24. pants

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Proti, likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir

jāpārliecinās par to, ka absolūtais aizliegums ir vienīgais

līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā

likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19.3. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūtā

aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku

aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma

izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs un vairākas pieaicinātās personas

norāda uz vairākiem iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, proti,

tādiem izņēmumiem no apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā

aizlieguma, ar kuriem šā aizlieguma mērķi varētu sasniegt

līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, pieteikumu lietas

materiālu 1. sēj. 16.-17. lp., Dr. iur. Valentijas Liholajas

viedokli 2. sēj. 118. lp. un Dr. iur. Annijas Kārkliņas viedokli

2. sēj. 142. lp.).

Saskaņā ar Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31. panta

piekto un sesto daļu, kā arī šā likuma 37. panta piekto un sesto

daļu valdes un padomes locekļu kandidātu izvērtēšanai tiek

izveidota nominācijas komisija, kas citstarp izvērtē arī

kandidātu atbilstību noteiktiem kritērijiem. Kandidātu

nominēšanas un atlases kārtība, tostarp nominācijas komisijas

pienākumi, detalizētāk noteikta Noteikumos Nr. 20 un Pārresoru

koordinācijas centra izstrādātajās Vadlīnijās kapitālsabiedrības

valdes un padomes locekļu kandidātu atlasei un izvērtēšanai

kapitālsabiedrībās, kurās valstij kā dalībniekam (akcionāram) ir

tiesības izvirzīt valdes vai padomes locekļus (sk. Vadlīnijas

kapitālsabiedrības valdes un padomes locekļu kandidātu atlasei un

izvērtēšanai kapitālsabiedrībās, kurās valstij kā dalībniekam

(akcionāram) ir tiesības izvirzīt valdes vai padomes locekļus,

pieejamas: http://www.valstskapitals.gov.lv/).

Tādējādi valdes un padomes locekļu kandidātus jau šobrīd

izvērtē speciāli izveidota nominācijas komisija. Spēkā esošais

normatīvais regulējums nosaka mehānismu, proti, nominācijas

komisiju, kas varētu izvērtēt katra konkrētā gadījuma

individuālos apstākļus, lai pārliecinātos par to, vai iepriekš

par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas

personība un izdarītā nodarījuma apstākļi neliecina par to, ka

persona varētu apdraudēt sabiedrības intereses par efektīvu

kapitālsabiedrības pārvaldīšanu.

Apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais aizliegums attiecas

uz visiem tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri pēc būtības

apdraud ļoti dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses,

tostarp arī tādiem, kas rada tiešu risku sabiedrības labklājībai,

piemēram, ir vērsti pret tautsaimniecības interesēm, saistīti ar

dienesta ļaunprātību vai korupciju, apdraudējuši juridiskās

personas mantiskās intereses (sk. Dr. iur. Valentijas

Liholajas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 115. lp.).

Nosakot izņēmumus no konkrētā aizlieguma un precizējot, uz kādām

ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm ir attiecināms Satversmes

106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums,

jāņem vērā, ka aizliegums joprojām būtu viens no līdzekļiem, ar

kuriem var nodrošināt sabiedrības intereses par kapitālsabiedrību

efektīvu pārvaldīšanu.

Turklāt šāda individuālo apstākļu un individuālas personas

izvērtēšanas iespējamība nebūt nenozīmētu to, ka personai tiks

dota iespēja kļūt par kapitālsabiedrības valdes vai padomes

locekli.

Apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi

līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem

līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, tomēr

likumdevējs šādus izņēmumus nav apsvēris. Tādējādi apstrīdētajās

normās ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma

principam un nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.