6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam.

Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma nebūtu vērtējama

tikai tajā apjomā, kas attiecas uz valdes locekļa amatu publiski

privātā kapitālsabiedrībā. Apstrīdētā norma attiecoties uz

atvasinātas publiskas personas kapitālsabiedrībām un aptverot

dažādu formu kapitālsabiedrības. Tādējādi būtu vērtējamas gan

iespējas kandidēt uz atvasinātas publiskas personas

kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu, gan iespējas kandidēt uz

publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu.

Satversmes 106. panta tvērumā ietilpstot arī

kapitālsabiedrības valdes locekļa amats. Atšķirīgs secinājums

būtu pretējs Satversmes 106. pantā lietotā termina

"ikviens" jēgai un būtībai.

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ir ietverts

absolūtais aizliegums. Lai gan minētais aizliegums neesot

attiecināts uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti aiz

neuzmanības, tas nemainot tā absolūto un negrozāmo raksturu

attiecībā uz tīši izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Lai gan tiesībsargs piekrīt Saeimas viedoklim, ka pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis -

aizsargāt sabiedrības labklājību -, par leģitīmo mērķi šādam

ierobežojumam nevarot uzskatīt demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzību. Tieši pretēji - mūsdienu sabiedrībai esot

nepieciešama attīstīta un progresīva valsts, tātad arī jauni

profesionāļi, kas savas zināšanas un pieredzi var ieguldīt visas

Latvijas attīstības labā. Ja persona pagātnē izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu, kas pēc savām sekām nav bijis smags, un

šai personai sodāmība dzēsta, tas varot nozīmēt, ka persona savus

uzskatus un vērtības laika gaitā ir mainījusi. Arī šādas personas

varot sniegt savu ieguldījumu valstij.

Pretēji Saeimas norādītajam izskatāmajā lietā esot izmantojama

no Satversmes tiesas 2017. gada 14. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 izrietošā metodoloģija, vērtējot to, vai absolūtais

aizliegums atbilst samērīguma principam. Proti, lai gan

apstrīdētā norma tika pieņemta vēl pirms minētā sprieduma,

likumdevējam atbilstoši racionāla likumdevēja principam

vajadzējis proaktīvi reaģēt uz šādu Satversmes tiesas spriedumu

un tajā lietoto metodoloģiju.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

- sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai, un

likumdevējs esot pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

taču neesot izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas. Proti, likumdevējam vajadzējis apsvērt, kādas personu,

sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgais nodarījums,

kura izdarītājam tiek liegts ieņemt gan atvasinātas publiskas

personas kapitālsabiedrības, gan publiski privātas

kapitālsabiedrības valdes locekļa amatu. Tāpat, nosakot attiecīgo

ierobežojumu, neesot ņemts vērā tas, ka personas uzvedība laika

gaitā var mainīties.

Likumdevējs neesot pamatojis arī savu apgalvojumu, ka,

paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā

kvalitātē. Jau pašlaik pastāvot nominācijas komisija, un neesot

objektīvu šķēršļu, kas tai liegtu izvērtēt arī tādas personas

atbilstību valdes locekļa amatam, kura savulaik tikusi sodīta par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Visbeidzot, arī tiesībsargs vērš uzmanību uz savu vēstuli

Ministru prezidentam, kurā viņš lūdzis nodrošināt to, ka

atbilstoši katras tiesību nozares specifikai tiek pārskatīti

normatīvie tiesību akti, kas paredz personām ierobežojumus

attiecībā uz konkrētu nodarbošanos agrāk izdarīta noziedzīga

nodarījuma dēļ.