90. pantsnoteic vienas no cilvēka pamattiesībām: "Ikvienam

noteic vienas no cilvēka pamattiesībām: "Ikvienam

1ir tiesības zināt savas tiesības."

2Šī konstitucionālā norma ievada

3Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi,

4kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris

5likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās

6efektīvi īstenot un - nepamatota aizskāruma gadījumā - aizstāvēt

7taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas subjektīvās

8publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī

9pienākumiem.

10Valstij ir pienākums ne vien

11pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību

12visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu,

13kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma

14izmaiņām un saturu. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties

15publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām,

16tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās.

17Personas tiesības zināt savas

18tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un

19citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami

20skaidriem un saprotamiem. Tāpat arī personai ir tiesības izzināt

21normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā

22valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam

23interesentam.

24Pieteikuma iesniedzējs norādījis,

25ka Prokuratūras likums neparedzot prokurora atlaišanas

26pārsūdzēšanas (apstrīdēšanas) kārtību un tādējādi aizskarot

27Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības. Turklāt

28prokuratūras statusu regulējošās normas to neskaidrības un

29neparedzamības dēļ neļaujot konstatēt atbildētāju lietā un

30iespējamo mantisko zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.

3117. Laikā, kad tika

32formulēts Prokuratūras likuma 6. pants, nebija stājies spēkā

33ne Administratīvā procesa likums, ne arī Kriminālprocesa likums.

34Taču normas pirmā teikuma saturs liecina par to, ka likumdevējs

35nav norādījis tikai un vienīgi konkrētus procesuālos likumus, kas

36bija spēkā normas pieņemšanas brīdī.

37Tādējādi

38gadījumos, kad Prokuratūras likums neparedz īpašu pārsūdzēšanas

39kārtību, sūdzība par prokurora rīcību iesniedzama procesuālajos

40likumos noteiktajā kārtībā.

4118. Prokuratūras likuma

426. panta trešās daļas otrais teikums paredz īpašu

43pārsūdzēšanas kārtību jautājumos, kas ir tikai prokuratūras

44kompetencē. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka

45minētais teikums ir piemērojams vienīgi tad, ja citi likumi,

46piemēram, Kriminālprocesa likums vai Administratīvā procesa

47likums, neparedz atšķirīgu kārtību.

48Jautājums par prokurora atlaišanu

49no amata nav uzskatāms par tādu, uz kuru attiektos Prokuratūras

50likuma 6. panta trešās daļas otrais teikums, proti, par

51jautājumu, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, jo tas nav

52saistīts ar prokuratūras funkciju īstenošanu.

53Ģenerālprokurora lēmums atbilstoši

54Prokuratūras likuma 6. panta trešajai daļai ir galīgs

55gadījumos, kad tas attiecas uz jautājumiem, kas ir tikai

56prokuratūras kompetencē. Lai gan ģenerālprokurora tiesības

57atlaist prokuroru ir noteiktas Prokuratūras likumā, šajā gadījumā

58nav runas par "tikai prokuratūras kompetenci" Prokuratūras likuma

596. panta trešās daļas izpratnē. Arī, piemēram,

60disciplinārsodu piemērošana ir Prokuratūras likumā noteikta

61ģenerālprokurora tiesība, taču Prokuratūras likuma 45. panta

62septītā daļa paredz, ka lēmumu par personai uzlikto

63disciplinārsodu var pārsūdzēt tiesā.

64Satversmes tiesa piekrīt

65prokuratūras atbildē secinātajam, ka ģenerālprokurora pavēles par

66prokurora atlaišanu no amata pārsūdzēšana un atcelšana nav

67saistāma ar Prokuratūras likuma 6. panta trešo daļu.

68Tādējādi

69ģenerālprokurora pavēlei par prokurora atlaišanu no amata nav

70piemērojams Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas otrais

71un trešais teikums.

7219. Saeima norāda:

73"[...] nav nekādu šaubu, ka lietas par prokuroru atbrīvošanu un

74atlaišanu no amata, kā arī par prokuroriem piemērojamiem

75disciplinārsodiem tiek izskatītas Administratīvā procesa likumā

76noteiktajā kārtībā, ja šāds lēmums atbilst Administratīvā procesa

77likuma 1. panta trešajā daļā noteiktajam."

78Satversmes tiesas pamatuzdevums

79nav izlemt, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas

80vai piemērojamas tiesību normas. Satversmes tiesa ir norādījusi,

81ka gan pieteikuma iesniedzējam, gan Administratīvajai

82apgabaltiesai, gan jebkuram citam administratīvās tiesas

83tiesnesim, lai panāktu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu,

84pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 102. panta otro

85daļu, ir piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo administratīvā

86procesa tiesību normu. Satversmei atbilstoša tiesību normu

87piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

88pienācīgu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

89piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

90kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas

912005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

922004-16-01 secinājumu daļas 17. punktu).

93Administratīvā procesa likuma

941. panta trešā daļa noteic:

95"Administratīvais akts ir uz āru

96vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā

97attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām,

98nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās

99attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais

100akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas

101personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs

102personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas

103būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas

104personas cilvēktiesības. Amatpersona šīs daļas izpratnē nav

105iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem

106dibināmas darba tiesiskās attiecības. Administratīvais akts

107nav:

1081) iestādes lēmums vai cita veida

109darbība privāto tiesību jomā;

1102) iestādes iekšējs lēmums, kas

111skar tikai pašu iestādi, tai padotu iestādi vai īpaši pakļautu

112personu;

1133) starplēmums (tostarp procesuāls

114lēmums) administratīvā procesa ietvaros, izņemot gadījumu, kad

115tas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas

116intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu;

1174) Saeimas, Valsts prezidenta,

118Ministru kabineta vai pašvaldības domes (padomes) politisks

119lēmums (politisks paziņojums, deklarācija, aicinājums un

120paziņojums par amatpersonu ievēlēšanu u. tml.);

1215) kriminālprocesuāls lēmums un

122tiesas nolēmums."

123Tādējādi pārsūdzētais lēmums ir

124administratīvs akts.

125Prokuratūras likumā nav norādīta

126kārtība, kādā pārsūdzēt ģenerālprokurora pavēli par prokurora

127atlaišanu no amata, izņemot gadījumus, kad atlaišana no amata ir

128disciplinārsods. Saeima atzīmē, ka normatīvajos aktos norādi par

129to, ka konkrētais lēmums ir pārsūdzams Administratīvā procesa

130likumā noteiktajā kārtībā, iekļauj skaidrības labad. Kārtību,

131kādā pārsūdzams lēmums par prokurora atlaišanu no amata, paredz

132cits normatīvais akts, proti, Administratīvā procesa likums.

133Normas neesamība Prokuratūras likumā neliedz piemērot tiesību

134normas, kas ietvertas citā normatīvajā aktā.

135Jau iepriekš spriedumā konstatēts,

136ka prokuratūra, būdama tiesu varas institūcija, veic darbības arī

137izpildvaras jomā. Tiesas kontrole pār iestādes izdota

138administratīvā akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem

139rīcības brīvības ietvaros notiek, ņemot vērā Augstākās tiesas

140Senāta Administratīvo lietu departamenta praksē secināto, ka

141valsts pārvaldes joma Administratīvā procesa izpratnē aptver ne

142tikai tās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst izpildvaras

143funkcijas. Administratīvā procesa likuma 2. pantā minētais

144jēdziens "izpildvara" ir saprotams funkcionāli, nevis

145institucionāli. "Arī tiesu varas institūciju un amatpersonu

146lēmumi un faktiskā rīcība, kas saistīti ar valsts pārvaldes

147funkciju veikšanu, nav izņemti no tiesu kontroles" [Par

148prokurora lēmuma pārsūdzēšanu. Augstākās tiesas Senāta

149Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 9. marta

150lēmums lietā Nr. SKA-39 // Jurista Vārds, Nr. 17(322),

1512004. 11. maijs, 23. lpp.].

152Tādējādi

153ģenerālprokurora pavēle par prokurora atlaišanu no amata

154pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā.

15520. Pieteikuma

156iesniedzējs, atsaucoties uz Prokuratūras likuma 22. panta

157otro teikumu, kas atzīst juridiskās personas tiesības visām

158prokuratūras iestādēm, nav varējis konkretizēt, vai atbildētājs

159lietā "ir Prokuratūra (vai Ģenerālprokuratūra) kā publisko

160tiesību juridiskā persona, vai Latvijas Republika kā publisko

161tiesību juridiskā persona".

162Saeima norāda, ka, attiecīgajā

163vēstures posmā "ietverot likumā ierakstu, ka iestāde ir juridiskā

164persona, likumdevēja mērķis bija dot attiecīgai institūcijai

165tiesības slēgt tiesiskus darījumus iestādes darbības

166nodrošināšanai un atvērt atsevišķu kontu bankā". Atbildes rakstā

167uzmanība vērsta uz to, ka Prokuratūras likuma 22. panta

168otrais teikums, kas paredz prokuratūras iestādēm juridiskās

169personas tiesības, nav interpretējams kā tāds, kas prokuratūrai

170piešķirtu publisko tiesību juridiskās personas statusu. Minētā

171norma bija iecerēta privāttiesisko attiecību noregulēšanai,

172tulkojama valsts pārvaldes reformas kontekstā un aplūkojama

173saistībā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma pamatprincipiem.

174Saeima uzsver, ka atbilstoši pašreizējam tiesiskajam regulējumam,

175Eiropas kontinentālajā tiesību lokā pastāvošajai tiesību

176izpratnei un mācībai par valsts uzbūvi prokuratūrai nav

177nepieciešams juridiskās personas statuss, lai tā varētu noregulēt

178privāttiesiskas attiecības.

17921. Juridiskās

180personas statusa noteikšana Prokuratūras likumā ir saistīta ar

181likuma izstrādāšanas un pieņemšanas laikā dominējušajiem

182uzskatiem, ka valsts orgāni un iestādes ir juridiskās personas.

183Tāpēc arī deviņdesmito gadu beigās dažkārt par atbildētāju

184privātpersonai nodarītu zaudējumu lietās tika uzskatīta attiecīgā

185iestāde, nevis valsts kā juridiskā persona. Šajā laikā daudzas

186iestādes mēdza uzskatīt par juridiskajām personām (sk.: Lēbers

187D. A., Bišers I. Ministru kabinets. Rīga, 1998,

188102. lpp.). Piemēram, likuma "Par Valsts ieņēmumu

189dienestu" norma, kas paredzēja, ka Valsts ieņēmumu dienestam un

190tā teritoriālajām iestādēm ir juridiskās personas statuss, tika

191grozīta tikai ar 2005. gada 16. jūnija likumu. No

192likumprojekta "Grozījumi likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu""

193anotācijas redzams, ka viens no normatīvajā aktā veikto grozījumu

194mērķiem ir bijis saskaņot likumā "Par Valsts ieņēmumu dienestu"

195un Valsts pārvaldes iekārtas likumā lietotos jēdzienus.

1962003. gada 1. janvārī

197stājās spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas nosaka valsts

198iekārtas pamatprincipus. Atbilstoši šim likumam juridiskā persona

199ir pati valsts - Latvijas Republika, kuru uzskata par sākotnējo

200publisko tiesību juridisko personu.

201Institūcijai, kas tiek uzskatīta

202par publisko tiesību juridisko personu, ir pašai sava manta,

203savs, no valsts pamatbudžeta nošķirts budžets; šādas institūcijas

204finansējums galvenokārt ir pašas ienākumi; šāda institūcija ir

205profesionāli, teritoriāli vai ekonomiski vērsta uz lietotāju.

206Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka prokuratūras

207uzdevumi un funkcijas ir pilnīgi nesavienojamas ar to, ka

208prokuratūra būtu uzskatāma par publisko tiesību juridisko

209personu. Prokuratūras īpašumā nav savas mantas. Prokuratūrai nav

210no valsts budžeta šķirta budžeta, un tās finansējums neveidojas

211no pašas ienākumiem. Prokuratūra vienmēr rīkojas valsts vārdā, tā

212nav uz lietotāju vērsta institūcija.

213Nav pieļaujama tāda situācija, ka

214zaudējumu atlīdzība tiktu maksāta no tiem valsts budžeta

215līdzekļiem, kas iestādei piešķirti tās darbības nodrošināšanai.

216Šāda kārtība būtiski traucētu konkrētās valsts iestādes darbību

217un ierobežotu normatīvajos aktos paredzēto funkciju izpildi.

218Absurda būtu tāda situācija, ka nepieciešamās zaudējumu

219atlīdzības dēļ valsts iestāde, kura īsteno svarīgas valsts

220funkcijas, bankrotētu. Par valsts iestādes saistībām atbild

221Latvijas Republika, jo attiecīgā iestāde rīkojas sākotnējās

222publisko tiesību juridiskās personas, tas ir, valsts vārdā.

223Gadījumā, kad

224administratīvā procesa kārtībā tiek pārsūdzēta ģenerālprokurora

225pavēle par prokurora atlaišanu no amata, atbildētājs lietā ir

226Latvijas Republika.

22722. Iestādes juridisko

228identitāti nosaka tai piešķirtā kompetence, nevis tās kā

229juridiskās personas statuss. Tajos gadījumos, kad prokuratūras

230iestāde vai tās amatpersona pilda kādu pienākumu valsts pārvaldes

231jomā, neīstenojot tieši Prokuratūras likuma 2. pantā

232uzskaitītās prokuratūras funkcijas, tā kļūst par administratīvo

233tiesību subjektu, kuram ir piešķirtas noteiktas valsts varas

234pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Prokuratūras iestādes šajos

235gadījumos ir iestādes Administratīvā procesa likuma 1. panta

236izpratnē, kuras tiek pieaicinātas atbildētāja pusē. Prokuratūra,

237būdama tiesu varas institūcija, veic noteiktas darbības pārvaldes

238jomā, un attiecībā uz šīm darbībām tā ir atzīstama par valsts

239iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē.

240Tādējādi

241atbildētāja pusē tiek pieaicināta tā prokuratūras iestāde vai

242amatpersona, no kuras pieteicējs prasa tās kompetencei atbilstīgu

243rīcību.

24423. Lai izvērtētu

245apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam,

246jānoskaidro, vai tās ir pietiekami skaidras.

247Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau

248vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan

249pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar

250pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā

251atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (sk.,

252piemēram: The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26

253April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v.

254Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para

25540).

256Piemērojot tiesību normas, ir

257nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas

258metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi

259vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Ja tiesību

260normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis

261neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību

262izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba (sk. Satversmes

263tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

264izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).

265Tādējādi

266apstrīdētās normas atbilst Satversmes 90. pantam.

267Nolēmumu

268daļa

269Pamatojoties uz Satversmes tiesas

270likuma 30. - 32. pantu, Satversmes

271tiesa

272nosprieda:

273Atzīt Prokuratūras likuma

2741. panta pirmo daļu, 4. panta pirmo daļu, 6. panta

275trešo daļu, 22. pantu un 50. pantu par atbilstošu

276Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un

27790. pantam.

278Spriedums ir galīgs un

279nepārsūdzams.

280Spriedums stājas spēkā tā

281publicēšanas dienā.

282Tiesas sēdes priekšsēdētājs

283A. Endziņš