18. pants

Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Baznīca ir atdalīta no valsts."

Satversmes 99. pantā noteiktā reliģiskās pārliecības brīvība

aptver dažāda veida reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus

uzskatus, kā arī tiesības pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie

vienas reliģijas. Reliģiskā pārliecība Satversmes 99. panta

izpratnē ir tulkojama plaši. Satversmes 99. pantā ietverto

brīvību dimensija ir svarīgs elements, kas veido ticīgo cilvēku

identitāti un dzīves uzskatus. Aplūkojot šo pantu kopsakarā ar

Satversmes 116. pantu, var secināt, ka reliģiskās pārliecības

iekšējais aspekts (latīņu val. - forum internum) tiek

nošķirts no tiesībām nodoties reliģijai jeb no reliģiskās

pārliecības paušanas kā tiesību uz reliģijas brīvību ārējās

izpausmes (latīņu val. - forum externum). Lai gan

reliģijas brīvība primāri ir cilvēka iekšējās apziņas jautājums,

tomēr tā attiecas arī uz tiesībām nodoties savai reliģijai jeb

paust savu reliģisko pārliecību. Reliģiskās pārliecības paušana

ietver citstarp kultu piekopšanu, reliģisku un rituālu ceremoniju

izpildīšanu un mācību sludināšanu. Ierobežojama ir vienīgi

reliģiskās pārliecības paušana. Reliģiskās pārliecības iekšējās

izpausmes nav ierobežojamas (sal.: Satversmes tiesas

2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑50-03 7.1.-7.2.

punkts).

Satversmes 102. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības

apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās

organizācijās."

Satversmes 102. pantā ietvertais jēdziens "ikviens"

aptver visas personas, kuras var būt pamattiesību subjekts:

fiziskās personas, personu apvienības, privāto tiesību juridiskās

personas. Šajā pantā ietvertajam jēdzienam "biedrība"

ir autonoms saturs. Tas ietver visplašākajā veidā visas

sabiedriskās organizācijas. Tostarp ar šo jēdzienu tiek aptvertas

arī reliģiskās organizācijas. Biedrošanās brīvība veido sistēmu

ar citām Satversmē noteiktajām pamattiesībām un kalpo tām par

papildu garantiju [sal. sk.: Neimanis J. 102. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 395.-412. lpp.].

Satversmes 102. pants turklāt aizsargā dažādus biedrošanās

brīvības izpausmes veidus (sal.: Satversmes tiesas 2014. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 8. punkts).

Satversmes tiesa atzinusi, ka biedrošanās brīvība ir viens no

demokrātiskas valsts iekārtas priekšnoteikumiem. Tā nodrošina

personām iespēju aizsargāt savas tiesiskās intereses,

apvienojoties kopīgu mērķu sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 17.

punktu).

Atklājot Satversmes 99. un 102. panta saturu, jāņem vērā arī

starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un to piemērošanas prakse,

jo Satversmes 89. pants skaidri norāda uz konstitucionālā

likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu

harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sal.:

Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-03-01 11. punkts).

Satversmes 99. pantam līdzīga norma ir ietverta Konvencijas 9.

pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka reliģiskās

pārliecības brīvība, kas nostiprināta Konvencijas 9. pantā, ir

viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Tā veido vienu

no būtiskākajiem ticīgo identitātes un dzīves izpratnes

elementiem, bet tā ir vērtīga arī ateistiem, agnostiķiem,

skeptiķiem un vienaldzīgajiem. Plurālisms, kas panākts ar

grūtībām gadsimtu gaitā, ir būtisks visai sabiedrībai. Proti, šī

brīvība nozīmē piederēt vai nepiederēt pie kādas reliģijas, to

piekopt vai nepiekopt. Reliģijas brīvība ir galvenokārt

individuālās ticības jautājums, taču tā ietver arī brīvību

"izrādīt reliģiju" individuāli un privāti vai kopā ar

citiem, publiski, un kopā ar tiem, kam ir tāda pati ticība.

Ticīgo tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības izrādīt

savu reliģiju kolektīvi, paredz to, ka ticīgie var brīvi

apvienoties un valsts nevar nepamatoti iejaukties šajās tiesībās.

Reliģisku kopienu autonomija ir neaizstājama demokrātiskā

sabiedrībā nepieciešamā plurālisma sastāvdaļa, un tāpēc tā ir

Konvencijas 9. pantā ietvertās garantijas pamatā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā

"Miroļubovs pret Latviju", pieteikums Nr. 798/05, 80.

punktu).

Savukārt Satversmes 102. pantam līdzīga norma ir ietverta

Konvencijas 11. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka

jautājumi, kas skar reliģiskas kopienas organizāciju, aplūkojami

kontekstā ar Konvencijas 11. pantu, kas aizsargā reliģiskās

apvienības no nepamatotas valsts iejaukšanās. Ja reliģijas

brīvība neaizsargātu reliģisku kopienu organizatorisko dzīvi, arī

visi citi reliģiskās brīvības aspekti tiktu vājināti (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 26.

aprīļa sprieduma lietā "İzzettin Doğan and Others v.

Turkey", pieteikums Nr. 62649/10, 93. punktu).

Arī Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur

tiesībām" (Venēcijas komisija) atzinusi, ka tiesības uz

reliģijas brīvību ir cieši saistītas un konkretizējamas kopsakarā

ar biedrošanās brīvību [sk. Eiropas Padomes komisijas

"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2012.

gada 19. marta atzinuma CDL-AD(2012)004 par Ungārijas 2011. gada

Baznīcu likumu 19. punktu, pieejams interneta vietnē:

http://www.venice.coe.int].

Ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, Satversmes tiesa secina,

ka reliģisko organizāciju apvienošanās reliģiskās pārliecības

paušanai ietilpst gan Satversmes 99. panta, gan 102. panta

tvērumā. Reliģiskās organizācijas tiesības uz reliģijas brīvību

tās ārējā izpausmē aizsargā vērtības, kuras aizsargā arī tiesības

uz biedrošanās brīvību. Tāpēc tiesības uz reliģijas brīvību tās

ārējā izpausmē ir konkretizējamas kontekstā ar tiesībām uz

biedrošanās brīvību.

Līdz ar to reliģiskās organizācijas

tiesības uz biedrošanās brīvību ar reliģiskas darbības raksturu

ietilpst Satversmes 99. un 102. panta tvērumā.