82. pantsredakcijā, kas stājās spēkā 1922. gada 7.

redakcijā, kas stājās spēkā 1922. gada 7.

1novembrī, noteica, ka likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir

2vienlīdzīgi. Tiesību doktrīnā tika atzīts, ka Satversmes

382. panta normas priekšmets attiecas uz noteikumiem par

4pilsoņu tiesībām (sal. sk.: Disterlo B. Juridiskas piezīmes

5pie Latvijas Republikas Satversmes. Tieslietu Ministrijas

6Vēstnesis, 1923, Nr. 7, 12. lpp.).

7Arī Satversmes tiesa lietās, kas ierosinātas pēc

8konstitucionālās sūdzības, ir vērtējusi apstrīdēto normu

9atbilstību Satversmes 91. pantam kā patstāvīgām

10pamattiesībām, nesaistot tās ar citām pamattiesībām, kas atrodas

11ārpus tiesiskās vienlīdzības principa jēdziena robežām (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

1317. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-03-01 un

142014. gada 13. jūnija spriedumu lietā

15Nr. 2014-02-01).

16Tiesiskā vienlīdzība ir atvasināta no vispārējā taisnīguma

17principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtība. Ir

18atzīts, ka tiesības uz tiesisko vienlīdzību ir aizsargājamas,

19likumdevējam saistošas pamattiesības

20(sk.: Bryde B.-O. Das Verfassungsprinzip der

21Gleichheit. Halle an der Saale: Universitätsverlag

22Halle-Wittenberg, 2012, S. 8). Prasība pēc tiesiskās

23vienlīdzības nozīmē likumdevēja pienākumu ievērot saprātīgumu un

24objektivitāti atšķirīga tiesiskā stāvokļa noteikšanā. Tāpēc

25tiesiskā vienlīdzība netiek pārkāpta tad, ja likumdevēja radītā

26atšķirīgā attieksme ir noteikta pieļaujamās rīcības brīvības

27ietvaros un tai ir saprātīgs un objektīvs pamats.

28Tiesiskā vienlīdzība ir nesaraujami saistīta ar tiesiskās

29vienlīdzības principu, kas nozīmē, ka vienādos faktiskajos un

30tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos

31apstākļos - atšķirīga (sk. Satversmes tiesas

322003. gada 29. oktobra sprieduma lietā

33Nr. 2003-05-01 28. punktu). Tiesiskās vienlīdzības

34princips pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

35sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas

362001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

37Nr. 2001-02-0106 4. punktu). Tiesiskās vienlīdzības

38princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

39saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

40atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

41(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

42sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

431. punktu). Persona nolūkā aizsargāt savas tiesības var

44tieši atsaukties uz tiesiskās vienlīdzības principu.

45Tādējādi tiesības uz tiesisko vienlīdzību ir konstitucionāli

46aizsargājamas patstāvīgas pamattiesības.

47Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz pieteikuma

48iesniegšanas nosacījumu, ka personas pamattiesību aizskārumam

49jābūt tiešam, konkrētam un apstrīdētajai normai jāaizskar pats

50pieteikuma iesniedzējs (sal. sk. Satversmes tiesas

512010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

52Nr. 2009-111-01 10. punktu).

53Pieteikuma iesniedzēja ir piedalījusies Talsu novada domes

54vēlēšanās 2017. gadā, kad ieguva trīs deputātu vietas, un

552021. gadā, kad ieguva četras deputātu vietas. Saskaņā ar

56Partiju finansēšanas likuma pārejas noteikumu 30. punktu

57apstrīdēto normu piemēro no 2021. gada 1. jūlija, un tā

58Pieteikuma iesniedzējai neparedz tiesības saņemt valsts budžeta

59finansējumu. Savukārt no astoņām politiskajām organizācijām

60(partijām), kuras 2021. gadā piedalījušās Talsu novada domes

61vēlēšanās, sešas bija pārstāvētas arī iepriekšējā Saeimā. Tāpēc

62papildus Partiju finansēšanas likuma 7.1 panta

63pirmās daļas 1. punktā paredzētajam finansējumam tās vēl

64saņems arī apstrīdētajā normā noteikto finansējumu neatkarīgi no

65tā, vai konkrētā partija konkrētajā pašvaldības domē vispār ir

66pārstāvēta.

67Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs, vai apstrīdētā norma

68atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

6912.2. Satversmes tiesas likuma

7019.2 panta ceturtā daļa noteic, ka

71konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu

72mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

73Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja, ka Partiju

74finansēšanas likuma 7.1 panta pirmā un otrā daļa

75veido nosacījumus valsts budžeta finansējuma piešķiršanai

76politiskajām partijām. Neatkarīgi no tā, vai konkrēta politiskā

77partija piedalās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, valsts budžeta

78finansējums tiekot piešķirts tikai tām politiskajām partijām,

79kuras pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā divus

80procentus balsu. Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības iebilstot

81nevis pret apstrīdēto normu, bet gan pret likumdevēja izšķiršanos

82par valsts budžeta finansējuma piešķiršanu tikai tām politiskajām

83partijām, kuras ieguvušas noteiktu balsu skaitu Saeimas

84vēlēšanās. Šāds valsts budžeta finansējuma piešķiršanas modelis

85esot ietverts Partiju finansēšanas likumā ar Saeimā

862010. gada 10. jūnijā pieņemtajiem grozījumiem. Tāpēc

87Pieteikuma iesniedzējas iespējamais tiesību aizskārums radies jau

882017. gadā, drīz pēc tās dibināšanas un politiskās darbības

89uzsākšanas, un konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš ir

90nokavēts (sk. 2022. gada 27. oktobra tiesas sēdes

91stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

9243.-44. lp.).

93Politisko partiju finansēšanas likums un politiskās partijas

94dibināšanas fakts neparedz partijām obligātu pienākumu

95piedalīties vēlēšanās. Partiju darbības pamatā ir Satversmes

96102. pantā ietvertais biedrošanās brīvības princips.

97Tādējādi politiskās partijas bauda rīcības brīvību attiecībā uz

98to, vai tās izvēlas piedalīties vēlēšanās un kāda līmeņa

99vēlēšanās tās piedalīsies.

100Pieteikuma iesniedzēja tika nodibināta 2017. gada

10125. februārī un 2017. gada 20. martā ierakstīta

102politisko partiju reģistrā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja pēc

103tās dibināšanas 2017. gadā nevarēja nonākt Partiju

104finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās daļas

105(redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 1. janvāra

106līdz 2020. gada 1. janvārim) tvērumā, jo

107attiecīgais tiesiskais regulējums noteica politisko organizāciju

108(partiju) tiesības saņemt valsts finansējumu ar nosacījumu, ka

109iepriekšējās Saeimas vēlēšanās tās ieguvušas vairāk nekā divus

110procentus vēlētāju balsu.

111Apstrīdētā norma stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī.

112Savukārt atbilstoši Partiju finansēšanas likuma pārejas noteikumu

11330. punktam noteikums par finansējuma piešķiršanu par katru

114pašvaldību vēlēšanās iegūto balsi tiek piemērots no

1152021. gada 1. jūlija. Tātad termiņš pieteikuma

116iesniegšanai ir skaitāms no 2021. gada 1. jūlija.

117Pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2021. gada

11828. jūlijā. Tādējādi konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

119termiņš ir ievērots.

120Līdz ar to tiesvedības izbeigšanai

121lietā nav pamata.

12213. Ar 2022. gada 24. februāra

123grozījumiem Partiju finansēšanas likumā, kuri stājās spēkā

1242022. gada 1. novembrī, apstrīdētā norma izteikta jaunā

125redakcijā. Proti, saskaņā ar Partiju finansēšanas likuma

1267.1 panta pirmās daļas 2. punktu valsts

127budžeta finansējumu aprēķina no valstī noteiktās minimālās

128mēnešalgas 0,1 procenta apmērā par katru iegūto balsi pēdējās

129pašvaldības domes vēlēšanās. Līdz ar to tiesvedības procesa laikā

130apstrīdētā norma ir grozīta.

131Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma

13229. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams

133formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts.

134Apstrīdētajā normā ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru Pieteikuma

135iesniedzēja uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

136normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts

137ir formāli grozīts, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai

138ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc

139būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

14011. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

141Nr. 2014-33-01 7. punktu). Partiju finansēšanas

142likuma 7.1 panta pirmās daļas 2. punkta

143jaunajā redakcijā noteiktā valsts finansējuma aprēķināšanas

144kārtība nemaina principu, pēc kāda tiek piešķirts valsts budžeta

145finansējums.

146Tādējādi ar Partiju finansēšanas likuma

1477.1 panta pirmās daļas 2. punkta jauno

148redakciju apstrīdētā norma pēc būtības nav mainīta un tiesvedības

149izbeigšanai izskatāmajā lietā nav pamata.

15014. Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst

151Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

152jānoskaidro:

1531) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

154vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

155apstākļos;

1562) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

157attieksmi pret šīm personām (personu grupām);

1583) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

159paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

1604) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

161proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

162princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

16329. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

16411. punktu).

16515. Apstrīdētā norma noteica, ka tās politiskās

166organizācijas (partijas), par kurām pēdējās Saeimas vēlēšanās

167nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju, saņem valsts

168budžeta finansējumu 0,50 euro apmērā par katru

169iegūto balsi pēdējās pašvaldības domes vēlēšanās.

170Satversmes tiesa ir norādījusi, ka divas situācijas nekad nav

171pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

172kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas

173pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

1744. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103

1757. punktu). Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības

176princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu

177grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai

178noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc

179noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

180noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi

181(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

182sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

183Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka salīdzināmos apstākļos

184atrodas visas politiskās organizācijas (partijas), kuras

185iesniegušas kandidātu sarakstus pašvaldību domes vēlēšanās un

186kuru pārstāvji ir ievēlēti pašvaldības domē. Pazīme, pēc kuras

187minētās personu grupas var salīdzināt, esot kandidātu saraksta

188iesniegšana pašvaldības domes vēlēšanās un pārstāvības iegūšana

189pašvaldības domē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

19010. lp.). Savukārt Saeima norāda, ka lietā nav

191konstatējamas salīdzināmas personu grupas, jo Pieteikuma

192iesniedzējas norādītās politiskās partijas atrodas atšķirīgos

193faktiskajos un tiesiskajos apstākļos. Politiskā partija, kas ir

194pārstāvēta vienā pašvaldības domē, bet nav piedalījusies Saeimas

195vēlēšanās, nevarot sniegt ievērojamu ieguldījumu politikas

196veidošanā visas valsts mērogā, turklāt šāda partija neesot

197vienlīdz iesaistījusies gan nacionālā, gan reģionālā līmeņa

198vēlēšanās. Šāda veida politiskās partijas atbilstoši savas

199darbības īpatnībām nepildot tādus pašus vai salīdzināmus

200uzdevumus kā tās politiskās partijas, kuras iesniegušas deputātu

201kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanās un ieguvušas vairāk nekā

202divu procentu vēlētāju atbalstu. Tādējādi reģionālajām

203politiskajām partijām, kuras darbojas tikai noteiktā pašvaldībā,

204neesot nozīmīgas ietekmes uz vispārējo parlamentārās demokrātijas

205sistēmu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

20663.-65. lp.).

207Tiesas sēdē Tieslietu ministrija pauda viedokli, ka kritēriji,

208pēc kuriem tiek noteiktas pazīmes, kas ļauj konstatēt

209salīdzināmās personu grupas, nedrīkst būt patvaļīgi un tiem jābūt

210objektīviem un pamatotiem. Pieteikuma iesniedzējas norādītais,

211proti, tas, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visas politiskās

212partijas, kuras piedalījušās pašvaldību vēlēšanās un kuru

213pārstāvji ir ievēlēti pašvaldību domēs, ir pazīme, kas piemīt

214abām personu grupām, tomēr šī pazīme nav vienojoša un nevar

215veidot salīdzināmu grupu (sk. 2022. gada

21616. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

2175. sēj. 4. lp.). Savukārt

218Mg. iur. Iveta Kažoka uzskata, ka ir pamats

219salīdzināt Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas, jo

220gan tādai politiskajai partijai, kura iesniedz kandidātu sarakstu

221Saeimas vēlēšanās, gan arī tādai politiskajai partijai, kura

222iesniedz kandidātu sarakstu tikai viena novada domes vēlēšanās,

223rodoties izdevumi savas darbības uzturēšanai (sk. lietas

224materiālu 3. sēj. 94.-95. lp.).

225Atbilstoši Politisko partiju likuma 2. panta pirmajā daļā

226sniegtajai definīcijai partija ir organizācija, kas izveidota,

227lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā,

228izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību

229domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu

230starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos

231publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Līdz ar to politisko

232organizāciju (partiju) dibināšana un darbības virzieni var tikt

233īstenoti vairākos līmeņos. Proti, reģionālā līmenī - piedaloties

234pašvaldību vēlēšanās, nacionālā līmenī - piedaloties Saeimas

235vēlēšanās - un pārnacionālā līmenī - piedaloties Eiropas

236Parlamenta vēlēšanās.

237Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 15. panta pirmajā daļā

238noteikts, ka pašvaldības domes deputātu kandidātu sarakstus var

239iesniegt reģistrēta politiskā partija, reģistrētu politisko

240partiju reģistrēta apvienība, kā arī divas vai vairākas

241reģistrētas politiskās partijas, kuras nav apvienojušās

242reģistrētu politisko partiju reģistrētā apvienībā. Savukārt

243Saeimas vēlēšanu likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka

244kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanās var iesniegt likumā

245noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija, kura dibināta ne

246vēlāk kā vienu gadu pirms šīm vēlēšanām un kurā ir ne mazāk kā

247500 biedru, kā arī likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politisko

248partiju apvienība, ja visas šādā apvienībā ietilpstošās

249politiskās partijas dibinātas ne vēlāk kā vienu gadu pirms

250Saeimas vēlēšanām un ja politisko partiju apvienībā kopā ir ne

251mazāk kā 500 biedru.

252Kā izriet no minētajām normām, tiesiskais regulējums deputātu

253kandidātu sarakstu iesniegšanai pašvaldības domes vai Saeimas

254vēlēšanās izvirza atšķirīgas prasības, turklāt prasības deputātu

255kandidātu sarakstu iesniegšanai Saeimas vēlēšanās ir augstākas.

256Tāpēc pazīme - deputātu kandidātu saraksta iesniegšana

257pašvaldības domes vēlēšanās - nav uzskatāma par Pieteikuma

258iesniedzējas norādīto personu grupu būtisku un vienojošu

259pazīmi.

260Tāpat likumdevēja izveidotā valsts atbalsta sistēma neparedz,

261ka nacionālā līmeņa politiskajām partijām būtu jāizpilda tāds

262kritērijs kā pārstāvības iegūšana pašvaldības domē. Atbilstoši

263Partiju finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās

264daļas 3. punktam šāds kritērijs nav paredzēts arī dalībai

265Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Proti, valsts budžeta finansējuma

266piešķiršanā nav nozīmes tam, vai politiskā partija, kura pēdējās

267Saeimas vēlēšanās ir ieguvusi vairāk nekā divus procentus balsu,

268iegūst pārstāvību arī kādā citā no vēlētajām institūcijām. Tāpēc

269pazīme - pašvaldību vēlēšanās iegūtā pārstāvība pašvaldības domē

270- arī nav uzskatāma par norādīto personu grupu būtisku un

271vienojošu pazīmi.

272Nacionālā līmeņa politiskajām partijām piešķiramā valsts

273atbalsta sistēma ir piesaistīta attiecīgajās vēlēšanās iegūto

274balsu skaitam. Proti, atkarībā no tā, kādi ir nacionālā līmeņa

275politiskās partijas panākumi konkrēta līmeņa vēlēšanās, tiek

276aprēķināts šai partijai piešķiramā valsts budžeta finansējuma

277apmērs. Arī reģionālo politisko partiju panākumi pašvaldību

278vēlēšanās ir mērāmi pēc to iegūtajām balsīm. No minētā izriet, ka

279abas personu grupas vienojošā pazīme ir politisko organizāciju

280(partiju) iegūtās balsis pašvaldību vēlēšanās.

28115.1. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne

282vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka

283divas personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

284kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir

285jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

286norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un pēc

287noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

288(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa

289sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

290Politisko partiju funkcijas un to loma demokrātijas procesos

291citstarp aplūkota starptautiskos rekomendējoša rakstura

292dokumentos, kas pieņemti, lai sniegtu valstīm atbalstu

293likumdošanā un tiesību piemērošanas praksē

294(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

295sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 19. punktu). Eiropas

296Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

297komisija) ir norādījusi: ja likumdevējs izšķiras par to, ka

298finansiāli atbalstīs politiskās partijas, tas jādara,

299pamatojoties uz objektīviem, taisnīgiem un saprātīgiem

300kritērijiem. Valstis bauda rīcības brīvību politisko partiju

301atbalsta sistēmas izvēlē. Tomēr gadījumā, kad politiskajām

302partijām tiek piešķirts valsts atbalsts, prioritāri tas būtu

303jānodrošina parlamentā pārstāvētajām politiskajām partijām

304(sk.: Guidelines on Political Party Regulation. Venice

305Commission, 14 December 2020, CDL-AD(2020)032,

306paras 232-242). ANO augstais cilvēktiesību komisārs

307uzsvēris, ka valsts finansējuma mērķa grupa ir parlamentā

308pārstāvētās partijas, tomēr politiskā plurālisma un vienlīdzīgu

309iespēju nodrošināšanai būtu ieteicams valsts finansējumu piešķirt

310arī tādām politiskajām partijām, kuras uzrādījušas nozīmīgus

311rezultātus parlamenta vēlēšanās, bet nav saņēmušas pietiekami

312daudz balsu, lai iegūtu pārstāvību parlamentā (sk.: Guidelines

313and Report on the Financing of Political Parties. Venice

314Commission, 23 March 2001, CDL-INF (2001) 8,

315p. 2). Arī Mg. sc. soc.,

316Mg. oec. Lelde Metla-Rozentāle tiesas sēdē norādīja

317uz parlamenta lomu pilsoniskā sabiedrībā, kā arī tā funkcijām.

318Pieteikuma iesniedzēja nesniedzot tiešu pienesumu visas valsts un

319parlamentārās demokrātijas stiprināšanā un neesot uzskatāma par

320līdzvērtīgu pretendentu uz valsts finansējumu (sk. lietas

321materiālu 3. sēj. 112.-114. lp.). Tādējādi

322politiskajām partijām piešķirtais valsts finansiālais atbalsts ir

323atkarīgs citstarp no tā, cik lielu sabiedrības daļu jeb cik daudz

324vēlētāju konkrētais politiskais spēks pārstāv un cik būtisku

325visai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanu tas piedāvā.

326Vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu politisko organizāciju

327(partiju) finansēšana no valsts budžeta līdzekļiem ir saistīta ar

328konkrēta kritērija - pārstāvība parlamentā - izpildi (sk.

329lietas materiālu 1. sēj. 72.-76. lp.).

330Vērtējot Latvijas politisko partiju finansēšanas sistēmu un tās

331attīstību, secināms, ka jau 2010. gadā, ieviešot politisko

332organizāciju (partiju) daļēju finansēšanu no valsts budžeta

333līdzekļiem, par finansējuma piešķiršanas kritēriju tika

334izraudzīts pēdējās Saeimas vēlēšanās par attiecīgo partiju

335nobalsojušo vēlētāju skaits (sk. likumprojekta

336"Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas

337likumā" (Nr. 1697/Lp9) sākotnējās ietekmes novērtējuma

338ziņojumu (anotāciju)).

339Arī Tieslietu ministrija tiesas sēdē uzsvēra, ka likumdevēja

340izšķiršanās par diferencēta politiskajām partijām paredzētā

341valsts finansējuma piešķiršanas modeļa ieviešanu bija mērķtiecīga

342un plānota. Apsverot iespējamus politisko organizāciju (partiju)

343valsts budžeta finansēšanas modeļus, ekspertu paustie viedokļi un

344situācijas vērtējumi liecinājuši, ka Latvijā salīdzinājumā ar

345abām pārējām Baltijas valstīm līdzšinējais nacionālā līmeņa

346politiskajām partijām sniegtais valsts atbalsts vēl joprojām ir

347nepietiekams. Tādējādi, ievērojot valsts budžeta iespējas,

348diferencētais politisko partiju finansēšanas modelis esot

349izraudzīts tieši tādēļ, lai veicinātu nacionālā līmeņa politisko

350partiju iespējas iegūt valsts atbalstu (sk. 2022. gada

35116. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

3525. sēj. 7. lp.).

353Likumdevējs politisko partiju finansēšanas sistēmu no valsts

354budžeta līdzekļiem ieviesa ar 2010. gada 10. jūnija

355grozījumiem Partiju finansēšanas likumā. Savukārt, pieņemot

3562019. gada 14. novembra grozījumus Partiju finansēšanas

357likumā, likumdevējs turpināja pilnveidot šo sistēmu. Papildus

358atbalstam, kas nacionālā līmeņa politiskajām partijām tiek

359piešķirts par Saeimas vēlēšanās iegūtajām balsīm, likumdevējs

360izveidoja diferencētu valsts budžeta finansējuma piešķiršanas

361modeli, paredzot, ka nacionālā līmeņa politiskās partijas, kuras

362pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā divus procentus

363vēlētāju balsu, ir tiesīgas saņemt valsts budžeta finansējumu arī

364par katru pašvaldību vēlēšanās iegūto balsi. Ņemot vērā minēto,

365jāsecina, ka likumdevēja izšķiršanās par to, ka ir atbalstāmas

366tieši nacionālā līmeņa politiskās partijas, pēc būtības nav

367mainījusies.

36815.2. Satversmes 102. pantā ietvertā

369biedrošanās brīvība paredz to, ka tiek garantētas personu

370tiesības apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās

371sabiedriskās organizācijās un radīti tādi apstākļi, lai personas

372spētu īstenot savas tiesības uz biedrošanos. Ikviena tiesības

373apvienoties ar citiem politiskajā partijā ir būtisks

374demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikums.

375Politiskās partijas kā viena no biedrošanās brīvības formām ir

376īpaši svarīga demokrātijas funkcionēšanai (sk. Satversmes

377tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā

378Nr. 2012-16-01 18.3. punktu). Politiskās

379partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements, un tās veido

380saikni starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu

381sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos.

382Nacionālā līmeņa politiskās partijas no reģionālajām

383politiskajām partijām atšķiras ar to, ka izsaka vēlētājiem

384piedāvājumus par visaptverošu sabiedrības modeli un ir spējīgas

385šos piedāvājumus īstenot, ja nonāk pie varas (sal. sk.

386Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma

387lietā Nr. 2014-03-01 14. punktu). Politiskās

388partijas, kuru mērķis ir iegūt pārstāvību Saeimā, īsteno

389atšķirīgas funkcijas nekā reģionālās politiskās partijas. Ikviens

390Latvijas pilsonis, piedaloties Saeimas vēlēšanās, var

391līdzdarboties valsts kopējo mērķu un attīstības virzienu

392noteikšanā. Šādā veidā tiek nodrošināta pilsoniskās sabiedrības

393līdzdalība un iesaiste valsts pārvaldīšanā, kā arī iespēja lemt

394par kopējo sabiedrības labumu. Lēmumi, kas tiek pieņemti

395nacionālajā līmenī, raugoties no valsts kopējo interešu viedokļa,

396ir visaptveroši pretstatā tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti

397pašvaldībās. Tādēļ arī nacionālā līmeņa politiskajām partijām,

398kuras ieguvušas vairāk nekā divus procentus vēlētāju balsu, ir

399lielākas iespējas nekā reģionālajām politiskajām partijām

400pārstāvēt suverēna gribu sabiedrības kopējā labuma vārdā.

401Savukārt reģionālo politisko partiju aktivitātē ir nozīmīgs

402vietējās pārvaldes elements un šo partiju funkcijas ir saistītas

403ar vietējās pašvaldības ekonomisko un saimniecisko attīstību.

404No iepriekš minētā secināms, ka politiskajām partijām, kuras

405darbojas nacionālā līmenī un spējušas iegūt vairāk nekā divu

406procentu vēlētāju atbalstu, un tām politiskajām partijām, kuras

407darbojas reģionālā līmenī, ir atšķirīgas funkcijas ilgtspējīgas

408politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā.

409Politisko partiju darbība visas Latvijas sabiedrības kopējo

410interešu īstenošanā ir nošķirama no darbības konkrētas

411pašvaldības interešu īstenošanā. Nacionālā līmeņa un reģionālā

412līmeņa politisko partiju funkcijas ir atšķirīgas un nevar tikt

413salīdzinātas. Likumdevējs ir izsvēris objektīvās atšķirības starp

414nacionālā līmeņa un pašvaldību līmeņa vēlēšanām un, īstenojot

415savu rīcības brīvību, izšķīries par valsts finansējuma

416piešķiršanu tikai tām politiskajām partijām, kuras piedalās

417nacionālā līmeņa vēlēšanās un ieguvušas noteiktu vēlētāju balsu

418skaitu. Šāds lēmums nav uzskatāms par neobjektīvu vai

419nesaprātīgu.

420Pieteikuma iesniedzēja un politiskās partijas, kuras pēdējās

421Saeimas vēlēšanās ir ieguvušas vairāk nekā divus procentus

422vēlētāju balsu, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

423apstākļos. Valsts finansējuma piešķiršana politiskajām

424organizācijām (partijām) ir likumdevēja tiesībpolitiska

425izšķiršanās, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts

426pamatprincipos. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja nevar,

427atsaucoties uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu, prasīt,

428lai tai tiek nodrošinātas tādas pašas tiesības kā nacionālā

429līmeņa politiskajām partijām. Ievērojot minēto, secināms, ka

430izskatāmās lietas ietvaros no Satversmes 91. panta pirmā

431teikuma neizriet pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret

432personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

433apstākļos.

434Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

435Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

436Nolēmumu

437daļa

438Pamatojoties uz Satversmes tiesas

439likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

440nosprieda:

441Atzīt Politisko organizāciju

442(partiju) finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās

443daļas 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā no

4442020. gada 1. janvāra līdz 2022. gada

4451. novembrim) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

44691. panta pirmajam teikumam.

447Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

448Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

449Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

450Laviņš