Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu 7. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

Šā panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka Latvijas

1pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie

2Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi

3nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas

4pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem. Saskaņā ar tā

5paša panta trešo daļu minētajā gadījumā lēmumu par Latvijas

6pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no

7tās iegūšanas vai atjaunošanas. Tāpat ar Grozījumiem Pilsonības

8likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 7. punktu šādā

9redakcijā: "Personām, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas

10līdz 2013. gada 1. oktobrim, šā likuma 24. panta trešajā daļā

11minētais 10 gadu termiņš sākas no 2013. gada 1. oktobra"

12(turpmāk - apstrīdētā norma).

13Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts, trešā daļa

14un apstrīdētā norma nav grozīta un šādā redakcijā ir spēkā arī

15lietas izskatīšanas laikā.

162. Pieteikuma iesniedzējs - Senāts (turpmāk -

17Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

18Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta

19pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

20Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir administratīvā lieta,

21kurā personai ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu

22uz Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkta pamata

23Latvijas pilsonība ir atņemta saistībā ar tādu faktu noklusēšanu,

24kuri attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

25nosacījumiem. Persona piederību Latvijas pilsoņu lokam ir

26apliecinājusi 1995. gadā un Latvijas pilsoņa pasi saņēmusi 1995.

27gada 4. augustā. Tātad uz personu ir attiecināma apstrīdētā norma

28un tajā paredzētais pilsonības atņemšanas termiņa skaitījums.

29Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar pamatlietā

30piemērojamām tiesību normām iestādei esot jāizdod obligātais

31administratīvais akts un jāatņem personai pilsonība. Pēc

32Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs, nosakot pilsonības

33atņemšanas termiņu un tā skaitījumu, jau esot izdarījis

34samērīguma apsvērumus. Tādēļ tiesai šis termiņš esot

35jāievēro.

36Taču šāds tiesiskais regulējums nozīmējot, ka personas, kuras

37pilsonību ir ieguvušas vai atjaunojušas pirms 2013. gada 1.

38oktobra, nav vienlīdzīgā situācijā ar personām, kuras to

39izdarījušas vēlāk. Proti, kopējais termiņš pilsonības atņemšanai

40personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas pirms 2013.

41gada 1. oktobra, pārsniedzot 10 gadus un varot turpināties pat,

42piemēram, 30 gadus no pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

43dienas. Savukārt personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

44atjaunojušas pēc 2013. gada 1. oktobra, pilsonības atņemšanas

45termiņš esot 10 gadus ilgs. Tādējādi esot pārkāpts Satversmes 91.

46panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības

47princips.

48Apstrīdētajā normā izvēlētais kritērijs - 2013. gada 1.

49oktobris - neesot tāds, kas būtu atzīstams par saprātīgu

50atšķirīgās attieksmes pamatu. Pilsonības likums jau tā sākotnējā

51redakcijā esot paredzējis pilsonības atņemšanu tad, ja tiek

52atklāts, ka persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas

53pilsonības vai naturalizējoties, ir apzināti sniegusi nepatiesas

54ziņas. Tādējādi neesot bijis šķēršļu arī laika posmā līdz 2013.

55gada 1. oktobrim atņemt pilsonību šādām personām. Apstrīdētā

56norma esot pretrunā ar Pilsonības likuma 24. panta trešajā daļā

57noteikto 10 gadu termiņu, jo tā balstoties kļūdainā izpratnē, ka

58pilsonību var atņemt bez termiņa ierobežojuma, ja termiņš nav

59noteikts tiesību normās. Tomēr pat tādā gadījumā, ja pilsonības

60atņemšanas termiņš tiesību normās nebūtu noteikts, iestādei būtu

61jāvērtē, vai lēmums par pilsonības atņemšanu ir samērīgs.

62Tā kā apstrīdētā norma ir pārejas noteikumu punkts, tai būtu

63jākalpo iesāktiem, bet vēl nepabeigtiem procesiem vai arī

64jāsalāgo dažādu sistēmu savstarpējā nomaiņa laikā. Pieteikuma

65iesniedzējs neuzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais 10 gadu

66pārejas periods būtu nepieciešams tiesisku vai procesuālu

67apsvērumu dēļ.

68Kopējais termiņš pilsonības atņemšanai personām, kuras

69pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, iepretim vidējai

70cilvēku dzīvildzei Latvijā neesot samērīgs. Tāpat esot jāņem

71vērā, ka persona var zaudēt pilsonību jau tādā vecumā, kad tā

72vairs nav spējīga pilnvērtīgi iejusties jebkādā citā pilsoniskā

73sabiedrībā. Dzīvē gūtie novērojumi ļaujot secināt, ka vairumā

74gadījumu, kad persona ilgāk nekā 10 gadus dzīvo ciešā sasaistē ar

75konkrētu valsti un tajā dzīvojošo personu kopumu kā pilsonis, tā

76lielā mērā integrējas attiecīgās valsts pilsoņu dzīvē. Līdz ar to

77pilsonības atņemšana pēc 10 gadu perioda, padarot personu par

78bezvalstnieku, pildot pamatā sodoša rakstura funkciju un neesot

79saistāma nedz ar lēmuma pieņemšanas brīža faktiskajiem

80apstākļiem, nedz ar konkrētās personas sociālo un tiesisko

81integritāti sabiedrībā. Krimināltiesībās attiecībā uz sevišķi

82smagu noziegumu izdarīšanu paredzētā noilguma termiņi esot īsāki

83par apstrīdētajā normā noteikto kopējo pilsonības atņemšanas

84termiņu. Turklāt iestādei varot būt grūti noskaidrot 20 gadus

85senus notikumus.

86Saskaņā ar 1961. gada 30. augusta Konvencijas par

87bezvalstniecības samazināšanu (turpmāk - Bezvalstniecības

88konvencija) 8. panta 2. punkta "b" apakšpunktu personai

89valsts pilsonību varot atņemt, ja tā iegūta, sagrozot faktus vai

90ar krāpšanu, tomēr arī šādos gadījumos esot jāievēro samērīguma

91princips.

923. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

93Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

9491. panta pirmajam teikumam.

95Laika periodā no 1998. gada 10. novembra līdz Grozījumu

96pieņemšanai Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts

97esot paredzējis, ka personai, kura pilsonību ieguvusi apzināti

98nepatiesu ziņu sniegšanas rezultātā, pilsonību atņem bez termiņa

99ierobežojuma. Turklāt, kā to apliecinot arī Senāta judikatūra,

100šāda tiesību normas interpretācija attiekusies arī uz personām,

101kuras Latvijas pilsonību ieguvušas pirms 1998. gada 10. novembra

102- laikā, kad Pilsonības likums paredzēja piecu gadu termiņu

103pilsonības atņemšanai.

104Ar Grozījumiem Pilsonības likuma regulējums esot būtiski

105mainīts, paredzot, ka pilsonību var atņemt arī par faktu

106noklusēšanu 10 gadu laikā no pilsonības iegūšanas, bet attiecībā

107uz personām, kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1.

108oktobrim, apstrīdētajā normā nosakot, ka 10 gadu termiņš

109pilsonības atņemšanai skaitāms no 2013. gada 1. oktobra.

110Vienlaikus likumdevējs ar Grozījumiem esot paredzējis arī

111atsevišķus izņēmuma gadījumus, kad pilsonību var atņemt bez

112termiņa ierobežojuma, un proti: ja persona bijusi notiesāta par

113kādu no Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūtu 5. pantā

114minētajiem starptautiskajiem noziegumiem vai ja personai ir tādas

115valsts pilsonība, ar kuru dubultpilsonība saskaņā ar Pilsonības

116likumu nav pieļaujama.

117Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta esot viens no Latvijas

118valsti konstituējošiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē

119un veidojot Latvijas valststiesisko identitāti. Pilsonība esot

120tāda tiesiska, lojalitātē balstīta saikne starp personu un

121valsti, kas radot savstarpējas tiesības un pienākumus. Pilsonības

122jautājumus reglamentējošās starptautisko tiesību normās esot

123spēkā princips, ka katrai valstij ir tiesības pašai ar likumu

124noteikt, kas ir tās pilsoņi.

125Saeima uzskata, ka personas, kuras Latvijas pilsonību

126ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim, atrodas būtiski atšķirīgos

127apstākļos salīdzinājumā ar personām, kuras Latvijas pilsonību

128ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra, un ka attieksme pret abām

129personu grupām ir vienāda.

130Apstrīdētā norma regulējot jautājumu par Latvijas pilsonības

131atņemšanu, un līdz ar to izskatāmajā lietā tiekot skarts

132jautājums par personām, kas ir tiesīgas būt par suverēnās varas

133nesēju. Ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta un visiem Latvijas

134pilsoņiem termiņu pilsonības atņemšanai skaitītu no pilsonības

135iegūšanas dienas, tad vairumā gadījumu, kad personas pilsonību

136ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, tām pilsonību vairs

137nevarētu atņemt. Tāpat nebūtu iespējams atņemt pilsonību

138personām, kuras līdz 2013. gada 1. oktobrim Latvijas pilsonību

139ieguvušas ar faktu noklusēšanu, jo pirms minētā datuma pilsonību

140varēja atņemt tikai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. Pēc

141Saeimas ieskata, nosacījumiem par Latvijas pilsonības iegūšanu

142vai atjaunošanu jābūt vienādiem neatkarīgi no tā, kad pilsonība

143ir iegūta vai atjaunota.

144Latvijas pilsonību, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto normu,

145persona nevarot iegūt bez pašas iniciatīvas un skaidri izteiktas

146gribas. Tādēļ, ņemot vērā starp valsti un pilsoni pastāvošās

147lojalitātes un solidaritātes attiecības, esot pamatoti gaidīt, ka

148persona pilsonību iegūs godprātīgā ceļā. Saskaņā ar

149Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 2. punkta "b"

150apakšpunktu valsts pilsonību personai varot atņemt tad, ja tā

151iegūta, sagrozot faktus vai ar krāpšanu, pat ja persona tādējādi

152kļūst par bezvalstnieku.

153No Satversmes 2. panta izrietot valsts pienākums rūpēties par

154to, lai par suverēnās varas nesēja daļu nekļūst tādas personas,

155kuras nav tiesīgas iegūt vai atjaunot Latvijas pilsonību. Viens

156no šā pienākuma izpildei nepieciešamajiem pasākumiem esot

157Latvijas pilsonības atņemšana. Ar apstrīdēto normu tiekot

158aizsargātas sabiedrības intereses, un sabiedrības interesēs

159neietilpstot Latvijas pilsoņu loka paplašināšana ar prettiesiskām

160metodēm.

161Pēc Saeimas ieskata, izskatāmajā lietā nozīme nebūtu jāpiešķir

162apsvērumiem par personas saikni ar valsti. Būtiski esot tas, ka

163persona pēc pilsonības atņemšanas automātiski nezaudē tiesības

164uzturēties Latvijā, bet var turpināt šeit uzturēties Imigrācijas

165likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat neesot pamatoti pilsonības

166atņemšanu salīdzināt ar sodu. Latvijas pilsonība tiekot atņemta

167par prettiesisku rīcību un tādēļ, lai atjaunotu iepriekšējo

168tiesisko situāciju. Pilsonības atņemšanas mērķis neesot personas

169sodīšana.

1704. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

171uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

172pirmajam teikumam, un pievienojas Saeimas atbildes rakstā

173norādītajam.

174Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, personas, kuras

175apliecinājušas savu piederību pie pilsoņu loka vai

176naturalizējušās ar faktu noklusēšanu vai nepatiesu ziņu

177sniegšanu, faktiski nemaz nepieder pie pilsoņu loka. Ar

178Grozījumiem Pilsonības likumā esot ieviests jauns tiesību

179institūts, kas paredz iespēju attiecīgajos gadījumos iegūt

180pilsonību noilguma jeb faktiskās integrācijas dēļ. Proti, tādā

181gadījumā, ja apstrīdētajā normā noteiktajā 10 gadu termiņā, kas

182skaitāms no 2013. gada 1. oktobra, personai, kura pilsonību ir

183ieguvusi, noklusējot faktus vai apzināti sniedzot nepatiesas

184ziņas, pilsonība tomēr nav atņemta, tā ar noilgumu iegūst

185pilsonību.

186Apstrīdētajā normā noteikto laiku nevarot uzskatīt par

187periodu, kurā persona integrējusies attiecīgajā pilsoņu lokā, ja

188šajā laikā persona faktiski ir pārkāpusi Pilsonības likumā

189noteiktos Latvijas pilsonības iegūšanas un saglabāšanas

190nosacījumus. Šāda izpratne esot ietverta arī Pilsonības likuma

19124. panta ceturtās daļas 2. punktā, kurā noteikts, ka noilguma

192termiņš pilsonības atņemšanai nav attiecināms uz gadījumiem, kad

193personai ir tādas valsts pilsonība, ar kuru dubultpilsonība nav

194pieļaujama.

195Iekšlietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

196norādītajam attiecībā uz Bezvalstniecības konvencijā noteikto un

197secinājumu, ka ir iespējami izņēmuma gadījumi, kad personai

198pilsonība var tikt atņemta arī tad, ja šāda lēmuma rezultātā

199persona kļūst par bezvalstnieku.

200Pret visām personām, kuras ietilpa Latvijas pilsoņu lokā līdz

2012013. gada 30. septembrim, Pilsonības likums paredzēja vienādu

202attieksmi, proti, attiecīgajos gadījumos paredzēja iespēju atņemt

203Latvijas pilsonību neatkarīgi no tā, cik sen šī pilsonība ir

204iegūta vai atjaunota. Līdzīgi arī ar Grozījumiem ieviestais

205tiesiskais regulējums, kas pieļauj pilsonības iegūšanu noilguma

206jeb faktiskās integrācijas dēļ, uz visiem Latvijas pilsoņiem

207tiekot attiecināts vienādi, paredzot noilguma termiņu - 10 gadi

208no šā tiesiskā regulējuma iekļaušanas Pilsonības likumā.

209Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, apstrīdētajā normā

210noteiktais termiņš esot pamatots citstarp ar to, ka, atjaunojot

211Latvijas Republikas neatkarību, valsts institūcijas rīkojās

212atbilstoši tālaika iespējām un prasībām un to primārais uzdevums

213bija veikt iedzīvotāju uzskaiti un 5. Saeimas vēlēšanu norises

214priekšdarbus. Ievērojot šo vēsturisko aspektu kontekstā ar valsts

215institūciju kompetences un kapacitātes nepietiekamību pilsonības

216atgūšanas jautājumu kontrolei, apstrīdētajā normā esot noteikts

217atsevišķs termiņš Pilsonības likuma 24. panta trešās daļas

218piemērošanai personām, kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada

2191. oktobrim.

220Pilsonības tiesiskajam regulējumam esot politisks raksturs, un

221visi būtiskie ar pilsonības institūtu saistītie jautājumi

222visupirms esot likumdevēja kompetencē.

2235. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

224uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

225pirmajam teikumam attiecībā uz personām, kuras Latvijas pilsonību

226ieguva, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, jo šīm personām

227pilsonību varēja atņemt jau pirms Grozījumu pieņemšanas.

228Starptautiskajās tiesībās pastāvot vispārīgs princips, ka

229pilsonības jautājumu regulēšana ir ekskluzīvā katras valsts

230kompetencē, proti, valstīm ir suverēnas tiesības pašām pēc saviem

231likumiem noteikt savu pilsoņu loku. Lai gan bezvalstniecība ir

232nevēlama, valstis esot tiesīgas ieviest regulējumu, kas noteiktos

233apstākļos paredz pilsonības atņemšanu pat tad, ja persona

234tādējādi kļūst par bezvalstnieku. Pilsonības likuma regulējums

235šajā ziņā esot saskanīgs ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

236Pēc Tieslietu ministrijas vērtējuma, pilsonības iegūšanas

237fakts pats par sevi nav tik būtiska pazīme, kas ļautu visas

238Latvijas pilsonību ieguvušās personas neatkarīgi no pilsonības

239iegūšanas brīža uzskatīt par tādām personām, kuras atrodas

240vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo

241apstrīdētā norma attiecoties arī uz personām, kuras pilsonību

242atjaunojušas, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās

243padomes 1991. gada 15. oktobra lēmumu "Par Latvijas

244Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas

245pamatnoteikumiem".

246Ja, Grozījumus ieviešot, visām personām 10 gadu termiņu

247pilsonības atņemšanai sāktu skaitīt no pilsonības iegūšanas vai

248atjaunošanas dienas, tad lielai daļai personu 2013. gadā šis

249termiņš jau būtu pagājis. Tālab esot pieņemta apstrīdētā norma,

250kas paredz termiņa skaitījumu no 2013. gada 1. oktobra.

251Turklāt līdz Grozījumu pieņemšanai pilsonību atņemt esot bijis

252iespējams tikai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, bet ne par

253faktu noklusēšanu. Ja apstrīdētās normas nebūtu, tad visas

254personas, kuras Latvijas pilsonību ar faktu noklusēšanu ieguvušas

255līdz 2013. gada 1. oktobrim un to baudījušas jau ilgāk nekā 10

256gadus, to drīkstētu saglabāt, bet personas, kuras Latvijas

257pilsonību tādā pašā veidā ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra,

258Latvijas pilsonību zaudētu.

259Tādējādi, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, vienlīdzības

260principa kontekstā pastāv šādas salīdzināmas personu grupas, kuru

261tiesisko situāciju regulē apstrīdētā norma: personas, kuras

262apzināti sniedza nepatiesas ziņas, un personas, kuras apzināti

263noklusēja faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas

264vai atjaunošanas nosacījumiem.

265Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret pirmo

266minēto vienādos un salīdzināmos apstākļos esošo personu grupu,

267proti, pret personām, kuras apzināti sniedza nepatiesas ziņas,

268kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

269nosacījumiem. Šīm personām, atšķirībā no otras minētās personu

270grupas, jau pirms 2013. gada 1. oktobra esot bijusi piemērojama

271pilsonības atņemšana ar tādiem pašiem nosacījumiem (izņemot

272pilsonības atņemšanas termiņu) kā pēc 2013. gada 1. oktobra.

273Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētās normas mērķis

274ir nevis personu sodīt, bet gan atjaunot tādu stāvokli, kāds būtu

275bijis, ja persona nebūtu nepamatoti atzīta par Latvijas pilsoni.

276Prettiesiski iegūta pilsonība nekļūstot leģitīma neatkarīgi no

277laika posma, kāds pagājis kopš tās piešķiršanas.

278Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

279paustajam viedoklim, ka no Satversmes 2. panta izriet valsts

280pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nepieļautu tādu

281situāciju, ka par suverēnās varas nesēja daļu Latvijā kļūst

282persona, kura nemaz nav bijusi tiesīga iegūt Latvijas pilsonību

283vai kurai to nedrīkstēja atjaunot. Viens no šādiem pasākumiem

284esot Latvijas pilsonības atņemšana.

285Apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes sekas būtu

286saudzējošākas, ja likumdevējs šajā normā būtu konkrēti noteicis,

287ka 10 gadu noilgums no 2013. gada 1. oktobra attiecas vienīgi uz

288tām personām, kuras apzināti noklusējušas faktus, kas attiecas uz

289Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

290Tātad apstrīdētā norma pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret

291vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām un šī

292atšķirīgā attieksme neesot samērīga pret personām, kuras apzināti

293sniegušas nepatiesas ziņas, kas attiecas uz Latvijas pilsonības

294iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

2956. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

296ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

297teikumam attiecībā uz personām, kuras ir ieguvušas pilsonību vai

298apliecinājušas piederību tai līdz 2013. gada 1. oktobrim, un

299norāda, ka likumdevējs būtu varējis paredzēt saudzīgāku

300risinājumu, nosakot īsāku pilsonības atņemšanas termiņu.

301Tiesībsargs apšauba to, ka pirms 2013. gada 1. oktobra nebija

302iespējams atņemt Latvijas pilsonību arī par faktu noklusēšanu.

303Apstrīdētā norma nenošķirot personas, kuras pilsonību ieguvušas

304ar faktu noklusēšanu, no personām, kuras to ieguvušas ar apzināti

305nepatiesu ziņu sniegšanu, un tādējādi vienādos un salīdzināmos

306apstākļos esot personas, kuras pilsonību ieguvušas pirms 2013.

307gada 1. oktobra, un personas, kuras to ieguvušas pēc minētā

308datuma. Abas personu grupas vienojot tas, ka ir iegūta vai

309atjaunota Latvijas pilsonība, bet zināmu apstākļu dēļ ir pamats

310lemt par tās atņemšanu.

311Apstrīdētā norma nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos

312apstākļos esošām personām. Neesot pamata uzskatīt, ka atšķirīgā

313attieksme nav noteikta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Tā

314kā pilsonības piešķiršanas un atņemšanas jautājumi skar to

315personu loku, kuras ir tiesīgas būt par daļu no suverēnās varas

316nesēja saskaņā ar Satversmes 2. pantu, esot secināms, ka

317atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir demokrātiskas valsts

318iekārtas aizsardzība.

319Kopsakarā ar citām Pilsonības likuma normām, kas regulē

320pilsonības atņemšanu, apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

321attieksme kalpojot minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot

322saskatāms saudzējošāks līdzeklis, kas attiecīgajā kontekstā būtu

323vienlīdz efektīvs mērķa sasniegšanai.

324No starptautisko un Eiropas Savienības tiesību viedokļa varot

325tikt vērtēts tas, vai pilsonības atņemšana nav patvaļīga, vai

326attiecīgais lēmums nav nesamērīgi ietekmējis kādas personas

327pamattiesības, piemēram, tiesības uz privāto dzīvi, vai šis

328lēmums neskar personas kā Eiropas Savienības pilsoņa tiesības.

329Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas par

330bezvalstniecības izskaušanu pieļaujot gadījumus, kad pilsonību

331var atņemt pat tad, ja attiecīgā persona kļūst par bezvalstnieku.

332Tāpat saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi pilsonības

333atņemšana neesot personas tiesību pārkāpums, ja vien šis akts ir

334veikts, pamatojoties uz normatīvo regulējumu un izvērtējot

335atbilstību samērīguma principam.

336Tā kā likumdevējs, grozot Pilsonības likumu, ir atzinis, ka

337samērīgs pilsonības atņemšanas termiņš ir 10 gadi, tad par 10

338gadiem ilgāku termiņu nevarot uzskatīt par samērīgu. Ja,

339izstrādājot apstrīdēto normu, bija pamats uzskatīt, ka daudzos

340gadījumos pilsonībā ir uzņemtas personas, kas to panākušas vai nu

341ar viltu, vai noklusējot kādas ziņas, tad attiecīgajam

342pamatojumam vajadzētu būt skaidri atspoguļotam likuma izstrādes

343materiālos. Pat ja šāda situācija ir izveidojusies, likumdevējs

344būtu varējis paredzēt saudzīgāku risinājumu, piemēram, noteikt

345īsāku termiņu šādu gadījumu atklāšanai un nepieciešamo darbību

346veikšanai.

347Turklāt šādu secinājumu apstiprinot tas, ka daudzos gadījumos,

348kad persona pilsonību ieguvusi pirms ilgāka laika, apstākļi, kas

349agrāk būtu tai lieguši kļūt par Latvijas pilsoni, var vairs

350nepastāvēt. Piemēram, ja deviņdesmitajos gados personai bija

351citas valsts pilsonība, bet persona no tās ir atteikusies, tad

352nevarot viennozīmīgi secināt, ka šobrīd, kad personai citas

353valsts pilsonības vairs nav un tā ir sevi apliecinājusi kā lojālu

354Latvijas pilsoni, būtu samērīgi lemt par pilsonības atņemšanu

355tai.

3567. Pieaicinātā persona - Pilsonības un migrācijas

357lietu pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

358Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

359Pilsonības likuma 24. pants paredzot vairākus gadījumus, kad

360persona zaudē pilsonību, tomēr ne visos attiecīgajos gadījumos

361likums pieļaujot to, ka persona pēc pilsonības atņemšanas kļūst

362par bezvalstnieku. Likumdevējs esot izdarījis apzinātu izvēli,

363nolemjot, ka persona var kļūt par bezvalstnieku tādā gadījumā, ja

364tā ir apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus

365un tādējādi ieguvusi pilsonību negodīgā ceļā. Šāda pieeja

366atbilstot Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 2. punkta

367"b" apakšpunktam un Eiropas Padomes 1997. gada 6.

368novembra Konvencijas par pilsonību 7. panta 1. un 3. punktā

369noteiktajam.

370Apstrīdētās normas izstrādes materiāli apliecinot, ka tieši

371samērīguma principa ievērošanas labad likumprojektā ir iekļauts

372tāds regulējums, kas ierobežo termiņu Latvijas pilsonības

373atņemšanai gadījumos, kad tā iegūta, sniedzot apzināti nepatiesas

374ziņas vai noklusējot faktus. Pilsonības atņemšanas termiņš esot

375apsvērts arī attiecībā uz visām tām personām, kuras Latvijas

376pilsonību ieguvušas 20. gadsimta 90. gadu sākumā - gan saskaņā ar

377Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobra

378lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu

379un naturalizācijas pamatnoteikumiem", gan pēc 1994. gada 25.

380augusta, kad stājās spēkā Pilsonības likums. Ja būtu noteikts

381vienāds pilsonības atņemšanas termiņa ierobežojums attiecībā uz

382visiem Latvijas pilsoņiem, tad atsevišķām personām jau būtu

383iestājies pilsonības atņemšanas noilgums. Šajā sakarā pārvalde

384paskaidro, ka situācija, kāda tā bija pēc Latvijas valstiskuma

385atjaunošanas, kad tika apzināts Latvijas pilsoņu kopums, aptverot

386apmēram divus miljonus personu, neesot salīdzināma ar situāciju

387pēc 2013. gada 1. oktobra, ievērojot gan tiesiskā regulējuma

388atšķirības un uzdevumus, gan procedūras.

389Proti, pēc Latvijas okupācijas neesot bijis iespējams piemērot

390pirmsokupācijas laika normatīvos tiesību aktus, kas attiecās uz

391pilsoņu reģistrāciju. Tāpat okupācijas periodā savu darbību

392pārtraukusi Iekšlietu ministrija, kas agrāk šajā jomā bija

393uzraugošā un vadošā valsts pārvaldes iestāde. Tādējādi pēc 1990.

394gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, ievērojot

395tajā noteiktos uzdevumus visu valstiskuma elementu atjaunošanai,

396pilsoņu reģistrācija Latvijas valstiskuma nepārtrauktības

397doktrīnas kontekstā kļuvusi par objektīvu un neatliekamu

398nepieciešamību. Atbilstoši tālaika iespējām un prasībām esot gan

399izveidots Iedzīvotāju reģistrs, gan arī veikta vēlētāju

400reģistrēšana Saeimas vēlēšanām.

401Taču kopš Latvijas valsts atjaunošanas gan tiesiskā apziņa,

402gan tiesību izpratne (tostarp arī attiecībās starp publisko

403pārvaldi un indivīdu), gan arī valsts pārvaldes iestāžu

404funkcionalitāte un kompetence tiesību normu piemērošanā esot

405attīstījusies. Tāpēc ne pēc 20. gadsimta 90. gadu sākumā Latvijas

406pilsonību ieguvušo personu skaita, ne tālaika pilsoņu

407reģistrācijas faktiskajām procedūrām (ņemot vērā to, ka bija ļoti

408ierobežotas gan personu iespējas iesniegt kvalitatīvus dokumentus

409sava tiesiskā statusa apliecināšanai, gan arī iestādes iespējas

410kvalitatīvi pārliecināties par personu sniegto ziņu patiesumu)

411toreizējā situācija neesot salīdzināma ar pašreizējo situāciju,

412jo kopš 2013. gada 1. oktobra Latvijas pilsonība tiek iegūta vai

413atjaunota administratīvā procesa ietvaros.

414Ņemot vērā pilsonības institūta nozīmi, aizsargājot valsts

415īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ar saviem

416pilsoņiem, un apzinoties pilsonības saiknes pamatā esošo tiesību

417un pienākumu savstarpējību, likumdevējs Latvijas pilsonības

418atņemšanas regulējumu esot attiecinājis arī uz tām personām,

419kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim. Tā kā

420apstrīdētā norma paredz noteiktu pilsonības atņemšanas termiņa

421skaitījumu, likumdevējs esot vērtējis arī atšķirīgās attieksmes

422samērīgumu, gan ņemot vērā vēsturiskās un faktiskās situācijas

423atšķirības, gan arī apsverot, vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo

424mērķi nav iespējams sasniegt ar saudzējošāku līdzekli.

4258. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve

426starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce -

427uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu attieksmi pret

428personām, kuras ar viltu, apzināti noklusējot informāciju, ir

429ieguvušas pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, un

430norādījusi uz vairākiem aspektiem, kas jāņem vērā, vērtējot ar

431apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes samērīgumu.

432No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

433konvencijas (turpmāk - Konvencija) viedokļa sūdzības, kas

434saistības ar pilsonības atņemšanu, pamatā ietilpstot Konvencijas

4358. panta tvērumā, kas aizsargā personu tiesības uz privātās un

436ģimenes dzīves neaizskaramību. Konvencija negarantējot personām

437autonomas tiesības iegūt vai saglabāt kādas valsts pilsonību.

438Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā neliedzot

439valstij pieņemt normatīvo regulējumu, kas ļauj atņemt personai

440Latvijas pilsonību pat tad, ja persona tādējādi kļūtu par

441bezvalstnieku. Šāda valsts rīcība būtu attaisnojama, ja būtu

442iespējams konstatēt, ka persona ir apzināti melojusi par faktiem

443vai noklusējusi informāciju, kas saistīta ar būtiskiem ar

444pilsonības iegūšanu saistītiem apstākļiem, un attiecīgā valsts

445rīcība būtu uzskatāma par samērīgu.

446Izskatāmās lietas apstākļos esot iespējams identificēt vismaz

447divus salīdzināmo personu grupu pārus, uz kurām attiecas

448apstrīdētā norma. Identificējot salīdzināmās personu grupas,

449nozīmīgs esot ne tikai laika aspekts, bet arī saturiskais

450aspekts.

451Pirmais salīdzināmo personu grupu pāris esot izsecināms no

452apstrīdētās normas teksta, kas pretstatot personas, kuras,

453noklusējot informāciju, pilsonību ir ieguvušas pirms 2013. gada

4541. oktobra, un personas, kuras tādā pašā ceļā pilsonību ieguvušas

455pēc 2013. gada 1. oktobra. Pēc pieaicinātās personas domām, šajā

456salīdzinājumā nebūtu iekļaujamas plašākas personu grupas, tostarp

457arī tās personas, kuras melojušas (aktīva darbība), ja

458konstatējams, ka ar Grozījumiem Pilsonības likuma 24. panta

459pirmās daļas 3. punkts ir papildināts ar būtībā jaunu pilsonības

460atņemšanas pamatu - informācijas noklusēšanu (bezdarbība).

461Otrais salīdzināmo personu grupu pāris esot personas, kuras

462pilsonību ieguvušas dažādos laika posmos pirms 2013. gada 1.

463oktobra. Tādējādi savstarpēji būtu salīdzināmas personas, kuras

464pilsonību ieguvušas, piemēram, 2013. gada 30. septembrī, un

465personas, kuras pilsonību ieguvušas, piemēram, 1995. gadā. Tomēr

466uz šīm personām apstrīdētā norma tiekot attiecināta vienādi, lai

467gan tās pilsonības iegūšanas laika ziņā atrodas atšķirīgos

468apstākļos.

469Apstrīdētā norma radot atšķirīgu attieksmi pret personām,

470kuras ar viltu, apzināti noklusējot informāciju, ir ieguvušas

471pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra.

472Pilsonības likuma 24. panta vairākkārtējā grozīšana, sākotnēji

473paredzot piecus gadus ilgu pilsonības atņemšanas termiņu, bet

474vēlāk - beztermiņa tiesības iestādēm rīkoties, lai konkrētām

475personām pilsonība tiktu atņemta, un pašreizējā redakcijā

476paredzētais pilsonības atņemšanas termiņš - 10 gadi no 2013. gada

4771. oktobra - attiecībā uz tām personām, kuras pilsonību ieguvušas

478līdz minētajam datumam, nesniedzot skaidru vēstījumu par mērķi,

479kura dēļ likumdevējs pilsonības atņemšanas termiņu ir noteicis un

480mainījis.

481Samērīguma vērtējuma aspektā pieaicinātā persona norāda, ka

482apstrīdētā norma ir piemērojama ļoti plašam personu un apstākļu

483lokam, kas neaprobežojas tikai ar pamatlietā iesaistīto personu,

484bet aptver arī gadījumus, kad personas sniegušas nepatiesu

485informāciju vai noklusējušas informāciju par salīdzinoši mazāk

486būtiskiem apstākļiem. Turklāt, ņemot vērā apstrīdētajā normā

487ietvertā pienākuma atņemt šādai personai pilsonību obligāto dabu,

488iestādēm un tiesām neesot nekādas rīcības vai izvēles brīvības

489lēmuma pieņemšanā, ja vien situācija nav netipiska.

4909. Pieaicinātā persona - Latvijas

491Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska - uzskata,

492ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

493teikumam attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas pirms

4942013. gada 1. oktobra, jo apstrīdētajā normā paredzētajai

495atšķirīgajai attieksmei neesot leģitīma mērķa un likumdevējs

496varējis noteikt vienādu pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu

497attiecībā uz visiem pilsoņiem.

498Ne Bezvalstniecības konvencija, ne Konvencija pilnībā

499neizslēdzot to, ka pilsonības atņemšanas rezultātā persona var

500kļūt par bezvalstnieku. Taču pilsonības atņemšanas rezultātā

501varot tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privāto un

502ģimenes dzīvi, tāpēc pilsonības atņemšana nedrīkstot būt

503patvaļīga un pirms attiecīga lēmuma pieņemšanas vajagot izvērtēt

504sekas, kādas tas var radīt attiecīgajai personai.

505Apstrīdētā norma attiecoties tikai uz gadījumiem, kad

506personai, lai tā varētu iegūt pilsonību, bija jāsniedz par sevi

507ziņas. Tātad vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties

508personas, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas, sniedzot par sevi

509ziņas, līdz 2013. gada 1. oktobrim, un šādas personas, kuras

510Latvijas pilsonību ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra. Abas

511personu grupas vienojot tas, ka visas šīs personas Latvijas

512pilsonību ir ieguvušas Pilsonības likumā noteiktajā kārtībā -

513apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai

514naturalizējoties - un ir sniegušas likumā noteiktās ziņas

515kompetentajām iestādēm.

516Apstrīdētā norma katrai salīdzināmo personu grupai paredzot

517atšķirīgu pilsonības atņemšanas termiņu. Proti, personai, kas

518pilsonību ieguvusi līdz 2013. gada 1. oktobrim, to varot atņemt

519pat vairāk nekā 10 gadus pēc tam, kad tā iegūta.

520Vērtējot apstrīdēto normu kopsakarā ar tās izstrādes

521materiāliem, neesot skaidrs, kāds ir bijis likumdevēja leģitīmais

522mērķis, paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

523pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra. Ja šādas

524attieksmes leģitīmais mērķis tomēr ir saskatāms, tad pilsonības

525atņemšanas gadījumos vajagot ievērot arī samērīguma principu.

526Kopumā pilsonības atņemšana gadījumā, kad tā ir iegūta

527prettiesiskā ceļā, esot derīgs mehānisms leģitīmā mērķa

528sasniegšanai. Tomēr likumdevējs ar Grozījumu pieņemšanu esot

529atzinis, ka pilsonības atņemšana bez jebkāda termiņa ierobežojuma

530nebūtu samērīga. Tas esot tiešā veidā saistīts ar izvēli par labu

531mazāk ierobežojošiem līdzekļiem noteiktos gadījumos, ņemot vērā

532pilsonības atņemšanas ietekmi uz personas privāto un ģimenes

533dzīvi, kā arī tiesisko stabilitāti. Desmit gadus ilgs pilsonības

534atņemšanas termiņš esot samērīgs, un tas būtu vienādi attiecināms

535uz visiem Latvijas pilsoņiem. Tādēļ konkrētajā situācijā esot

536pamats apšaubīt to, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

537attieksme ir attaisnojama un sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā

538konkrētam indivīdam nodarītais kaitējums.

53910. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

540Onževs - norāda, ka apstrīdētā norma saīsinot pilsonības

541atņemšanas termiņu un vispārīgi tai neesot atpakaļvērsta spēka,

542izņemot attiecībā uz personām, kuras pilsonību līdz 2013. gada 1.

543oktobrim ieguvušas ar faktu noklusēšanu. Šajā daļā apstrīdētā

544norma neatbilstot Satversmes 1. un 90. pantam.

545Apstrīdētajai normai, kas pagarina pilsonības atņemšanas

546noilguma termiņu par 10 gadiem attiecībā uz personām, kuras

547pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, neesot

548konstatējams atpakaļvērsts spēks laikā. Proti, lai gan pirms

5491998. gada Pilsonības likuma grozījumiem pilsonības atņemšanai

550nepatiesas informācijas sniegšanas dēļ bija noteikts piecu gadu

551termiņš, kā arī nepastāvēja skaidri pārejas noteikumi šā piecu

552gadu termiņa atcelšanai, kopš 1998. gada pilsonības atņemšana

553tiekot īstenota neierobežotā uz nākotni vērstā laika posmā un

554attiecībā uz visām personām. Tādējādi ar apstrīdēto normu

555pilsonības atņemšanas termiņš faktiski esot saīsināts, nevis

556pagarināts. Līdz ar to neesot iespējams konstatēt jau

557"pabeigtu tiesisko attiecību" revidēšanu jeb

558"iegūtu tiesību" atņemšanu, tostarp arī attiecībā uz

559personām, kuras pilsonību ieguvušas vēl pirms 1998. gada

560Pilsonības likuma grozījumiem.

561Vienlaikus atpakaļvērsts spēks esot Pilsonības likuma 24.

562panta pirmās daļas 3. punktam, ciktāl tas pilsonības iegūšanas

563procesā noklusēto faktu dēļ paredz pilsonības atņemšanu līdz

5642013. gada 1. oktobrim pilsonību ieguvušām personām. Tā kā

565minētais pilsonības atņemšanas regulējums nepastāvēja laika posmā

566līdz 2013. gada 1. oktobrim, šādas tiesību normas piemērošana arī

567personām, kuras pilsonību ieguvušas pirms minētā datuma, esot

568acīmredzams tiesību zināt savas tiesības jeb tiesiskās paļāvības

569aizsardzības principa pārkāpums. Tādējādi arī apstrīdētā norma,

570ciktāl tā paredz 10 gadus ilgu pārejas periodu pilsonības

571atņemšanai par faktu noklusēšanu pirms 2013. gada 1. oktobra

572pilsonību ieguvušām personām, tiekot piemērota ar atpakaļvērstu

573spēku laikā un uzskatāma par neatbilstošu Satversmes 1. un 90.

574pantam.

575Tā kā pieteikumā aprakstītajā situācijā personai pilsonība ir

576atņemta, pamatojoties tieši uz Pilsonības likuma 24. panta pirmās

577daļas 3. punktā papildus ietverto pilsonības atņemšanas

578regulējumu (faktu noklusēšana), tad arī šai personai iestāde esot

579piemērojusi tiesību normas ar atpakaļvērstu spēku. Minēto

580piemērošanas problēmu esot iespējams risināt ar juridiski korektu

581Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkta un apstrīdētās

582normas iztulkošanu laika aspektā, neatņemot pilsonību faktu

583noklusēšanas dēļ personām, kuras to ieguvušas pirms 2013. gada 1.

584oktobra.

585Secinājumu

586daļa

58711. Lieta ierosināta pēc tiesas pieteikuma. Pieteikuma

588iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā personai pilsonība ir

589atņemta, jo šī persona 1995. gadā, apliecinot savu piederību pie

590Latvijas pilsoņu loka, noklusējusi faktu, ka tai ir citas valsts

591pilsonība. Saskaņā ar Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3.

592punktu Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot

593piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti

594sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz

595Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

596Panta trešā daļa paredz, ka lēmumu par pilsonības atņemšanu

597pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no tās iegūšanas vai

598atjaunošanas. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā

599personai ir piemērota apstrīdētā norma - Pilsonības likuma

600pārejas noteikumu 7. punkts -, kas noteic, ka tām personām, kuras

601pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim, pilsonību var

602atņemt 10 gadu laikā no minētā datuma.

603Apstrīdētā norma attiecas gan uz personām, kuras ir

604apliecinājušas savu piederību Latvijas pilsoņu lokam (turpmāk arī

605- atjaunojušas pilsonību), gan uz personām, kuras pilsonību

606ieguvušas naturalizācijas kārtībā (turpmāk arī - ieguvušas

607pilsonību). Tāpat apstrīdētā norma attiecas uz personām, kuras ir

608apzināti sniegušas nepatiesas ziņas, un personām, kuras ir

609noklusējušas faktus pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīdī.

610Līdz ar to izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams precizēt,

611kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība (sal.

612sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

6132011‑03‑01 13. punktu).

614Lietas sagatavošanas stadijā institūcija, kas izdevusi

615apstrīdēto normu, - Saeima - tika aicināta izteikties par

616apstrīdētās normas atbilstību Satversmei neatkarīgi no tā, kādā

617kārtībā - pilsonības atjaunošanas vai iegūšanas - persona ir

618sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus. Arī lietā

619pieaicinātās personas par apstrīdētās normas satversmību

620izteikušās vispusīgi, aptverot visas minētās situācijas.

621Satversmes tiesa secina, ka, izvērtējot tiesību normas

622satversmību attiecībā uz visām personām, kuru tiesības tā skar,

623tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā

624arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana,

625kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts

626regulējums, kas neatbilst Satversmei.

627Tālab Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas atbilstību

628Satversmes 91. panta pirmajam teikumam attiecībā uz personām,

629kuras, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai

630naturalizējoties, sniegušas apzināti nepatiesas ziņas vai

631noklusējušas faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības

632iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

63312. Pieteikumā kā viens no argumentiem norādīts tas, ka

634Senātā izskatīšanā esošajā lietā persona Latvijas pilsonības

635atņemšanas gadījumā kļūs par bezvalstnieku. Tālab, pirms tiek

636vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. panta

637pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro valsts

638rīcības brīvības robežas pilsonības atņemšanas jautājuma

639regulēšanā.

64012.1. Satversmes 2. pantā un ievadā lietotais jēdziens

641"Latvijas tauta" aptver visus indivīdus - neatkarīgi no

642to tautības -, kuriem ir Latvijas pilsonība (sal. sk.

643Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

6442018-12-01 22. punktu). Tādējādi ar pilsonības institūtu tiek

645noteiktas tās personas, kuras veido suverēnās varas nesēju jeb

646Latvijas tautu.

647Atbilstoši Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai

648daļai Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar

649Latvijas valsti. To raksturo citstarp lojalitāte un starp personu

650un valsti esošas savstarpējas tiesības un pienākumi (sal. sk.

651Satversmes tiesas 2022. gada 18. februāra lēmuma par tiesvedības

652izbeigšanu lietā Nr. 2021-10-03 14.1. punktu). Arī Eiropas

653Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

654atzīts, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv lojalitātes un

655solidaritātes attiecības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

656tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Ghoumid and

657Others v. France", pieteikums Nr. 52273/16 u. c., 45.

658punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta

659sprieduma lietā C‑135/08 "Rottman" 51. punktu).

660Lojalitāte kā viens no pilsonības centrālajiem elementiem

661prasa no personas godprātīgu jeb tiesisku rīcību pilsonības

662iegūšanas procesā. Minētais nozīmē arī to, ka personai pirms

663Latvijas pilsonības iegūšanas ir jāsniedz atbildīgajai iestādei

664visa informācija, kas nepieciešama tiesiska lēmuma

665pieņemšanai.

66612.2. Pilsonības jautājumu regulēšana ir katras valsts

667ekskluzīvā kompetencē, un šajā jomā valstij ir plaša rīcības

668brīvība. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk.

669Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

6702009‑94‑01 16.1. punktu). Tādēļ likumdevējam, regulējot

671jautājumu par pilsonības atņemšanu, ir jāievēro ne vien

672Satversme, bet arī Latvijas starptautiskās saistības un Eiropas

673Savienības tiesības.

674Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 1. punkts liedz atņemt

675personai pilsonību, ja tā kļūs par bezvalstnieku. Tomēr šā paša

676panta 2. punkts paredz izņēmuma gadījumus, kad pilsonību personai

677var atņemt, pat ja tā kļūs par bezvalstnieku. Viens no šādiem

678gadījumiem ir, ja pilsonība iegūta, sagrozot faktus vai ar

679krāpšanu.

680Arī Eiropas Savienības Tiesa, vērtējot jautājumu par

681pilsonības atņemšanu dalībvalsts pilsonim, ir secinājusi, ka

682lēmums par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu

683krāpniecisku darbību dēļ atbilst vispārēju interešu apsvērumam

684pat tad, ja persona kļūst par bezvalstnieku (sk. Eiropas

685Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta sprieduma lietā C‑135/08

686"Rottman" 51.-52. punktu).

687Apkopojot šajā punktā minēto, Satversmes tiesa secina, ka

688valsts ir tiesīga ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas paredz

689atņemt personai pilsonību saistībā ar tās negodprātīgu rīcību

690pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīdī pat tādā gadījumā, ja

691persona pēc pilsonības atņemšanas kļūs par bezvalstnieku.

69213. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

693ir pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

694tiesiskās vienlīdzības principu, jo kopējais termiņš, kurā var

695atņemt pilsonību personai, kas to ieguvusi vai atjaunojusi līdz

6962013. gada 1. oktobrim, pārsniedz 10 gadus. Savukārt personai,

697kura pilsonību ir ieguvusi vai atjaunojusi pēc 2013. gada 1.

698oktobra, tās atņemšanas termiņš saskaņā ar Pilsonības likuma 24.

699panta trešo daļu ir 10 gadi.

700Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

701cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

702Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

703pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot:

7041) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

705pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos vai atšķirīgos

706apstākļos;

7072) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

708pret šīm personām;

7093) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

710paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

7114) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

712proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

713princips.

71414. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

715nošķir personas, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz

7162013. gada 1. oktobrim, no personām, kuras pilsonību ieguvušas

717vai atjaunojušas pēc minētā datuma. Saeima un Iekšlietu

718ministrija norādīja, ka izskatāmajā lietā nav konstatējamas

719vienādos un salīdzināmos apstākļos esošas personu grupas.

720Tieslietu ministrija norādījusi, ka salīdzināmas varētu būt

721personas, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību, apzināti

722sniedzot nepatiesas ziņas, un personas, kuras ieguvušas vai

723atjaunojušas pilsonību, noklusējot faktus. Savukārt pieaicinātā

724persona Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

725institūcijās norādījusi, ka gan no laika, gan tiesību normu

726saturiskā viedokļa ir identificējami vismaz divi savstarpēji

727salīdzināmo personu grupu pāri.

728Pilsonības atņemšana ir vispārīgi regulēta Pilsonības likuma

72924. pantā, kas jau kopš likuma spēkā stāšanās paredz, ka

730pilsonību var atņemt, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas

731ziņas. No 1994. gada 25. augusta līdz 1998. gada 10. novembrim

732pilsonības atņemšanai, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas

733ziņas, bija noteikts termiņš - pieci gadi no personas uzņemšanas

734pilsonībā. Savukārt no 1998. gada 10. novembra līdz Grozījumu

735pieņemšanai likums vispār neparedzēja termiņu pilsonības

736atņemšanai, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas.

737Senāta judikatūrā Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3.

738punkts laikā līdz Grozījumu pieņemšanai tika interpretēts

739tādējādi, ka pilsonību varēja atņemt tikai par apzināti nepatiesu

740ziņu sniegšanu, bet ne par faktu noklusēšanu, ja atbildīgā

741iestāde nav tiešā veidā pieprasījusi konkrētās ziņas (sk.

742Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-215/2011

7439.-13. punktu). Šobrīd Pilsonības likuma 24. panta pirmās

744daļas 3. punkts noteic, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja

745tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai

746naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai

747noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas

748vai atjaunošanas nosacījumiem. Turklāt likumdevējs apzināti

749pieļāvis to, ka šādā situācijā persona var kļūt par bezvalstnieku

750(sk. Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu

751apakškomisijas 2012. gada 4. jūlija sēdes audioierakstu no 14.

752minūtes).

753Pilsonības likuma 24. panta trešā daļa paredz, ka šā panta

754pirmās daļas 3. punktā minētajā gadījumā lēmumu par Latvijas

755pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no

756tās iegūšanas vai atjaunošanas. Savukārt apstrīdētā norma nosaka

757atšķirīgu pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu attiecībā uz

758personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013.

759gada 1. oktobrim. Proti, šīm personām 10 gadu termiņš ir skaitāms

760no 2013. gada 1. oktobra, nevis no pilsonības iegūšanas vai

761atjaunošanas dienas.

762Visas minētās personas vieno tas, ka tās ir Latvijas pilsoņi,

763ka tām paredzēts atņemt Latvijas pilsonību un ka pilsonības

764iegūšana vai atjaunošana ir panākta negodprātīgā ceļā -

765noklusējot faktus vai sniedzot nepatiesas ziņas. Tomēr tādā

766gadījumā, ja Latvijas pilsonība ir iegūta vai atjaunota pirms

7672013. gada 1. oktobra, pilsonību personai līdz šim datumam varēja

768atņemt vienīgi tad, ja tā apzināti sniegusi nepatiesas ziņas.

769Tādējādi atkarībā no pilsonības atņemšanas pamata apstrīdētā

770norma nošķir turpmāk norādītās personu grupas:

7711) personas, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi

772ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013. gada 1. oktobrim,

773iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas vai

774atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma;

7752) personas, kuras ir apzināti sniegušas nepatiesas ziņas un

776tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013. gada 1.

777oktobrim, iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas

778vai atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma.

779Ņemot vērā pieteikumā sniegto juridisko pamatojumu un citus

780lietas materiālus, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai

781apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam

782attiecībā uz personām, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi

783ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību. Secīgi Satversmes tiesa

784šādu vērtējumu sniegs attiecībā uz personām, kuras ir apzināti

785sniegušas nepatiesas ziņas un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas

786pilsonību.

78715. Satversmes tiesa jau šā sprieduma 14. punktā ir

788secinājusi, ka visām salīdzināmajām personām piemīt vienojoša

789pazīme - tās ir ieguvušas Latvijas pilsonību. Turklāt pirmo

790salīdzināmo grupu pāri vieno arī tas, ka pilsonības iegūšana vai

791atjaunošana ir panākta negodprātīgā ceļā - noklusējot faktus.

792Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka kopīgu pazīmju esība pati

793par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai

794konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos apstākļos

795(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma

796lietā Nr. 2017‑25‑01 25.2. punktu). Tādēļ Satversmes tiesai

797jāpārbauda, vai pastāv kādi apstākļi, kas personas, kuras ir

798noklusējušas faktus un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas

799pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, nostāda būtiski

800atšķirīgos apstākļos.

801Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesību norma nav izprotama

802ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā

803funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija

804sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu).

805Kā izriet no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem,

806likumdevējs, reaģējot uz Senāta judikatūru pilsonības atņemšanas

807jautājumā, ar Grozījumiem ir izteicis Pilsonības likuma 24. panta

808pirmās daļas 3. punktu jaunā redakcijā, paredzot, ka pilsonību

809personai atņem, ja tā apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai

810noklusējusi faktus (sk. 11. Saeimas Juridiskās komisijas

811Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas 2012. gada 28. marta

812sēdes audioierakstu no 24. minūtes un likumprojekta tabulas

813apakškomisijas darbam pirms otrā lasījuma 59. priekšlikumu lietas

814materiālu 3. sēj. 57.-84. lp.). Likumdevējs ar

815Grozījumiem papildināja pilsonības atņemšanas gadījumus un

816noteica tādu regulējumu, kas nepieļauj to, ka pilsoņu vidū būtu

817personas, kuras par pilsoņiem kļuvušas negodprātīgā ceļā.

818Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto normu no 2013. gada 1. oktobra

819pilsonību varēja atņemt par faktu noklusēšanu tām personām, kuras

820pilsonību šādā negodprātīgā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas līdz

8212013. gada 1. oktobrim. Grozījumu izstrādes gaitā Saeimas

822Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā

823tika diskutēts par to, ka nedrīkst pieļaut situāciju, kurā

824persona pilsonību ir ieguvusi melojot, bet vēlāk tai pilsonību

825nav iespējams atņemt. Secīgi deputāti atbalstīja priekšlikumu

826iekļaut Pilsonības likumā apstrīdēto normu, kas paredz 10 gadu

827termiņu, kurā personai pilsonība var tikt atņemta, ja tā iegūta

828vai atjaunota līdz 2013. gada 1. oktobrim (sk. 11.

829Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu

830apakškomisijas 2012. gada 4. jūlija sēdes audioieraksta 14.-27.

831minūti un Ministru kabineta iesniegtos priekšlikumus lietas

832materiālu 3. sēj. 45.-52. lp.).

833Praksē varētu būt apgrūtināta faktu noklusēšanas un nepatiesu

834ziņu sniegšanas nošķiršana - tā katrā ziņā var būt tikai apzināta

835un negodprātīga personas rīcība. Tomēr Satversmes tiesa ņem vērā,

836ka Latvijas tiesiskajā realitātē līdz 2013. gada 1. oktobrim

837Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts tika

838interpretēts tā: ja atbildīgā iestāde nav tiešā veidā

839pieprasījusi konkrētās ziņas, tad personai pilsonību par faktu

840noklusēšanu nevar atņemt. Kopš 2013. gada 1. oktobra šāds

841pilsonības atņemšanas pamats ir tieši ietverts likuma tekstā.

842Tādējādi personas, kuras pilsonību

843ieguvušas vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu pirms 2013. gada

8441. oktobra, un personas, kuras pilsonību tādā pašā ceļā ieguvušas

845vai atjaunojušas pēc minētā datuma, atrodas atšķirīgos

846apstākļos.

84716. Attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas

848vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu pirms 2013. gada 1.

849oktobra, apstrīdētā norma paredz 10 gadus ilgu kopējo pilsonības

850atņemšanas termiņu, kas skaitāms no 2013. gada 1. oktobra.

851Attiecībā uz personām, kuras pilsonību tādā pašā ceļā ieguvušas

852vai atjaunojušas pēc 2013. gada 1. oktobra, Pilsonības likuma 24.

853panta trešā daļa tāpat paredz 10 gadus ilgu pilsonības atņemšanas

854termiņu, tikai tas, atšķirībā no apstrīdētajā normā noteiktā, ir

855skaitāms no pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīža.

856Tādēļ, lai gan apstrīdētajā normā ir noteikts citāds

857pilsonības atņemšanas termiņa sākuma brīdis nekā likuma 24. panta

858trešajā daļā, tomēr konkrētajā gadījumā šī atšķirība neietekmē

859to, ka abām minētajām personu grupām noteiktais termiņš ir

860vienāds, proti, pilsonību iespējams atņemt kopumā 10 gadus ilgā

861laika periodā.

862Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

863vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

864grupām.

86517. Secinot, ka apstrīdētā norma paredz vienādu

866attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām,

867Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai šāda attieksme ir noteikta ar

868normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

869(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

870sprieduma lietā Nr. 2019‑20‑03 24. punktu).

871Grozījumi, kas ietvēra apstrīdēto normu, 10. Saeimā izskatīti

872vienā lasījumā, bet 11. Saeimā - trijos lasījumos. Likums ir

873pieņemts 2013. gada 9. maijā, atbilstoši Satversmes 69. pantam

874izsludināts (sk. oficiālo izdevumu "Latvijas

875Vēstnesis" Nr. 98.1, 2013. gada 23. maijs) un stājies

876spēkā likumā noteiktajā termiņā - 2013. gada 1. oktobrī.

877Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē

878un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama

879atbilstoši Satversmes prasībām. Lietas dalībnieki nav izteikuši

880iebildumus un arī Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

881apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot labas likumdošanas

882principu, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

883varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

884paredzēt tās piemērošanas sekas.

885Līdz ar to apstrīdētajā normā

886paredzētā vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

887personu grupām ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā

888kārtībā pieņemtu tiesību normu.

88918. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienādai

890attieksmei pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir

891nepieciešams leģitīms mērķis. Likumdevējam ir pienākums izstrādāt

892tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

893atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un

894objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām,

895kuras aptver konkrētais regulējums (sk. Satversmes tiesas

8962020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20-03 22. un 25.

897punktu).

898Saeima atbildes rakstā norādījusi uz valsts pienākumu veikt

899pasākumus, kas nodrošina, ka par daļu no Latvijas suverēnās varas

900nesēja nekļūst persona, kura tiesiski nemaz nevar būt Latvijas

901pilsonis.

902Vienādais 10 gadus ilgais pilsonības atņemšanas termiņš, kas

903attiecas uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

904ar faktu noklusēšanu, kalpo tam, lai visi Latvijas pilsoņi

905atbilstu likumdevēja izpratnei par to, kāda persona var būt

906pilsonis. Proti, vienādā attieksme pret personām, kuras pilsonību

907ieguvušas pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, nav pašmērķīga, bet

908ir vērsta uz būtisku valsts interešu aizsardzību. Tam, kuras

909personas veido suverēnās varas avotu - Latvijas tautu -, ir

910būtiska nozīme ikvienā tiesiskā demokrātiskā valstī. Tieši

911pilsoņi, aktīvi līdzdarbojoties, veido un nosaka valsts dzīvi,

912citstarp arī Satversmē noteiktajā kārtībā piedaloties

913konstitucionālo institūciju veidošanā. Tādēļ ir svarīgi, lai šīs

914nozīmīgās funkcijas pildītu tikai tādas personas, kuras par

915pilsoņiem kļuvušas godprātīgā jeb tiesiskā ceļā.

916Līdz ar to apstrīdētajā normā

917ietvertajai vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos

918esošām personu grupām ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts

919iekārtas aizsardzība.

92019. Konstatējot, ka vienādajai attieksmei ir leģitīms

921mērķis, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai šāda

922attieksme ir samērīga. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā

923ietvertā vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

924personu grupām atbilst samērīguma principam, jāpārbauda:

9251) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

926mērķa sasniegšanai;

9272) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi

928nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

929intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

9303) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko

931iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

932likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk. Satversmes

933tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20‑03 26.

934punktu).

93520. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

936leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

937tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra

938sprieduma lietā Nr. 2013‑04‑01 26. punktu).

939Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka ar apstrīdēto

940normu noteiktā vienādā attieksme, kas paredz 10 gadus ilgu

941pilsonības atņemšanas termiņu, ir piemērota tam, lai valsts

942institūcijas varētu pārliecināties, vai Latvijas pilsoņu lokā

943neietilpst personas, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

944negodprātīgā ceļā - noklusējot faktus. Tādējādi ir iespējams

945nodrošināt to, ka valsts dzīvi veido personas, kuras ir tiesiski

946kļuvušas par Latvijas pilsoņiem.

947Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

948līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

94921. Izvērtējot to, vai likumdevēja rīcība, ar

950apstrīdēto normu paredzot vienādu attieksmi pret atšķirīgos

951apstākļos esošām personu grupām, bija nepieciešama, ir

952jānoskaidro, vai leģitīmo mērķi likumdevējs varēja sasniegt ar

953līdzekļiem, kas būtu saudzējošāki attiecībā uz indivīda tiesībām

954un likumiskajām interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas

9552008. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007‑25‑01 13.

956punktu). Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

957saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

958līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt vismaz tādā

959pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 5.

960februāra sprieduma lietā Nr. 2014‑03‑01 23. punktu).

961Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis, ka nesaskata

962nepieciešamību apstrīdētās normas pastāvēšanai attiecībā uz

963personām, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013.

964gada 1. oktobrim. Ne Saeima, ne lietā pieaicinātās personas nav

965norādījušas uz iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem

966būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

967Satversmes tiesa secina, ka pilsonības atņemšanas termiņa

968nenoteikšana attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

969atjaunojušas ar faktu noklusēšanu līdz 2013. gada 1. oktobrim,

970acīmredzami nesasniegtu vienādās attieksmes leģitīmo mērķi, jo

971tādējādi pilsoņu lokā varētu būt personas, kuras pilsonību

972ieguvušas vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu. Savukārt no

973apstrīdētajā normā noteiktā pilsonības atņemšanas termiņa sākuma

974brīža atšķirīga brīža noteikšana šādā situācijā nemaz nav

975iespējama, jo tiesiskajā realitātē pilsonība saistībā ar faktu

976noklusēšanu netika atņemta līdz 2013. gada 1. oktobrim. Līdz ar

977to nav alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu.

978Tādējādi likumdevēja rīcība bija

979nepieciešama, lai sasniegtu vienādās attieksmes leģitīmo

980mērķi.

98122. Noskaidrojot, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos

982apstākļos esošām personu grupām ir samērīga jeb atbilstoša,

983Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no šādas attieksmes

984gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

985interesēm nodarīto zaudējumu (sal. sk. Satversmes

986tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 17.

987punktu).

98822.1. Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis virkni

989apsvērumu - personu vidējo dzīvildzi, saikni ar valsti, kopējo

990pilsonības atņemšanas termiņu -, kas, pēc tā ieskata, norādot uz

991personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013.

992gada 1. oktobrim, radīto kaitējumu iepretim sabiedrības gūtajam

993labumam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, tādā gadījumā, ja

994tiesību normās nebūtu atsevišķi noteikts termiņš pilsonības

995atņemšanai šādām personām, tas būtu nosakāms individuāli, katrā

996atsevišķajā gadījumā piemērojot samērīguma principu.

997Likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir izšķīries par

998to, ka 10 gadus ilgais pilsonības atņemšanas termiņš un tā

999skaitījums ir samērīgs. Labums, ko no šāda tiesiskā regulējuma

1000gūst sabiedrība, ir funkcionējoša, uzticību baudoša demokrātiska

1001valsts iekārta. Tas, ka pilsoņu lokā ir tikai personas, kuras par

1002pilsoņiem kļuvušas tiesiskā ceļā, ietekmē ikviena Latvijas

1003pilsoņa valstisko apziņu un sabiedrības uzticēšanos gan valsts

1004iekārtai kopumā, gan atsevišķām valsts institūcijām. Tomēr tas,

1005ka likumdevējs ir noteicis konkrētu pilsonības atņemšanas termiņu

1006un tā skaitījumu, neatbrīvo tiesību normu piemērotāju no

1007pienākuma novērtēt obligātā administratīvā akta samērīgumu

1008netipiskos gadījumos, kad attiecīgais lēmums būtiski ietekmē

1009personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

101028. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

10112006-41-01 14. un 15. punktu).

1012Arī saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru

1013nepieciešamības gadījumā valsts tiesas ziņā ir pārbaudīt, vai,

1014atņemot pilsonību, ir ievērots samērīguma princips (sk.

1015Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta sprieduma lietā

1016C‑135/08 "Janko Rottman" 51.-56. punktu un

10172019. gada 12. marta sprieduma lietā C‑221/17 "Tjebbes u.

1018c." 41. punktu). Līdzīgi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

1019ir norādījusi uz nepieciešamību vērtēt lēmuma par pilsonības

1020atņemšanu sekas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves

1021neaizskaramību aspektā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

1022tiesas 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 76136/12

1023"Ramadan v. Malta" 84. punktu). ANO augstā komisāra

1024bēgļu jautājumos 2020. gada 20. maija rekomendācijā par

1025Bezvalstniecības konvencijas 8. pantu ir uzsvērts, ka pilsonības

1026atņemšanai vienmēr jābūt samērīgai (sk.: Guidelines on

1027Statelessness No. 5: Loss and Deprivation of Nationality under

1028Articles 5-9 of the 1961 Convention on the Reduction of

1029Statelessness,. Pieejams: refworld.org ).

1030Samērīguma novērtējumu, kas ietver, piemēram, to, kāda saikne

1031ar Latviju ir izveidojusies konkrētajai personai, vai to, kā

1032personas noklusētie fakti ietekmētu tās iespējas tikt uzņemtai

1033pilsonībā šobrīd, individuālās lietās veic atbildīgā iestāde un

1034administratīvās tiesas.

103522.2. Lietā pieaicinātā persona Dr. iur. Māris

1036Onževs norādījis uz iespējamu tiesiskās paļāvības aizsardzības

1037pārkāpumu attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

1038atjaunojušas līdz 2013. gada 1. oktobrim ar faktu noklusēšanu, jo

1039pirms minētā datuma atbilstoši tālaika tiesiskajai realitātei

1040šādām personām pilsonība netika atņemta.

1041Persona nevar nezināt, ka rīkojas prettiesiski, ja tā,

1042apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai

1043naturalizējoties, piemēram, neinformē iestādi par apstākļiem,

1044kuri saskaņā ar likumu tai liedz būt par pilsoni pat tad, ja

1045iestāde tiešā veidā nav pieprasījusi attiecīgo informāciju. Šādā

1046situācijā persona ar negodprātīgu rīcību ir panākusi sev

1047labvēlīga, bet prettiesiska lēmuma izdošanu.

1048Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais tiesiskās paļāvības

1049aizsardzības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru

1050īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un

1051saprātīga paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2016.

1052gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

10532016-03-01 13. punktu). Persona, kura pilsonības atjaunošanas

1054vai iegūšanas brīdī rīkojusies negodprātīgi, nevar nezināt, ka

1055patiesībā nepieder pie Latvijas pilsoņu loka vai nav tiesīga kļūt

1056par pilsoni. Ja persona pati rīkojas prettiesiski, tad tai nevar

1057veidoties tiesiskā paļāvība (sk.: Levits E. Tiesiskās drošības

1058un tiesiskās paļāvības principi attiecībā uz likumdevēju Eiropas

1059Savienības tiesībās; Briede J. Tiesiskā paļāvība

1060administratīvajās tiesībās. Grām.: Balodis R. (red.) Vispārējie

1061tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts

1062pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu

1063namu aģentūra, 2017, 46., 67. lpp.). Tādēļ personai, kura

1064Latvijas pilsonību ir ieguvusi negodprātīgā ceļā, nevar veidoties

1065aizsargājama tiesiskā paļāvība uz pilsonības saglabāšanu.

1066Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

1067labums, ko no vienādās attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par

1068personai nodarīto kaitējumu.

1069Tātad, nosakot vienādu attieksmi

1070pret personām, kuras pilsonību ir ieguvušas vai atjaunojušas ar

1071faktu noklusēšanu pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, ir ievērots

1072samērīguma princips un apstrīdētā norma šajā daļā atbilst

1073Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

107423. Turpmāk Satversmes tiesa izvērtēs, vai vienādos un

1075salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras pilsonību ieguva

1076vai atjaunoja pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra ar apzināti

1077nepatiesu ziņu sniegšanu. Minētās personu grupas vieno tas, ka

1078visas šīs personas ir Latvijas pilsoņi, ka tās uzņemšanu pilsoņu

1079lokā panākušas, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, un tām ir

1080paredzēts atņemt Latvijas pilsonību.

1081Kā jau tika minēts šajā spriedumā, Pilsonības likuma 24. pants

1082jau kopš likuma spēkā stāšanās paredz, ka pilsonību var atņemt,

1083ja tā iegūta vai atjaunota, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas.

1084Nav šaubu, ka personām, kuras ieguvušas vai atjaunojušas

1085pilsonību gan pirms 2013. gada 1. oktobra, gan arī pēc minētā

1086datuma, pilsonību no tās iegūšanas vai atjaunošanas brīža varēja

1087atņemt gadījumā, ja lēmuma pieņemšana panākta, apzināti sniedzot

1088nepatiesas ziņas.

1089Līdz ar to personas, kuras pilsonību

1090ir ieguvušas vai atjaunojušas, apzināti sniedzot nepatiesas

1091ziņas, pirms 2013. gada 1. oktobra, un personas, kuras pilsonību

1092tādā pašā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas pēc minētā datuma,

1093atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

1094apstākļos.

109524. Tā kā personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

1096atjaunojušas, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, pilsonība

1097varēja tikt atņemta jau no Pilsonības likuma spēkā stāšanās, ir

1098secināms, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret

1099personām, kuras pilsonību šādā veidā ir ieguvušas pirms un pēc

11002013. gada 1. oktobra. Proti, saskaņā ar apstrīdētajā normā

1101ietverto termiņa skaitījumu kopējais termiņš pilsonības

1102atņemšanai personām, kuras to ieguvušas vai atjaunojušas,

1103apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, līdz 2013. gada 1. oktobrim,

1104jebkurā gadījumā ir vairāk nekā 10 gadus ilgs, jo pilsonība šīm

1105personām varēja tikt atņemta jau iepriekš. Savukārt saskaņā ar

1106Pilsonības likuma 24. panta trešo daļu attiecībā uz personām,

1107kuras šādā veidā ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību pēc 2013.

1108gada 1. oktobra, pilsonības atņemšanas termiņš ir 10 gadi no tās

1109iegūšanas vai atjaunošanas brīža.

1110Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

1111atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

1112salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

111325. Šā sprieduma 17. punktā jau secināts, ka apstrīdētā

1114norma ir pieņemta normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Tādēļ

1115secīgi Satversmes tiesa vērtēs, vai atšķirīgajai attieksmei pret

1116personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

1117ir leģitīms mērķis.

1118Apsverot apstrīdētajā normā paredzētās attieksmes leģitīmo

1119mērķi attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

1120atjaunojušas ar faktu noklusēšanu, Satversmes tiesa jau

1121izklāstīja to, cik svarīgi tiesiskā demokrātiskā valstī ir

1122nodrošināt, lai tās pilsoņu lokā būtu tikai tādas personas, kuras

1123pilsonībā uzņemtas tiesiski.

1124Kā jau tika secināts iepriekš, no 1998. gada 10. novembra līdz

1125Grozījumu pieņemšanai likums vispār neparedzēja termiņu

1126pilsonības atņemšanai gadījumos, kad tā iegūta, apzināti sniedzot

1127nepatiesas ziņas. Saprotams, ka, likumdevējam ieviešot termiņu

1128pilsonības atņemšanai, atbildīgajai iestādei - Pilsonības un

1129migrācijas lietu pārvaldei - ir vajadzīgs laiks, lai tā varētu

1130veikt nepieciešamās pārbaudes un pieņemt lēmumus par pilsonības

1131atņemšanu gadījumos, kad tā iegūta ar apzināti nepatiesu ziņu

1132sniegšanu. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka fakti, par kuriem

1133persona var sniegt nepatiesas ziņas, var būt ļoti dažādi. Tā var

1134būt, piemēram, informācija par personas priekšteču piederību

1135citas valsts pilsoņu lokam, ziņas par pašas personas pilsonību,

1136dienēšanu militārā organizācijā bez Ministru kabineta atļaujas,

1137ziņas par to, ka persona Latvijā vai kādā citā valstī ir bijusi

1138krimināli sodīta par tāda nozieguma izdarīšanu, kas ir noziegums

1139arī Latvijā, ziņas par personas kā bijušā Latvijas PSR drošības

1140dienesta štata darbinieka statusu, kā arī cita veida informācija.

1141Turklāt apstākļi, kas liedz personai būt par Latvijas pilsoni,

1142var būt izveidojušies atšķirīgos laika periodos un šo apstākļu

1143noskaidrošana un novērtēšana var būt citu pilnvaroto iestāžu -

1144citstarp iekšējās un ārējās izlūkošanas iestāžu - vai tiesu

1145kompetencē. Tādēļ arī Iekšlietu ministrija un Pilsonības un

1146migrācijas lietu pārvalde Satversmes tiesai iesniegtajos

1147viedokļos norādīja, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

1148Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes galvenais uzdevums bijis

1149veikt iedzīvotāju uzskaiti, bet lielais darba apjoms un

1150nepietiekamās tehniskās iespējas esot ierobežojušas iestādes

1151iespējas pārbaudīt personu sniegto ziņu patiesumu (sk.

1152Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes viedokli lietas

1153materiālu 7. sēj. 30.-31. lp. un Iekšlietu ministrijas viedokli

1154lietas materiālu 7. sēj. 37. lp.).

1155Vispārīgi atbildīgajām iestādēm ir nepārtraukti jāraugās, vai

1156pilsoņu lokā nav tādu personu, kuras pilsonību ieguvušas vai

1157atjaunojušas negodprātīgā ceļā - apzināti sniedzot nepatiesas

1158ziņas. Vienlaikus šādu personu apzināšana un ziņu par tām

1159iegūšana un apkopošana nav tikai vienas iestādes kompetencē.

1160Turklāt šo ziņu noskaidrošana objektīvi var būt apgrūtināta,

1161sevišķi ja tās ir saistītas ar potenciālu iekšējās vai ārējās

1162drošības apdraudējumu un tās vismaz daļēji ir iegūstamas

1163izlūkošanas ceļā. Tādēļ saprotams, ka situācijā, kad ar

1164Grozījumiem tika noteikts termiņš, līdz kuram iestādei ir jāveic

1165pārbaudes un jāpieņem ar tām saistītie lēmumi, šo funkciju

1166veikšanai var būt nepieciešams papildu laiks. Pretējā gadījumā

1167nebūtu iespējams nodrošināt to, ka Latvijas pilsoņu lokā ir tikai

1168tādas personas, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

1169tiesiskā ceļā.

1170Līdz ar to apstrīdētajā normā

1171ietvertajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos un pēc

1172noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

1173grupām ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas

1174aizsardzība.

117526. Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētajā

1176normā noteiktais termiņš un tā skaitījums ir piemērots tam, lai

1177valsts institūcijas varētu pārliecināties par to, vai Latvijas

1178pilsoņu lokā neietilpst personas, kuras par pilsoņiem kļuvušas,

1179sniedzot apzināti nepatiesas ziņas.

1180Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

1181līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

118227. Pieteikuma iesniedzējs par alternatīvu leģitīmā

1183mērķa sasniegšanas līdzekli būtībā uzskata individualizētāku

1184tiesisko regulējumu pilsonības atņemšanai personām, kuras to

1185ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013. gada 1. oktobrim.

1186Kā pamatoti norādījusi pieaicinātā persona Latvijas pārstāve

1187starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, šobrīd, lemjot par

1188pilsonības atņemšanu, savstarpēji atšķirīgi vērtējamas varētu būt

1189arī situācijas, kad persona ieguvusi vai atjaunojusi pilsonību,

1190piemēram, 1995. gadā vai 2013. gada 30. septembrī (sk.

1191Latvijas pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

1192viedokli lietas materiālu 7. sēj. 50. lp.). Proti, kopējais

1193pilsonības atņemšanas termiņš attiecībā uz ikvienu personu, kas

1194pilsonību ieguvusi vai atjaunojusi pirms 2013. gada 1. oktobra,

1195var būt ļoti atšķirīgs. Ja personas kopš pilsonības iegūšanas vai

1196atjaunošanas ir dzīvojušas Latvijā, tad atšķirības kopējā

1197pilsonības atņemšanas termiņā var mainīt secinājumu par to, vai

1198un kāda saikne ar valsti konkrētajai personai ir

1199izveidojusies.

1200Tomēr likumdevējam nav iespējams noteikt individualizētu

1201pilsonības atņemšanas termiņu ikvienam gadījumam, kad kāda

1202persona pilsonību ieguvusi negodprātīgā ceļā - apzināti sniedzot

1203nepatiesas ziņas. Savukārt pilsonības atņemšanas termiņa

1204noteikšana atkarībā no dienas, kad persona to ieguvusi vai

1205atjaunojusi, nesasniegtu atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi.

1206Proti, personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

1207vairāk nekā 10 gadus pirms Grozījumu pieņemšanas, piemēram, 1994.

1208gadā, pilsonību vairs nevarētu atņemt, jo tās atņemšanas termiņš

1209tādā gadījumā būtu beidzies jau 2004. gadā. Secināms, ka nav tādu

1210alternatīvu līdzekļu, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo

1211mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1212Tādējādi likumdevēja rīcība bija

1213nepieciešama atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa

1214sasniegšanai.

121528. Satversmes tiesai, vērtējot ar apstrīdēto normu

1216paredzētās atšķirīgās attieksmes samērīgumu, ir jāņem vērā

1217Saeimas plašā rīcības brīvība ar pilsonību saistītu jautājumu

1218izlemšanā. Proti, konkrēta termiņa noteikšana pilsonības

1219atņemšanai ir likumdevēja kompetencē. Vienlaikus tas neatbrīvo

1220normas piemērotāju no samērīguma apsvērumu izdarīšanas, lemjot

1221par pilsonības atņemšanu katrā konkrētajā gadījumā.

1222Likumdevēja noteiktie pilsonības atņemšanas termiņi kalpo

1223tiesiskās drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes -

1224nodrošināšanai. Proti, personām jābūt spējīgām ar zināmu

1225noteiktību plānot savu darbību un tādējādi arī paredzēt tās sekas

1226(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma

1227lietā Nr. 2020‑14‑01 12. punktu). Tādēļ ir būtiski norādīt,

1228ka pret personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas ar

1229apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu līdz 2013. gada 1. oktobrim,

1230apstrīdētā norma tiesisko seku ziņā ir labvēlīgāka, jo no 1998.

1231gada 10. novembra līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim

1232šīm personām pilsonību varēja atņemt neierobežotu laiku. Tādējādi

1233nav konstatējams, ka tieši apstrīdētā norma šīm personām radītu

1234kādu kaitējumu iepretim tam labumam, ko no apstrīdētās normas

1235radītās atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība.

1236Līdz ar to, nosakot atšķirīgu

1237attieksmi pret personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

1238atjaunojušas ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu pirms un pēc

12392013. gada 1. oktobra, ir ievērots samērīguma princips un

1240apstrīdētā norma arī šajā daļā atbilst Satversmes 91. panta

1241pirmajam teikumam.

1242Nolēmumu daļa

1243Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1244Satversmes tiesa

1245nosprieda:

1246atzīt Pilsonības likuma pārejas

1247noteikumu 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

124891. panta pirmajam teikumam.

1249Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1250Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1251Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

1252Laviņš