82. pants
redakcijā, kas stājās spēkā 1922. gada 7.

novembrī, noteica, ka likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir

vienlīdzīgi. Tiesību doktrīnā tika atzīts, ka Satversmes

82. panta normas priekšmets attiecas uz noteikumiem par

pilsoņu tiesībām (sal. sk.: Disterlo B. Juridiskas piezīmes

pie Latvijas Republikas Satversmes. Tieslietu Ministrijas

Vēstnesis, 1923, Nr. 7, 12. lpp.).

Arī Satversmes tiesa lietās, kas ierosinātas pēc

konstitucionālās sūdzības, ir vērtējusi apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 91. pantam kā patstāvīgām

pamattiesībām, nesaistot tās ar citām pamattiesībām, kas atrodas

ārpus tiesiskās vienlīdzības principa jēdziena robežām (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada

17. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-03-01 un

2014. gada 13. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2014-02-01).

Tiesiskā vienlīdzība ir atvasināta no vispārējā taisnīguma

principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtība. Ir

atzīts, ka tiesības uz tiesisko vienlīdzību ir aizsargājamas,

likumdevējam saistošas pamattiesības

(sk.: Bryde B.-O. Das Verfassungsprinzip der

Gleichheit. Halle an der Saale: Universitätsverlag

Halle-Wittenberg, 2012, S. 8). Prasība pēc tiesiskās

vienlīdzības nozīmē likumdevēja pienākumu ievērot saprātīgumu un

objektivitāti atšķirīga tiesiskā stāvokļa noteikšanā. Tāpēc

tiesiskā vienlīdzība netiek pārkāpta tad, ja likumdevēja radītā

atšķirīgā attieksme ir noteikta pieļaujamās rīcības brīvības

ietvaros un tai ir saprātīgs un objektīvs pamats.

Tiesiskā vienlīdzība ir nesaraujami saistīta ar tiesiskās

vienlīdzības principu, kas nozīmē, ka vienādos faktiskajos un

tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos

apstākļos - atšķirīga (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-05-01 28. punktu). Tiesiskās vienlīdzības

princips pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 4. punktu). Tiesiskās vienlīdzības

princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu). Persona nolūkā aizsargāt savas tiesības var

tieši atsaukties uz tiesiskās vienlīdzības principu.

Tādējādi tiesības uz tiesisko vienlīdzību ir konstitucionāli

aizsargājamas patstāvīgas pamattiesības.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz pieteikuma

iesniegšanas nosacījumu, ka personas pamattiesību aizskārumam

jābūt tiešam, konkrētam un apstrīdētajai normai jāaizskar pats

pieteikuma iesniedzējs (sal. sk. Satversmes tiesas

2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2009-111-01 10. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja ir piedalījusies Talsu novada domes

vēlēšanās 2017. gadā, kad ieguva trīs deputātu vietas, un

2021. gadā, kad ieguva četras deputātu vietas. Saskaņā ar

Partiju finansēšanas likuma pārejas noteikumu 30. punktu

apstrīdēto normu piemēro no 2021. gada 1. jūlija, un tā

Pieteikuma iesniedzējai neparedz tiesības saņemt valsts budžeta

finansējumu. Savukārt no astoņām politiskajām organizācijām

(partijām), kuras 2021. gadā piedalījušās Talsu novada domes

vēlēšanās, sešas bija pārstāvētas arī iepriekšējā Saeimā. Tāpēc

papildus Partiju finansēšanas likuma 7.1 panta

pirmās daļas 1. punktā paredzētajam finansējumam tās vēl

saņems arī apstrīdētajā normā noteikto finansējumu neatkarīgi no

tā, vai konkrētā partija konkrētajā pašvaldības domē vispār ir

pārstāvēta.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

12.2. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu

mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja, ka Partiju

finansēšanas likuma 7.1 panta pirmā un otrā daļa

veido nosacījumus valsts budžeta finansējuma piešķiršanai

politiskajām partijām. Neatkarīgi no tā, vai konkrēta politiskā

partija piedalās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, valsts budžeta

finansējums tiekot piešķirts tikai tām politiskajām partijām,

kuras pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā divus

procentus balsu. Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības iebilstot

nevis pret apstrīdēto normu, bet gan pret likumdevēja izšķiršanos

par valsts budžeta finansējuma piešķiršanu tikai tām politiskajām

partijām, kuras ieguvušas noteiktu balsu skaitu Saeimas

vēlēšanās. Šāds valsts budžeta finansējuma piešķiršanas modelis

esot ietverts Partiju finansēšanas likumā ar Saeimā

2010. gada 10. jūnijā pieņemtajiem grozījumiem. Tāpēc

Pieteikuma iesniedzējas iespējamais tiesību aizskārums radies jau

2017. gadā, drīz pēc tās dibināšanas un politiskās darbības

uzsākšanas, un konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš ir

nokavēts (sk. 2022. gada 27. oktobra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

43.-44. lp.).

Politisko partiju finansēšanas likums un politiskās partijas

dibināšanas fakts neparedz partijām obligātu pienākumu

piedalīties vēlēšanās. Partiju darbības pamatā ir Satversmes

102. pantā ietvertais biedrošanās brīvības princips.

Tādējādi politiskās partijas bauda rīcības brīvību attiecībā uz

to, vai tās izvēlas piedalīties vēlēšanās un kāda līmeņa

vēlēšanās tās piedalīsies.

Pieteikuma iesniedzēja tika nodibināta 2017. gada

25. februārī un 2017. gada 20. martā ierakstīta

politisko partiju reģistrā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja pēc

tās dibināšanas 2017. gadā nevarēja nonākt Partiju

finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās daļas

(redakcijā, kas bija spēkā no 2014. gada 1. janvāra

līdz 2020. gada 1. janvārim) tvērumā, jo

attiecīgais tiesiskais regulējums noteica politisko organizāciju

(partiju) tiesības saņemt valsts finansējumu ar nosacījumu, ka

iepriekšējās Saeimas vēlēšanās tās ieguvušas vairāk nekā divus

procentus vēlētāju balsu.

Apstrīdētā norma stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī.

Savukārt atbilstoši Partiju finansēšanas likuma pārejas noteikumu

30. punktam noteikums par finansējuma piešķiršanu par katru

pašvaldību vēlēšanās iegūto balsi tiek piemērots no

2021. gada 1. jūlija. Tātad termiņš pieteikuma

iesniegšanai ir skaitāms no 2021. gada 1. jūlija.

Pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2021. gada

28. jūlijā. Tādējādi konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

termiņš ir ievērots.

Līdz ar to tiesvedības izbeigšanai

lietā nav pamata.

13. Ar 2022. gada 24. februāra

grozījumiem Partiju finansēšanas likumā, kuri stājās spēkā

2022. gada 1. novembrī, apstrīdētā norma izteikta jaunā

redakcijā. Proti, saskaņā ar Partiju finansēšanas likuma

7.1 panta pirmās daļas 2. punktu valsts

budžeta finansējumu aprēķina no valstī noteiktās minimālās

mēnešalgas 0,1 procenta apmērā par katru iegūto balsi pēdējās

pašvaldības domes vēlēšanās. Līdz ar to tiesvedības procesa laikā

apstrīdētā norma ir grozīta.

Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams

formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts.

Apstrīdētajā normā ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru Pieteikuma

iesniedzēja uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts

ir formāli grozīts, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai

ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija ir mainīta pēc

būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2014-33-01 7. punktu). Partiju finansēšanas

likuma 7.1 panta pirmās daļas 2. punkta

jaunajā redakcijā noteiktā valsts finansējuma aprēķināšanas

kārtība nemaina principu, pēc kāda tiek piešķirts valsts budžeta

finansējums.

Tādējādi ar Partiju finansēšanas likuma

7.1 panta pirmās daļas 2. punkta jauno

redakciju apstrīdētā norma pēc būtības nav mainīta un tiesvedības

izbeigšanai izskatāmajā lietā nav pamata.

14. Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

11. punktu).

15. Apstrīdētā norma noteica, ka tās politiskās

organizācijas (partijas), par kurām pēdējās Saeimas vēlēšanās

nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju, saņem valsts

budžeta finansējumu 0,50 euro apmērā par katru

iegūto balsi pēdējās pašvaldības domes vēlēšanās.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka divas situācijas nekad nav

pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas

pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103

7. punktu). Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības

princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu

grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai

noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka salīdzināmos apstākļos

atrodas visas politiskās organizācijas (partijas), kuras

iesniegušas kandidātu sarakstus pašvaldību domes vēlēšanās un

kuru pārstāvji ir ievēlēti pašvaldības domē. Pazīme, pēc kuras

minētās personu grupas var salīdzināt, esot kandidātu saraksta

iesniegšana pašvaldības domes vēlēšanās un pārstāvības iegūšana

pašvaldības domē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

10. lp.). Savukārt Saeima norāda, ka lietā nav

konstatējamas salīdzināmas personu grupas, jo Pieteikuma

iesniedzējas norādītās politiskās partijas atrodas atšķirīgos

faktiskajos un tiesiskajos apstākļos. Politiskā partija, kas ir

pārstāvēta vienā pašvaldības domē, bet nav piedalījusies Saeimas

vēlēšanās, nevarot sniegt ievērojamu ieguldījumu politikas

veidošanā visas valsts mērogā, turklāt šāda partija neesot

vienlīdz iesaistījusies gan nacionālā, gan reģionālā līmeņa

vēlēšanās. Šāda veida politiskās partijas atbilstoši savas

darbības īpatnībām nepildot tādus pašus vai salīdzināmus

uzdevumus kā tās politiskās partijas, kuras iesniegušas deputātu

kandidātu sarakstus Saeimas vēlēšanās un ieguvušas vairāk nekā

divu procentu vēlētāju atbalstu. Tādējādi reģionālajām

politiskajām partijām, kuras darbojas tikai noteiktā pašvaldībā,

neesot nozīmīgas ietekmes uz vispārējo parlamentārās demokrātijas

sistēmu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

63.-65. lp.).

Tiesas sēdē Tieslietu ministrija pauda viedokli, ka kritēriji,

pēc kuriem tiek noteiktas pazīmes, kas ļauj konstatēt

salīdzināmās personu grupas, nedrīkst būt patvaļīgi un tiem jābūt

objektīviem un pamatotiem. Pieteikuma iesniedzējas norādītais,

proti, tas, ka salīdzināmos apstākļos atrodas visas politiskās

partijas, kuras piedalījušās pašvaldību vēlēšanās un kuru

pārstāvji ir ievēlēti pašvaldību domēs, ir pazīme, kas piemīt

abām personu grupām, tomēr šī pazīme nav vienojoša un nevar

veidot salīdzināmu grupu (sk. 2022. gada

16. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 4. lp.). Savukārt

Mg. iur. Iveta Kažoka uzskata, ka ir pamats

salīdzināt Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas, jo

gan tādai politiskajai partijai, kura iesniedz kandidātu sarakstu

Saeimas vēlēšanās, gan arī tādai politiskajai partijai, kura

iesniedz kandidātu sarakstu tikai viena novada domes vēlēšanās,

rodoties izdevumi savas darbības uzturēšanai (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 94.-95. lp.).

Atbilstoši Politisko partiju likuma 2. panta pirmajā daļā

sniegtajai definīcijai partija ir organizācija, kas izveidota,

lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā,

izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību

domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu

starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos

publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Līdz ar to politisko

organizāciju (partiju) dibināšana un darbības virzieni var tikt

īstenoti vairākos līmeņos. Proti, reģionālā līmenī - piedaloties

pašvaldību vēlēšanās, nacionālā līmenī - piedaloties Saeimas

vēlēšanās - un pārnacionālā līmenī - piedaloties Eiropas

Parlamenta vēlēšanās.

Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 15. panta pirmajā daļā

noteikts, ka pašvaldības domes deputātu kandidātu sarakstus var

iesniegt reģistrēta politiskā partija, reģistrētu politisko

partiju reģistrēta apvienība, kā arī divas vai vairākas

reģistrētas politiskās partijas, kuras nav apvienojušās

reģistrētu politisko partiju reģistrētā apvienībā. Savukārt

Saeimas vēlēšanu likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka

kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanās var iesniegt likumā

noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija, kura dibināta ne

vēlāk kā vienu gadu pirms šīm vēlēšanām un kurā ir ne mazāk kā

500 biedru, kā arī likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politisko

partiju apvienība, ja visas šādā apvienībā ietilpstošās

politiskās partijas dibinātas ne vēlāk kā vienu gadu pirms

Saeimas vēlēšanām un ja politisko partiju apvienībā kopā ir ne

mazāk kā 500 biedru.

Kā izriet no minētajām normām, tiesiskais regulējums deputātu

kandidātu sarakstu iesniegšanai pašvaldības domes vai Saeimas

vēlēšanās izvirza atšķirīgas prasības, turklāt prasības deputātu

kandidātu sarakstu iesniegšanai Saeimas vēlēšanās ir augstākas.

Tāpēc pazīme - deputātu kandidātu saraksta iesniegšana

pašvaldības domes vēlēšanās - nav uzskatāma par Pieteikuma

iesniedzējas norādīto personu grupu būtisku un vienojošu

pazīmi.

Tāpat likumdevēja izveidotā valsts atbalsta sistēma neparedz,

ka nacionālā līmeņa politiskajām partijām būtu jāizpilda tāds

kritērijs kā pārstāvības iegūšana pašvaldības domē. Atbilstoši

Partiju finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās

daļas 3. punktam šāds kritērijs nav paredzēts arī dalībai

Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Proti, valsts budžeta finansējuma

piešķiršanā nav nozīmes tam, vai politiskā partija, kura pēdējās

Saeimas vēlēšanās ir ieguvusi vairāk nekā divus procentus balsu,

iegūst pārstāvību arī kādā citā no vēlētajām institūcijām. Tāpēc

pazīme - pašvaldību vēlēšanās iegūtā pārstāvība pašvaldības domē

- arī nav uzskatāma par norādīto personu grupu būtisku un

vienojošu pazīmi.

Nacionālā līmeņa politiskajām partijām piešķiramā valsts

atbalsta sistēma ir piesaistīta attiecīgajās vēlēšanās iegūto

balsu skaitam. Proti, atkarībā no tā, kādi ir nacionālā līmeņa

politiskās partijas panākumi konkrēta līmeņa vēlēšanās, tiek

aprēķināts šai partijai piešķiramā valsts budžeta finansējuma

apmērs. Arī reģionālo politisko partiju panākumi pašvaldību

vēlēšanās ir mērāmi pēc to iegūtajām balsīm. No minētā izriet, ka

abas personu grupas vienojošā pazīme ir politisko organizāciju

(partiju) iegūtās balsis pašvaldību vēlēšanās.

15.1. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne

vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka

divas personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir

jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

Politisko partiju funkcijas un to loma demokrātijas procesos

citstarp aplūkota starptautiskos rekomendējoša rakstura

dokumentos, kas pieņemti, lai sniegtu valstīm atbalstu

likumdošanā un tiesību piemērošanas praksē

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 19. punktu). Eiropas

Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

komisija) ir norādījusi: ja likumdevējs izšķiras par to, ka

finansiāli atbalstīs politiskās partijas, tas jādara,

pamatojoties uz objektīviem, taisnīgiem un saprātīgiem

kritērijiem. Valstis bauda rīcības brīvību politisko partiju

atbalsta sistēmas izvēlē. Tomēr gadījumā, kad politiskajām

partijām tiek piešķirts valsts atbalsts, prioritāri tas būtu

jānodrošina parlamentā pārstāvētajām politiskajām partijām

(sk.: Guidelines on Political Party Regulation. Venice

Commission, 14 December 2020, CDL-AD(2020)032,

paras 232-242). ANO augstais cilvēktiesību komisārs

uzsvēris, ka valsts finansējuma mērķa grupa ir parlamentā

pārstāvētās partijas, tomēr politiskā plurālisma un vienlīdzīgu

iespēju nodrošināšanai būtu ieteicams valsts finansējumu piešķirt

arī tādām politiskajām partijām, kuras uzrādījušas nozīmīgus

rezultātus parlamenta vēlēšanās, bet nav saņēmušas pietiekami

daudz balsu, lai iegūtu pārstāvību parlamentā (sk.: Guidelines

and Report on the Financing of Political Parties. Venice

Commission, 23 March 2001, CDL-INF (2001) 8,

p. 2). Arī Mg. sc. soc.,

Mg. oec. Lelde Metla-Rozentāle tiesas sēdē norādīja

uz parlamenta lomu pilsoniskā sabiedrībā, kā arī tā funkcijām.

Pieteikuma iesniedzēja nesniedzot tiešu pienesumu visas valsts un

parlamentārās demokrātijas stiprināšanā un neesot uzskatāma par

līdzvērtīgu pretendentu uz valsts finansējumu (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 112.-114. lp.). Tādējādi

politiskajām partijām piešķirtais valsts finansiālais atbalsts ir

atkarīgs citstarp no tā, cik lielu sabiedrības daļu jeb cik daudz

vēlētāju konkrētais politiskais spēks pārstāv un cik būtisku

visai sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanu tas piedāvā.

Vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu politisko organizāciju

(partiju) finansēšana no valsts budžeta līdzekļiem ir saistīta ar

konkrēta kritērija - pārstāvība parlamentā - izpildi (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 72.-76. lp.).

Vērtējot Latvijas politisko partiju finansēšanas sistēmu un tās

attīstību, secināms, ka jau 2010. gadā, ieviešot politisko

organizāciju (partiju) daļēju finansēšanu no valsts budžeta

līdzekļiem, par finansējuma piešķiršanas kritēriju tika

izraudzīts pēdējās Saeimas vēlēšanās par attiecīgo partiju

nobalsojušo vēlētāju skaits (sk. likumprojekta

"Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas

likumā" (Nr. 1697/Lp9) sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumu (anotāciju)).

Arī Tieslietu ministrija tiesas sēdē uzsvēra, ka likumdevēja

izšķiršanās par diferencēta politiskajām partijām paredzētā

valsts finansējuma piešķiršanas modeļa ieviešanu bija mērķtiecīga

un plānota. Apsverot iespējamus politisko organizāciju (partiju)

valsts budžeta finansēšanas modeļus, ekspertu paustie viedokļi un

situācijas vērtējumi liecinājuši, ka Latvijā salīdzinājumā ar

abām pārējām Baltijas valstīm līdzšinējais nacionālā līmeņa

politiskajām partijām sniegtais valsts atbalsts vēl joprojām ir

nepietiekams. Tādējādi, ievērojot valsts budžeta iespējas,

diferencētais politisko partiju finansēšanas modelis esot

izraudzīts tieši tādēļ, lai veicinātu nacionālā līmeņa politisko

partiju iespējas iegūt valsts atbalstu (sk. 2022. gada

16. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

5. sēj. 7. lp.).

Likumdevējs politisko partiju finansēšanas sistēmu no valsts

budžeta līdzekļiem ieviesa ar 2010. gada 10. jūnija

grozījumiem Partiju finansēšanas likumā. Savukārt, pieņemot

2019. gada 14. novembra grozījumus Partiju finansēšanas

likumā, likumdevējs turpināja pilnveidot šo sistēmu. Papildus

atbalstam, kas nacionālā līmeņa politiskajām partijām tiek

piešķirts par Saeimas vēlēšanās iegūtajām balsīm, likumdevējs

izveidoja diferencētu valsts budžeta finansējuma piešķiršanas

modeli, paredzot, ka nacionālā līmeņa politiskās partijas, kuras

pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā divus procentus

vēlētāju balsu, ir tiesīgas saņemt valsts budžeta finansējumu arī

par katru pašvaldību vēlēšanās iegūto balsi. Ņemot vērā minēto,

jāsecina, ka likumdevēja izšķiršanās par to, ka ir atbalstāmas

tieši nacionālā līmeņa politiskās partijas, pēc būtības nav

mainījusies.

15.2. Satversmes 102. pantā ietvertā

biedrošanās brīvība paredz to, ka tiek garantētas personu

tiesības apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās

sabiedriskās organizācijās un radīti tādi apstākļi, lai personas

spētu īstenot savas tiesības uz biedrošanos. Ikviena tiesības

apvienoties ar citiem politiskajā partijā ir būtisks

demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikums.

Politiskās partijas kā viena no biedrošanās brīvības formām ir

īpaši svarīga demokrātijas funkcionēšanai (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā

Nr. 2012-16-01 18.3. punktu). Politiskās

partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements, un tās veido

saikni starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu

sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos.

Nacionālā līmeņa politiskās partijas no reģionālajām

politiskajām partijām atšķiras ar to, ka izsaka vēlētājiem

piedāvājumus par visaptverošu sabiedrības modeli un ir spējīgas

šos piedāvājumus īstenot, ja nonāk pie varas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma

lietā Nr. 2014-03-01 14. punktu). Politiskās

partijas, kuru mērķis ir iegūt pārstāvību Saeimā, īsteno

atšķirīgas funkcijas nekā reģionālās politiskās partijas. Ikviens

Latvijas pilsonis, piedaloties Saeimas vēlēšanās, var

līdzdarboties valsts kopējo mērķu un attīstības virzienu

noteikšanā. Šādā veidā tiek nodrošināta pilsoniskās sabiedrības

līdzdalība un iesaiste valsts pārvaldīšanā, kā arī iespēja lemt

par kopējo sabiedrības labumu. Lēmumi, kas tiek pieņemti

nacionālajā līmenī, raugoties no valsts kopējo interešu viedokļa,

ir visaptveroši pretstatā tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti

pašvaldībās. Tādēļ arī nacionālā līmeņa politiskajām partijām,

kuras ieguvušas vairāk nekā divus procentus vēlētāju balsu, ir

lielākas iespējas nekā reģionālajām politiskajām partijām

pārstāvēt suverēna gribu sabiedrības kopējā labuma vārdā.

Savukārt reģionālo politisko partiju aktivitātē ir nozīmīgs

vietējās pārvaldes elements un šo partiju funkcijas ir saistītas

ar vietējās pašvaldības ekonomisko un saimniecisko attīstību.

No iepriekš minētā secināms, ka politiskajām partijām, kuras

darbojas nacionālā līmenī un spējušas iegūt vairāk nekā divu

procentu vēlētāju atbalstu, un tām politiskajām partijām, kuras

darbojas reģionālā līmenī, ir atšķirīgas funkcijas ilgtspējīgas

politikas veidošanā un demokrātijas stiprināšanā.

Politisko partiju darbība visas Latvijas sabiedrības kopējo

interešu īstenošanā ir nošķirama no darbības konkrētas

pašvaldības interešu īstenošanā. Nacionālā līmeņa un reģionālā

līmeņa politisko partiju funkcijas ir atšķirīgas un nevar tikt

salīdzinātas. Likumdevējs ir izsvēris objektīvās atšķirības starp

nacionālā līmeņa un pašvaldību līmeņa vēlēšanām un, īstenojot

savu rīcības brīvību, izšķīries par valsts finansējuma

piešķiršanu tikai tām politiskajām partijām, kuras piedalās

nacionālā līmeņa vēlēšanās un ieguvušas noteiktu vēlētāju balsu

skaitu. Šāds lēmums nav uzskatāms par neobjektīvu vai

nesaprātīgu.

Pieteikuma iesniedzēja un politiskās partijas, kuras pēdējās

Saeimas vēlēšanās ir ieguvušas vairāk nekā divus procentus

vēlētāju balsu, atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

apstākļos. Valsts finansējuma piešķiršana politiskajām

organizācijām (partijām) ir likumdevēja tiesībpolitiska

izšķiršanās, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatprincipos. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja nevar,

atsaucoties uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu, prasīt,

lai tai tiek nodrošinātas tādas pašas tiesības kā nacionālā

līmeņa politiskajām partijām. Ievērojot minēto, secināms, ka

izskatāmās lietas ietvaros no Satversmes 91. panta pirmā

teikuma neizriet pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

apstākļos.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Politisko organizāciju

(partiju) finansēšanas likuma 7.1 panta pirmās

daļas 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā no

2020. gada 1. janvāra līdz 2022. gada

1. novembrim) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš