15. pants

Satversmes 105. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu

nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības

var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

15.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

paustajiem viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā

norma aizskar Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības,

ir atšķirīgi. Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar

jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to

izvērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.

panta pirmajiem trim teikumiem.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo

tās ekonomiskās intereses, kuras ir saistītas ar peļņas gūšanu un

kuras aizsargā Satversmes 105. pants. Savukārt Tiesībsargs paudis

viedokli, ka apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105. panta

kontekstā, jo spēkā esošās tiesību normas nedod personai tiesisku

pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts publiskā iepirkuma

līgums, kura izpildes rezultātā šī persona varēs gūt mantisku

labumu. Satversmes 105. pants aizsargājot nevis jebkuras, bet

tikai tādas ekonomiskās intereses, kuru īstenošanās ir likumīgi

un noteikti sagaidāma. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

noskaidros Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību saturu un

izvērtēs, vai apstrīdētā norma ierobežo šīs pamattiesības.

15.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas

līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Valsts pienākums

ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka starptautiskie

cilvēktiesību dokumenti nedefinē jēdziena "īpašums"

saturu. Šādas definīcijas neesamība saistīta ar to, ka dažādās

tiesību sistēmās īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs. Tāpēc

satura noskaidrošanā svarīga nozīme ir Eiropas cilvēktiesību

aizsardzības institūciju sniegtajai šā jēdziena interpretācijai

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-12-01 8. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē ir nostiprināta atziņa, ka Konvencijas Pirmā

protokola 1. pants ietver trīs

atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta

otrais teikums nosaka īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un

īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā

atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2010-47-01 7.2.

punktu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu

lietā AGOSI v. the United Kingdom, 24 October 1986,

application Nr. 9118/80, para. 48).

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka par

īpašumu Konvencijas izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi

prasījumi, proti, tādi, kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv

skaidrs tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

apmierināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu vai

Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā Prince Hans-Adam

II of Liechtenstein v. Germany, 12 July 2001, application No.

42527/98, paras. 82 - 83).

No minētajām atziņām izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai nav

aizsargājamu pamattiesību uz nākotnē iespējamu peļņas gūšanu no

dalības iepirkuma procedūrā. Nedz Satversmes 105. pants, nedz

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants neparedz tiesisko

aizsardzību personas iespējām nākotnē gūt peļņu, jo šāda iespēja

nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neaizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā

nostiprinātās pamattiesības un tiesvedība daļā par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama.