8. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 109. pantam, visupirms noskaidrojams, vai tā ietilpst

tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.

Satversmes 109. pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos".

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu paredz valsts pienākumu

radīt efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās drošības

sistēmu. Tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie

sociālajām tiesībām, valstij ir rīcības brīvība to metožu un

mehānismu izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma

lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas pirmo rindkopu).

Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras

valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā

Nr. 2003-14-01 7. punktu).

Satversmes 109. pants pats par sevi neprasa, bet arī neliedz

valstī izveidot izdienas pensiju sistēmu. Valsts var izvēlēties

dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos

īpašos apstākļus. Tomēr, ja valsts ar likumu ir izveidojusi

izdienas pensiju sistēmu, šī sistēma ir kļuvusi par valsts

sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5.

punktu).

Izdienas pensijām ir vairāki mērķi - kompensēt darbspēju

priekšlaicīgu zaudējumu konkrētajā profesijā, kompensēt dienesta

laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt

attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši

antikorupcijas aspektā. Tātad izdienas pensiju mērķi ir

saistāmi gan ar sociālās nodrošināšanas aspektiem, gan arī citiem

mērķiem. Izdienas pensijas prokuroriem, tāpat kā izdienas

pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta

pakāpēm, noteiktas visu triju minēto mērķu sasniegšanai (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2006-13-0103 7.2. punktu).

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nedz tas, ka šīs pensijas

daļēji tiek izmaksātas no valsts pamatbudžeta, nedz arī tas, ka

izdienas pensijas aptver ne vien sociālo tiesību aspektu, bet

kalpo arī citiem mērķiem, neizņem tās no Satversmes 109. panta

tvēruma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-76-01 5.1. un 5.2. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka, raugoties no Satversmes 109.

pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un aizsardzības

aspekta, valsts vecuma pensijas un izdienas pensijas nav

vienādojamas. Atšķirības starp minētajām pensijām nav nosakāmas

abstrakti, bet izvērtējamas, ņemot vērā konkrētas lietas

apstākļus. Tās galvenokārt balstās uz dažādajiem valsts vecuma

pensijas un izdienas pensijas mērķiem, kā arī to atšķirīgo

piešķiršanas un aprēķināšanas kārtību, finansējuma avotu,

pensijas apmēru u.c. Tāpat izdienas pensijas, pretstatā tiesībām

uz valsts vecuma pensiju, neskar tiesību uz sociālo nodrošinājumu

minimumu. Šādā aspektā iespējams secināt, ka speciālajos likumos

noteikto izdienas pensiju nodrošināšanas un aizsardzības apmērs

ir salīdzinoši mazāks nekā vecuma pensijām un līdz ar to arī

valstij piešķiramā rīcības brīvība šajā jomā ir lielāka.

Tomēr šie apsvērumi norāda uz valsts rīcības brīvības apjomu

konkrētās sociālās garantijas ierobežošanā, bet nemaina

secinājumu, ka izdienas pensijas ietilpst valsts izveidotajā

sociālās drošības sistēmā.

Tātad apstrīdētā norma ietilpst

Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu

saturā.