22. pants

Vērtējot, vai

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar

indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertā

tiesību ierobežojuma raksturs.

22.1. Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas

Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot

nacionālos normatīvos aktus, lai pēc iespējas novērstu pretrunas

starp Latvijas nacionālajām un Eiropas Savienības tiesībām

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 24.2. punktu).

Ņemot vērā to, ka iepirkuma procedūras tiek regulētas ne vien

ar Publisko iepirkumu likuma normām, bet arī ar Eiropas

Savienības tiesībām, Latvijas tiesību akti ir interpretējami

tādējādi, lai nerastos pretrunas starp šīm tiesību sistēmām,

ciktāl tas neskar Satversmē ietvertos pamatprincipus. Izvērtējot

iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritērijus, jāņem

vērā Latvijas pārņemto direktīvu prasības un Eiropas Savienības

Tiesas judikatūrā nostiprinātā direktīvu interpretācija (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2007-11-03 25.4. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa

atzinusi, ka dalībvalstis ir tiesīgas paplašināt

direktīvās noteikto iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritēriju loku. Tomēr

šādas tiesības ir izmantojamas vienīgi tiktāl, ciktāl tas

nodrošina vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu

ievērošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma

Assitur lietā, C-538/07, 23. punktu). Turklāt šādi pasākumi nedrīkst

pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgo ierobežojumu

leģitīmo mērķi (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma

Michaniki lietā, C-213/07, 48. punktu un sprieduma Fabricom

lietā, C-21/03 un C-34/03, 34. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav

iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Eiropas Savienības Tiesa ir arī norādījusi, ka kopienu

tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts

tiesību normu, ar ko, kaut arī tiecoties sasniegt leģitīmu mērķi

- vienādu attieksmi pret pretendentiem un pārskatāmību, netiek

ievērots samērīguma princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas

sprieduma Michaniki lietā, C-213/07, 69. punktu, sprieduma

Assitur lietā, C-538/07, 30. punktu un sprieduma Fabricom lietā,

C-21/03 un C-34/03, 33. un 35. punktu).

Kaut arī konkrētajās Eiropas Savienības Tiesas lietās netika

vērtēti apstrīdētajai normai analoģiska satura izslēgšanas

kritēriji, tomēr no tās spriedumiem izriet nepārprotams

secinājums, ka tiesību ierobežošana uz neapstrīdamas prezumpcijas

pamata nav pieļaujama, ja ar to tiek pārkāpts vienlīdzības,

samērīguma un pārskatāmības princips. Apstrīdētajā normā ietvertā

izslēgšanas kritērija formālais raksturs un piemērošanas kārtība

neļauj šīs normas piemērotājam pārliecināties par konkrētā

pretendenta nodokļu saistību izpildi un izslēgšanas pamatotību.

Tādējādi likumdevējam ir jāizvēlas tādi apstrīdētās normas

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kuri ļauj pārliecināties

par pretendenta nodokļu nomaksas saistību izpildi.

Līdz ar to pretendenta izslēgšana no

dalības iepirkuma procedūrā uz neatspēkojamas prezumpcijas pamata

nav pieļaujama.

22.2. Satversmes tiesa jau norādīja, ka apstrīdētā

norma ietver formālu kritēriju, kas tiek piemērots visiem

iepirkuma procedūras pretendentiem, nepārbaudot, vai tie ir

izpildījuši nodokļu nomaksas saistības pret valsti. Tādējādi

pretendentam, kurš ir izpildījis visas nodokļu maksāšanas

saistības, nav iespējas pierādīt, ka tā izslēgšanai no dalības

iepirkuma procedūrā nav pamata.

Var piekrist Finanšu

ministrijas un VID paustajam viedoklim, ka apstrīdētā norma

vērtējama kopsakarā ar Noteikumu Nr. 761 normām. Minēto noteikumu 11.

punkts paredz vairākus nosacījumus pretendenta darba ņēmējiem

izmaksātā atalgojuma pārrēķina veikšanai, tostarp nepilna laika

darbinieku nodarbināšanu un īpatsvaru uzņēmumā, kā arī šo

darbinieku atalgojuma apmēru. Tomēr Noteikumu Nr. 761 piemērošana

ļauj novērst nodokļus maksājošo pretendentu izslēgšanu no dalības

iepirkuma procedūrā tikai izņēmuma gadījumos. Apstrīdētā norma

var ierobežot nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties

iepirkuma procedūrās arī citos gadījumos, kad Noteikumu Nr. 761

piemērošana nepalīdz šo problēmu atrisināt.

Satversmes tiesa atzīst, ka

likumdevējam piemīt rīcības brīvība, nosakot iepirkuma procedūru

pretendentu izslēgšanas kritērijus, ciktāl tie nodrošina

pārskatāmības un vienlīdzības principu ievērošanu publisko

iepirkumu jomā. Tomēr, izmantojot savu rīcības brīvību,

likumdevējam jāizvēlas tādi līdzekļi, kuri pēc iespējas mazāk

ierobežotu personu tiesības. Apstrīdētās normas trūkumi izriet no

tās stingri formālās piemērošanas kārtības, atbilstoši kurai šīs

normas piemērotājam nav jāpārliecinās, vai aizdomas par

pretendenta nodokļu saistību nepilnīgo izpildi ir pamatotas, un

pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu

parādu pret valsti.

Satversmes tiesa jau ir

norādījusi uz dažādajiem iemesliem, kuru dēļ pretendenta darba

ņēmēju vidējais atalgojums var būt zemāks par apstrīdētajā normā

noteikto 70 procentu robežu. Ja apstrīdētās normas piemērotājam

būtu piešķirta rīcības brīvība izvērtēt pretendenta izslēgšanas

nepieciešamību un atbilstību leģitīmajam mērķim, tad pretendents

varētu iesniegt iepirkuma komisijai paskaidrojumus par

salīdzinoši zemā darba ņēmēju atalgojuma iemesliem. Izvērtējot

šos paskaidrojumus, iepirkuma komisija varētu lemt, vai

salīdzinoši zemajam pretendenta darba ņēmēju atalgojumam ir

objektīvi iemesli. Šādā gadījumā tiktu pieļauta arī tādu

pretendentu dalība iepirkuma procedūrā, kuri ir pilnībā

izpildījuši savas nodokļu nomaksas saistības, lai gan atbilst

apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam. Tādējādi

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis joprojām tiktu sasniegts.

Minētais neizslēdz likumdevēja iespējas izvēlēties arī citus

mazāk ierobežojošus apstrīdētās normas leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļus, kuri nodrošinātu nodokļus maksājošo

pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā.

Līdz

ar to apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.