Par Publisko iepirkumu likuma 39.panta pirmās daļas 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105.pantam

16. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." No

konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

kas garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā, jo lietā nav

strīda par apstrīdētās normas neatbilstību diskriminācijas

aizlieguma principam.

16.1. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nonivelēšanu, jo

"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001.

gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

secinājumu daļas 6. punkts).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.

gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā

Nr. 2008-37-03

7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un

saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas

attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem

mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23.

decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

16.2. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam, ir nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

punktu).