4. pants

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - norāda,

ka apstrīdētajās normās noteiktais pienākums atbilst Satversmes

105. pantam, taču esot jāapsver, kā nodrošināt samērīgumu starp

personai uzlikto pienākumu un sasniedzamo mērķi - nodrošināt

pilsētvides sakoptību.

4.1. Rīgas dome, izdodot un piemērojot apstrīdētās

normas, neesot ievērojusi Spriedumā lietā Nr. 2003-23-01

izteiktās atziņas par privātpersonām uzliktā pienākuma

samērīgumu. Pašvaldībai, uzliekot īpašniekam pienākumu kopt un

tīrīt attiecīgajam īpašumam piegulošo teritoriju, būtu vienlaikus

jāparedz arī atvieglojumi personām, kuras vecuma, veselības

stāvokļa vai citu objektīvu iemeslu dēļ nespēj minēto pienākumu

izpildīt. VARAM neesot guvusi pārliecību par to, ka Rīgas dome,

izstrādājot attiecīgo tiesisko regulējumu, būtu izvērtējusi savas

iespējas noteikt īpašu kārtību minētajām personu grupām.

4.2. Pašvaldībai esot rīcības brīvība reglamentēt

kārtību, kādā tā nodrošina likuma "Par pašvaldībām" 15.

panta pirmās daļas 2. punktā noteikto pašvaldības autonomo

funkciju - gādāt par savas teritorijas labiekārtošanu un sanitāro

tīrību, tostarp ielu un ceļu uzturēšanu, taču šādai rīcības

brīvībai esot noteiktas robežas.

Pašvaldība nevarot atteikties no pienākuma nodrošināt publiskā

lietošanā esošās teritorijas sistemātisku kopšanu, turklāt

nedrīkstot atteikšanos pamatot ar administratīvās teritorijas

lielumu.

Pašvaldība apstrīdētajās normās noteikto pienākumu varot

pildīt pati vai arī likt to pildīt īpašniekam. Taču pašvaldībai

esot jāizvērtē šā pienākuma apjoms, lai tas būtu adekvāti

sadalīts starp pašvaldību un privātpersonu. Tomēr VARAM norāda,

ka īpašniekam izvirzītā prasība kopt un tīrīt tā īpašumam

piegulošo teritoriju neatkarīgi no tās lieluma esot samērīga.

Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi nevarot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.