Par Rīgas domes 2013.gada 18.jūnija saistošo noteikumu Nr.221 "Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" teritorijas izmantošanas un apbūves saistošie noteikumi" 55. un 56.punkta, kā arī pielikuma Nr.1 "Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana", ciktāl tie attiecas uz nekustamā īpašuma Pāvu ielā 10, Rīgā (kadastra Nr.0100 095 0003) plānoto (atļauto) izmantošanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka parka apkalpes

infrastruktūras objektus var izvietot arī citās Mežaparka

teritorijas daļās, neierobežojot Pāvu ielas dzīvojamā kvartāla

īpašnieku tiesības. Mežaparka lokālplānojumā neesot pamatots,

kādēļ šiem objektiem būtu jāatrodas tieši Pāvu ielas dzīvojamā

kvartālā. Mežaparka apmeklētājiem būtu ērtāk saņemt pakalpojumus

citās, biežāk apmeklētās parka vietās. Līdz ar to pastāvot

saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas mazāk

ierobežotu Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 12. lpp.).

Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Noskaidrojot

saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties

likumdevēja un valsts pārvaldes vietā (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19.

punktu).

Pirmkārt, pēc Satversmes tiesas ieskata, Pieteikuma

iesniedzējas piedāvātais risinājums nespētu sasniegt leģitīmo

mērķi tādā pašā kvalitātē, bet novestu pie tā, ka Mežaparka

teritorijā vēl vairāk pieaugtu norobežotu privātmāju apbūves un

līdz ar to arī transporta kustības intensitāte, kas traucētu

parka apmeklētājiem. Tādējādi šāds risinājums pēc būtības nonāktu

pretrunā ar pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Otrkārt, Satversmes tiesa norāda, ka šīs lietas ietvaros tiek

vērtēts jautājums par konkrēta zemes gabala plānotās (atļautās)

izmantošanas veidu, nevis par to, kur citur Mežaparka teritorijā

labāk attīstīt noteikta veida infrastruktūru. Satversmes tiesa

nevar izdarīt lietderības apsvērumus Rīgas domes vietā, lemjot

par to, kur Mežaparka teritorijā būtu lietderīgāk izvietot parka

apkalpes infrastruktūras objektus. Šādu apsvērumu izdarīšana ir

piekritīga Rīgas domei, un tie izvērtējami lokālplānojuma

izstrādes procesā. Pieteikuma iesniedzējas norādītie argumenti

nepamato, ka tās pamattiesības būtu iespējams ierobežot mazāk

aizskarošā veidā, bet ir uzskatāmi par lietderības apsvērumiem,

kuru pārvērtēšana nav piekritīga Satversmes tiesai.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai.