3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. un 101. pantam.

No Satversmes 101. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības

esot īstenojamas tikai likumā paredzētā veidā. Tāpēc Pieteikuma

iesniedzēji tiesības piedalīties pašvaldības darbībā, kandidējot

pašvaldības domes vēlēšanās, varot īstenot tikai likumā paredzētā

veidā, nevis jebkādā veidā, kas tiem liktos pareizāks vai

ērtāks.

Nedz apstrīdētā norma, nedz kāda cita Pašvaldību vēlēšanu

likuma norma neliedzot Pieteikuma iesniedzējiem kandidēt

pašvaldību vēlēšanās. Tāpat tiesību normas neuzliekot personai

par pienākumu būt politiskās partijas vai politisko partiju

apvienības biedram, lai kandidētu vēlēšanās. Pieteikuma

iesniedzēji pēc būtības vēloties panākt to, lai viņi paši varētu

izvēlēties formu, kādā organizēties kandidātu saraksta

iesniegšanai pašvaldības vēlēšanām.

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot stiprināt tautas vēlēto priekšstāvju

politisko atbildību, to balstot uz partiju sistēmu, proti,

aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu. Politisko partiju nozīmes

stiprināšana esot vienlīdz nepieciešama gan Saeimas, gan

pašvaldību līmenī. Paplašinot vēlētāju apvienību tiesības

iesniegt kandidātu sarakstus, tiktu vājināta politisko partiju

reģionālā ietekme un pārstāvība. Līdz ar to neveidotos visu

valsti aptverošas politisko partiju sistēmas un nacionālā līmeņa

politika tiktu pretstatīta pašvaldību politikai.

Apstrīdētā norma esot piemērota ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai, un nepastāvot citi, saudzējošāki līdzekļi, ar

kuriem šis mērķis būtu sasniedzams. Apstrīdētās normas regulējums

esot saistīts ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas

likuma un Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma regulējumu un

pakārtots tam. Ja vēlētāju apvienībām piešķirtu tiesības iesniegt

kandidātu sarakstus republikas pilsētas domes vēlēšanām, tiktu

apgrūtināta priekšvēlēšanu aģitācijas kontrole un brīvu vēlēšanu

principa ievērošana. Tad sadrumstalotos arī vēlētāju balsis un

politiskā pārstāvība domē, un līdz ar to samazinātos iespēja

sasniegt leģitīmo mērķi tikpat efektīvi. Saeima uzskata, ka

spēcīga politisko partiju sistēma, kā arī pārskatāma un efektīva

priekšvēlēšanu aģitācija atsverot apstrīdētajā normā noteikto

pamattiesību ierobežojumu.

Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

pantam Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka vienādos un

salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kurām ir pasīvās

vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās. Tomēr pašvaldību domju

vēlēšanu norise republikas pilsētās būtiski atšķiroties no domju

vēlēšanu norises novados, kuros iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5

000, tādēļ atšķirīgajai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs

pamats.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Jānis Pleps papildus norādīja,

ka šajā lietā svarīgākais jautājums ir par to, vai tiek

aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 101. pantā

noteiktās pamattiesības. Proti, vai personai ir tiesības

izvēlēties formu, kādā tā īstenos tiesības kandidēt pašvaldību

vēlēšanās, un vai šādas tiesības izriet no Satversmes un Latvijas

starptautiskajām saistībām. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

aizskārums, iespējams, varētu būt radies attiecībā uz republikas

pilsētas domes vēlēšanām, tomēr pamattiesību aizskāruma neesot

attiecībā uz domes vēlēšanām novados, kuros iedzīvotāju skaits ir

lielāks par 5 000.

Apstrīdētā norma attiecībā uz republikas pilsētām esot

izstrādāta politiskā kompromisa rezultātā. Turklāt iespēja

vēlētāju apvienībām iesniegt kandidātu sarakstus bijusi iecerēta

kā pagaidu pasākums, paredzot, ka ar laiku vēlētāju apvienības

integrēsies partijās. Uz apstrīdēto normu esot jāraugās nevis kā

uz tādu, kas neļauj vēlētāju apvienībām iesniegt sarakstus, bet

tieši otrādi - kā uz izņēmumu no principa, ka sarakstus

var iesniegt tikai politiskās partijas. Šo izņēmumu likumdevējs

esot pieļāvis apstākļos, kad politiskās partijas vēl nebija

izveidojušās.

Sniedzot paskaidrojumus par apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeimas pārstāvis J.

Pleps norādīja, ka attiecībā uz atšķirīgās attieksmes atbilstību

samērīguma principam jāņem vērā tie paši argumenti, kas minēti

saistībā ar Satversmes 101. pantu.