas

piedalījās procesā, kurā lietu izskatīja pēc būtības, jau bija

vērtējis lietu pirms šī procesa. Šajā lietā acīmredzamu

saskaņotības trūkumu Austrijas procesuālajā likumdošanā attiecībā

uz tiesas izveidošanu atrisināja pašas Austrijas tiesas, un Tiesa

neuzskatīja sevi par kompetentu apšaubīt šo tiesu vērtējumu

(355.-356.lpp., 29.punkts). Valdība uzskata, ka tādai pašai

pieeja jābūt šajā lietā. Kopumā nav neviena iemesla, lai

uzskatītu, ka iesniedzēju lietu iztiesājošais sastāvs nebija

"noteikts ar likumu", kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.daļa.

ii.

Iesniedzēji

Iesniedzēji uzstāj uz to, ka

lēmums par tiesnešu noraidīšanu nav pakļauts nekādai pārsūdzībai

un ka 1999.gada 27.oktobra lēmuma atcelšana Senātā un lietas

atgriešana Šteinertes kundzei bija nelikumīga Latvijas tiesību

kontekstā. Šajā sakarā viņi uzskata, ka KPK 41.pants nosaka tikai

prokurora locus standi vispārīgi, jo detalizēti noteikumi

par lēmumu pārsūdzību ir noteikti 465.pantā, saskaņā ar kuru šāda

pārsūdzība ir iespējama, "ja tā ir paredzēta likumā". Tomēr KPK

nepiešķir pusēm tiesības pārsūdzēt lēmumus par noraidījuma

pieņemšanu vai noraidīšanu. Bez tam iesniedzēji uzsver, ka

jebkurā gadījumā KPK 28.pants aizliedz tiesnesim piedalīties

lietas izskatīšanā, ja lēmums, kuru viņš pieņēmis tajā pašā

lietā, ir ticis atcelts. Tādējādi vismaz tiesas piesēdētāji

noteikti nevarēja piedalīties tajā pašā tiesas sastāvā, un

tādējādi tiesa nebija noteikta ar likumu.

b) Tiesas

vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē.

E. Sūdzība par

Konvencijas 6.panta 2.daļu

Iesniedzēji sūdzas, ka viņu lietu

iztiesājošā un lēmumus par turēšanu apcietinājumā pieņemošā

tiesneša paziņojumi, kuri tika publicēti presē 1999.gada 4.un

5.novembrī, un 7.decembrī un kuri atklāja tiesneses pārliecību

par viņu vainīgumu, pārkāpa viņu tiesības uz nevainīguma

prezumpciju, ko garantē 6.panta 2.daļa, kas nosaka sekojošo:

"Ikviens, kas tiek apsūdzēts

noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek

pierādīta saskaņā ar likumu."

Valdība atsaucas uz saviem

secinājumiem par Konvencijas 6.panta 1.daļas ievērošanu attiecībā

uz tiesas neatkarīgumu un objektivitāti (sk. iepriekš). Tā

noliedz iesniedzēju nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma

esamību.

Iesniedzēji atzīmē, ka savos

paziņojumos, kuri publicēti 1999.gada 4.un 5.novembrī "Lauku

Avīzē" un "Respublika" Šteinertes kundze patiesi ir uzskatījusi,

ka viņa netic viņu nevainīgumam un ka labākajā gadījumā spriedums

būs daļēji attaisnojošs. Pilnīgas attaisnošanas pieņēmums bija

izslēgts. Tāpat iesniedzēji pievērš Tiesas uzmanību intervijai,

kura publicēta 1999.gada 7.decembrī "Kommersant Baltic", kur

tiesas sastāva priekšsēdētāja iesaka viņiem pierādīt savu

nevainīgumu.

Bez tam iesniedzēji norāda, ka

2000.gada 30.marta un 15.jūnija lēmumos Rīgas apgabaltiesa ir

paziņojusi, ka viņu turēšana apcietinājumā bija attaisnota ar

viņu personību. Tā kā šis motīvs netika pamatots, iesniedzēji

uzskata, ka tas parāda tiesas iepriekš pieņemtu attieksmi šajā

sakarā.

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

izvirzīti.

F. Sūdzības par

Konvencijas 8.pantu

Iesniedzēji sūdzas, ka ģimenes

apmeklējumu un visāda veida korespondences ar viņu ģimenēm

aizliegums bija neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņu

tiesībās, ko garantē 8.pants, kas nosaka sekojošo:

"1.Ikvienam ir tiesības uz savu

privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa

neaizskaramību.

2.Valsts institūcijas nedrīkst

traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās

labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu

tiesības un brīvības."

1. Pušu

argumenti

a) Valdība

Valdība atgādina, ka saskaņā ar

iekšlietu ministra pavēles nr.113 32.punktu un tieslietu ministra

instrukcijas, kas apstiprināta ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63

(sk. iepriekš nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu)

apcietinātās personas var saņemt atļauju satikties uz īsu laiku

ar savām ģimenēm vai citām personām ar nosacījumu, ka iestāde,

kuras lietvedībā atrodas lieta, dod rakstisku atļauju. Tāda pati

kārtība ir piemērojama attiecībā uz apcietinātā korespondenci

(abu iepriekšminēto pavēļu 53.punkts). Saskaņā ar valdības teikto

pēc iesniedzēju apcietināšanas 1998.gada 25.septembrī ne pirmā

iesniedzēja sieva, ne otrā iesniedzēja sieva un meitas nevienā

brīdī nav lūgušas Rīgas apgabaltiesu atļauju apciemot viņus

cietumā. Tas pats ir sakāms par iesniedzēju sarakstīšanos ar

savām ģimenēm.

Lai pamatotu šo argumentu, valdība

piestāda Tiesai divu vēstuļu kopijas, kuras ir adresētas valdības

pārstāvei. Saskaņā ar to, kas ir ierakstīts pirmajā vēstulē, kura

datēta ar 2002.gada 10.jūniju un kuru rakstījis Ieslodzījumu

vietas pārvaldes direktora vietnieks, neviens no pirmā vai otrā

iesniedzēja ģimenes locekļiem nav viņus apciemojis. Tomēr šajā

pašā vēstulē pārvalde paziņoja, ka tā precīzi nezina, vai Rīgas

apgabaltiesa bija apmierinājusi lūgumu par tikšanos; tādējādi

pārstāve tika aicināta vērsties pie pašas tiesas šajā jautājumā.

Otrā vēstule, kuru parakstīja Šteinertes kundze 2002.gada

30.jūlijā, apliecināja, ka viņa nav saņēmusi nevienu lūgumu no

iesniedzēju ģimenēm par atļauju satikties. Kas attiecas uz

jautājumu, vai šādi lūgumi tika iesniegti apgabaltiesas

sekretariātā, Šteinertes kundze nevarēja atbildēt, jo tāda veida

dokumentācija netiek saglabāta tiesā.

Papildus no lietas materiāliem,

kurus piestādījusi valdība, izriet, ka 2001.gada 19.janvārī

Šteinertes kundze atļāva pirmajam iesniedzējam apmeklēt savas

mātes bēres ar nosacījumu, ka viņu pavada cietuma apsardze. Tāpat

2001.gada 12.septembrī Latvijas Ārlietu ministrija lūdza tiesai

atļaut Eiropas Parlamenta deputātam apmeklēt pirmo iesniedzēju un

Laventa kungu cietumā; Šteinertes kundze deva savu piekrišanu šim

lūgumam.

Šādos apstākļos valdība secina, ka

ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nav izgājuši Latvijas

tiesībās paredzēto procedūru, lai atļautu tikšanos vai

sarakstīšanos, un tādējādi nav nekādu problēmu Konvencijas

8.panta sakarā.

b)

Iesniedzēji

Iesniedzēji, kas attiecas uz

viņiem pašiem, atgādina, ka apcietināto personu apmeklējumu un

sarakstīšanos kārtību neregulē likums, bet tikai ministru

pavēles, ka atļaujas došana apmeklējumiem vai korespondencei

atklāj iestādes, kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru

vienpusēju gribu un ka Latvijas tiesībās nav paredzēta

pārsūdzības iespēja iespējamam atteikumam. Pastāvot šādiem

apstākļiem, iesniedzēji uzskata, ka Latvijas tiesībās nav nekādu

garantiju pret patvaļību. Tāpat viņi uzskata, ka tā kā pilnīgs

apmeklējumu un sarakstīšanās ar ģimeni aizliegums ir nesamērīgs

pat notiesāta cietumnieka gadījumā, tas ir vēl jo vairāk tāds

gadījumā, kad persona ir apcietināta un bauda nevainīguma

prezumpciju.

2. Tiesas

vērtējums

Tiesa atgādina, ka iesniedzējs

nevar nosaukt sevi par "upuri" Konvencijas 34.panta izpratnē, ja

vien attiecīgā darbība vai bezdarbība viņu tieši ietekmē vai ir

ietekmējusi; ir nepieciešams, ka viņš no tās ir cietis sekas vai

pastāv varbūtība no tās tieši ciest sekas (skat., starp daudziem

citiem, 1988.gada 26.oktobra spriedumu lietā Norris pret

Īriju, A sērija, nr.142, 15.lpp., 30.punkts un 1994.gada

20.septembra spriedumu Otto-Preminger-Institut pret

Austriju, A sērija, nr.295-A, 15.-16.lpp., 39.punkts). Tomēr

vispārīgais princips ir, ka neviens nevar sūdzēties par

situāciju, kuru pats ir radījis ar savu bezdarbību (skat.,

mutatis mutandis, 1988.gada 8.septembra Komisijas lēmumu

nr.12717/87 lietā Dupuis pret Beļģiju, Dēcisions et

rapports (DR) 57, 196.lpp., un 2001.gada 15.februāra lēmumu lietā

Kovalenok pret Latviju, nr.54264/00, nav publicēts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka saskaņā

ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var skatīt lietu tikai tad, kad

iesniedzējs ir izsmēlis visas iekšējās jautājuma atrisināšanas

iespējas, kas ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību

vispārīgiem principiem. 35.panta 1.daļa prasa izsmelt tikai tādas

iespējas, kas ir efektīvas un atbilstošas, tas ir, tādas, kuras

var dot aizsardzību iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram,

1996.gada 24.aprīļa spriedumu lietā Remli pret Franciju,

Recueil des arrts et dēcisions 1996-II, 571.lpp.,

33.punkts).

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka

apcietināto personu ģimeņu apmeklējumi un sarakstīšanās ir

noteikta ar ministru pavēlēm, kuriem nav "likumu" spēks Latvijas

tiesībās (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Lavents pret

Latviju, 53.un 140.punkts). Šīs pavēles piešķir iestādei,

kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru varu atļaut vai

neatļaut apcietinātā ģimenei apmeklēt viņu vai uzturēt ar viņu

kontaktu sarakstes veidā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka

attiecībā uz iesniedzējiem nav izsniegts nekāds oficiāls

aizliegums satikties vai sarakstīties. Tādējādi viņi nevar

nosaukt sevi par iejaukšanās viņu ģimenes dzīvē vai viņu sarakstē

"upuriem".

Tāpat no valdības paskaidrojumiem,

kurus apstiprina lietas materiāli un kurus neapstrīd iesniedzēji,

izriet, ka ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nevienā brīdī nav

lūguši lietu iztiesājošajam tiesnesim šādu atļauju. Tiesa jo

īpaši konstatē, ka sava apcietinājuma laikā pirmais iesniedzējs

saņēma atļauju atstāt cietumu, lai apmeklētu mātes bēres un

atļauju satikties ar Eiropas deputātu; tādējādi nekas

pārliecinoši neliecina, ka lūgums atļaut satikšanos ar ģimeni vai

sarakstīties būtu bijis neveiksmīgs jau no paša sākuma.

Iesniedzēji tādējādi nebija izsmēluši viņu rīcībā esošās

jautājuma atrisināšanas iespējas.

No tā izriet, ka tādējādi šī

sūdzība ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un

4.daļu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa

vienbalsīgi

Nolemj apvienot

iesniegumus.

Pasludina par pieņemamām

izskatīšanai iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 5.panta 3.daļu,

5.panta 4.daļu un 6.panta 2.daļu, kā arī 6.panta 1.daļu attiecībā

uz lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un ar

likumu noteiktā tiesā.

Pasludina iesniegumus

nepieņemamus izskatīšanai pārējā daļā.

Sōren

Nielsen

Christos

Rozakis

Sekretāra vietnieks

Priekšsēdētājs

Ārlietu

ministrijas tulkojums