Par Prokuroru izdienas pensiju likuma pārejas noteikumu 8.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Apstrīdētā norma attiecas uz sociālo tiesību jomu.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, pārkāpis no Satversmes 1. panta izrietošos

tiesiskās paļāvības un samērīguma principus, kā arī ierobežojis

Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu.

No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas

jēdziena izriet vairāki tiesiskas valsts pamatprincipi, tostarp

arī tiesiskās paļāvības princips un samērīguma princips [sk.

Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.

04-03(98) secinājumu daļas trešo rindkopu un 2000. gada 24. marta

sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3.

punktu].

Satversmes tiesa norādījusi, ka valsts iestādēm ir jābūt

konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

savā darbībā jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu

rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata [sk. Satversmes

tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98)

secinājumu daļas trešo rindkopu]. Savukārt samērīguma

princips nozīmē, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas

tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars

starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2003. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 5.

punktu).

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto

kontroli. Proti, likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma

regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst

Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3.

punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam

jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.