7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektors Dr. iur. Edvīns Danovskis -

norāda, ka pašvaldība savas autonomās funkcijas pilda tiktāl,

ciktāl to ļauj tās rīcībā esošie resursi, tostarp budžeta

līdzekļi, taču esot pamatotas šaubas par to, vai apgrūtinājums,

ko īpašniekam rada apstrīdētajās normās viņam noteikto pienākumu

izpilde, ir samērojams ar sabiedrības ieguvumu.

7.1. Gājēju ietvju tīrīšana esot pašvaldības autonomā

funkcija. Pašvaldība savas autonomās funkcijas ietvaros varot

uzlikt pienākumus privātpersonām. Apstrīdētajās normās noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

labklājība, jo pilsētvidei jābūt sakoptai. Kaut arī apstrīdētās

normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, pašvaldībai

būtu jāpiedāvā īpašniekiem izvēles iespēja. Proti, īpašnieks

drīkstētu pats uzņemties apstrīdētajās normās noteiktā pienākuma

izpildi vai arī to uzticēt pašvaldībai. Otrajā gadījumā

pašvaldība par attiecīgo pakalpojumu varētu prasīt maksu.

7.2. Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums nopļaut

zālienu, tīrīt ietvi, savākt un izvest atkritumus esot atbilstošs

tiktāl, ciktāl ar piegulošo teritoriju tiek saprasta

"sētmala", proti, neliela josla gar nekustamā īpašuma

robežu. Taču apstrīdētajās normās ar terminu "piegulošā

teritorija" tiek saprasta jebkādas platības piegulošā

teritorija līdz tuvējai brauktuvei. Šāds īpašniekam uzliktais

apgrūtinājums esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no attiecīgo

teritoriju sakoptības.

Gājēju ietve esot publiski lietojama un parasti pašvaldībai

piederoša teritorija. Tāpēc tās uzturēšana kārtībā esot visupirms

pašvaldības uzdevums neatkarīgi no tā, vai līdzās atrodas citas

personas īpašums un cik tālu tas ir no ietves. Neesot pieļaujams

tik svarīgu pašvaldības pienākumu uzlikt īpašniekiem tādēļ vien,

ka noteiktā attālumā no viņu īpašuma atrodas gājēju ietve un

pašvaldība nespēj nodrošināt visu ietvju regulāru tīrīšanu.

Likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6.

punkts piešķirot pašvaldībai tiesības sanitārās tīrības

nodrošināšanā un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās

teritorijas kopšanā iesaistīt arī iedzīvotājus. Taču šīs normas

jēgai neatbilstot tāda interpretācija, atbilstoši kurai

pašvaldība varētu minēto pienākumu pilnībā pārlikt uz citām

personām. Šāda interpretācija nesamērīgi ierobežotu īpašuma

tiesības. Pienākuma izpildei nepieciešamo budžeta līdzekļu

trūkums nedrīkstot būt par iemeslu tam, lai pašvaldība ar tās

izdotajiem saistošajiem noteikumiem attiecīgo pienākumu uzliktu

īpašniekiem.

7.3. Ja pašvaldības administratīvā teritorija ir liela,

tad publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanai nepieciešami

atbilstoši resursi. Resursu trūkums varot būt par attaisnojumu

tam, kādēļ pašvaldība nenodrošina visu minēto teritoriju

sistemātisku kopšanu. Būtiska nozīme tomēr esot piegulošās

teritorijas platumam un nekustamā īpašuma izvietojumam. Ja

īpašniekam ir pienākums kopt un tīrīt jebkādas platības zālienu

starp īpašumu un brauktuvi, tad šāds pienākums esot acīmredzami

nesamērīgs.

Likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6.

punktā ietvertais deleģējums jau pēc savas būtības prasot

precizēt piegulošās teritorijas apjomu. Proti, likumdevēja

piešķirtā deleģējuma samērīga piemērošana esot iespējama tikai

tad, ja ar terminu "piegulošā teritorija" saprot šauru,

konkrēti noteiktu un visiem īpašniekiem vienādu joslu ap

nekustamo īpašumu.

Secinājumu

daļa