19. pants

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot

Konvencijas 9. pantu, atzinusi, ka atteikums piešķirt

reliģiskajai organizācijai juridiskās personas statusu ir

reliģijas brīvības ierobežojums (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 13. decembra sprieduma lietā

"Metropolitan Church of Bessarabia and Others v.

Moldova", pieteikums Nr. 45701/99, 105. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar atteikumu reliģiskajām

organizācijām - draudzēm - piešķirt baznīcas statusu tām

attiecīgi tiek atteikts arī juridiskās personas statuss. Savukārt

Saeima skaidro, ka reliģiskā organizācija, arī draudze, ar brīdi,

kad tā tiek reģistrēta reliģisko organizāciju un to iestāžu

reģistrā, iegūst juridiskās personas statusu un var veikt visas

tās pašas darbības, ko ir tiesīgas veikt juridiskās personas.

Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši Reliģisko organizāciju

likuma 13. panta pirmajai daļai juridiskās personas statusu

reliģiskās organizācijas, tostarp draudzes, kā pamatoti

norādījusi Saeima, iegūst jau ar to reģistrācijas brīdi. Tomēr no

Reliģisko organizāciju likuma normām izriet, ka šāds statuss tiek

noteikts uz laiku. Proti, atbilstoši likuma 8. panta sestajai

daļai reliģiskās organizācijas ikgadējai pārreģistrācijai

dokumenti iesniedzami reģistra iestādei ne vēlāk kā divus mēnešus

pirms reģistrācijas termiņa beigām. Savukārt atbilstoši likuma

18. panta ceturtajai daļai, citstarp gadījumā, kad reliģiskā

organizācija nav iesniegusi dokumentus šā likuma 8. panta sestajā

daļā noteiktajā termiņā, reģistra iestāde nākamajā dienā pēc

reģistrācijas termiņa beigām pieņem lēmumu par reliģiskās

organizācijas izslēgšanu no reģistra.

Saeima norādījusi, ka liegums iegūt vienas (vienotas)

juridiskās personas statusu ierobežo pārreģistrējamu draudžu

iespējas rīkoties vienoti viena subjekta (baznīcas) vārdā un

īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos, kādos šo

brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība

(baznīca).

Satversmes tiesa atzīst, ka tiesību biedroties reliģijas

brīvības īstenošanai ierobežojumu veido ne tikai juridiskās

personas statusa atteikums. To veido arī tāds regulējums, kas

kavē reliģiskās kopienas izmantot biedrošanās tiesības reliģijas

brīvības īstenošanai arī citās organizatoriskajās formās.

Venēcijas komisija atzinusi, ka tiesību paust reliģisko

pārliecību neatņemams elements ir tiesības iegūt juridiskās

personas statusu pietiekami elastīgā veidā (angļu val. -

suitable flexibility), kas piemērots dažādajiem reliģisku

kopienu organizācijas veidiem. Tikpat svarīgi ir tas, ka šādā

veidā organizētai vienībai ir jāspēj pilnīgi īstenot reliģiskās

darbības un darbības, ko parasti veic reģistrētas nevalstiskas

juridiskās personas [sk. Venēcijas komisijas 2012. gada 19.

marta atzinuma CDL-AD(2012)004 par Ungārijas 2011. gada Baznīcu

likumu 39.-40. punktu, pieejams interneta vietnē:

http://www.venice.coe.int/]. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka valstij ir pozitīvs pienākums ieviest atzīšanas

sistēmu, kas atvieglo juridiskās personas statusa iegūšanu

reliģiskām kopienām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.

gada 8. aprīļa sprieduma lietā "Magyar Keresztény Mennonita

Egyház and Others v. Hungary", pieteikumi Nr. 70945/11,

23611/12, 26998/12, 41150/12, 41155/12, 41463/12, 41553/12,

54977/12, 56581/12, 90. punktu).

Līdz ar to reliģiska kopiena atbilstoši Reliģisko organizāciju

likuma 13. panta pirmajai daļai iegūst juridiskās personas

statusu jau brīdī, kad tā tiek reģistrēta kā draudze, bet šāds

juridiskās personas statuss tai tiek piešķirts tikai uz laiku.

Attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo arī reliģisko organizāciju

- draudžu - tiesības apvienoties reliģiskajā savienībā (baznīcā)

un līdz ar to iegūt kopīgu pārstāvniecību. Līdz ar to Satversmes

tiesa secina, ka attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo reliģisku

kopienu tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai,

proti, tās jaunizveidotām draudzēm ierobežo Satversmes 99. un

102. pantā noteiktās pamattiesības.