50. pants
noteic:

"Prokuratūru un tās pārraudzībā esošās valsts iestādes finansē no

valsts budžeta, un tām ir atsevišķas izdevumu tāmes."

2. Pieteikuma

iesniedzējs - Administratīvā rajona tiesa -

2006. gada 21. aprīlī tiesas sēdē izskatīja

administratīvo lietu par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāja

2005. gada 13. oktobra pavēles Nr. 1/1-26-277

(turpmāk arī - pārsūdzētais lēmums) atcelšanu, Aivara Rutka

atjaunošanu prokurora amatā un mantisko zaudējumu

atlīdzināšanu.

2.1. Administratīvajā

lietā konstatēts, ka A. Rutks ar pārsūdzēto lēmumu

2005. gada 14. oktobrī tika atlaists no Rīgas

autotransporta prokuratūras prokurora amata saskaņā ar

Prokuratūras likuma 40. panta otrās daļas 4. punktu.

Šis punkts paredz ģenerālprokurora tiesības atlaist prokuroru no

amata, ja atestācijas komisija konstatē, ka viņa profesionālās

iemaņas ir nepietiekamas. Ģenerālprokurora prombūtnes laikā

pārsūdzēto lēmumu bija izdevis Ģenerālprokuratūras

Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors, kuram šādas

pilnvaras atbilstoši Prokuratūras likumam bija piešķīris

ģenerālprokurors ar savu 2005. gada 10. oktobra pavēli

Nr. 1/1-26-273.

Administratīvajā lietā par

atbildētāju noteikta Ģenerālprokuratūra, kuras pusē pieaicināts

Latvijas Republikas ģenerālprokurors.

2.2. Tiesas sēdē

atbildētāja pārstāve norādījusi, ka lietā pārstāv prokuratūru,

kuras darbību reglamentē Prokuratūras likums. Izvērtējot lietas

apstākļus, tiesību normas un pušu viedokļus, Administratīvā

rajona tiesa atzina, ka par atbildētāju šajā lietā jānosaka

Latvijas Republika, kuras pusē tiek pieaicināts ģenerālprokurors,

jo "Ģenerālprokuratūra un Prokuratūra (vai abas kopā vai katra no

tām) ir valsts pārvaldes iestādes".

Administratīvā rajona tiesa

2006. gada 21. aprīlī nolēma apturēt tiesvedību

administratīvajā lietā un iesniegt Latvijas Republikas Satversmes

tiesā (turpmāk - Satversmes tiesa) pieteikumu par Prokuratūras

likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas,

6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta

(turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 1., 58.,

82., 86. un 90. pantam.

Administratīvā rajona tiesa

secināja, ka apstrīdēto normu neskaidrības un neparedzamības dēļ

nav konstatējams, kam ir juridiskās personas tiesības un vai

atbildētājs ir "Prokuratūra (vai Ģenerālprokuratūra) kā publisko

tiesību juridiskā persona, vai Latvijas Republika kā publisko

tiesību juridiskā persona". Satversmē ietvertās tiesības ikvienam

zināt savas tiesības esot pārkāptas, jo Prokuratūras likumā

neesot norādīta pārsūdzētā lēmuma apstrīdēšanas (pārsūdzības)

kārtība.

Pēc Administratīvās tiesas

ieskata, ģenerālprokurors un prokurori nevar pārstāvēt

Ģenerālprokuratūru vai prokuratūru kā atbildētāju, jo

Ģenerālprokuratūrai un prokuratūrai saskaņā ar Prokuratūras

likuma 22. panta otro teikumu kā juridiskajām personām ir

jādarbojas sava budžeta ietvaros, tomēr tās patstāvīgi nenosaka

sava budžeta ieņēmumu daļu.

2.3. Administratīvās

rajona tiesas lēmumā ir secināts, ka prokurori atsevišķās

publisko tiesību jomās veic valsts pārvaldes, nevis tiesu varas

funkcijas. Lēmumā norādīts, ka prokuratūra nav minēta Latvijas

Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme), tāpēc tā nav "tiesu

spriedošs orgāns Satversmes izpratnē" un tā arī neatbilst

Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijā noteiktajiem tiesas kritērijiem.

Pieteikuma iesniedzējs norāda:

"[...] lai gan nevienā normatīvajā aktā nav noteikts, ka

(Ģenerāl-) Prokuratūra un/vai ģenerālprokurors un/vai prokurori

ir valsts pārvaldes iestādes, kas pārstāv Latvijas Republiku,

tomēr interpretācija, ka (Ģenerāl-) Prokuratūra nav valsts

pārvaldes iestādes, būtu pretrunā ar Satversmi, jo uzticētu

noteiktas pilnvaras valsts pārvaldes jomā Satversmē neparedzētiem

veidojumiem - Ģenerālprokuratūrai un Prokuratūrai, kas

nepiederētu ne pie viena valsts varas atzara."

2.4. Atsaucoties uz

vairākiem Satversmes tiesas spriedumiem, kuros analizēti ar

prokuratūru saistīti jautājumi, ir secināts, ka tajos līdz šim

nav vērtēta Prokuratūras likuma normu atbilstība Satversmei.

Lai gan Administratīvā rajona

tiesa savā lēmumā ir uzskaitījusi, pēc tās ieskata, neatbilstošās

Prokuratūras likuma normas, tā ne vien norāda, ka "atbildētāja

noteikšanai piemērojamās Prokuratūras likuma normas neatbilst

Satversmei", bet arī pauž domas par prokuratūras vietu valsts

konstitucionālajā sistēmā.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā

norāda, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 1., 58.,

82., 86. un 90. pantu.

3.1. Saeima piekrīt

pieteikuma iesniedzējam, ka prokuratūra nespriež tiesu. Turklāt

Saeima uzskata, ka, izņemot atsevišķus gadījumus, kad likums

prokuratūrai piešķir kvazitiesiskas institūcijas funkcijas, tā

galvenokārt veic specifiskas izpildvaras funkcijas, jo

prokuratūras funkcijas nav saistītas ar tiesas spriešanu un tai

nav arī likumdošanas funkciju. Tomēr prokuratūra esot uzskatāma

par funkcionāli patstāvīgu institūciju, kas pieder pie tiesu

varas un īsteno savas funkcijas šajā varas atzarā, atsevišķos

darba organizācijas jautājumos būdama padota Ministru kabinetam.

Tādējādi esot ievērots Satversmes 1., 58., 82. un