4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž viedokli, ka

apstrīdētā norma nerada Satversmes 105. pantā nostiprināto

pamattiesību aizskārumu. Satversmes 105. pants aizsargājot jau

esošo īpašumu, kā arī aktīvus, attiecībā uz kuriem personai esot

"likumīgas gaidas". Spēkā esošās tiesību normas nedodot

personai tiesisku pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts

publiskā iepirkuma līgums, kā rezultātā šī persona varēs gūt

mantisku labumu.

Nākotnē iespējamā peļņa neesot uzskatāma par īpašumu

Satversmes 105. panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

1. panta izpratnē. Tādējādi neesot pamata vērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 105. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantā

ietverto vienlīdzības principu ikviens uzņēmējs esot tiesīgs

vienoties ar saviem darbiniekiem par atalgojuma apmēru, ciktāl

tas atbilstot valstī noteiktajam minimumam, kā arī piesaistīt

augstāk kvalificētus darbiniekus uz uzņēmuma līguma pamata. Šā

iemesla dēļ apstrīdētā norma neesot piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo tajā noteiktās prasības varot ierobežot arī tādu

komersantu tiesības, kuri ir izpildījuši nodokļu saistības pret

valsti. Leģitīms mērķis šādu komersantu pamattiesību

ierobežošanai vispār neesot konstatējams.

Līdz ar to Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 91. pantam.