9. pants

Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai

tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa

labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 22. punktu).

9.1. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo

pašvaldībām neesot tiesību to saistošajos noteikumos ietvert

īpašuma tiesību ierobežojumus. Tādējādi Rīgas dome neesot

ievērojusi likumdevēja noteikto deleģējuma mērķi (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 1. - 8. lpp.).

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas

pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības

priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23.

septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu).

Prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus

valsts dzīves jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos

dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti īstenojama. Lai nodrošinātu

efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no

prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam.

Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu

deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda

kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo

likumdevējam nav jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu,

bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma

grozījumu nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu).

Ārējās tiesību normas var izdot tikai tam pilnvarots publiskās

varas subjekts [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 04-03 (99) secinājumu daļas 4. punktu].

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Rīgas dome bija

tiesīga izdot Saistošos noteikumus Nr. 125, nosakot tajos īpašuma

tiesību ierobežojumu.

9.2. Likuma "Par pašvaldībām" 14. panta trešā

daļa noteic, ka pašvaldībām savu funkciju izpildes nodrošināšanai

likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības izdot saistošos

noteikumus. Saskaņā ar šā likuma 43. panta pirmās daļas 5. un 6.

punktu pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus,

paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav

paredzēts likumos, par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu,

kā arī par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam piegulošās

publiskā lietošanā esošās teritorijas (gājēju ietves, izņemot

sabiedriskā transporta pieturvietas, grāvji, caurtekas vai zālāji

līdz brauktuves malai) kopšanu.

Tādējādi likumdevējs ir piešķīris pašvaldībām tiesības izdot

ārējos normatīvos aktus - saistošos noteikumus, lai nodrošinātu

likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2.

punktā minētās autonomās funkcijas izpildi. Tā ir pašvaldības

autonomā funkcija - gādāt par savas administratīvās teritorijas

labiekārtošanu un sanitāro tīrību, un šī funkcija ietver ielu,

ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu; ielu,

laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju

apgaismošanu; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošanu un

uzturēšanu; atkritumu savākšanas un izvešanas kontroli; pretplūdu

pasākumus; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu

izveidošanu un uzturēšanu (sk. likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likuma "Par

pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6. punkts nenoteic

kārtību, kādā uzturama pašvaldības pārziņā esošās administratīvās

teritorijas sanitārā tīrība. Šī kārtība ar saistošajiem

noteikumiem jāievieš pašvaldībai. Turklāt minētā norma nenoteic

personas, kurām jāuztur sanitārā tīrība pašvaldības

administratīvajā teritorijā, un pati par sevi neuzliek personai

pienākumu kopt un tīrīt tās īpašumam piegulošo publiskajā

lietošanā esošo teritoriju (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

21. maija sprieduma lietā Nr. 2003-23-01 8. punktu). Līdzīgi

likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 5.

punktā ir ietverts deleģējums pašvaldībai izdot saistošos

noteikumus par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu, taču

šajā likumā nav reglamentēta uzturēšanas kārtība.

Tādējādi pašvaldībai likuma normās ir noteikts tiesisks

pienākums gādāt par publiskā lietošanā esošajām teritorijām. Lai

nodrošinātu savas autonomās funkcijas izpildi, pašvaldībai ir

jānosaka kārtība, kādā šī funkcija tiek pildīta. Nosakot šo

kārtību, pašvaldībai ir tiesības un pienākums izvēlēties

atbilstošu risinājumu, kas nodrošinātu autonomās funkcijas

efektīvu izpildi.

Viens no iespējamiem risinājumiem ir noteikt, ka pienākums

kopt un tīrīt piegulošo teritoriju ir īpašniekam. Piegulošā

teritorija atrodas tieši līdzās nekustamajam īpašumam. Savukārt

īpašnieks ir tā persona, kurai ir iespējams nodrošināt šīs

teritorijas regulāru kopšanu un tīrīšanu. Gan pašvaldības

administratīvās teritorijas iedzīvotāju, gan paša īpašnieka

interesēs ir tas, lai piegulošā teritorija būtu sakopta.

Raugoties no pašvaldības resursu izmantošanas lietderības

viedokļa, saprātīgs un ekonomiski pamatots risinājums ir

piegulošo teritoriju kopšanas uzticēšana īpašniekiem.

Var secināt, ka pašvaldība ir tiesīga noteikt īpašniekiem

pienākumus viņu īpašumiem piegulošo teritoriju kopšanā un

tīrīšanā. Tas vien, ka likumdevējs šādus īpašnieka pienākumus nav

minējis tieši likumā, nedod pamatu uzskatīt, ka pašvaldība

rīkojusies pretēji likumdevēja noteiktajam deleģējumam.

Līdz ar to Rīgas dome bija tiesīga izdot saistošos noteikumus,

kuros noteikta kārtība, kādā tīrāma un kopjama īpašumiem

piegulošā teritorija.

9.3. Satversmes 105. panta trešais teikums noteic:

"Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar

likumu."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta trešajā

teikumā lietotais vārds "likums" nav interpretējams

vienīgi gramatiski un neaprobežojas tikai ar Saeimas izdotajiem

likumiem to formālajā nozīmē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-62-03 9. punktu). Vārds

"likums" ietver arī citus vispārsaistošus (ārējus)

normatīvos aktus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Turklāt Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības var ierobežot

ne vien ar Saeimas vai tautas pieņemtu likumu, bet arī ar citu

vispārsaistošu (ārējo) normatīvo aktu. Šādam normatīvajam aktam

jābūt izdotam, pamatojoties uz likumu, publicētam vai citādā

veidā pieejamam un pietiekami skaidri formulētam, lai adresāts

varētu izprast savas tiesības un pienākumus, turklāt šim

normatīvajam aktam jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-09-03 13. punktu). Līdz ar to Rīgas dome, ievērojot

likumdevēja noteikto deleģējumu, var ierobežot personām

Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.

Konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

Saistošajiem noteikumiem Nr. 125, kas pieņemti un izsludināti

likumā noteiktajā kārtībā.

Tādējādi īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu.