20. pants

Likumdevēja noteiktai atšķirīgai attieksmei pret

personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir

nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21.

punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pienākums norādīt

leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01

13.2. punktu).

20.1. No paskaidrojumiem, ko tiesas sēdē sniedza

Saeimas pārstāvis, izriet, ka atšķirīgās attieksmes leģitīmais

mērķis ir stiprināt politisko partiju sistēmu. Šādu apgalvojumu

apstiprina arī pieaicinātā persona E. Levits, kas Pašvaldību

vēlēšanu likuma izstrādes un pieņemšanas laikā bija tieslietu

ministrs (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 16. decembra tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 48., 52.

lpp.).

Politiskās partijas ir nozīmīgs demokrātiskas valsts elements.

Kā Satversmes tiesas praksē jau atzīts, politiskā partija ir

personu apvienība, kurai ir noteikta ideoloģija un kuras

galvenais mērķis ir iegūt politisko varu, lai valstī to īstenotu

atbilstoši partijas programmā ietvertajiem mērķiem un principiem

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā

Nr. 2012-16-01 19. punktu). Politiskās partijas veido saikni

starp sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu

sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir atzinusi, ka politiskās

partijas no citām politikā iesaistītajām organizācijām atšķiras

ar to, ka izsaka vēlētājiem piedāvājumus par visaptverošu

sabiedrības modeli un ir spējīgas šos piedāvājumus īstenot, ja

nonāk pie varas (sk. ECT Lielās palātas 2003. gada 13.

februāra sprieduma lietā "Refah Partısı [the Welfare

Party] v. Turkey", pieteikumi Nr. 41340/98, 41342/98,

41343/98 un 41344/98, 87. punktu). Arī pieaicinātā persona D.

Bāra tiesas sēdē uzsvēra, ka politiskās partijas ir demokrātijas

pamats un balsts (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 16.

decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 101.

lpp.).

Tādējādi politisko partiju sistēmas stiprināšana ir vērsta uz

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību un var tikt atzīta par

leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes noteikšanai.

20.2. Saeima norāda, ka, pieņemot Pašvaldību vēlēšanu

likumu, tika mēģināts panākt līdzsvaru starp nepieciešamību

stiprināt politisko partiju sistēmu un nepieciešamību nodrošināt

demokrātiskas vēlēšanas mazajās pašvaldībās, veicinot tajās

politisko konkurenci un iedzīvotāju interešu pārstāvību.

Pašvaldību vēlēšanu likuma pieņemšanas laikā, 1993. - 1994.

gadā, politisko partiju sistēma vēl tikai veidojās. Tolaik arī

pastāvēja atšķirīgi viedokļi par to, kuriem subjektiem būtu

piešķiramas tiesības iesniegt kandidātu sarakstus pašvaldību

vēlēšanām. Valdības iesniegtais likumprojekts paredzēja, ka

kandidātu sarakstus varētu iesniegt gan politiskās partijas, gan

vēlētāju apvienības. Taču radās grūtības ar vēlētāju apvienības

definēšanu un statusu (sk. Saeimas 1993. gada 11. novembra

sēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv/steno/st_93/111193.html,

aplūkota 06.01.2015.). Savukārt priekšlikums, kuru iesniedza

Saeimas deputātu frakcija "Latvijas Nacionālās neatkarības

kustība", paredzēja, ka tiesības iesniegt kandidātu

sarakstus būtu piešķiramas tikai reģistrētām politiskajām

organizācijām, partijām vai šo organizāciju apvienībām (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 134., 135. lpp.). Visbeidzot

Pašvaldību vēlēšanu likuma 15. pants tika pieņemts redakcijā,

saskaņā ar kuru republikas pilsētas domes un rajona padomes

vēlēšanām kandidātu sarakstus bija tiesīgas iesniegt reģistrētas

politiskās organizācijas vai to reģistrētas apvienības, bet

rajona pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanām - papildus

minētajiem subjektiem arī vēlētāju apvienības.

Jāņem vērā tas, ka pašvaldības dome ir pašvaldības iedzīvotāju

politiskās pārstāvības orgāns (sk.: Levits E. Pašvaldību

likuma koncepcija. 2003, 34. punkts,

http://www.public.law.lv/ptilevicpasvaldiba.html, aplūkota

06.01.2015.). Savukārt viena no pašvaldības galvenajām

pazīmēm ir tās ievēlējamība (sk., piemēram: Stucka A. Latvijas

pašvaldību sistēmas pilnveidošanas aktuālie valststiesību

jautājumi. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012,

34. - 35. lpp.). Tādējādi viens no primārajiem pašvaldību

vēlēšanu mērķiem ir pašvaldības iedzīvotāju pārstāvības orgāna

izveidošana.

Jebkura pārstāvības orgāna - parlamenta vai pašvaldības domes

- izveidošana ir iespējama, ja vēlētājiem ir iespējas izvēlēties,

kuram no pieteiktajiem kandidātu sarakstiem viņi atdos savu

balsi. Arī ECT, uzsverot izvēles iespējas nepieciešamību, savā

praksē attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 1. protokola 3. pantu saistībā ar

likumdevēja vēlēšanām ir norādījusi, ka brīva tautas viedokļa

izpausme nav iedomājama tur, kur nepastāv politisko partiju

sistēma, kas pārstāvētu dažādus valsts iedzīvotāju vidū

izplatītus viedokļus (sk. ECT 2014. gada 15. aprīļa sprieduma

lietā "Oran v. Turkey", pieteikumi Nr. 28881/07 un

37920/07, 57. punktu). Minētā atziņa ir attiecināma arī uz

pašvaldības domes kā pārstāvības orgāna vēlēšanām.

Saeima uzsver, ka vēlētāju apvienības esot izņēmums no

principa, saskaņā ar kuru sarakstus visu pašvaldību domju

vēlēšanām ir tiesīgas iesniegt tikai politiskās partijas.

Pieņemot spēkā esošo regulējumu, likumdevējs esot rēķinājies ar

to, ka mazajās pašvaldībās varētu nebūt izveidojusies politisko

partiju pārstāvniecība. Šo viedokli tiesas sēdē apstiprināja arī

Tieslietu ministrijas pārstāve (sk. Satversmes tiesas 2014.

gada 16. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3.

sēj. 37. lpp.).

Tādējādi, lai nodrošinātu pārstāvības orgāna izveidošanu visās

Latvijas pašvaldībās neatkarīgi no iedzīvotāju un pārstāvēto

politisko partiju skaita, likumdevējs kā izņēmumu no vispārējās

kārtības ir noteicis tiesības pilsoņiem mazajos novados kandidēt

arī no vēlētāju apvienību sarakstiem. Proti, paredzot atšķirīgu

attieksmi pilsoņa pasīvo vēlēšanu tiesību īstenošanas kārtībā,

likumdevējs ir vēlējies stiprināt politisko partiju sistēmu un

vienlaikus nodrošināt iedzīvotāju skaita ziņā nelielās

pašvaldībās tāda pārstāvības orgāna izveidošanu, kas pietiekami

plaši atspoguļotu pašvaldības iedzīvotāju intereses.

No minētā izriet, ka ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā

attieksme ir vērsta uz politisko partiju sistēmas stiprināšanu,

vienlaikus nodrošinot pašvaldības domes kā pārstāvības orgāna

izveidi arī mazajos novados. Proti, likumdevēja noteiktās

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība.

Līdz ar to likumdevēja noteiktai

atšķirīgai attieksmei ir leģitīms mērķis.