21. pants

Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai

likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūto

aizliegumu, ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē ietvertās

pamattiesības aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes

tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir:

1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas;

3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

21. punktu).

Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas likumdošanas

principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par absolūta

aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā.