7. pants

Normatīvie akti paredz

dažāda veida pensijas - vecuma, invaliditātes, apgādnieka

zaudējuma pensiju, kā arī izdienas pensiju. Katru no tām piešķir

noteiktām personu grupām likumā paredzētos gadījumos un kārtībā,

kā arī ar noteiktu mērķi.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

izdienas pensija būtu piešķirama arī tiem prokuroriem, kuri

sasnieguši vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu un

atbrīvoti no darba prokuratūrā pirms 1994. gada 1. jūlija un jau

saņem vecuma pensiju.

Tā kā šajā lietā apstrīdēta

izdienas pensiju piešķiršanas kārtība, visupirms jāaplūko šīs

pensijas būtība un saistība ar citu veidu pensijām.

Vecuma pensiju piešķir, ja

iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums - darbspēju

zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta ar brīdi,

kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma pensijas

mērķis ir garantēt personai iztiku, kad tā vairs nav spējīga

aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi

nodrošināt.

Turpretī, konkrētā nozarē

nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek pieņemts,

ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Ja attiecīgā nozarē

strādājoša persona uzskata, ka tās darbspējas ir zudušas jau

pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas,

tā var uzteikt darbu un pieprasīt izdienas pensiju. Piemēram,

Izdienas likums prokuroram piešķir tiesības pēc 50 gadu vecuma

sasniegšanas atstāt darbu prokuratūrā un pieprasīt izdienas

pensiju, ja viņa izdienas stāžs nav mazāks par 20 gadiem, no

kuriem pēdējie 10 gadi nostrādāti prokurora amatā. Galvenais

izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus

personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu

zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai

noteiktā vecuma sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto

izdienas pensijas apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu

(sk. šā sprieduma 2.3. punktu), izdienas pensija ir

papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos

apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas.

8. 1982. gada 16. novembrī

PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 999 "Par prokuratūras

orgānu darbinieku materiālā stāvokļa un pensiju nodrošinājuma

uzlabošanu" (turpmāk - Lēmums par pensiju nodrošinājumu), kurā

prokuratūras darbiniekiem paredzēja tiesības uz izdienas pensiju,

kā arī šīs pensijas maksimālo apmēru un piešķiršanas kārtību.

Saskaņā ar šo lēmumu tiesības uz izdienas pensiju bija vīriešiem

no 60 gadiem, bet sievietēm no 55 gadiem, ja viņu izdienas stāžs

prokuratūrā nav mazāks par 25 gadiem. Atsevišķas personu grupas

varēja saņemt izdienas pensiju ar atvieglotiem nosacījumiem.

Tā kā ar Uzraudzības likuma

pieņemšanu tika uzsākta no PSRS prokuratūras neatkarīgas

prokuratūras izveidošana, tas skāra prokuratūras darbiniekus un

it īpaši tiem PSRS normatīvajos aktos noteiktās garantijas.

Saskaņā ar Augstākās padomes 1990. gada 26. septembra lēmuma "Par

Latvijas Republikas likuma "Par prokurora uzraudzību Latvijas

Republikā" spēkā stāšanās kārtību" 2. punktu Latvijas Republikas

ģenerālprokuroram tika uzdots mēneša laikā nokomplektēt Latvijas

Republikas prokuratūras kadrus, pirmām kārtām no toreizējiem PSRS

prokuratūras darbiniekiem Latvijā, pārņemot šo darbinieku kadru

lietas. Augstākā padome 1990. gada 2. oktobrī ar lēmumu "Par PSRS

Prokuratūras darbinieku pārcelšanu darbā Latvijas Republikas

Prokuratūrā" noteica, ka tie PSRS prokuratūras darbinieki, kuri

līdz 1990. gada 26. oktobrim apliecinājuši savu vēlēšanos turpmāk

strādāt Latvijas Republikas prokuratūrā, pieņemami darbā Latvijas

Republikas prokuratūrā pārcelšanas kārtībā.

Tādējādi darbā jaunizveidotajā

prokuratūrā tika pārcelti apmēram 90 procenti LPSR prokuratūras

darbinieku, taču neviens tiesību akts viņiem neparedzēja izdienas

pensijas. Pārējie prokurori tika atbrīvoti no darba vai arī pēc

1990. gada 26. oktobra strādāja LPSR prokuratūrā, un uz tiem

attiecās PSRS prokuratūras darbiniekiem noteiktās garantijas.

Kā vēstulē Satversmes tiesai

norādīja T. Jundzis, izstrādājot Uzraudzības likumu, Augstākās

padomes deputāti esot atturējušies tajā ietvert priekšrocības un

privilēģijas atsevišķām personu kategorijām. Tobrīd nešķitis

pamatoti Latvijas Republikas prokuratūras darbiniekiem saglabāt

padomju laika privilēģijas arī pensiju jautājumos. Viņaprāt, šis

jautājums kā politiski jutīgs pat projekta līmenī netika

paredzēts.