10. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes profesore Dr. iur. Valentija

Liholaja - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

106. panta pirmajam teikumam.

Pretēji Saeimas norādītajam, apstrīdētajā normā tomēr esot

iekļauts absolūtais aizliegums, jo tas nepieļaujot izņēmumus un

esot noteikts uz mūžu. Turklāt tas aptverot absolūti lielāko daļu

cilvēku, kuri var kļūt par šā aizlieguma adresātiem, - no 336

noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri paredzēti Krimināllikuma

sevišķajā daļā, tikai septiņi esot tādi, kas varētu būt izdarīti

aiz neuzmanības.

Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīma

mērķa - sabiedrības labklājība - sasniegšanai, jo veicinot

publiski privātas kapitālsabiedrības efektīvu pārvaldību,

racionālu un ekonomiski pamatotu līdzekļu izmantošanu un labas

korporatīvās pārvaldības principu ievērošanu. Tomēr, vērtējot

šāda ierobežojuma nepieciešamību, esot jāņem vērā tas, ka

Krimināllikuma sevišķajā daļā ietverti nodarījumi, kas apdraud

dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, un šo noziedzīgo

nodarījumu kaitīguma pakāpe arī ir dažāda. Tādējādi viens no

līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt

līdzvērtīgā kvalitātē, varētu būt absolūtā aizlieguma saglabāšana

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tikai attiecībā

uz personām, kuras iepriekš sodītas par tādiem likumā norādītiem

tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem (iespējams, noziegumiem), kas

vērsti pret tautsaimniecības interesēm, saistīti ar dienesta

ļaunprātību un korupciju, apdraudējuši juridisko personu

mantiskās un citas intereses, rada risku attiecībā uz sabiedrības

labklājības aizsardzību ilgtermiņā. Jautājums par citu iepriekš

par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītu personu iespēju

kandidēt uz valdes locekļa amatu būtu izlemjams nominācijas

komisijā pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, iespējams,

nosakot konkrētu laiku, kādam jābūt pagājušam kopš sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas. Tas ļautu apstrīdētajā normā ietverto

aizliegumu piemērot nevis mehāniski un formāli, bet objektīvas

nepieciešamības dēļ un ievērojot sabiedrības intereses.

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī

nodarījums, par kuru Pieteikuma iesniedzējs iepriekš bija saukts

pie kriminālatbildības, vairs nebija atzīstams par noziedzīgu,

būtu jāapsver tas, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

ir attiecināms uz personām, kuras tika sodītas par tādiem tīšiem

noziedzīgiem nodarījumiem, kuri ir dekriminalizēti.