20. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka aizliegums

kandidēt uz valdes locekļa amatu personai, kura bijusi sodīta par

tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, ir absolūts. Līdzīgu viedokli pauž arī vairākas

pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. iur. Edvīna Danovska

viedokli lietas materiālu 2. sēj. 136. lp. un Dr. iur. Annijas

Kārkliņas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 141. lp.).

Savukārt Saeima norāda, ka šis aizliegums nav absolūts, jo tas

neattiecoties uz ikvienu par noziedzīgu nodarījumu sodītu

personu, bet tikai uz tādām personām, kuras ir sodītas par tīšu

noziedzīgu nodarījumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 107. un 114. lp.).

Satversmes tiesa savā judikatūrā jau vairākās lietās ir

vērtējusi pamattiesību ierobežojumus, kuri uzskatāmi par

absolūtiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

spriedumu lietā Nr. 2017-07-01 un 2019. gada 5. decembra

spriedumu lietā Nr. 2019-01-01). Arī Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir norādījusi, ka tiesiskajam regulējumam, kas piemērojams

neatkarīgi no konkrētā gadījuma apstākļiem, ir absolūts raksturs

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 10.

aprīļa sprieduma lietā "Evans v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 6339/05, 89. punktu). Savukārt tiesību

doktrīnā atzīts, ka par absolūtu aizliegumu uzskatāmas tādas

tiesību normas, kas bez jebkādiem izņēmumiem attiecas uz visām

personām, kuras nonāk to tvērumā, kā arī tādi tiesību normās

ietverti personas pamattiesību ierobežojumi, kuri pēc būtības nav

atkarīgi ne no kādiem individuālajiem apstākļiem (sk.: Cumper

P., Lewis T. Uncertainty, Irony and Subsidiarity: Blanket Bans

and the European Court of Human Rights' Procedural Turn.

International and Comparative Law Quarterly, 2019, Volume 68,

Issue 3, p. 613).

Nosakot, vai apstrīdētajās normās ir ietverts absolūts

personas pamattiesību ierobežojums, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai

tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

izvērtējumu, tādējādi pieļaujot izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. arī Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

19.2. punktu).

Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums kandidēt uz

kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu attiecas uz

visām personām, kas bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Kaut

arī šis regulējums neattiecas uz jebkuru personu, kas sodīta par

kādu noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz personām, kas

izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, tas pilnībā liedz

atsevišķai personu grupai kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes

vai padomes locekļa amatu (sk. arī Dr. iur. Valentijas

Liholajas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 115. lp.).

Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums neparedz katra

konkrēta gadījuma izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus

izņēmumus.

Turklāt aizliegums ir noteikts uz mūžu, proti, ir spēkā

neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais aizliegums ir absolūts.