8. pants

Apstrīdētās normas noteic, ka komercsabiedrības

atbilstoši noslēgtajam līgumam, dzīvokļu īpašnieku sabiedrības,

namīpašumu, zemesgabalu un citu teritoriju īpašnieki, valdītāji,

pārvaldnieki - pilnvarnieki, lietotāji - nomnieki (turpmāk visi

kopā - īpašnieki) nodrošina piegulošo teritoriju kopšanu un

tīrīšanu, t.i., zālienu nopļaušanu, ietves tīrīšanu, atkritumu

savākšanu un izvešanu, turklāt īpašnieku pienākums ir nodrošināt

viņu nekustamajā īpašumā un tam piegulošajā teritorijā gājēju

ietvju attīrīšanu no sniega un ledus līdz ietves segumam,

pretslīdes materiāla kaisīšanu, kā arī pagalma celiņu tīrīšanu un

kaisīšanu katru dienu līdz plkst. 8.00.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Satversmes 105. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojums izpaužas tādējādi, ka

apstrīdētās normas uzliek viņam kā nekustamā īpašuma īpašniekam

pienākumu kopt un tīrīt savam īpašumam piegulošo teritoriju. No

minētā pienākuma izpildes neviens neesot atbrīvots, un pašvaldība

neesot paredzējusi atvieglojumus personām, kuras nespēj tām

uzlikto pienākumu pildīt. Turklāt minētais pienākums esot

nesamērīgs, jo konkrētajā gadījumā piegulošās teritorijas platība

faktiski līdzinoties Pieteikuma iesniedzēja nekustamā īpašuma

platībai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1. - 8. lpp.).

Tāpēc Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajās normās

noteiktais piegulošās teritorijas kopšanas un tīrīšanas pienākums

ir atzīstams par Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību

ierobežojumu.

8.1. Tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas Satversmes

105. pantā, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs neapšauba

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta otrajam un

ceturtajam teikumam. Tāpēc izskatāmās lietas ietvaros vērtējama

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.

8.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar "tiesībām

uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības,

kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā

var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1.

punktu).

Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts

pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt

tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču - no

otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 21. punktu). Tātad Satversmes 105. pants paredz

gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu,

tādējādi nosakot šo pamattiesību izmantošanas robežas (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002-01-03 secinājumu daļu un 2009. gada 19. novembra sprieduma

lietā Nr. 2009-09-03 11.2. punktu).

8.3. Pieteikuma iesniedzēja īpašumā ir zemesgabals un

uz tā esošās būves - dzīvojamā ēka un palīgceltne (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 196. - 197. lpp.). Nekustamais īpašums

atrodas blakus divu ielu krustojumam. No katras ielas puses

īpašumam piegulst teritorija, kuras kopšana un tīrīšana ir

Pieteikuma iesniedzēja pienākums saskaņā ar apstrīdētajām normām

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 27. - 30. lpp.).

Apstrīdētās normas neliedz Pieteikuma iesniedzējam valdīt un

lietot viņam piederošo nekustamo īpašumu. Tāpat tās neierobežo

viņa iespējas rīkoties ar nekustamo īpašumu pēc saviem ieskatiem,

piemēram, atsavināt to citai personai. Tomēr apstrīdētās normas

izvirza prasības, kas īpašniekiem, tostarp Pieteikuma

iesniedzējam, ir saistošas tieši tāpēc, ka viņiem pieder

nekustamais īpašums un līdzās tam atrodas piegulošā teritorija.

Minētās prasības ir formulētas kā īpašnieka pienākums kopt un

tīrīt īpašumam piegulošo teritoriju.

Apstrīdētās normas īpašniekam uzliek pienākumu, par kura

izpildi īpašnieks ir atbildīgs neatkarīgi no tā, vai viņš pats

kopj un tīra piegulošo teritoriju vai arī piesaista šim nolūkam

citas personas. Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums

īpašniekam ir apgrūtinājums, jo tā izpilde ir saistīta ar fiziska

darba ieguldījumu, laika patēriņu, nepieciešamo tehnisko līdzekļu

iegādi un finansiāliem izdevumiem.

Satversmes tiesa, izvērtējot likuma "Par

pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību

Satversmes 106. pantam, jau atzinusi, ka īpašumam piegulošās

publiskā lietošanā esošās teritorijas uzkopšana ir uzskatāma par

pienākumu, ko uzliek īpašums (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

21. maija sprieduma lietā Nr. 2003-23-01 9. punktu).

Tādējādi Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības

iespējams ierobežot, ne vien sašaurinot personas īpašuma tiesību

apjomu, bet arī uzliekot personai noteiktus ar īpašumu saistītus

pienākumus. Apstrīdētajās normās minētais pienākums gulstas uz

ikvienu personu, kurai pieder nekustamais īpašums Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā un kuras īpašumam blakus atrodas

piegulošā teritorija.

Pienākums kopt un tīrīt nekustamajam

īpašumam piegulošo teritoriju ierobežo Pieteikuma iesniedzējam

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.