24. pants
Šā panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka Latvijas

pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie

Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi

nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas

pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem. Saskaņā ar tā

paša panta trešo daļu minētajā gadījumā lēmumu par Latvijas

pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no

tās iegūšanas vai atjaunošanas. Tāpat ar Grozījumiem Pilsonības

likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 7. punktu šādā

redakcijā: "Personām, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas

līdz 2013. gada 1. oktobrim, šā likuma 24. panta trešajā daļā

minētais 10 gadu termiņš sākas no 2013. gada 1. oktobra"

(turpmāk - apstrīdētā norma).

Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts, trešā daļa

un apstrīdētā norma nav grozīta un šādā redakcijā ir spēkā arī

lietas izskatīšanas laikā.

2. Pieteikuma iesniedzējs - Senāts (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta

pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir administratīvā lieta,

kurā personai ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu

uz Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkta pamata

Latvijas pilsonība ir atņemta saistībā ar tādu faktu noklusēšanu,

kuri attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

nosacījumiem. Persona piederību Latvijas pilsoņu lokam ir

apliecinājusi 1995. gadā un Latvijas pilsoņa pasi saņēmusi 1995.

gada 4. augustā. Tātad uz personu ir attiecināma apstrīdētā norma

un tajā paredzētais pilsonības atņemšanas termiņa skaitījums.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar pamatlietā

piemērojamām tiesību normām iestādei esot jāizdod obligātais

administratīvais akts un jāatņem personai pilsonība. Pēc

Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs, nosakot pilsonības

atņemšanas termiņu un tā skaitījumu, jau esot izdarījis

samērīguma apsvērumus. Tādēļ tiesai šis termiņš esot

jāievēro.

Taču šāds tiesiskais regulējums nozīmējot, ka personas, kuras

pilsonību ir ieguvušas vai atjaunojušas pirms 2013. gada 1.

oktobra, nav vienlīdzīgā situācijā ar personām, kuras to

izdarījušas vēlāk. Proti, kopējais termiņš pilsonības atņemšanai

personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas pirms 2013.

gada 1. oktobra, pārsniedzot 10 gadus un varot turpināties pat,

piemēram, 30 gadus no pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

dienas. Savukārt personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas pēc 2013. gada 1. oktobra, pilsonības atņemšanas

termiņš esot 10 gadus ilgs. Tādējādi esot pārkāpts Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības

princips.

Apstrīdētajā normā izvēlētais kritērijs - 2013. gada 1.

oktobris - neesot tāds, kas būtu atzīstams par saprātīgu

atšķirīgās attieksmes pamatu. Pilsonības likums jau tā sākotnējā

redakcijā esot paredzējis pilsonības atņemšanu tad, ja tiek

atklāts, ka persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas

pilsonības vai naturalizējoties, ir apzināti sniegusi nepatiesas

ziņas. Tādējādi neesot bijis šķēršļu arī laika posmā līdz 2013.

gada 1. oktobrim atņemt pilsonību šādām personām. Apstrīdētā

norma esot pretrunā ar Pilsonības likuma 24. panta trešajā daļā

noteikto 10 gadu termiņu, jo tā balstoties kļūdainā izpratnē, ka

pilsonību var atņemt bez termiņa ierobežojuma, ja termiņš nav

noteikts tiesību normās. Tomēr pat tādā gadījumā, ja pilsonības

atņemšanas termiņš tiesību normās nebūtu noteikts, iestādei būtu

jāvērtē, vai lēmums par pilsonības atņemšanu ir samērīgs.

Tā kā apstrīdētā norma ir pārejas noteikumu punkts, tai būtu

jākalpo iesāktiem, bet vēl nepabeigtiem procesiem vai arī

jāsalāgo dažādu sistēmu savstarpējā nomaiņa laikā. Pieteikuma

iesniedzējs neuzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais 10 gadu

pārejas periods būtu nepieciešams tiesisku vai procesuālu

apsvērumu dēļ.

Kopējais termiņš pilsonības atņemšanai personām, kuras

pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, iepretim vidējai

cilvēku dzīvildzei Latvijā neesot samērīgs. Tāpat esot jāņem

vērā, ka persona var zaudēt pilsonību jau tādā vecumā, kad tā

vairs nav spējīga pilnvērtīgi iejusties jebkādā citā pilsoniskā

sabiedrībā. Dzīvē gūtie novērojumi ļaujot secināt, ka vairumā

gadījumu, kad persona ilgāk nekā 10 gadus dzīvo ciešā sasaistē ar

konkrētu valsti un tajā dzīvojošo personu kopumu kā pilsonis, tā

lielā mērā integrējas attiecīgās valsts pilsoņu dzīvē. Līdz ar to

pilsonības atņemšana pēc 10 gadu perioda, padarot personu par

bezvalstnieku, pildot pamatā sodoša rakstura funkciju un neesot

saistāma nedz ar lēmuma pieņemšanas brīža faktiskajiem

apstākļiem, nedz ar konkrētās personas sociālo un tiesisko

integritāti sabiedrībā. Krimināltiesībās attiecībā uz sevišķi

smagu noziegumu izdarīšanu paredzētā noilguma termiņi esot īsāki

par apstrīdētajā normā noteikto kopējo pilsonības atņemšanas

termiņu. Turklāt iestādei varot būt grūti noskaidrot 20 gadus

senus notikumus.

Saskaņā ar 1961. gada 30. augusta Konvencijas par

bezvalstniecības samazināšanu (turpmāk - Bezvalstniecības

konvencija) 8. panta 2. punkta "b" apakšpunktu personai

valsts pilsonību varot atņemt, ja tā iegūta, sagrozot faktus vai

ar krāpšanu, tomēr arī šādos gadījumos esot jāievēro samērīguma

princips.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Laika periodā no 1998. gada 10. novembra līdz Grozījumu

pieņemšanai Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts

esot paredzējis, ka personai, kura pilsonību ieguvusi apzināti

nepatiesu ziņu sniegšanas rezultātā, pilsonību atņem bez termiņa

ierobežojuma. Turklāt, kā to apliecinot arī Senāta judikatūra,

šāda tiesību normas interpretācija attiekusies arī uz personām,

kuras Latvijas pilsonību ieguvušas pirms 1998. gada 10. novembra

- laikā, kad Pilsonības likums paredzēja piecu gadu termiņu

pilsonības atņemšanai.

Ar Grozījumiem Pilsonības likuma regulējums esot būtiski

mainīts, paredzot, ka pilsonību var atņemt arī par faktu

noklusēšanu 10 gadu laikā no pilsonības iegūšanas, bet attiecībā

uz personām, kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1.

oktobrim, apstrīdētajā normā nosakot, ka 10 gadu termiņš

pilsonības atņemšanai skaitāms no 2013. gada 1. oktobra.

Vienlaikus likumdevējs ar Grozījumiem esot paredzējis arī

atsevišķus izņēmuma gadījumus, kad pilsonību var atņemt bez

termiņa ierobežojuma, un proti: ja persona bijusi notiesāta par

kādu no Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūtu 5. pantā

minētajiem starptautiskajiem noziegumiem vai ja personai ir tādas

valsts pilsonība, ar kuru dubultpilsonība saskaņā ar Pilsonības

likumu nav pieļaujama.

Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta esot viens no Latvijas

valsti konstituējošiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē

un veidojot Latvijas valststiesisko identitāti. Pilsonība esot

tāda tiesiska, lojalitātē balstīta saikne starp personu un

valsti, kas radot savstarpējas tiesības un pienākumus. Pilsonības

jautājumus reglamentējošās starptautisko tiesību normās esot

spēkā princips, ka katrai valstij ir tiesības pašai ar likumu

noteikt, kas ir tās pilsoņi.

Saeima uzskata, ka personas, kuras Latvijas pilsonību

ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim, atrodas būtiski atšķirīgos

apstākļos salīdzinājumā ar personām, kuras Latvijas pilsonību

ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra, un ka attieksme pret abām

personu grupām ir vienāda.

Apstrīdētā norma regulējot jautājumu par Latvijas pilsonības

atņemšanu, un līdz ar to izskatāmajā lietā tiekot skarts

jautājums par personām, kas ir tiesīgas būt par suverēnās varas

nesēju. Ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta un visiem Latvijas

pilsoņiem termiņu pilsonības atņemšanai skaitītu no pilsonības

iegūšanas dienas, tad vairumā gadījumu, kad personas pilsonību

ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, tām pilsonību vairs

nevarētu atņemt. Tāpat nebūtu iespējams atņemt pilsonību

personām, kuras līdz 2013. gada 1. oktobrim Latvijas pilsonību

ieguvušas ar faktu noklusēšanu, jo pirms minētā datuma pilsonību

varēja atņemt tikai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. Pēc

Saeimas ieskata, nosacījumiem par Latvijas pilsonības iegūšanu

vai atjaunošanu jābūt vienādiem neatkarīgi no tā, kad pilsonība

ir iegūta vai atjaunota.

Latvijas pilsonību, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto normu,

persona nevarot iegūt bez pašas iniciatīvas un skaidri izteiktas

gribas. Tādēļ, ņemot vērā starp valsti un pilsoni pastāvošās

lojalitātes un solidaritātes attiecības, esot pamatoti gaidīt, ka

persona pilsonību iegūs godprātīgā ceļā. Saskaņā ar

Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 2. punkta "b"

apakšpunktu valsts pilsonību personai varot atņemt tad, ja tā

iegūta, sagrozot faktus vai ar krāpšanu, pat ja persona tādējādi

kļūst par bezvalstnieku.

No Satversmes 2. panta izrietot valsts pienākums rūpēties par

to, lai par suverēnās varas nesēja daļu nekļūst tādas personas,

kuras nav tiesīgas iegūt vai atjaunot Latvijas pilsonību. Viens

no šā pienākuma izpildei nepieciešamajiem pasākumiem esot

Latvijas pilsonības atņemšana. Ar apstrīdēto normu tiekot

aizsargātas sabiedrības intereses, un sabiedrības interesēs

neietilpstot Latvijas pilsoņu loka paplašināšana ar prettiesiskām

metodēm.

Pēc Saeimas ieskata, izskatāmajā lietā nozīme nebūtu jāpiešķir

apsvērumiem par personas saikni ar valsti. Būtiski esot tas, ka

persona pēc pilsonības atņemšanas automātiski nezaudē tiesības

uzturēties Latvijā, bet var turpināt šeit uzturēties Imigrācijas

likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat neesot pamatoti pilsonības

atņemšanu salīdzināt ar sodu. Latvijas pilsonība tiekot atņemta

par prettiesisku rīcību un tādēļ, lai atjaunotu iepriekšējo

tiesisko situāciju. Pilsonības atņemšanas mērķis neesot personas

sodīšana.

4. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, un pievienojas Saeimas atbildes rakstā

norādītajam.

Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, personas, kuras

apliecinājušas savu piederību pie pilsoņu loka vai

naturalizējušās ar faktu noklusēšanu vai nepatiesu ziņu

sniegšanu, faktiski nemaz nepieder pie pilsoņu loka. Ar

Grozījumiem Pilsonības likumā esot ieviests jauns tiesību

institūts, kas paredz iespēju attiecīgajos gadījumos iegūt

pilsonību noilguma jeb faktiskās integrācijas dēļ. Proti, tādā

gadījumā, ja apstrīdētajā normā noteiktajā 10 gadu termiņā, kas

skaitāms no 2013. gada 1. oktobra, personai, kura pilsonību ir

ieguvusi, noklusējot faktus vai apzināti sniedzot nepatiesas

ziņas, pilsonība tomēr nav atņemta, tā ar noilgumu iegūst

pilsonību.

Apstrīdētajā normā noteikto laiku nevarot uzskatīt par

periodu, kurā persona integrējusies attiecīgajā pilsoņu lokā, ja

šajā laikā persona faktiski ir pārkāpusi Pilsonības likumā

noteiktos Latvijas pilsonības iegūšanas un saglabāšanas

nosacījumus. Šāda izpratne esot ietverta arī Pilsonības likuma

24. panta ceturtās daļas 2. punktā, kurā noteikts, ka noilguma

termiņš pilsonības atņemšanai nav attiecināms uz gadījumiem, kad

personai ir tādas valsts pilsonība, ar kuru dubultpilsonība nav

pieļaujama.

Iekšlietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

norādītajam attiecībā uz Bezvalstniecības konvencijā noteikto un

secinājumu, ka ir iespējami izņēmuma gadījumi, kad personai

pilsonība var tikt atņemta arī tad, ja šāda lēmuma rezultātā

persona kļūst par bezvalstnieku.

Pret visām personām, kuras ietilpa Latvijas pilsoņu lokā līdz

2013. gada 30. septembrim, Pilsonības likums paredzēja vienādu

attieksmi, proti, attiecīgajos gadījumos paredzēja iespēju atņemt

Latvijas pilsonību neatkarīgi no tā, cik sen šī pilsonība ir

iegūta vai atjaunota. Līdzīgi arī ar Grozījumiem ieviestais

tiesiskais regulējums, kas pieļauj pilsonības iegūšanu noilguma

jeb faktiskās integrācijas dēļ, uz visiem Latvijas pilsoņiem

tiekot attiecināts vienādi, paredzot noilguma termiņu - 10 gadi

no šā tiesiskā regulējuma iekļaušanas Pilsonības likumā.

Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, apstrīdētajā normā

noteiktais termiņš esot pamatots citstarp ar to, ka, atjaunojot

Latvijas Republikas neatkarību, valsts institūcijas rīkojās

atbilstoši tālaika iespējām un prasībām un to primārais uzdevums

bija veikt iedzīvotāju uzskaiti un 5. Saeimas vēlēšanu norises

priekšdarbus. Ievērojot šo vēsturisko aspektu kontekstā ar valsts

institūciju kompetences un kapacitātes nepietiekamību pilsonības

atgūšanas jautājumu kontrolei, apstrīdētajā normā esot noteikts

atsevišķs termiņš Pilsonības likuma 24. panta trešās daļas

piemērošanai personām, kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada

1. oktobrim.

Pilsonības tiesiskajam regulējumam esot politisks raksturs, un

visi būtiskie ar pilsonības institūtu saistītie jautājumi

visupirms esot likumdevēja kompetencē.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam attiecībā uz personām, kuras Latvijas pilsonību

ieguva, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, jo šīm personām

pilsonību varēja atņemt jau pirms Grozījumu pieņemšanas.

Starptautiskajās tiesībās pastāvot vispārīgs princips, ka

pilsonības jautājumu regulēšana ir ekskluzīvā katras valsts

kompetencē, proti, valstīm ir suverēnas tiesības pašām pēc saviem

likumiem noteikt savu pilsoņu loku. Lai gan bezvalstniecība ir

nevēlama, valstis esot tiesīgas ieviest regulējumu, kas noteiktos

apstākļos paredz pilsonības atņemšanu pat tad, ja persona

tādējādi kļūst par bezvalstnieku. Pilsonības likuma regulējums

šajā ziņā esot saskanīgs ar starptautiskajiem tiesību aktiem.

Pēc Tieslietu ministrijas vērtējuma, pilsonības iegūšanas

fakts pats par sevi nav tik būtiska pazīme, kas ļautu visas

Latvijas pilsonību ieguvušās personas neatkarīgi no pilsonības

iegūšanas brīža uzskatīt par tādām personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo

apstrīdētā norma attiecoties arī uz personām, kuras pilsonību

atjaunojušas, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās

padomes 1991. gada 15. oktobra lēmumu "Par Latvijas

Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas

pamatnoteikumiem".

Ja, Grozījumus ieviešot, visām personām 10 gadu termiņu

pilsonības atņemšanai sāktu skaitīt no pilsonības iegūšanas vai

atjaunošanas dienas, tad lielai daļai personu 2013. gadā šis

termiņš jau būtu pagājis. Tālab esot pieņemta apstrīdētā norma,

kas paredz termiņa skaitījumu no 2013. gada 1. oktobra.

Turklāt līdz Grozījumu pieņemšanai pilsonību atņemt esot bijis

iespējams tikai par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, bet ne par

faktu noklusēšanu. Ja apstrīdētās normas nebūtu, tad visas

personas, kuras Latvijas pilsonību ar faktu noklusēšanu ieguvušas

līdz 2013. gada 1. oktobrim un to baudījušas jau ilgāk nekā 10

gadus, to drīkstētu saglabāt, bet personas, kuras Latvijas

pilsonību tādā pašā veidā ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra,

Latvijas pilsonību zaudētu.

Tādējādi, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, vienlīdzības

principa kontekstā pastāv šādas salīdzināmas personu grupas, kuru

tiesisko situāciju regulē apstrīdētā norma: personas, kuras

apzināti sniedza nepatiesas ziņas, un personas, kuras apzināti

noklusēja faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas

vai atjaunošanas nosacījumiem.

Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret pirmo

minēto vienādos un salīdzināmos apstākļos esošo personu grupu,

proti, pret personām, kuras apzināti sniedza nepatiesas ziņas,

kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas

nosacījumiem. Šīm personām, atšķirībā no otras minētās personu

grupas, jau pirms 2013. gada 1. oktobra esot bijusi piemērojama

pilsonības atņemšana ar tādiem pašiem nosacījumiem (izņemot

pilsonības atņemšanas termiņu) kā pēc 2013. gada 1. oktobra.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētās normas mērķis

ir nevis personu sodīt, bet gan atjaunot tādu stāvokli, kāds būtu

bijis, ja persona nebūtu nepamatoti atzīta par Latvijas pilsoni.

Prettiesiski iegūta pilsonība nekļūstot leģitīma neatkarīgi no

laika posma, kāds pagājis kopš tās piešķiršanas.

Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

paustajam viedoklim, ka no Satversmes 2. panta izriet valsts

pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nepieļautu tādu

situāciju, ka par suverēnās varas nesēja daļu Latvijā kļūst

persona, kura nemaz nav bijusi tiesīga iegūt Latvijas pilsonību

vai kurai to nedrīkstēja atjaunot. Viens no šādiem pasākumiem

esot Latvijas pilsonības atņemšana.

Apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes sekas būtu

saudzējošākas, ja likumdevējs šajā normā būtu konkrēti noteicis,

ka 10 gadu noilgums no 2013. gada 1. oktobra attiecas vienīgi uz

tām personām, kuras apzināti noklusējušas faktus, kas attiecas uz

Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

Tātad apstrīdētā norma pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret

vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām un šī

atšķirīgā attieksme neesot samērīga pret personām, kuras apzināti

sniegušas nepatiesas ziņas, kas attiecas uz Latvijas pilsonības

iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

6. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam attiecībā uz personām, kuras ir ieguvušas pilsonību vai

apliecinājušas piederību tai līdz 2013. gada 1. oktobrim, un

norāda, ka likumdevējs būtu varējis paredzēt saudzīgāku

risinājumu, nosakot īsāku pilsonības atņemšanas termiņu.

Tiesībsargs apšauba to, ka pirms 2013. gada 1. oktobra nebija

iespējams atņemt Latvijas pilsonību arī par faktu noklusēšanu.

Apstrīdētā norma nenošķirot personas, kuras pilsonību ieguvušas

ar faktu noklusēšanu, no personām, kuras to ieguvušas ar apzināti

nepatiesu ziņu sniegšanu, un tādējādi vienādos un salīdzināmos

apstākļos esot personas, kuras pilsonību ieguvušas pirms 2013.

gada 1. oktobra, un personas, kuras to ieguvušas pēc minētā

datuma. Abas personu grupas vienojot tas, ka ir iegūta vai

atjaunota Latvijas pilsonība, bet zināmu apstākļu dēļ ir pamats

lemt par tās atņemšanu.

Apstrīdētā norma nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos

apstākļos esošām personām. Neesot pamata uzskatīt, ka atšķirīgā

attieksme nav noteikta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Tā

kā pilsonības piešķiršanas un atņemšanas jautājumi skar to

personu loku, kuras ir tiesīgas būt par daļu no suverēnās varas

nesēja saskaņā ar Satversmes 2. pantu, esot secināms, ka

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība.

Kopsakarā ar citām Pilsonības likuma normām, kas regulē

pilsonības atņemšanu, apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

attieksme kalpojot minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot

saskatāms saudzējošāks līdzeklis, kas attiecīgajā kontekstā būtu

vienlīdz efektīvs mērķa sasniegšanai.

No starptautisko un Eiropas Savienības tiesību viedokļa varot

tikt vērtēts tas, vai pilsonības atņemšana nav patvaļīga, vai

attiecīgais lēmums nav nesamērīgi ietekmējis kādas personas

pamattiesības, piemēram, tiesības uz privāto dzīvi, vai šis

lēmums neskar personas kā Eiropas Savienības pilsoņa tiesības.

Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas par

bezvalstniecības izskaušanu pieļaujot gadījumus, kad pilsonību

var atņemt pat tad, ja attiecīgā persona kļūst par bezvalstnieku.

Tāpat saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi pilsonības

atņemšana neesot personas tiesību pārkāpums, ja vien šis akts ir

veikts, pamatojoties uz normatīvo regulējumu un izvērtējot

atbilstību samērīguma principam.

Tā kā likumdevējs, grozot Pilsonības likumu, ir atzinis, ka

samērīgs pilsonības atņemšanas termiņš ir 10 gadi, tad par 10

gadiem ilgāku termiņu nevarot uzskatīt par samērīgu. Ja,

izstrādājot apstrīdēto normu, bija pamats uzskatīt, ka daudzos

gadījumos pilsonībā ir uzņemtas personas, kas to panākušas vai nu

ar viltu, vai noklusējot kādas ziņas, tad attiecīgajam

pamatojumam vajadzētu būt skaidri atspoguļotam likuma izstrādes

materiālos. Pat ja šāda situācija ir izveidojusies, likumdevējs

būtu varējis paredzēt saudzīgāku risinājumu, piemēram, noteikt

īsāku termiņu šādu gadījumu atklāšanai un nepieciešamo darbību

veikšanai.

Turklāt šādu secinājumu apstiprinot tas, ka daudzos gadījumos,

kad persona pilsonību ieguvusi pirms ilgāka laika, apstākļi, kas

agrāk būtu tai lieguši kļūt par Latvijas pilsoni, var vairs

nepastāvēt. Piemēram, ja deviņdesmitajos gados personai bija

citas valsts pilsonība, bet persona no tās ir atteikusies, tad

nevarot viennozīmīgi secināt, ka šobrīd, kad personai citas

valsts pilsonības vairs nav un tā ir sevi apliecinājusi kā lojālu

Latvijas pilsoni, būtu samērīgi lemt par pilsonības atņemšanu

tai.

7. Pieaicinātā persona - Pilsonības un migrācijas

lietu pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Pilsonības likuma 24. pants paredzot vairākus gadījumus, kad

persona zaudē pilsonību, tomēr ne visos attiecīgajos gadījumos

likums pieļaujot to, ka persona pēc pilsonības atņemšanas kļūst

par bezvalstnieku. Likumdevējs esot izdarījis apzinātu izvēli,

nolemjot, ka persona var kļūt par bezvalstnieku tādā gadījumā, ja

tā ir apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus

un tādējādi ieguvusi pilsonību negodīgā ceļā. Šāda pieeja

atbilstot Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 2. punkta

"b" apakšpunktam un Eiropas Padomes 1997. gada 6.

novembra Konvencijas par pilsonību 7. panta 1. un 3. punktā

noteiktajam.

Apstrīdētās normas izstrādes materiāli apliecinot, ka tieši

samērīguma principa ievērošanas labad likumprojektā ir iekļauts

tāds regulējums, kas ierobežo termiņu Latvijas pilsonības

atņemšanai gadījumos, kad tā iegūta, sniedzot apzināti nepatiesas

ziņas vai noklusējot faktus. Pilsonības atņemšanas termiņš esot

apsvērts arī attiecībā uz visām tām personām, kuras Latvijas

pilsonību ieguvušas 20. gadsimta 90. gadu sākumā - gan saskaņā ar

Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 15. oktobra

lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu

un naturalizācijas pamatnoteikumiem", gan pēc 1994. gada 25.

augusta, kad stājās spēkā Pilsonības likums. Ja būtu noteikts

vienāds pilsonības atņemšanas termiņa ierobežojums attiecībā uz

visiem Latvijas pilsoņiem, tad atsevišķām personām jau būtu

iestājies pilsonības atņemšanas noilgums. Šajā sakarā pārvalde

paskaidro, ka situācija, kāda tā bija pēc Latvijas valstiskuma

atjaunošanas, kad tika apzināts Latvijas pilsoņu kopums, aptverot

apmēram divus miljonus personu, neesot salīdzināma ar situāciju

pēc 2013. gada 1. oktobra, ievērojot gan tiesiskā regulējuma

atšķirības un uzdevumus, gan procedūras.

Proti, pēc Latvijas okupācijas neesot bijis iespējams piemērot

pirmsokupācijas laika normatīvos tiesību aktus, kas attiecās uz

pilsoņu reģistrāciju. Tāpat okupācijas periodā savu darbību

pārtraukusi Iekšlietu ministrija, kas agrāk šajā jomā bija

uzraugošā un vadošā valsts pārvaldes iestāde. Tādējādi pēc 1990.

gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, ievērojot

tajā noteiktos uzdevumus visu valstiskuma elementu atjaunošanai,

pilsoņu reģistrācija Latvijas valstiskuma nepārtrauktības

doktrīnas kontekstā kļuvusi par objektīvu un neatliekamu

nepieciešamību. Atbilstoši tālaika iespējām un prasībām esot gan

izveidots Iedzīvotāju reģistrs, gan arī veikta vēlētāju

reģistrēšana Saeimas vēlēšanām.

Taču kopš Latvijas valsts atjaunošanas gan tiesiskā apziņa,

gan tiesību izpratne (tostarp arī attiecībās starp publisko

pārvaldi un indivīdu), gan arī valsts pārvaldes iestāžu

funkcionalitāte un kompetence tiesību normu piemērošanā esot

attīstījusies. Tāpēc ne pēc 20. gadsimta 90. gadu sākumā Latvijas

pilsonību ieguvušo personu skaita, ne tālaika pilsoņu

reģistrācijas faktiskajām procedūrām (ņemot vērā to, ka bija ļoti

ierobežotas gan personu iespējas iesniegt kvalitatīvus dokumentus

sava tiesiskā statusa apliecināšanai, gan arī iestādes iespējas

kvalitatīvi pārliecināties par personu sniegto ziņu patiesumu)

toreizējā situācija neesot salīdzināma ar pašreizējo situāciju,

jo kopš 2013. gada 1. oktobra Latvijas pilsonība tiek iegūta vai

atjaunota administratīvā procesa ietvaros.

Ņemot vērā pilsonības institūta nozīmi, aizsargājot valsts

īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ar saviem

pilsoņiem, un apzinoties pilsonības saiknes pamatā esošo tiesību

un pienākumu savstarpējību, likumdevējs Latvijas pilsonības

atņemšanas regulējumu esot attiecinājis arī uz tām personām,

kuras pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim. Tā kā

apstrīdētā norma paredz noteiktu pilsonības atņemšanas termiņa

skaitījumu, likumdevējs esot vērtējis arī atšķirīgās attieksmes

samērīgumu, gan ņemot vērā vēsturiskās un faktiskās situācijas

atšķirības, gan arī apsverot, vai atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt ar saudzējošāku līdzekli.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce -

uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras ar viltu, apzināti noklusējot informāciju, ir

ieguvušas pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, un

norādījusi uz vairākiem aspektiem, kas jāņem vērā, vērtējot ar

apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes samērīgumu.

No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) viedokļa sūdzības, kas

saistības ar pilsonības atņemšanu, pamatā ietilpstot Konvencijas

8. panta tvērumā, kas aizsargā personu tiesības uz privātās un

ģimenes dzīves neaizskaramību. Konvencija negarantējot personām

autonomas tiesības iegūt vai saglabāt kādas valsts pilsonību.

Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā neliedzot

valstij pieņemt normatīvo regulējumu, kas ļauj atņemt personai

Latvijas pilsonību pat tad, ja persona tādējādi kļūtu par

bezvalstnieku. Šāda valsts rīcība būtu attaisnojama, ja būtu

iespējams konstatēt, ka persona ir apzināti melojusi par faktiem

vai noklusējusi informāciju, kas saistīta ar būtiskiem ar

pilsonības iegūšanu saistītiem apstākļiem, un attiecīgā valsts

rīcība būtu uzskatāma par samērīgu.

Izskatāmās lietas apstākļos esot iespējams identificēt vismaz

divus salīdzināmo personu grupu pārus, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma. Identificējot salīdzināmās personu grupas,

nozīmīgs esot ne tikai laika aspekts, bet arī saturiskais

aspekts.

Pirmais salīdzināmo personu grupu pāris esot izsecināms no

apstrīdētās normas teksta, kas pretstatot personas, kuras,

noklusējot informāciju, pilsonību ir ieguvušas pirms 2013. gada

1. oktobra, un personas, kuras tādā pašā ceļā pilsonību ieguvušas

pēc 2013. gada 1. oktobra. Pēc pieaicinātās personas domām, šajā

salīdzinājumā nebūtu iekļaujamas plašākas personu grupas, tostarp

arī tās personas, kuras melojušas (aktīva darbība), ja

konstatējams, ka ar Grozījumiem Pilsonības likuma 24. panta

pirmās daļas 3. punkts ir papildināts ar būtībā jaunu pilsonības

atņemšanas pamatu - informācijas noklusēšanu (bezdarbība).

Otrais salīdzināmo personu grupu pāris esot personas, kuras

pilsonību ieguvušas dažādos laika posmos pirms 2013. gada 1.

oktobra. Tādējādi savstarpēji būtu salīdzināmas personas, kuras

pilsonību ieguvušas, piemēram, 2013. gada 30. septembrī, un

personas, kuras pilsonību ieguvušas, piemēram, 1995. gadā. Tomēr

uz šīm personām apstrīdētā norma tiekot attiecināta vienādi, lai

gan tās pilsonības iegūšanas laika ziņā atrodas atšķirīgos

apstākļos.

Apstrīdētā norma radot atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras ar viltu, apzināti noklusējot informāciju, ir ieguvušas

pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra.

Pilsonības likuma 24. panta vairākkārtējā grozīšana, sākotnēji

paredzot piecus gadus ilgu pilsonības atņemšanas termiņu, bet

vēlāk - beztermiņa tiesības iestādēm rīkoties, lai konkrētām

personām pilsonība tiktu atņemta, un pašreizējā redakcijā

paredzētais pilsonības atņemšanas termiņš - 10 gadi no 2013. gada

1. oktobra - attiecībā uz tām personām, kuras pilsonību ieguvušas

līdz minētajam datumam, nesniedzot skaidru vēstījumu par mērķi,

kura dēļ likumdevējs pilsonības atņemšanas termiņu ir noteicis un

mainījis.

Samērīguma vērtējuma aspektā pieaicinātā persona norāda, ka

apstrīdētā norma ir piemērojama ļoti plašam personu un apstākļu

lokam, kas neaprobežojas tikai ar pamatlietā iesaistīto personu,

bet aptver arī gadījumus, kad personas sniegušas nepatiesu

informāciju vai noklusējušas informāciju par salīdzinoši mazāk

būtiskiem apstākļiem. Turklāt, ņemot vērā apstrīdētajā normā

ietvertā pienākuma atņemt šādai personai pilsonību obligāto dabu,

iestādēm un tiesām neesot nekādas rīcības vai izvēles brīvības

lēmuma pieņemšanā, ja vien situācija nav netipiska.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas

Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas pirms

2013. gada 1. oktobra, jo apstrīdētajā normā paredzētajai

atšķirīgajai attieksmei neesot leģitīma mērķa un likumdevējs

varējis noteikt vienādu pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu

attiecībā uz visiem pilsoņiem.

Ne Bezvalstniecības konvencija, ne Konvencija pilnībā

neizslēdzot to, ka pilsonības atņemšanas rezultātā persona var

kļūt par bezvalstnieku. Taču pilsonības atņemšanas rezultātā

varot tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privāto un

ģimenes dzīvi, tāpēc pilsonības atņemšana nedrīkstot būt

patvaļīga un pirms attiecīga lēmuma pieņemšanas vajagot izvērtēt

sekas, kādas tas var radīt attiecīgajai personai.

Apstrīdētā norma attiecoties tikai uz gadījumiem, kad

personai, lai tā varētu iegūt pilsonību, bija jāsniedz par sevi

ziņas. Tātad vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties

personas, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas, sniedzot par sevi

ziņas, līdz 2013. gada 1. oktobrim, un šādas personas, kuras

Latvijas pilsonību ieguvušas pēc 2013. gada 1. oktobra. Abas

personu grupas vienojot tas, ka visas šīs personas Latvijas

pilsonību ir ieguvušas Pilsonības likumā noteiktajā kārtībā -

apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai

naturalizējoties - un ir sniegušas likumā noteiktās ziņas

kompetentajām iestādēm.

Apstrīdētā norma katrai salīdzināmo personu grupai paredzot

atšķirīgu pilsonības atņemšanas termiņu. Proti, personai, kas

pilsonību ieguvusi līdz 2013. gada 1. oktobrim, to varot atņemt

pat vairāk nekā 10 gadus pēc tam, kad tā iegūta.

Vērtējot apstrīdēto normu kopsakarā ar tās izstrādes

materiāliem, neesot skaidrs, kāds ir bijis likumdevēja leģitīmais

mērķis, paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra. Ja šādas

attieksmes leģitīmais mērķis tomēr ir saskatāms, tad pilsonības

atņemšanas gadījumos vajagot ievērot arī samērīguma principu.

Kopumā pilsonības atņemšana gadījumā, kad tā ir iegūta

prettiesiskā ceļā, esot derīgs mehānisms leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tomēr likumdevējs ar Grozījumu pieņemšanu esot

atzinis, ka pilsonības atņemšana bez jebkāda termiņa ierobežojuma

nebūtu samērīga. Tas esot tiešā veidā saistīts ar izvēli par labu

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem noteiktos gadījumos, ņemot vērā

pilsonības atņemšanas ietekmi uz personas privāto un ģimenes

dzīvi, kā arī tiesisko stabilitāti. Desmit gadus ilgs pilsonības

atņemšanas termiņš esot samērīgs, un tas būtu vienādi attiecināms

uz visiem Latvijas pilsoņiem. Tādēļ konkrētajā situācijā esot

pamats apšaubīt to, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

attieksme ir attaisnojama un sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā

konkrētam indivīdam nodarītais kaitējums.

10. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

Onževs - norāda, ka apstrīdētā norma saīsinot pilsonības

atņemšanas termiņu un vispārīgi tai neesot atpakaļvērsta spēka,

izņemot attiecībā uz personām, kuras pilsonību līdz 2013. gada 1.

oktobrim ieguvušas ar faktu noklusēšanu. Šajā daļā apstrīdētā

norma neatbilstot Satversmes 1. un 90. pantam.

Apstrīdētajai normai, kas pagarina pilsonības atņemšanas

noilguma termiņu par 10 gadiem attiecībā uz personām, kuras

pilsonību ieguvušas pirms 2013. gada 1. oktobra, neesot

konstatējams atpakaļvērsts spēks laikā. Proti, lai gan pirms

1998. gada Pilsonības likuma grozījumiem pilsonības atņemšanai

nepatiesas informācijas sniegšanas dēļ bija noteikts piecu gadu

termiņš, kā arī nepastāvēja skaidri pārejas noteikumi šā piecu

gadu termiņa atcelšanai, kopš 1998. gada pilsonības atņemšana

tiekot īstenota neierobežotā uz nākotni vērstā laika posmā un

attiecībā uz visām personām. Tādējādi ar apstrīdēto normu

pilsonības atņemšanas termiņš faktiski esot saīsināts, nevis

pagarināts. Līdz ar to neesot iespējams konstatēt jau

"pabeigtu tiesisko attiecību" revidēšanu jeb

"iegūtu tiesību" atņemšanu, tostarp arī attiecībā uz

personām, kuras pilsonību ieguvušas vēl pirms 1998. gada

Pilsonības likuma grozījumiem.

Vienlaikus atpakaļvērsts spēks esot Pilsonības likuma 24.

panta pirmās daļas 3. punktam, ciktāl tas pilsonības iegūšanas

procesā noklusēto faktu dēļ paredz pilsonības atņemšanu līdz

2013. gada 1. oktobrim pilsonību ieguvušām personām. Tā kā

minētais pilsonības atņemšanas regulējums nepastāvēja laika posmā

līdz 2013. gada 1. oktobrim, šādas tiesību normas piemērošana arī

personām, kuras pilsonību ieguvušas pirms minētā datuma, esot

acīmredzams tiesību zināt savas tiesības jeb tiesiskās paļāvības

aizsardzības principa pārkāpums. Tādējādi arī apstrīdētā norma,

ciktāl tā paredz 10 gadus ilgu pārejas periodu pilsonības

atņemšanai par faktu noklusēšanu pirms 2013. gada 1. oktobra

pilsonību ieguvušām personām, tiekot piemērota ar atpakaļvērstu

spēku laikā un uzskatāma par neatbilstošu Satversmes 1. un 90.

pantam.

Tā kā pieteikumā aprakstītajā situācijā personai pilsonība ir

atņemta, pamatojoties tieši uz Pilsonības likuma 24. panta pirmās

daļas 3. punktā papildus ietverto pilsonības atņemšanas

regulējumu (faktu noklusēšana), tad arī šai personai iestāde esot

piemērojusi tiesību normas ar atpakaļvērstu spēku. Minēto

piemērošanas problēmu esot iespējams risināt ar juridiski korektu

Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkta un apstrīdētās

normas iztulkošanu laika aspektā, neatņemot pilsonību faktu

noklusēšanas dēļ personām, kuras to ieguvušas pirms 2013. gada 1.

oktobra.

Secinājumu

daļa

11. Lieta ierosināta pēc tiesas pieteikuma. Pieteikuma

iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā personai pilsonība ir

atņemta, jo šī persona 1995. gadā, apliecinot savu piederību pie

Latvijas pilsoņu loka, noklusējusi faktu, ka tai ir citas valsts

pilsonība. Saskaņā ar Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3.

punktu Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot

piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti

sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz

Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

Panta trešā daļa paredz, ka lēmumu par pilsonības atņemšanu

pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no tās iegūšanas vai

atjaunošanas. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā

personai ir piemērota apstrīdētā norma - Pilsonības likuma

pārejas noteikumu 7. punkts -, kas noteic, ka tām personām, kuras

pilsonību ieguvušas līdz 2013. gada 1. oktobrim, pilsonību var

atņemt 10 gadu laikā no minētā datuma.

Apstrīdētā norma attiecas gan uz personām, kuras ir

apliecinājušas savu piederību Latvijas pilsoņu lokam (turpmāk arī

- atjaunojušas pilsonību), gan uz personām, kuras pilsonību

ieguvušas naturalizācijas kārtībā (turpmāk arī - ieguvušas

pilsonību). Tāpat apstrīdētā norma attiecas uz personām, kuras ir

apzināti sniegušas nepatiesas ziņas, un personām, kuras ir

noklusējušas faktus pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīdī.

Līdz ar to izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams precizēt,

kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība (sal.

sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011‑03‑01 13. punktu).

Lietas sagatavošanas stadijā institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto normu, - Saeima - tika aicināta izteikties par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmei neatkarīgi no tā, kādā

kārtībā - pilsonības atjaunošanas vai iegūšanas - persona ir

sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus. Arī lietā

pieaicinātās personas par apstrīdētās normas satversmību

izteikušās vispusīgi, aptverot visas minētās situācijas.

Satversmes tiesa secina, ka, izvērtējot tiesību normas

satversmību attiecībā uz visām personām, kuru tiesības tā skar,

tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā

arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana,

kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts

regulējums, kas neatbilst Satversmei.

Tālab Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam attiecībā uz personām,

kuras, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai

naturalizējoties, sniegušas apzināti nepatiesas ziņas vai

noklusējušas faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības

iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem.

12. Pieteikumā kā viens no argumentiem norādīts tas, ka

Senātā izskatīšanā esošajā lietā persona Latvijas pilsonības

atņemšanas gadījumā kļūs par bezvalstnieku. Tālab, pirms tiek

vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro valsts

rīcības brīvības robežas pilsonības atņemšanas jautājuma

regulēšanā.

12.1. Satversmes 2. pantā un ievadā lietotais jēdziens

"Latvijas tauta" aptver visus indivīdus - neatkarīgi no

to tautības -, kuriem ir Latvijas pilsonība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-12-01 22. punktu). Tādējādi ar pilsonības institūtu tiek

noteiktas tās personas, kuras veido suverēnās varas nesēju jeb

Latvijas tautu.

Atbilstoši Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai

daļai Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar

Latvijas valsti. To raksturo citstarp lojalitāte un starp personu

un valsti esošas savstarpējas tiesības un pienākumi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 18. februāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2021-10-03 14.1. punktu). Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

atzīts, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv lojalitātes un

solidaritātes attiecības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Ghoumid and

Others v. France", pieteikums Nr. 52273/16 u. c., 45.

punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta

sprieduma lietā C‑135/08 "Rottman" 51. punktu).

Lojalitāte kā viens no pilsonības centrālajiem elementiem

prasa no personas godprātīgu jeb tiesisku rīcību pilsonības

iegūšanas procesā. Minētais nozīmē arī to, ka personai pirms

Latvijas pilsonības iegūšanas ir jāsniedz atbildīgajai iestādei

visa informācija, kas nepieciešama tiesiska lēmuma

pieņemšanai.

12.2. Pilsonības jautājumu regulēšana ir katras valsts

ekskluzīvā kompetencē, un šajā jomā valstij ir plaša rīcības

brīvība. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2009‑94‑01 16.1. punktu). Tādēļ likumdevējam, regulējot

jautājumu par pilsonības atņemšanu, ir jāievēro ne vien

Satversme, bet arī Latvijas starptautiskās saistības un Eiropas

Savienības tiesības.

Bezvalstniecības konvencijas 8. panta 1. punkts liedz atņemt

personai pilsonību, ja tā kļūs par bezvalstnieku. Tomēr šā paša

panta 2. punkts paredz izņēmuma gadījumus, kad pilsonību personai

var atņemt, pat ja tā kļūs par bezvalstnieku. Viens no šādiem

gadījumiem ir, ja pilsonība iegūta, sagrozot faktus vai ar

krāpšanu.

Arī Eiropas Savienības Tiesa, vērtējot jautājumu par

pilsonības atņemšanu dalībvalsts pilsonim, ir secinājusi, ka

lēmums par naturalizācijas kārtībā iegūtas pilsonības atņemšanu

krāpniecisku darbību dēļ atbilst vispārēju interešu apsvērumam

pat tad, ja persona kļūst par bezvalstnieku (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta sprieduma lietā C‑135/08

"Rottman" 51.-52. punktu).

Apkopojot šajā punktā minēto, Satversmes tiesa secina, ka

valsts ir tiesīga ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas paredz

atņemt personai pilsonību saistībā ar tās negodprātīgu rīcību

pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīdī pat tādā gadījumā, ja

persona pēc pilsonības atņemšanas kļūs par bezvalstnieku.

13. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

ir pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

tiesiskās vienlīdzības principu, jo kopējais termiņš, kurā var

atņemt pilsonību personai, kas to ieguvusi vai atjaunojusi līdz

2013. gada 1. oktobrim, pārsniedz 10 gadus. Savukārt personai,

kura pilsonību ir ieguvusi vai atjaunojusi pēc 2013. gada 1.

oktobra, tās atņemšanas termiņš saskaņā ar Pilsonības likuma 24.

panta trešo daļu ir 10 gadi.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos vai atšķirīgos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips.

14. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

nošķir personas, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz

2013. gada 1. oktobrim, no personām, kuras pilsonību ieguvušas

vai atjaunojušas pēc minētā datuma. Saeima un Iekšlietu

ministrija norādīja, ka izskatāmajā lietā nav konstatējamas

vienādos un salīdzināmos apstākļos esošas personu grupas.

Tieslietu ministrija norādījusi, ka salīdzināmas varētu būt

personas, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību, apzināti

sniedzot nepatiesas ziņas, un personas, kuras ieguvušas vai

atjaunojušas pilsonību, noklusējot faktus. Savukārt pieaicinātā

persona Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās norādījusi, ka gan no laika, gan tiesību normu

saturiskā viedokļa ir identificējami vismaz divi savstarpēji

salīdzināmo personu grupu pāri.

Pilsonības atņemšana ir vispārīgi regulēta Pilsonības likuma

24. pantā, kas jau kopš likuma spēkā stāšanās paredz, ka

pilsonību var atņemt, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas

ziņas. No 1994. gada 25. augusta līdz 1998. gada 10. novembrim

pilsonības atņemšanai, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas

ziņas, bija noteikts termiņš - pieci gadi no personas uzņemšanas

pilsonībā. Savukārt no 1998. gada 10. novembra līdz Grozījumu

pieņemšanai likums vispār neparedzēja termiņu pilsonības

atņemšanai, ja tā iegūta, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas.

Senāta judikatūrā Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3.

punkts laikā līdz Grozījumu pieņemšanai tika interpretēts

tādējādi, ka pilsonību varēja atņemt tikai par apzināti nepatiesu

ziņu sniegšanu, bet ne par faktu noklusēšanu, ja atbildīgā

iestāde nav tiešā veidā pieprasījusi konkrētās ziņas (sk.

Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-215/2011

9.-13. punktu). Šobrīd Pilsonības likuma 24. panta pirmās

daļas 3. punkts noteic, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja

tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai

naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai

noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas

vai atjaunošanas nosacījumiem. Turklāt likumdevējs apzināti

pieļāvis to, ka šādā situācijā persona var kļūt par bezvalstnieku

(sk. Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu

apakškomisijas 2012. gada 4. jūlija sēdes audioierakstu no 14.

minūtes).

Pilsonības likuma 24. panta trešā daļa paredz, ka šā panta

pirmās daļas 3. punktā minētajā gadījumā lēmumu par Latvijas

pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no

tās iegūšanas vai atjaunošanas. Savukārt apstrīdētā norma nosaka

atšķirīgu pilsonības atņemšanas termiņa skaitījumu attiecībā uz

personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013.

gada 1. oktobrim. Proti, šīm personām 10 gadu termiņš ir skaitāms

no 2013. gada 1. oktobra, nevis no pilsonības iegūšanas vai

atjaunošanas dienas.

Visas minētās personas vieno tas, ka tās ir Latvijas pilsoņi,

ka tām paredzēts atņemt Latvijas pilsonību un ka pilsonības

iegūšana vai atjaunošana ir panākta negodprātīgā ceļā -

noklusējot faktus vai sniedzot nepatiesas ziņas. Tomēr tādā

gadījumā, ja Latvijas pilsonība ir iegūta vai atjaunota pirms

2013. gada 1. oktobra, pilsonību personai līdz šim datumam varēja

atņemt vienīgi tad, ja tā apzināti sniegusi nepatiesas ziņas.

Tādējādi atkarībā no pilsonības atņemšanas pamata apstrīdētā

norma nošķir turpmāk norādītās personu grupas:

1) personas, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi

ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013. gada 1. oktobrim,

iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas vai

atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma;

2) personas, kuras ir apzināti sniegušas nepatiesas ziņas un

tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013. gada 1.

oktobrim, iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas

vai atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma.

Ņemot vērā pieteikumā sniegto juridisko pamatojumu un citus

lietas materiālus, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai

apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam

attiecībā uz personām, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi

ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību. Secīgi Satversmes tiesa

šādu vērtējumu sniegs attiecībā uz personām, kuras ir apzināti

sniegušas nepatiesas ziņas un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas

pilsonību.

15. Satversmes tiesa jau šā sprieduma 14. punktā ir

secinājusi, ka visām salīdzināmajām personām piemīt vienojoša

pazīme - tās ir ieguvušas Latvijas pilsonību. Turklāt pirmo

salīdzināmo grupu pāri vieno arī tas, ka pilsonības iegūšana vai

atjaunošana ir panākta negodprātīgā ceļā - noklusējot faktus.

Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka kopīgu pazīmju esība pati

par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai

konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos apstākļos

(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2017‑25‑01 25.2. punktu). Tādēļ Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai pastāv kādi apstākļi, kas personas, kuras ir

noklusējušas faktus un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas

pilsonību pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, nostāda būtiski

atšķirīgos apstākļos.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesību norma nav izprotama

ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā

funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu).

Kā izriet no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem,

likumdevējs, reaģējot uz Senāta judikatūru pilsonības atņemšanas

jautājumā, ar Grozījumiem ir izteicis Pilsonības likuma 24. panta

pirmās daļas 3. punktu jaunā redakcijā, paredzot, ka pilsonību

personai atņem, ja tā apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai

noklusējusi faktus (sk. 11. Saeimas Juridiskās komisijas

Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas 2012. gada 28. marta

sēdes audioierakstu no 24. minūtes un likumprojekta tabulas

apakškomisijas darbam pirms otrā lasījuma 59. priekšlikumu lietas

materiālu 3. sēj. 57.-84. lp.). Likumdevējs ar

Grozījumiem papildināja pilsonības atņemšanas gadījumus un

noteica tādu regulējumu, kas nepieļauj to, ka pilsoņu vidū būtu

personas, kuras par pilsoņiem kļuvušas negodprātīgā ceļā.

Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto normu no 2013. gada 1. oktobra

pilsonību varēja atņemt par faktu noklusēšanu tām personām, kuras

pilsonību šādā negodprātīgā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas līdz

2013. gada 1. oktobrim. Grozījumu izstrādes gaitā Saeimas

Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā

tika diskutēts par to, ka nedrīkst pieļaut situāciju, kurā

persona pilsonību ir ieguvusi melojot, bet vēlāk tai pilsonību

nav iespējams atņemt. Secīgi deputāti atbalstīja priekšlikumu

iekļaut Pilsonības likumā apstrīdēto normu, kas paredz 10 gadu

termiņu, kurā personai pilsonība var tikt atņemta, ja tā iegūta

vai atjaunota līdz 2013. gada 1. oktobrim (sk. 11.

Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu

apakškomisijas 2012. gada 4. jūlija sēdes audioieraksta 14.-27.

minūti un Ministru kabineta iesniegtos priekšlikumus lietas

materiālu 3. sēj. 45.-52. lp.).

Praksē varētu būt apgrūtināta faktu noklusēšanas un nepatiesu

ziņu sniegšanas nošķiršana - tā katrā ziņā var būt tikai apzināta

un negodprātīga personas rīcība. Tomēr Satversmes tiesa ņem vērā,

ka Latvijas tiesiskajā realitātē līdz 2013. gada 1. oktobrim

Pilsonības likuma 24. panta pirmās daļas 3. punkts tika

interpretēts tā: ja atbildīgā iestāde nav tiešā veidā

pieprasījusi konkrētās ziņas, tad personai pilsonību par faktu

noklusēšanu nevar atņemt. Kopš 2013. gada 1. oktobra šāds

pilsonības atņemšanas pamats ir tieši ietverts likuma tekstā.

Tādējādi personas, kuras pilsonību

ieguvušas vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu pirms 2013. gada

1. oktobra, un personas, kuras pilsonību tādā pašā ceļā ieguvušas

vai atjaunojušas pēc minētā datuma, atrodas atšķirīgos

apstākļos.

16. Attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas

vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu pirms 2013. gada 1.

oktobra, apstrīdētā norma paredz 10 gadus ilgu kopējo pilsonības

atņemšanas termiņu, kas skaitāms no 2013. gada 1. oktobra.

Attiecībā uz personām, kuras pilsonību tādā pašā ceļā ieguvušas

vai atjaunojušas pēc 2013. gada 1. oktobra, Pilsonības likuma 24.

panta trešā daļa tāpat paredz 10 gadus ilgu pilsonības atņemšanas

termiņu, tikai tas, atšķirībā no apstrīdētajā normā noteiktā, ir

skaitāms no pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas brīža.

Tādēļ, lai gan apstrīdētajā normā ir noteikts citāds

pilsonības atņemšanas termiņa sākuma brīdis nekā likuma 24. panta

trešajā daļā, tomēr konkrētajā gadījumā šī atšķirība neietekmē

to, ka abām minētajām personu grupām noteiktais termiņš ir

vienāds, proti, pilsonību iespējams atņemt kopumā 10 gadus ilgā

laika periodā.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

grupām.

17. Secinot, ka apstrīdētā norma paredz vienādu

attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām,

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai šāda attieksme ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019‑20‑03 24. punktu).

Grozījumi, kas ietvēra apstrīdēto normu, 10. Saeimā izskatīti

vienā lasījumā, bet 11. Saeimā - trijos lasījumos. Likums ir

pieņemts 2013. gada 9. maijā, atbilstoši Satversmes 69. pantam

izsludināts (sk. oficiālo izdevumu "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 98.1, 2013. gada 23. maijs) un stājies

spēkā likumā noteiktajā termiņā - 2013. gada 1. oktobrī.

Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē

un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama

atbilstoši Satversmes prasībām. Lietas dalībnieki nav izteikuši

iebildumus un arī Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot labas likumdošanas

principu, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tās piemērošanas sekas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

paredzētā vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā

kārtībā pieņemtu tiesību normu.

18. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienādai

attieksmei pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir

nepieciešams leģitīms mērķis. Likumdevējam ir pienākums izstrādāt

tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un

objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām,

kuras aptver konkrētais regulējums (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20-03 22. un 25.

punktu).

Saeima atbildes rakstā norādījusi uz valsts pienākumu veikt

pasākumus, kas nodrošina, ka par daļu no Latvijas suverēnās varas

nesēja nekļūst persona, kura tiesiski nemaz nevar būt Latvijas

pilsonis.

Vienādais 10 gadus ilgais pilsonības atņemšanas termiņš, kas

attiecas uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

ar faktu noklusēšanu, kalpo tam, lai visi Latvijas pilsoņi

atbilstu likumdevēja izpratnei par to, kāda persona var būt

pilsonis. Proti, vienādā attieksme pret personām, kuras pilsonību

ieguvušas pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, nav pašmērķīga, bet

ir vērsta uz būtisku valsts interešu aizsardzību. Tam, kuras

personas veido suverēnās varas avotu - Latvijas tautu -, ir

būtiska nozīme ikvienā tiesiskā demokrātiskā valstī. Tieši

pilsoņi, aktīvi līdzdarbojoties, veido un nosaka valsts dzīvi,

citstarp arī Satversmē noteiktajā kārtībā piedaloties

konstitucionālo institūciju veidošanā. Tādēļ ir svarīgi, lai šīs

nozīmīgās funkcijas pildītu tikai tādas personas, kuras par

pilsoņiem kļuvušas godprātīgā jeb tiesiskā ceļā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajai vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos

esošām personu grupām ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība.

19. Konstatējot, ka vienādajai attieksmei ir leģitīms

mērķis, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai šāda

attieksme ir samērīga. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā

ietvertā vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām atbilst samērīguma principam, jāpārbauda:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20‑03 26.

punktu).

20. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra

sprieduma lietā Nr. 2013‑04‑01 26. punktu).

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka ar apstrīdēto

normu noteiktā vienādā attieksme, kas paredz 10 gadus ilgu

pilsonības atņemšanas termiņu, ir piemērota tam, lai valsts

institūcijas varētu pārliecināties, vai Latvijas pilsoņu lokā

neietilpst personas, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

negodprātīgā ceļā - noklusējot faktus. Tādējādi ir iespējams

nodrošināt to, ka valsts dzīvi veido personas, kuras ir tiesiski

kļuvušas par Latvijas pilsoņiem.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

21. Izvērtējot to, vai likumdevēja rīcība, ar

apstrīdēto normu paredzot vienādu attieksmi pret atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām, bija nepieciešama, ir

jānoskaidro, vai leģitīmo mērķi likumdevējs varēja sasniegt ar

līdzekļiem, kas būtu saudzējošāki attiecībā uz indivīda tiesībām

un likumiskajām interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas

2008. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007‑25‑01 13.

punktu). Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt vismaz tādā

pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 5.

februāra sprieduma lietā Nr. 2014‑03‑01 23. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis, ka nesaskata

nepieciešamību apstrīdētās normas pastāvēšanai attiecībā uz

personām, kuras ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz 2013.

gada 1. oktobrim. Ne Saeima, ne lietā pieaicinātās personas nav

norādījušas uz iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem

būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Satversmes tiesa secina, ka pilsonības atņemšanas termiņa

nenoteikšana attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas ar faktu noklusēšanu līdz 2013. gada 1. oktobrim,

acīmredzami nesasniegtu vienādās attieksmes leģitīmo mērķi, jo

tādējādi pilsoņu lokā varētu būt personas, kuras pilsonību

ieguvušas vai atjaunojušas ar faktu noklusēšanu. Savukārt no

apstrīdētajā normā noteiktā pilsonības atņemšanas termiņa sākuma

brīža atšķirīga brīža noteikšana šādā situācijā nemaz nav

iespējama, jo tiesiskajā realitātē pilsonība saistībā ar faktu

noklusēšanu netika atņemta līdz 2013. gada 1. oktobrim. Līdz ar

to nav alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu.

Tādējādi likumdevēja rīcība bija

nepieciešama, lai sasniegtu vienādās attieksmes leģitīmo

mērķi.

22. Noskaidrojot, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām ir samērīga jeb atbilstoša,

Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no šādas attieksmes

gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 17.

punktu).

22.1. Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis virkni

apsvērumu - personu vidējo dzīvildzi, saikni ar valsti, kopējo

pilsonības atņemšanas termiņu -, kas, pēc tā ieskata, norādot uz

personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013.

gada 1. oktobrim, radīto kaitējumu iepretim sabiedrības gūtajam

labumam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, tādā gadījumā, ja

tiesību normās nebūtu atsevišķi noteikts termiņš pilsonības

atņemšanai šādām personām, tas būtu nosakāms individuāli, katrā

atsevišķajā gadījumā piemērojot samērīguma principu.

Likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir izšķīries par

to, ka 10 gadus ilgais pilsonības atņemšanas termiņš un tā

skaitījums ir samērīgs. Labums, ko no šāda tiesiskā regulējuma

gūst sabiedrība, ir funkcionējoša, uzticību baudoša demokrātiska

valsts iekārta. Tas, ka pilsoņu lokā ir tikai personas, kuras par

pilsoņiem kļuvušas tiesiskā ceļā, ietekmē ikviena Latvijas

pilsoņa valstisko apziņu un sabiedrības uzticēšanos gan valsts

iekārtai kopumā, gan atsevišķām valsts institūcijām. Tomēr tas,

ka likumdevējs ir noteicis konkrētu pilsonības atņemšanas termiņu

un tā skaitījumu, neatbrīvo tiesību normu piemērotāju no

pienākuma novērtēt obligātā administratīvā akta samērīgumu

netipiskos gadījumos, kad attiecīgais lēmums būtiski ietekmē

personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

28. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2006-41-01 14. un 15. punktu).

Arī saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru

nepieciešamības gadījumā valsts tiesas ziņā ir pārbaudīt, vai,

atņemot pilsonību, ir ievērots samērīguma princips (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 2. marta sprieduma lietā

C‑135/08 "Janko Rottman" 51.-56. punktu un

2019. gada 12. marta sprieduma lietā C‑221/17 "Tjebbes u.

c." 41. punktu). Līdzīgi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir norādījusi uz nepieciešamību vērtēt lēmuma par pilsonības

atņemšanu sekas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves

neaizskaramību aspektā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 76136/12

"Ramadan v. Malta" 84. punktu). ANO augstā komisāra

bēgļu jautājumos 2020. gada 20. maija rekomendācijā par

Bezvalstniecības konvencijas 8. pantu ir uzsvērts, ka pilsonības

atņemšanai vienmēr jābūt samērīgai (sk.: Guidelines on

Statelessness No. 5: Loss and Deprivation of Nationality under

Articles 5-9 of the 1961 Convention on the Reduction of

Statelessness,. Pieejams: refworld.org ).

Samērīguma novērtējumu, kas ietver, piemēram, to, kāda saikne

ar Latviju ir izveidojusies konkrētajai personai, vai to, kā

personas noklusētie fakti ietekmētu tās iespējas tikt uzņemtai

pilsonībā šobrīd, individuālās lietās veic atbildīgā iestāde un

administratīvās tiesas.

22.2. Lietā pieaicinātā persona Dr. iur. Māris

Onževs norādījis uz iespējamu tiesiskās paļāvības aizsardzības

pārkāpumu attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas līdz 2013. gada 1. oktobrim ar faktu noklusēšanu, jo

pirms minētā datuma atbilstoši tālaika tiesiskajai realitātei

šādām personām pilsonība netika atņemta.

Persona nevar nezināt, ka rīkojas prettiesiski, ja tā,

apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai

naturalizējoties, piemēram, neinformē iestādi par apstākļiem,

kuri saskaņā ar likumu tai liedz būt par pilsoni pat tad, ja

iestāde tiešā veidā nav pieprasījusi attiecīgo informāciju. Šādā

situācijā persona ar negodprātīgu rīcību ir panākusi sev

labvēlīga, bet prettiesiska lēmuma izdošanu.

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru

īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un

saprātīga paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2016-03-01 13. punktu). Persona, kura pilsonības atjaunošanas

vai iegūšanas brīdī rīkojusies negodprātīgi, nevar nezināt, ka

patiesībā nepieder pie Latvijas pilsoņu loka vai nav tiesīga kļūt

par pilsoni. Ja persona pati rīkojas prettiesiski, tad tai nevar

veidoties tiesiskā paļāvība (sk.: Levits E. Tiesiskās drošības

un tiesiskās paļāvības principi attiecībā uz likumdevēju Eiropas

Savienības tiesībās; Briede J. Tiesiskā paļāvība

administratīvajās tiesībās. Grām.: Balodis R. (red.) Vispārējie

tiesību principi: Tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Valsts

pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2017, 46., 67. lpp.). Tādēļ personai, kura

Latvijas pilsonību ir ieguvusi negodprātīgā ceļā, nevar veidoties

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz pilsonības saglabāšanu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

labums, ko no vienādās attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par

personai nodarīto kaitējumu.

Tātad, nosakot vienādu attieksmi

pret personām, kuras pilsonību ir ieguvušas vai atjaunojušas ar

faktu noklusēšanu pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra, ir ievērots

samērīguma princips un apstrīdētā norma šajā daļā atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

23. Turpmāk Satversmes tiesa izvērtēs, vai vienādos un

salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kuras pilsonību ieguva

vai atjaunoja pirms un pēc 2013. gada 1. oktobra ar apzināti

nepatiesu ziņu sniegšanu. Minētās personu grupas vieno tas, ka

visas šīs personas ir Latvijas pilsoņi, ka tās uzņemšanu pilsoņu

lokā panākušas, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, un tām ir

paredzēts atņemt Latvijas pilsonību.

Kā jau tika minēts šajā spriedumā, Pilsonības likuma 24. pants

jau kopš likuma spēkā stāšanās paredz, ka pilsonību var atņemt,

ja tā iegūta vai atjaunota, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas.

Nav šaubu, ka personām, kuras ieguvušas vai atjaunojušas

pilsonību gan pirms 2013. gada 1. oktobra, gan arī pēc minētā

datuma, pilsonību no tās iegūšanas vai atjaunošanas brīža varēja

atņemt gadījumā, ja lēmuma pieņemšana panākta, apzināti sniedzot

nepatiesas ziņas.

Līdz ar to personas, kuras pilsonību

ir ieguvušas vai atjaunojušas, apzināti sniedzot nepatiesas

ziņas, pirms 2013. gada 1. oktobra, un personas, kuras pilsonību

tādā pašā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas pēc minētā datuma,

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

24. Tā kā personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, pilsonība

varēja tikt atņemta jau no Pilsonības likuma spēkā stāšanās, ir

secināms, ka apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras pilsonību šādā veidā ir ieguvušas pirms un pēc

2013. gada 1. oktobra. Proti, saskaņā ar apstrīdētajā normā

ietverto termiņa skaitījumu kopējais termiņš pilsonības

atņemšanai personām, kuras to ieguvušas vai atjaunojušas,

apzināti sniedzot nepatiesas ziņas, līdz 2013. gada 1. oktobrim,

jebkurā gadījumā ir vairāk nekā 10 gadus ilgs, jo pilsonība šīm

personām varēja tikt atņemta jau iepriekš. Savukārt saskaņā ar

Pilsonības likuma 24. panta trešo daļu attiecībā uz personām,

kuras šādā veidā ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību pēc 2013.

gada 1. oktobra, pilsonības atņemšanas termiņš ir 10 gadi no tās

iegūšanas vai atjaunošanas brīža.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

25. Šā sprieduma 17. punktā jau secināts, ka apstrīdētā

norma ir pieņemta normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Tādēļ

secīgi Satversmes tiesa vērtēs, vai atšķirīgajai attieksmei pret

personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

ir leģitīms mērķis.

Apsverot apstrīdētajā normā paredzētās attieksmes leģitīmo

mērķi attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas ar faktu noklusēšanu, Satversmes tiesa jau

izklāstīja to, cik svarīgi tiesiskā demokrātiskā valstī ir

nodrošināt, lai tās pilsoņu lokā būtu tikai tādas personas, kuras

pilsonībā uzņemtas tiesiski.

Kā jau tika secināts iepriekš, no 1998. gada 10. novembra līdz

Grozījumu pieņemšanai likums vispār neparedzēja termiņu

pilsonības atņemšanai gadījumos, kad tā iegūta, apzināti sniedzot

nepatiesas ziņas. Saprotams, ka, likumdevējam ieviešot termiņu

pilsonības atņemšanai, atbildīgajai iestādei - Pilsonības un

migrācijas lietu pārvaldei - ir vajadzīgs laiks, lai tā varētu

veikt nepieciešamās pārbaudes un pieņemt lēmumus par pilsonības

atņemšanu gadījumos, kad tā iegūta ar apzināti nepatiesu ziņu

sniegšanu. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka fakti, par kuriem

persona var sniegt nepatiesas ziņas, var būt ļoti dažādi. Tā var

būt, piemēram, informācija par personas priekšteču piederību

citas valsts pilsoņu lokam, ziņas par pašas personas pilsonību,

dienēšanu militārā organizācijā bez Ministru kabineta atļaujas,

ziņas par to, ka persona Latvijā vai kādā citā valstī ir bijusi

krimināli sodīta par tāda nozieguma izdarīšanu, kas ir noziegums

arī Latvijā, ziņas par personas kā bijušā Latvijas PSR drošības

dienesta štata darbinieka statusu, kā arī cita veida informācija.

Turklāt apstākļi, kas liedz personai būt par Latvijas pilsoni,

var būt izveidojušies atšķirīgos laika periodos un šo apstākļu

noskaidrošana un novērtēšana var būt citu pilnvaroto iestāžu -

citstarp iekšējās un ārējās izlūkošanas iestāžu - vai tiesu

kompetencē. Tādēļ arī Iekšlietu ministrija un Pilsonības un

migrācijas lietu pārvalde Satversmes tiesai iesniegtajos

viedokļos norādīja, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes galvenais uzdevums bijis

veikt iedzīvotāju uzskaiti, bet lielais darba apjoms un

nepietiekamās tehniskās iespējas esot ierobežojušas iestādes

iespējas pārbaudīt personu sniegto ziņu patiesumu (sk.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes viedokli lietas

materiālu 7. sēj. 30.-31. lp. un Iekšlietu ministrijas viedokli

lietas materiālu 7. sēj. 37. lp.).

Vispārīgi atbildīgajām iestādēm ir nepārtraukti jāraugās, vai

pilsoņu lokā nav tādu personu, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas negodprātīgā ceļā - apzināti sniedzot nepatiesas

ziņas. Vienlaikus šādu personu apzināšana un ziņu par tām

iegūšana un apkopošana nav tikai vienas iestādes kompetencē.

Turklāt šo ziņu noskaidrošana objektīvi var būt apgrūtināta,

sevišķi ja tās ir saistītas ar potenciālu iekšējās vai ārējās

drošības apdraudējumu un tās vismaz daļēji ir iegūstamas

izlūkošanas ceļā. Tādēļ saprotams, ka situācijā, kad ar

Grozījumiem tika noteikts termiņš, līdz kuram iestādei ir jāveic

pārbaudes un jāpieņem ar tām saistītie lēmumi, šo funkciju

veikšanai var būt nepieciešams papildu laiks. Pretējā gadījumā

nebūtu iespējams nodrošināt to, ka Latvijas pilsoņu lokā ir tikai

tādas personas, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

tiesiskā ceļā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

grupām ir leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība.

26. Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētajā

normā noteiktais termiņš un tā skaitījums ir piemērots tam, lai

valsts institūcijas varētu pārliecināties par to, vai Latvijas

pilsoņu lokā neietilpst personas, kuras par pilsoņiem kļuvušas,

sniedzot apzināti nepatiesas ziņas.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

27. Pieteikuma iesniedzējs par alternatīvu leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekli būtībā uzskata individualizētāku

tiesisko regulējumu pilsonības atņemšanai personām, kuras to

ieguvušas vai atjaunojušas līdz 2013. gada 1. oktobrim.

Kā pamatoti norādījusi pieaicinātā persona Latvijas pārstāve

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, šobrīd, lemjot par

pilsonības atņemšanu, savstarpēji atšķirīgi vērtējamas varētu būt

arī situācijas, kad persona ieguvusi vai atjaunojusi pilsonību,

piemēram, 1995. gadā vai 2013. gada 30. septembrī (sk.

Latvijas pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

viedokli lietas materiālu 7. sēj. 50. lp.). Proti, kopējais

pilsonības atņemšanas termiņš attiecībā uz ikvienu personu, kas

pilsonību ieguvusi vai atjaunojusi pirms 2013. gada 1. oktobra,

var būt ļoti atšķirīgs. Ja personas kopš pilsonības iegūšanas vai

atjaunošanas ir dzīvojušas Latvijā, tad atšķirības kopējā

pilsonības atņemšanas termiņā var mainīt secinājumu par to, vai

un kāda saikne ar valsti konkrētajai personai ir

izveidojusies.

Tomēr likumdevējam nav iespējams noteikt individualizētu

pilsonības atņemšanas termiņu ikvienam gadījumam, kad kāda

persona pilsonību ieguvusi negodprātīgā ceļā - apzināti sniedzot

nepatiesas ziņas. Savukārt pilsonības atņemšanas termiņa

noteikšana atkarībā no dienas, kad persona to ieguvusi vai

atjaunojusi, nesasniegtu atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi.

Proti, personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas

vairāk nekā 10 gadus pirms Grozījumu pieņemšanas, piemēram, 1994.

gadā, pilsonību vairs nevarētu atņemt, jo tās atņemšanas termiņš

tādā gadījumā būtu beidzies jau 2004. gadā. Secināms, ka nav tādu

alternatīvu līdzekļu, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Tādējādi likumdevēja rīcība bija

nepieciešama atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

28. Satversmes tiesai, vērtējot ar apstrīdēto normu

paredzētās atšķirīgās attieksmes samērīgumu, ir jāņem vērā

Saeimas plašā rīcības brīvība ar pilsonību saistītu jautājumu

izlemšanā. Proti, konkrēta termiņa noteikšana pilsonības

atņemšanai ir likumdevēja kompetencē. Vienlaikus tas neatbrīvo

normas piemērotāju no samērīguma apsvērumu izdarīšanas, lemjot

par pilsonības atņemšanu katrā konkrētajā gadījumā.

Likumdevēja noteiktie pilsonības atņemšanas termiņi kalpo

tiesiskās drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes -

nodrošināšanai. Proti, personām jābūt spējīgām ar zināmu

noteiktību plānot savu darbību un tādējādi arī paredzēt tās sekas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma

lietā Nr. 2020‑14‑01 12. punktu). Tādēļ ir būtiski norādīt,

ka pret personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas ar

apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu līdz 2013. gada 1. oktobrim,

apstrīdētā norma tiesisko seku ziņā ir labvēlīgāka, jo no 1998.

gada 10. novembra līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim

šīm personām pilsonību varēja atņemt neierobežotu laiku. Tādējādi

nav konstatējams, ka tieši apstrīdētā norma šīm personām radītu

kādu kaitējumu iepretim tam labumam, ko no apstrīdētās normas

radītās atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība.

Līdz ar to, nosakot atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras pilsonību ieguvušas vai

atjaunojušas ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu pirms un pēc

2013. gada 1. oktobra, ir ievērots samērīguma princips un

apstrīdētā norma arī šajā daļā atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Pilsonības likuma pārejas

noteikumu 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš