1. pants
un 7. panta sestās daļas 2. punkts.

Ja teritorijas plānošanas procesā Rīgas dome būtu pieļāvusi

būtiskus pārkāpumus, varētu secināt, ka Pieteikuma iesniedzēju

īpašuma tiesību ierobežojumi nav noteikti saskaņā ar likumu.

Proti, būtisks teritorijas plānošanas pārkāpums ir tāds

pārkāpums, kura rezultātā pieņemts citāds, nevis tāds lēmums,

kāds būtu bijis, ja procedūra tiktu ievērota, piemēram, ir

būtiski pārkāptas sabiedrības tiesības izteikt savu viedokli par

iespējamo teritorijas plānojumu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji par būtiskiem procesuālajiem

pārkāpumiem uzskata to, ka Rīgas dome:

1) neinformēja viņus par Zemesgabala atļautās izmantošanas

grozīšanu, pieņemot Rīgas teritorijas plānojumu 2006. -

2018. gadam;

2) neņēma vērā viņu viedokli sabiedriskajā apspriešanā par

Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam

grozījumiem;

3) nesniedza atbildi pēc būtības uz viņu iesniegto viedokli

par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam

grozījumiem.

13.1. Vērtējot to, vai Rīgas domei bija pienākums

informēt Pieteikuma iesniedzējus par Rīgas teritorijas plānojuma

2006. - 2018. gadam pieņemšanu, jāņem vērā, ka teritorijas

plānošanas process ir atklāts. Proti, privātpersonām ir tiesības

līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, kā arī sekot līdzi visai

informācijai par to, kādi lēmumi šajā procesā tiek pieņemti.

Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 7. panta sestās

daļas 5. punktu vietējās pašvaldības funkcija ir nodrošināt

sabiedrības līdzdalību vietējās pašvaldības teritorijas

plānošanas procesā. Arī atklātības princips, kas noteikts

Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 7. punktā,

paredz, ka teritorijas plānojums tiek izstrādāts, iesaistot

sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas

atklātumu. Savukārt Noteikumi Nr. 883 noteica obligātās

minimālās prasības attiecībā uz sabiedriskās apspriešanas

organizēšanas procedūru.

Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam

pieņemšana skāra diezgan plašu personu loku. Informācija par

Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanu

tika publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2006. gada

3. janvārī. Savukārt pats plānojums bija pieejams gan Rīgas

domes Pilsētas attīstības departamentā, gan arī Rīgas domes

mājaslapā.

Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka no labas

pārvaldības principa varētu izrietēt pienākums atsevišķos

gadījumos par pieņemtajiem teritorijas plānojuma vai

detālplānojuma grozījumiem privātpersonas informēt tieši. Tomēr

šajā gadījumā skarto personu loks bija pārāk plašs, lai tieši

informētu katru skarto personu.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst: tas, ka Pieteikuma

iesniedzēji netika tieši informēti par Rīgas teritorijas

plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanu, nav procesuāls

pārkāpums.

13.2. Izvērtējot to, vai Rīgas domei bija

sabiedriskajā apspriešanā jāņem vērā Pieteikuma iesniedzēju

iesniegtie priekšlikumi, norādāms, ka plānošanas lēmuma

pieņēmējam ne vienmēr ir jāvadās no personu izteiktajiem

priekšlikumiem vai iesniegtajiem iebildumiem. Tomēr tie ir rūpīgi

jāizvērtē. Pašvaldība ir tiesīga noraidīt viedokli, paredzot

citu, lietderīgāku rezultātu (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

secinājumu daļas 5. punktu).

No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēju iesniegtais viedoklis par vēlamo Zemesgabala atļauto

izmantošanu tika vērtēts. Pēc Rīgas domes ieskata, šajā gadījumā

noteicošais bija aizsargjoslu un trokšņa tiesiskais regulējums,

kas bez attiecīgiem sagatavošanas darbiem nepieļauj būvniecību

Zemesgabalā, tādēļ šis viedoklis netika ņemts vērā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 116. lpp. un 2. sēj.

3. lpp.).

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju sniegto priekšlikumu

neiestrādāšana Rīgas teritorijas plānojuma 2006. -

2018. gadam grozījumos nav procesuāls pārkāpums.

13.3. Lietā nav strīda par to, vai Rīgas dome ir

sniegusi atbildi Pieteikuma iesniedzējiem, bet strīds ir par to,

vai atbilde sniegta pēc būtības (sk. lietas materiālu

1. sēj. 74. lpp.). Proti, Rīgas domes atbildē nav

individualizēti visi lietas faktiskie apstākļi un nav norādīts uz

tiem būtiskajiem tiesiskajiem apstākļiem, kas šajā gadījumā, pēc

Rīgas domes ieskata, kalpoja par pamatu priekšlikuma pilnīgai

noraidīšanai.

Satversmes tiesa atzīst, ka formālu, vienveidīgu vai tipveida

atbilžu sniegšanu uz dažāda satura vai rakstura priekšlikumiem

varētu atzīt par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Tomēr

šādas, lai arī formāla satura atbildes sniegšana pati par sevi

nevar tikt atzīta par būtisku procesuālu pārkāpumu teritorijas

plānojuma izstrādē. Satversmes tiesa piekrīt tam, ka sabiedrības

iesaistīšana ir veikta atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

Pieteikuma iesniedzējiem bija nodrošinātas tiesības piedalīties

teritorijas plānojuma izstrādē. Līdz ar to nav konstatējams

būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi novestu pie

plānojumā noteiktās Zemesgabala atļautās izmantošanas

prettiesiskuma.

Pie tam pozitīvi vērtējama un teritorijas plānošanas

principiem atbilstoša ir Rīgas domes prakse attiecībā uz tiem

privātpersonu priekšlikumiem teritorijas plānojuma izstrādāšanai

vai grozīšanai, kuri netiek iesniegti tieši sabiedriskās

apspriešanas laikā. Proti, atbilstoši Rīgas domes sniegtajai

informācijai arī šādi priekšlaicīgi iesniegti priekšlikumi tiek

vērtēti, lemjot par attiecīgo teritorijas plānojuma redakciju.

Sabiedrības aktivitāte pat tad, ja tā izrādīta pirms sabiedriskās

apspriešanas termiņa, neapšaubāmi vērtējama pozitīvi un vietējai

pašvaldībai ir jāņem vērā. Ja vietējai pašvaldībai kļuvis zināms

šāds iepriekš izteikts viedoklis, tad tā var, piemēram,

sabiedriskajā apspriešanā ieplānot diskusijas par attiecīgajiem

priekšlikumiem.

Satversmes tiesa atzīst, ka, nosakot Zemesgabala atļauto

(plānoto) izmantošanu, ne Rīgas teritorijas plānojuma 2006. -

2018. gadam, ne tā grozījumu izstrādāšanas procesā nav

pieļauti tādi procesuāli pārkāpumi, kas novestu pie plānojumu

prettiesiskuma.

Līdz ar to īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu.

14. Lai pamattiesību ierobežojums būtu

attaisnojams, tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir

nosakāms likumā atbilstoši šā panta trešajam teikumam.

Proti, šo tiesību ierobežojumi var tikt paredzēti likumā

noteiktos gadījumos un kārtībā.

Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Rīgas domei. Kaut arī Rīgas domes

atbildes rakstā nav norādīts tas teritorijas plānojuma leģitīmais

mērķis, atbilstoši kuram Zemesgabals noteikts par apstādījumu un

dabas teritoriju, Satversmes tiesai ex officio ir

pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot

šāda mērķa esamību vai - tieši pretēji - neesamību

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā

izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām pašvaldības

autonomajām funkcijām un Teritorijas plānošanas likuma. Par šādu

leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās pašvaldības pienākums savai

administratīvajai teritorijai izstrādāt teritorijas plānojumu,

kas teritorijas ilgtspējības interesēs citastarp noteic arī

konkrēta īpašuma atļauto izmantošanu.

Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma

iesniedzējiem noteiktais pamattiesību ierobežojums izrietot no

augstāka juridiskā spēka tiesību normām - Būvnormatīvā LBN 100

ietvertajiem būvniecības ierobežojumiem, Noteikumos Nr. 597

noteiktā trokšņa pārvaldības tiesiskā regulējuma, kā arī

Aizsargjoslu likumā ietvertā applūstošo teritoriju aizsargjoslu

tiesiskā regulējuma. Savukārt Rīgas teritorijas plānojums 2006. -

2018. gadam un tā grozījumi pamatā tikai atspoguļojot minēto

normatīvo aktu prasības.

Plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas un labāk

organizētas sabiedrības nosacījumus [sk.: European Conference

of Ministers Responsible for Spatial/Regional Planning (CEMAT),

14 CEMAT (2006) 6 -, Strasbourg, 18 July 2007, pp. 21-23].

Tādējādi ilgtspējīgu attīstību raksturo ne tikai kompakta

apdzīvoto vietu struktūra, bet arī pilsētu ekosistēmu

saglabāšana. Tas nozīmē, ka ilgtspējīga attīstība inter

alia prasa plānotāju izšķiršanos par jaunu būvju pieļaujamību

vai esošo būvju un teritoriju labiekārtošanu, nodrošinot

indivīdiem labākus dzīves apstākļus pilsētvidē un uzlabojot

dzīves kvalitāti.

Ievērojot Teritorijas plānošanas likumā nostiprināto

ilgtspējības principu, teritorijas plānojuma izstrādāšanas

procedūra ir reglamentēta ar mērķi nodrošināt to, ka plānošanas

rezultātā tiek pieņemts izsvērts lēmums ar pienācīgu pamatojumu.

Viens no priekšnoteikumiem šāda lēmuma pieņemšanai ir domes

rīcībā esoša precīza, pilnīga un aktuāla informācija. Līdz ar to

pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā

visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt

ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un

faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu.

Satversmes tiesa norāda, ka vietējās pašvaldības argumenti,

kas kalpojuši par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas

grozīšanai, pauž vienkāršotu izpratni par vietējās pašvaldības

tiesībām un pienākumiem teritorijas plānošanas jomā. Neapšaubāmi,

vietējai pašvaldībai ir pienākums ievērot imperatīvās likuma

prasības, proti, nepārkāpt likumā ietvertās obligātās normas.

Tomēr pašvaldības rīcība, izstrādājot teritorijas plānojumu vai

tā grozījumus, neaprobežojas vienīgi ar mehānisku likuma normu

vai privātpersonu iesniegumos pausto vēlmju pārņemšanu

teritorijas plānojumā. Pašvaldība kā pamatojumu atļautās

(plānotās) izmantošanas grozīšanai var norādīt arī citus

argumentus, ciktāl tie atbilst teritorijas plānošanas

pamatprincipiem un ir pienācīgi izvērtēti un pamatoti teritorijas

plānojuma izstrādāšanas procesā.

Kaut arī Rīgas dome to nav norādījusi, Satversmes tiesa

secina, ka atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" un Teritorijas

plānošanas likumam Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

ierobežojums varētu būt noteikts vietējās pašvaldības

administratīvās teritorijas ilgtspējīgas attīstības

interesēs.

Līdz ar to Rīgas teritorijas

plānojumam 2006. - 2018. gadam, kā arī šā plānojuma

grozījumiem, ciktāl tie attiecas uz Zemesgabalu, ir leģitīms

mērķis.

15. Vietējai pašvaldībai ir pienākums pēc

teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas īstenošanai

noteiktā laika posma beigām, ievērojot nepārtrauktības un

pēctecības principu, izstrādāt jaunu attīstības vīziju un

nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas

nozīmē, ka spēkā esošo teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja

mainījies tā pamatojums (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

secinājumu daļas 7. punktu).

Tātad, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajās normās noteiktais

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi un ir ievēroti arī

nepārtrauktības un pēctecības principi, nepieciešams pārbaudīt,

vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp Pieteikuma

iesniedzēju īpašuma tiesībām un Rīgas pilsētas tiesībām lemt par

savas administratīvās teritorijas attīstību. Proti, šajā gadījumā

ir izvērtējams tas, vai Rīgas dome Zemesgabala atļauto

izmantošanu mainīja pamatoti.

16. No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka

Zemesgabala atļautās izmantošanas maiņas pamatojums izriet no

augstāka juridiskā spēka tiesību normām:

1) Būvnormatīvā LBN 100 ietvertā dzelzceļa sanitārās

aizsargzonas regulējuma;

2) Noteikumos Nr. 597 un Būvnormatīvā LBN 016-03 noteiktajā

trokšņa pārvaldības tiesiskajā regulējumā ietvertajiem

būvniecības ierobežojumiem;

3) Aizsargjoslu likumā ietvertā applūstošo teritoriju

aizsargjoslu tiesiskā regulējuma.

16.1. Izvērtējot, vai Būvnormatīvs LBN 100 varēja

kalpot par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas

grozīšanai, jāņem vērā tas, ka minētais būvnormatīvs tika

apstiprināts ar Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības

ministrijas 1992. gada 28. decembra pavēli

Nr. 118. Tā 1.1. punkts noteica, ka "šis pagaidu

būvnormatīvs nosaka galvenās prasības Latvijas Republikas likumā

"Par teritoriālplānojumiem" minētajiem teritoriālplānojumu

projektiem un detalizē, kā arī konkretizē projektēšanas mērķus un

uzdevumus, papildinot to ar normām, kas nav ietvertas

likumā".

Vides ministrija atzīst, ka Rīgas teritorijas plānojuma 2006.

- 2018. gadam pieņemšanas laikā Būvnormatīvs LBN 100

nevarētu attiekties uz Zemesgabalu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 129. lpp.). Tāpat RAPLM ir norādījusi, ka

nav pamatots Rīgas domes viedoklis par tādiem būvniecības

ierobežojumiem Zemesgabalā, kuri balstītos uz Būvnormatīvu LBN

100 (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81. un

82. lpp.).

Būvnormatīva LBN 100 tiesiskumu un spēkā esamību ir vērtējusi

Tieslietu ministrija. No Tieslietu ministrijas 2004. gada

14. oktobra "Atzinuma par normatīvo aktu spēkā esību"

izriet, ka tas neatbilst ārējā normatīvā akta spēkā esamības

pazīmēm. Proti, Būvnormatīvs LBN 100:

1) ir pretējs Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības

ministrijas 1992. gada 28. decembra pavēlei

Nr. 118, kura noteic, ka pavēlē minētie būvnormatīvi ir

spēkā līdz likuma "Par teritoriālplānojumiem" pieņemšanai;

2) pretēji Noteikumu Nr. 194 pārejas noteikumu

6. punktam nav atbilstošā kārtībā Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrijas apstiprināts;

3) pretēji Būvniecības likuma 22. pantam nav Ministru

kabineta apstiprināts;

4) nekad nav publicēts oficiālajā laikrakstā;

5) uzskatāms par iekšējo normatīvo aktu, kas ir saistošs tikai

tam publisko tiesību subjektam, kas to izdevis. Privātpersonai

tas nav saistošs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 76. -

78. lpp.).

Satversmes tiesa pievienojas minētajiem secinājumiem un

atzīst, ka Būvnormatīvā LBN 100 ietvertais regulējums pats par

sevi nevarēja būt pamatojums Zemesgabala atļautās izmantošanas

grozīšanai.

Vienlaikus ir jāņem vērā tas, ka 1995. gada Rīgas apbūves

noteikumu 6.1.10. punkts, uz kuru Rīgas dome atsaucas kā uz

pamatu būvniecības ierobežojumiem Zemesgabalā, bija tieši

pārņemts no Būvnormatīva LBN 100 7.8. punkta. Vietējām

pašvaldībām tiesības noteikt aizsargjoslas gar dzelzceļiem

piešķīra Aizsargjoslu likuma sākotnējās redakcijas 13. panta

trešās daļas 1. punkts, kas paredzēja, ka pilsētās, ciemos

un citās blīvi apdzīvotās vietās platumu aizsargjoslām gar

dzelzceļiem nosaka teritoriālplānojumos likumā noteiktajā

kārtībā.

Savukārt 2005. gada 22. jūnijā Saeimā pieņemtais

likums "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" Aizsargjoslu likuma

13. panta trešo daļu izteica jaunā redakcijā, nosakot, ka

pilsētās un ciemos dzelzceļa ekspluatācijas aizsargjosla nevar

pārsniegt 50 metru platumu katrā pusē no malējās sliedes.

Aizsargjoslu likuma 13. panta trešās daļas jaunā redakcija

stājās spēkā 2005. gada 15. jūlijā.

Minētais Aizsargjoslu likuma 13. panta trešās daļas

regulējums daļēji bija pārņemts arī Noteikumu Nr. 34

4.9.1. punktā, kas paredzēja, ka minimālais attālums no

dzelzceļa malējā sliežu ceļa ass līdz dzīvokļiem ir 50 metru,

bet, ja netiek pārsniegts normatīvais trokšņa līmenis dzīvojamās

apbūves teritorijā, - 30 metru. Arī Noteikumu Nr. 5

61.1.2. punkts paredz, ka teritorijās gar stratēģiskas un

reģionālas nozīmes dzelzceļiem dzelzceļa ekspluatācijas

aizsargjoslas platums ir 50 metru no malējās sliedes, bet ne

mazāks kā dzelzceļa zemes nodalījuma joslas platums.

Līdz ar to kopš 2005. gada 15. jūlija Rīgas domei

bija pienākums ņemt vērā Aizsargjoslu likuma 13. pantā

noteikto dzelzceļa ekspluatācijas aizsargjoslas tiesisko

regulējumu. Tāpēc 2005. gada 15. jūlija izziņā

norādītajam, ka uz Zemesgabalu attiecas 100 metrus plata sanitārā

aizsargzona, nebija tiesiska pamata. Tādējādi kopš minētā datuma

dzelzceļa sanitārās aizsargzonas regulējums nevarēja kalpot par

pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai.

16.2. Vērtējot to, vai Noteikumos Nr. 597

noteiktais trokšņa pārvaldības tiesiskais regulējums varēja

kalpot par pamatojumu Zemesgabala izmantošanas grozīšanai, jāņem

vērā, ka normatīvie tiesību akti troksni definē kā vienu no

piesārņojuma veidiem. Proti, likuma "Par piesārņojumu"

1. panta 16. punkts noteic, ka vides troksnis ir

nevēlams vai kaitīgs cilvēka darbības radīts āra troksnis,

piemēram, troksnis, ko rada transportlīdzekļi, ceļu satiksme,

dzelzceļa satiksme, gaisa satiksme, troksnis, kas rodas

rūpnieciskās darbības zonās, kā arī troksnis, ko rada likuma

1. pielikumā minētās piesārņojošās darbības (iekārtas).

Mūsdienās troksnis ir atzīts par nozīmīgu cilvēka dzīves

kvalitāti un veselību ietekmējošu faktoru (sk.: Vides Zinātne,

Māra Kļaviņa redakcijā. Latvijas Universitātes Akadēmiskais

apgāds, 2008, 297. - 301. lpp.). Savukārt tiesiskais

regulējums, kas attiecas uz trokšņa kā piesārņojuma ierobežošanu

vai mazināšanu, pamatā pilda cilvēka veselības aizsardzības

funkciju. Arī Rīgas attīstības programmā 2006. - 2012. gadam

un Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijā līdz 2025. gadam

norādīts, ka troksnis ir nozīmīgs vides kvalitāti ietekmējošs

piesārņojums un pēc iespējas ir novēršama vai mazināma tā

nelabvēlīgā iedarbība uz pilsētas iedzīvotāju veselību

(sk. Rīgas attīstības programmas 2006. -

2012. gadam 1.7.2. punktu un Rīgas ilgtermiņa

attīstības stratēģijas līdz 2025. gadam

14.11. uzdevumu,

http://www.rdpad.lv/rpap/rpap_ar_grozijumiem/).

Noteikumi Nr. 597 izdoti saskaņā ar likuma "Par

piesārņojumu" 18.1 panta trešo daļu un ir spēkā kopš

2004. gada 13. jūlija. Šo noteikumu 1. punkts

citastarp noteic trokšņa rādītājus, tā kartēšanas prasības un

termiņus, kā arī trokšņa radīto seku novērtēšanas metodes.

Šo Noteikumu 16. punkts ietver atsauci uz Būvnormatīvu

LBN 016-03 un paredz, ka teritorijā, kur trokšņa rādītāju vērtība

pārsniedz šo noteikumu 2. pielikumā minēto trokšņa

robežlielumu, pieļaujama vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā noteiktajam plānotajam (atļautajam) teritorijas

izmantošanas veidam atbilstošu ēku būvniecība vai rekonstrukcija,

ja tiek projektēti un īstenoti prettrokšņa pasākumi atbilstoši

Būvnormatīva LBN 016-03 prasībām.

Vadoties no Rīgas domes iesniegtās stratēģiskās trokšņu kartes

tuvinājuma Zemesgabalam un atbilstoši Noteikumu Nr. 597 16.

punktam un 2. pielikumam šajā gadījumā ēku būvniecība

noteiktiem mērķiem Zemesgabalā būtu pieļaujama, ievērojot

Būvnormatīva LBN 016-03 prasības. Turpretim daļā Zemesgabala

atsevišķām funkcijām paredzētu ēku būvniecība būtu pieļaujama pat

neņemot vērā Būvnormatīva LBN 016-03 prasības. Arī Noteikumu

Nr. 5 503. punkts paredz, ka būvniecība var tikt

pieļauta, ja ir īstenoti pret trokšņiem vērsti aizsardzības

pasākumi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 129. -

130. lpp.). Normatīvie akti attiecībā uz troksni un tā

novēršanu izvirza prasības, kuras pamatā ir īstenojamas

būvniecības procesā.

Savukārt no Pieteikuma iesniedzēju iesniegtā pārskata par

trokšņu mērījumiem Zemesgabalā izriet, ka dzelzceļa radītais

vides troksnis neliedz būvniecību Zemesgabalā [sk. sabiedrības

ar ierobežotu atbildību "R&D akustika" vides (atklātas

teritorijas) trokšņa testēšanas pārskatu lietas materiālu

1.sēj. 102. - 108. lpp.]. Rīgas dome nav

apstrīdējusi minētajā pārskatā konstatēto, nedz arī iesniegusi

citus dokumentus, kas apstiprinātu pretējo.

Līdz ar to šajā gadījumā ne Noteikumi Nr. 597, ne

Būvnormatīvs LBN 016-03 nevarēja kalpot par pamatojumu

Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai.

16.3. Aizsargjoslu likuma 1. panta

1. punkts noteic, ka aizsargjoslas ir noteiktas platības,

kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan

mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to

ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda

objekta kaitīgās ietekmes. Savukārt šā panta 11. punkts

paredz, ka applūstošā teritorija ir ūdensteces ielejas vai

ūdenstilpes ieplakas daļa, kura palos vai plūdos pilnīgi vai

daļēji applūst un kuras platums ūdensteces vai ūdenstilpes

aizsardzības nolūkos tiek noteikts vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumā atbilstoši šā likuma 7. panta sestajā

daļā noteiktajai metodikai.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas

2. punkta "b" apakšpunktu pilsētās un ciemos aizsargjoslu

gar ūdensobjektiem ar applūstošo teritoriju noteic visā tās

platumā vai ne mazāk kā līdz esošai norobežojošai būvei (ceļa

uzbērumam, aizsargdambim), ja aiz tās esošā teritorija neapplūst.

Likuma 33. panta pirmā daļa paredz, ka aizsargjoslas nosaka

saskaņā ar šo likumu un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā

attēlo teritorijas plānojumos. Savukārt atbilstoši Ministru

kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 406

"Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika"

1. pielikuma 3. punktam virszemes ūdensobjekta

applūstošās teritorijas applūduma aplēses ūdens līmeni nosaka ar

varbūtību vismaz reizi 10 gados (ar 10 procentu applūduma

varbūtību).

Aizsargjoslu likuma tiesiskais regulējums, kas paredz vietējām

pašvaldībām pienākumu teritorijas plānojumos noteikt

applūstošajām teritorijām aizsargjoslu, pamatā pilda divas

funkcijas - vides aizsardzības, kā arī īpašuma aizsardzības

funkciju. Proti, ar aizsargjoslas palīdzību tiek aizsargāts gan

attiecīgais ūdensobjekts no iespējamās nelabvēlīgās cilvēku

iedarbības, gan arī personu īpašums no iespējamiem

apdraudējumiem, ko var izraisīt attiecīgais ūdensobjekts.

No Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam

grafiskās daļas kartes "Galvenās aizsargjoslas un citi

zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" izrietēja, ka

Juglas kanālam kā virszemes ūdensobjektam noteiktā aizsargjosla

Zemesgabalu neskāra. Savukārt no patlaban spēkā esošās Rīgas

teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas

kartes "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas

aprobežojumi M1:10000" secināms, ka Zemesgabals ir ietverts

virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā un noteikts par teritoriju ar

applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā apbūve

jāaizsargā pret applūšanu.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Aizsargjoslu likums šajā

lietā vispār nav piemērojams, jo neesot pierādījumu tam, ka

Zemesgabals applūst. Tāpat esot jāņem vērā tas, ka Rīgas

teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam Juglas kanālam

nebija noteikta tāda applūstošo teritoriju aizsargjosla, kas

aptvertu arī Zemesgabalu.

Savukārt Rīgas dome uzskata, ka Aizsargjoslu likumā paredzētās

applūstošo teritoriju aizsargjoslas noteikšana tikai formāli esot

vietējās pašvaldības kompetencē un šādās teritorijās noteiktie

saimnieciskās darbības ierobežojumi esot spēkā neatkarīgi no to

attēlošanas vai neattēlošanas teritorijas plānojumā.

Spēkā esošajā Rīgas teritorijas plānojuma 2006. -

2018. gadam grafiskās daļas kartē "Galvenās aizsargjoslas un

citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" ir attēlotas

divu veidu applūstošās teritorijas, proti, teritorijas ar

applūšanas varbūtību reizi desmit gados (tumši dzeltenā krāsā) un

teritorijas ar applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā

apbūve jāaizsargā pret applūšanu (zilā krāsā). Citādas virszemes

ūdensobjektu applūstošās teritorijas minētajā grafiskās daļas

kartē nav norādītas. Zemesgabals nav ietverts teritorijā ar

applūšanas varbūtību reizi desmit gados.

Pierādījumi tam, vai Zemesgabals patiešām ir pilnībā

applūstošs, šajā gadījumā ir pretrunīgi. No vienas puses, par to

liecina atbildes rakstam pievienotā sabiedrības ar ierobežotu

atbildību "Procesu analīzes un izpētes centrs" un valsts

sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas

un meteoroloģijas centrs" applūšanas scenāriju modelēšanas

rezultātu karte (sk. lietas materiālu

1. sēj. 124. lpp.). No otras puses, Rīgas

dome, pretēji atbildes rakstā apgalvotajam, nevarēja Satversmes

tiesai iesniegt nekādus pierādījumus par Zemesgabala faktisko

applūšanu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 119. lpp.). Turklāt Rīgas domes

rīcību, proti, Zemesgabala ietveršanu virszemes ūdensobjekta

applūstošo teritoriju aizsargjoslā, ir pamats apšaubīt arī tādēļ,

ka pirms grozījumu izdarīšanas Rīgas teritorijas plānojumā 2006.

- 2018. gadam Zemesgabals netika noteikts par applūstošu

teritoriju un nebija ietverts virszemes ūdensobjekta

aizsargjoslā. Arī RAPLM, atsaucoties uz Rīgas pilsētas

teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas

karti "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas

aprobežojumi", norāda, ka Zemesgabals neatrodoties desmit

procentu plūdu varbūtības teritorijā un neietilpstot virszemes

ūdensobjekta aizsargjoslā, līdz ar to Aizsargjoslu likuma normas

šobrīd neliedzot tā apbūvi (sk. lietas materiālu

1. sēj. 81. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, piemēram, ūdensobjektu

applūšanas riska teritoriju kartes nav apstiprinātas ar normatīvo

aktu un tāpēc nav juridiski saistošas pašvaldībām

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra

sprieduma lietā Nr.2008-03-03 4., 6.2. un

13.2.1. punktu). Pašvaldībai saskaņā ar Ministru

kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 406

"Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" normām

ir pienākums vispusīgi iepazīties ar situāciju un ar pienācīgu

pamatojumu ietvert informāciju par applūstošām teritorijām

teritorijas plānojuma grafiskajā daļā. Proti, aizsargjoslu

ietveršana teritorijas plānojumā nevar būt patvaļīga - tā veicama

uz objektīvi pārbaudītas informācijas pamata.

Tā, piemēram, Ministru kabineta 2008. gada 3. jūnija

noteikumu Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu

noteikšanas metodika" 9.1. - 9.3. punkts detalizēti nosaka,

kādas pazīmes ir jākonstatē dabā, lai secinātu, vai teritorijai

ir applūduma pazīmes, lai noteiktu applūduma robežas un izvērtētu

apkārtesošās infrastruktūras un citu faktoru ietekmi uz

teritoriju.

Savukārt tad, ja applūstošo teritoriju nevar noteikt

atbilstoši minēto noteikumu 9. punktā minētajām pazīmēm,

izmanto šo pašu noteikumu 1. pielikumā minētos

inženiertehniskos aprēķinus.

Satversmes tiesa atzīst, ka visu lietas faktisko apstākļu

individuālam izvērtējumam attiecībā uz konkrētas teritorijas

applūduma iespējamību vēl lielāka nozīme piešķirama tajos

gadījumos, kad vietējā pašvaldība argumentu par kādas teritorijas

applūstamību izmanto, ierobežojot personas pamattiesības,

piemēram, pilnībā liedzot īstenot kādu saimniecisko darbību. Šādu

individualizētu izvērtējumu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību ierobežojumu Rīgas dome nav veikusi.

Tādējādi nevar atzīt, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

ierobežojums attiecībā uz visu Zemesgabalu aptuveni četrdesmit

četru tūkstošu kvadrātmetru platībā ir pietiekami rūpīgi

izvērtēts un noteikts uz pietiekamas informācijas pamata.

Aizsargjoslu likumā ietvertie saimnieciskās darbības

ierobežojumi applūstošajās teritorijās ir spēkā neatkarīgi no to

faktiskās ietveršanas teritorijas plānojumā, aizsargjoslu

faktiskās attēlošanas teritorijas plānojuma grafiskajā daļā, kā

arī teritorijai noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas.

Turklāt teritorijas applūstamība ir fakts, kas vietējai

pašvaldībai jānosaka ar vislielāko rūpību un atbilstoši jāattēlo

teritorijas plānojumā. Lemjot par konkrētas saimnieciskās

darbības, piemēram, būvniecības, pieļaujamību šādā teritorijā,

vietējai pašvaldībai ir pienākums likumā ietvertos ierobežojumus

ņemt vērā un pēc šāda ierobežojuma konstatēšanas, pamatojoties uz

likumu, pilnībā vai daļēji ierobežot attiecīgo saimniecisko

darbību.

Rīgas dome norādījusi, ka ir vērtēts jautājums par

nepieciešamību Zemesgabala teritorijā izbūvēt aizsargdambi, kas

citastarp arī pašu Zemesgabalu pasargātu no plūdiem. Pēc minēto

darbību veikšanas Zemesgabals varētu tikt izslēgts no Juglas

kanāla aizsargjoslas un pēc prettrokšņa pasākumu veikšanas tajā

varētu būt pieļaujama apbūve.

Satversmes tiesa norāda, ka Zemesgabala izslēgšana no Juglas

kanāla applūstošo teritoriju aizsargjoslas ir iespējama, taču

apbūve tajā būtu pieļaujama vienīgi izdarot attiecīgus grozījumus

teritorijas plānojumā, jo šobrīd Zemesgabalam noteiktā atļautā

izmantošana apbūvi liedz. Proti, būtu nepieciešams, piemēram,

mainīt gan teritorijas plānojuma grafiskās daļas kartē "Galvenās

aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi

M1:10000" Zemesgabalam noteikto atļauto izmantošanu, gan arī

citādi attēlot Juglas kanāla applūstošo teritoriju aizsargjoslu.

Līdz ar to Rīgas domes minētā aizsargdambja izbūvēšana pati par

sevi nebūtu pietiekams pamats tam, lai Zemesgabalā pieļautu

būvniecību.

17. Satversmes tiesa šajā spriedumā ir secinājusi,

ka teritorijas plānojums grozīts bez pietiekama pamatojuma. Rīgas

dome papildus šā sprieduma 16. punktā minētajiem nav

norādījusi nekādus citus apsvērumus, kurus tiesa varētu atzīt par

pamatu Zemesgabalam noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas

grozīšanai. Tātad plānotās (atļautās) izmantošanas grozīšana

neatbilst arī Teritorijas plānošanas likuma 3. panta

6. punktā ietvertajam pēctecības un nepārtrauktības

principam.

Līdz ar to Rīgas dome, bez pienācīga

pamatojuma grozot Zemesgabala plānoto (atļauto) izmantošanu, ir

pārkāpusi Satversmes 105. pantu un Teritorijas plānošanas

likuma 3. panta 6. punktu.

18. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru

apstrīdētā norma (akts), šajā lietā - Rīgas teritorijas plānojumā

2006. - 2018. gadam un tā grozījumos Zemesgabalam noteiktā

atļautā izmantošana, zaudē spēku.

Savukārt Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa

noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi

par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai,

uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja

tiesa nav noteikusi citādi. Teritorijas plānojuma atzīšana par

spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža ir nepieciešama, ņemot

vērā teritorijas plānojuma kā normatīvā akta īpašo dabu, kā arī

tādēļ, lai netiktu legalizētas pašvaldības iespējamās nepamatotās

darbības, kas būtu balstītas uz šādu plānojumu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007- 11-03 28. punktu).

Tāpat tiesas uzdevums ir iespēju robežās novērst privātpersonu

pamattiesību pārkāpumu.

Satversmes tiesa uzskata, ka Zemesgabalam noteiktā atļautā

izmantošana būtu atzīstama par spēkā neesošu no tās noteikšanas

brīža. Vienlaikus ir jāņem vērā tas, ka, atceļot kādu pašvaldības

teritorijas plānojuma daļu, vajag nodrošināt, lai attiecīgajā

teritorijā būtu spēkā kāds cits teritorijas plānojums

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada

26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03

14.1. punktu). Šādā gadījumā juridisko spēku atgūst tā

teritorijas plānojumā noteiktā teritorijas atļautā izmantošana,

ko aizstājusi Satversmes tiesas atceltā izmantošana

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 28. punktu).

Rīgas attīstības plāns 1995. - 2005. gadam, saskaņā ar

kuru Zemesgabals atradās mazstāvu dzīvojamā teritorijā, ir

zaudējis spēku gandrīz pirms četriem gadiem - 2006. gada

4. janvārī. Arī tiesību akts, kas to aizstāja - Rīgas

teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam, ir ticis grozīts.

Tātad teritorijas plānojuma tiesiskais regulējums šo četru gadu

laikā ir mainījies vairākkārt. Pretēji tiesiskās noteiktības

principam šajā gadījumā Zemesgabalam būtu pilnībā atjaunot Rīgas

attīstības plānā 1995. - 2005. gadam noteikto atļauto

izmantošanu.

Rīgas attīstības plānā 1995. - 2005. gadam noteiktajai

izmantošanai -mazstāvu dzīvojamā teritorija - spēkā esošajā Rīgas

teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam būtībā atbilst

Noteikumu Nr.5 6.1. nodaļā noteiktā savrupmāju apbūves

teritorija (SDz) un daļēji - 6.2. nodaļā noteiktā

dzīvojamās apbūves teritorija (Dz).

Satversmes tiesa atzīst, ka līdz brīdim, kad Rīgas dome

pieņems nākamos grozījumus Rīgas teritorijas plānojumā 2006. -

2018. gadam, Zemesgabala atļautā izmantošana, izmantošanas

aprobežojumi, kā arī izmantošanas un apbūves noteikumi ir

apspriežami pēc analoģijas ar spēkā esošajiem savrupmāju apbūves

teritorijas un dzīvojamās apbūves teritorijas izmantošanas

noteikumiem, ciktāl tie neparedz plašāku teritorijas atļauto

izmantošanu kā Rīgas attīstības plānā 1995. - 2005. gadam

noteiktā mazstāvu dzīvojamā teritorija.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt, ka Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam

un tā grozījumi, ciktāl tie noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n

(kadastra numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas

teritorijā, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

105. pantam un nav spēkā no to pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.

Kūtris