90. pants
noteic vienas no cilvēka pamattiesībām: "Ikvienam

ir tiesības zināt savas tiesības."

Šī konstitucionālā norma ievada

Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi,

kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris

likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās

efektīvi īstenot un - nepamatota aizskāruma gadījumā - aizstāvēt

taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas subjektīvās

publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī

pienākumiem.

Valstij ir pienākums ne vien

pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību

visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu,

kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma

izmaiņām un saturu. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties

publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām,

tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās.

Personas tiesības zināt savas

tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un

citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami

skaidriem un saprotamiem. Tāpat arī personai ir tiesības izzināt

normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā

valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam

interesentam.

Pieteikuma iesniedzējs norādījis,

ka Prokuratūras likums neparedzot prokurora atlaišanas

pārsūdzēšanas (apstrīdēšanas) kārtību un tādējādi aizskarot

Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības. Turklāt

prokuratūras statusu regulējošās normas to neskaidrības un

neparedzamības dēļ neļaujot konstatēt atbildētāju lietā un

iespējamo mantisko zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.

17. Laikā, kad tika

formulēts Prokuratūras likuma 6. pants, nebija stājies spēkā

ne Administratīvā procesa likums, ne arī Kriminālprocesa likums.

Taču normas pirmā teikuma saturs liecina par to, ka likumdevējs

nav norādījis tikai un vienīgi konkrētus procesuālos likumus, kas

bija spēkā normas pieņemšanas brīdī.

Tādējādi

gadījumos, kad Prokuratūras likums neparedz īpašu pārsūdzēšanas

kārtību, sūdzība par prokurora rīcību iesniedzama procesuālajos

likumos noteiktajā kārtībā.

18. Prokuratūras likuma

6. panta trešās daļas otrais teikums paredz īpašu

pārsūdzēšanas kārtību jautājumos, kas ir tikai prokuratūras

kompetencē. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka

minētais teikums ir piemērojams vienīgi tad, ja citi likumi,

piemēram, Kriminālprocesa likums vai Administratīvā procesa

likums, neparedz atšķirīgu kārtību.

Jautājums par prokurora atlaišanu

no amata nav uzskatāms par tādu, uz kuru attiektos Prokuratūras

likuma 6. panta trešās daļas otrais teikums, proti, par

jautājumu, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, jo tas nav

saistīts ar prokuratūras funkciju īstenošanu.

Ģenerālprokurora lēmums atbilstoši

Prokuratūras likuma 6. panta trešajai daļai ir galīgs

gadījumos, kad tas attiecas uz jautājumiem, kas ir tikai

prokuratūras kompetencē. Lai gan ģenerālprokurora tiesības

atlaist prokuroru ir noteiktas Prokuratūras likumā, šajā gadījumā

nav runas par "tikai prokuratūras kompetenci" Prokuratūras likuma

6. panta trešās daļas izpratnē. Arī, piemēram,

disciplinārsodu piemērošana ir Prokuratūras likumā noteikta

ģenerālprokurora tiesība, taču Prokuratūras likuma 45. panta

septītā daļa paredz, ka lēmumu par personai uzlikto

disciplinārsodu var pārsūdzēt tiesā.

Satversmes tiesa piekrīt

prokuratūras atbildē secinātajam, ka ģenerālprokurora pavēles par

prokurora atlaišanu no amata pārsūdzēšana un atcelšana nav

saistāma ar Prokuratūras likuma 6. panta trešo daļu.

Tādējādi

ģenerālprokurora pavēlei par prokurora atlaišanu no amata nav

piemērojams Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas otrais

un trešais teikums.

19. Saeima norāda:

"[...] nav nekādu šaubu, ka lietas par prokuroru atbrīvošanu un

atlaišanu no amata, kā arī par prokuroriem piemērojamiem

disciplinārsodiem tiek izskatītas Administratīvā procesa likumā

noteiktajā kārtībā, ja šāds lēmums atbilst Administratīvā procesa

likuma 1. panta trešajā daļā noteiktajam."

Satversmes tiesas pamatuzdevums

nav izlemt, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas

vai piemērojamas tiesību normas. Satversmes tiesa ir norādījusi,

ka gan pieteikuma iesniedzējam, gan Administratīvajai

apgabaltiesai, gan jebkuram citam administratīvās tiesas

tiesnesim, lai panāktu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu,

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 102. panta otro

daļu, ir piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo administratīvā

procesa tiesību normu. Satversmei atbilstoša tiesību normu

piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

pienācīgu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-16-01 secinājumu daļas 17. punktu).

Administratīvā procesa likuma

1. panta trešā daļa noteic:

"Administratīvais akts ir uz āru

vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā

attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām,

nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās

attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais

akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas

personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs

personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas

būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas

personas cilvēktiesības. Amatpersona šīs daļas izpratnē nav

iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem

dibināmas darba tiesiskās attiecības. Administratīvais akts

nav:

1) iestādes lēmums vai cita veida

darbība privāto tiesību jomā;

2) iestādes iekšējs lēmums, kas

skar tikai pašu iestādi, tai padotu iestādi vai īpaši pakļautu

personu;

3) starplēmums (tostarp procesuāls

lēmums) administratīvā procesa ietvaros, izņemot gadījumu, kad

tas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas

intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu;

4) Saeimas, Valsts prezidenta,

Ministru kabineta vai pašvaldības domes (padomes) politisks

lēmums (politisks paziņojums, deklarācija, aicinājums un

paziņojums par amatpersonu ievēlēšanu u. tml.);

5) kriminālprocesuāls lēmums un

tiesas nolēmums."

Tādējādi pārsūdzētais lēmums ir

administratīvs akts.

Prokuratūras likumā nav norādīta

kārtība, kādā pārsūdzēt ģenerālprokurora pavēli par prokurora

atlaišanu no amata, izņemot gadījumus, kad atlaišana no amata ir

disciplinārsods. Saeima atzīmē, ka normatīvajos aktos norādi par

to, ka konkrētais lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa

likumā noteiktajā kārtībā, iekļauj skaidrības labad. Kārtību,

kādā pārsūdzams lēmums par prokurora atlaišanu no amata, paredz

cits normatīvais akts, proti, Administratīvā procesa likums.

Normas neesamība Prokuratūras likumā neliedz piemērot tiesību

normas, kas ietvertas citā normatīvajā aktā.

Jau iepriekš spriedumā konstatēts,

ka prokuratūra, būdama tiesu varas institūcija, veic darbības arī

izpildvaras jomā. Tiesas kontrole pār iestādes izdota

administratīvā akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem

rīcības brīvības ietvaros notiek, ņemot vērā Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta praksē secināto, ka

valsts pārvaldes joma Administratīvā procesa izpratnē aptver ne

tikai tās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst izpildvaras

funkcijas. Administratīvā procesa likuma 2. pantā minētais

jēdziens "izpildvara" ir saprotams funkcionāli, nevis

institucionāli. "Arī tiesu varas institūciju un amatpersonu

lēmumi un faktiskā rīcība, kas saistīti ar valsts pārvaldes

funkciju veikšanu, nav izņemti no tiesu kontroles" [Par

prokurora lēmuma pārsūdzēšanu. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 9. marta

lēmums lietā Nr. SKA-39 // Jurista Vārds, Nr. 17(322),

2004. 11. maijs, 23. lpp.].

Tādējādi

ģenerālprokurora pavēle par prokurora atlaišanu no amata

pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā.

20. Pieteikuma

iesniedzējs, atsaucoties uz Prokuratūras likuma 22. panta

otro teikumu, kas atzīst juridiskās personas tiesības visām

prokuratūras iestādēm, nav varējis konkretizēt, vai atbildētājs

lietā "ir Prokuratūra (vai Ģenerālprokuratūra) kā publisko

tiesību juridiskā persona, vai Latvijas Republika kā publisko

tiesību juridiskā persona".

Saeima norāda, ka, attiecīgajā

vēstures posmā "ietverot likumā ierakstu, ka iestāde ir juridiskā

persona, likumdevēja mērķis bija dot attiecīgai institūcijai

tiesības slēgt tiesiskus darījumus iestādes darbības

nodrošināšanai un atvērt atsevišķu kontu bankā". Atbildes rakstā

uzmanība vērsta uz to, ka Prokuratūras likuma 22. panta

otrais teikums, kas paredz prokuratūras iestādēm juridiskās

personas tiesības, nav interpretējams kā tāds, kas prokuratūrai

piešķirtu publisko tiesību juridiskās personas statusu. Minētā

norma bija iecerēta privāttiesisko attiecību noregulēšanai,

tulkojama valsts pārvaldes reformas kontekstā un aplūkojama

saistībā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma pamatprincipiem.

Saeima uzsver, ka atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam,

Eiropas kontinentālajā tiesību lokā pastāvošajai tiesību

izpratnei un mācībai par valsts uzbūvi prokuratūrai nav

nepieciešams juridiskās personas statuss, lai tā varētu noregulēt

privāttiesiskas attiecības.

21. Juridiskās

personas statusa noteikšana Prokuratūras likumā ir saistīta ar

likuma izstrādāšanas un pieņemšanas laikā dominējušajiem

uzskatiem, ka valsts orgāni un iestādes ir juridiskās personas.

Tāpēc arī deviņdesmito gadu beigās dažkārt par atbildētāju

privātpersonai nodarītu zaudējumu lietās tika uzskatīta attiecīgā

iestāde, nevis valsts kā juridiskā persona. Šajā laikā daudzas

iestādes mēdza uzskatīt par juridiskajām personām (sk.: Lēbers

D. A., Bišers I. Ministru kabinets. Rīga, 1998,

102. lpp.). Piemēram, likuma "Par Valsts ieņēmumu

dienestu" norma, kas paredzēja, ka Valsts ieņēmumu dienestam un

tā teritoriālajām iestādēm ir juridiskās personas statuss, tika

grozīta tikai ar 2005. gada 16. jūnija likumu. No

likumprojekta "Grozījumi likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu""

anotācijas redzams, ka viens no normatīvajā aktā veikto grozījumu

mērķiem ir bijis saskaņot likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu"

un Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotos jēdzienus.

2003. gada 1. janvārī

stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas nosaka valsts

iekārtas pamatprincipus. Atbilstoši šim likumam juridiskā persona

ir pati valsts - Latvijas Republika, kuru uzskata par sākotnējo

publisko tiesību juridisko personu.

Institūcijai, kas tiek uzskatīta

par publisko tiesību juridisko personu, ir pašai sava manta,

savs, no valsts pamatbudžeta nošķirts budžets; šādas institūcijas

finansējums galvenokārt ir pašas ienākumi; šāda institūcija ir

profesionāli, teritoriāli vai ekonomiski vērsta uz lietotāju.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka prokuratūras

uzdevumi un funkcijas ir pilnīgi nesavienojamas ar to, ka

prokuratūra būtu uzskatāma par publisko tiesību juridisko

personu. Prokuratūras īpašumā nav savas mantas. Prokuratūrai nav

no valsts budžeta šķirta budžeta, un tās finansējums neveidojas

no pašas ienākumiem. Prokuratūra vienmēr rīkojas valsts vārdā, tā

nav uz lietotāju vērsta institūcija.

Nav pieļaujama tāda situācija, ka

zaudējumu atlīdzība tiktu maksāta no tiem valsts budžeta

līdzekļiem, kas iestādei piešķirti tās darbības nodrošināšanai.

Šāda kārtība būtiski traucētu konkrētās valsts iestādes darbību

un ierobežotu normatīvajos aktos paredzēto funkciju izpildi.

Absurda būtu tāda situācija, ka nepieciešamās zaudējumu

atlīdzības dēļ valsts iestāde, kura īsteno svarīgas valsts

funkcijas, bankrotētu. Par valsts iestādes saistībām atbild

Latvijas Republika, jo attiecīgā iestāde rīkojas sākotnējās

publisko tiesību juridiskās personas, tas ir, valsts vārdā.

Gadījumā, kad

administratīvā procesa kārtībā tiek pārsūdzēta ģenerālprokurora

pavēle par prokurora atlaišanu no amata, atbildētājs lietā ir

Latvijas Republika.

22. Iestādes juridisko

identitāti nosaka tai piešķirtā kompetence, nevis tās kā

juridiskās personas statuss. Tajos gadījumos, kad prokuratūras

iestāde vai tās amatpersona pilda kādu pienākumu valsts pārvaldes

jomā, neīstenojot tieši Prokuratūras likuma 2. pantā

uzskaitītās prokuratūras funkcijas, tā kļūst par administratīvo

tiesību subjektu, kuram ir piešķirtas noteiktas valsts varas

pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Prokuratūras iestādes šajos

gadījumos ir iestādes Administratīvā procesa likuma 1. panta

izpratnē, kuras tiek pieaicinātas atbildētāja pusē. Prokuratūra,

būdama tiesu varas institūcija, veic noteiktas darbības pārvaldes

jomā, un attiecībā uz šīm darbībām tā ir atzīstama par valsts

iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Tādējādi

atbildētāja pusē tiek pieaicināta tā prokuratūras iestāde vai

amatpersona, no kuras pieteicējs prasa tās kompetencei atbilstīgu

rīcību.

23. Lai izvērtētu

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam,

jānoskaidro, vai tās ir pietiekami skaidras.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau

vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan

pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar

pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā

atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (sk.,

piemēram: The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26

April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v.

Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para

40).

Piemērojot tiesību normas, ir

nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas

metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi

vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja tiesību

normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis

neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību

izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).

Tādējādi

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 90. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes

tiesa

nosprieda:

Atzīt Prokuratūras likuma

1. panta pirmo daļu, 4. panta pirmo daļu, 6. panta

trešo daļu, 22. pantu un 50. pantu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un

90. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš