23. pants

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19.2. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 23. punktu).

23.1. Apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais

aizliegums kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes

locekļa amatu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas.

Pieaicinātā persona Dr. iur. Valentija Liholaja norāda,

ka Krimināllikuma sevišķajā daļā ir paredzēti 329 tīši noziedzīgi

nodarījumi, kas apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas

intereses, piemēram, personas dzīvību un veselību, mantiskās

intereses, tautsaimniecības intereses, pārvaldības kārtību,

valsts institūciju normālu darbību. Tomēr šo noziedzīgo

nodarījumu kaitīguma pakāpe esot dažāda, proti, tie kvalificēti

gan kā kriminālpārkāpumi, gan kā noziegumi, tos savukārt iedalot

mazāk smagos, smagos vai sevišķi smagos noziegumos (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 115.-116. lp.).

Absolūtais aizliegums noteikts personām, kas izdarījušas

jebkādus tīšus noziedzīgus nodarījumus, kuri pēc savas būtības

apdraud ļoti dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses un

kuru kaitīguma pakāpe arī ir atšķirīga. Turklāt no apstrīdētajām

normām izriet, ka sodāmības dzēšanai vai noņemšanai nav nekādas

nozīmes.

No Kapitālsabiedrību pārvaldības likumprojekta izstrādes

materiāliem izriet, ka Zemkopības ministrija diskusijās

aicinājusi izšķirošu nozīmi piešķirt nevis tam, ka persona ir

sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet gan izdarītā

noziedzīgā nodarījuma smagumam un raksturam. Ierobežojumam

vajagot būt pamatotam un samērīgam. Personas reiz agrāk izdarītam

salīdzinoši nebūtiskam noziegumam, par kuru sodāmība ir dzēsta

vai noņemta, nevajadzētu radīt personai nepamatotus ierobežojumus

(sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 26.-30. lp.). Tomēr

citas diskusijas, kurās būtu ņemts vērā noziedzīgu nodarījumu

sastāvs un ar tiem apdraudēto interešu raksturs vai kaitīguma

pakāpe, Saeimas komisijas un tās darba grupas sēdēs nav

notikušas.

Izvērtējot apstrīdēto normu izstrādes materiālus, nav gūstams

apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības izvērtējis, kādas

personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgie

nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts kandidēt uz

kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa amatu. Tāpat nav

veikts izvērtējums arī attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu

kaitīguma pakāpi.

Satversmes tiesa nekonstatē, ka likumdevējs, nosakot absolūto

aizliegumu kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes vai padomes

locekļa amatu, būtu vērtējis noziedzīgu nodarījumu kaitīguma

pakāpi vai to, kādas intereses konkrētie noziedzīgie nodarījumi

apdraud.

23.2. Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevējam ir

jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās

sekas ir samērīgas. Jāņem vērā arī tas, ka personas attieksme

pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma

laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2.

punktu).

Piemērojot apstrīdētās normas, nozīme ir ne tikai tam, ka

persona reiz tika sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, bet arī tam, ka šāds ierobežojums saglabājas uz mūžu

neatkarīgi no tā, vai personai sodāmība ir dzēsta vai noņemta.

Kriminoloģiskie pētījumi liecina: jo ilgāku laiku persona

atradusies sabiedrībā un nav izdarījusi jaunu noziedzīgu

nodarījumu, jo lielāka varbūtība, ka sodītā persona atturēsies no

atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Vairumā gadījumu

sodītas, bet desmit gadus no atkārtotu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas atturējušās personas risks atkārtoti izdarīt

noziedzīgu nodarījumu krītas līdz nesodītu personu riska līmenim

(sk. Probācijas dienesta viedokli lietas materiālu 2. sēj.

123. lp.). Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrās daļas 5.

punktam viens no soda mērķiem ir novērst noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanu. Turklāt likumdevējs Latvijas tiesiskajā sistēmā ir

ieviesis sodīto personu resocializācijas un probācijas sistēmu,

kas vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp

veicinot sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas

sistēmas pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas

uzvedība laika gaitā var mainīties (sk. arī Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2.

punktu).

Personai, kurai atbilstoši Krimināllikuma regulējumam sodāmība

ir dzēsta vai noņemta, likumdevējs var noteikt papildu

ierobežojumus vai juridiskas sekas tikai tad, ja tas nepieciešams

būtisku interešu aizsardzībai un nodrošināšanai. Minētā institūta

pastāvēšana pati par sevi apstiprina to, ka persona, kas agrāk

izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, dzīves gaitā var

mainīties.

Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs,

nosakot absolūto aizliegumu kandidēt uz kapitālsabiedrības valdes

vai padomes locekļa amatu, būtu pēc būtības apspriedis iespēju,

ka personas attieksme un rīcība laika gaitā var mainīties.

Līdz ar to likumdevējs nav

izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.