5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes docente Dr.iur. Silvija Meiere - uzskata, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam.

5.1. Neesot šaubu par to, ka Rīgas dome Mežaparka

lokālplānojumu izstrādājusi saskaņā ar Noteikumos Nr. 711

paredzēto kārtību. Par to, ka plānošanas procedūra uzsākta no

jauna, liecinot Lēmums Nr. 5815, ar kuru citastarp apstiprināts

lokālplānojuma izstrādes vadītājs un darba uzdevums, kā arī

turpmākie Rīgas domes lēmumi, ar kuriem plānošanas process

virzīts uz priekšu un noslēdzies ar lokālplānojuma

apstiprināšanu. Līdz ar to neesot pamatots apgalvojums, ka nav

veikts pilns lokālplānojuma izstrādes process. Turklāt normatīvie

akti neliedzot plānošanas procesā izmantot iepriekš veiktās

izpētes un attīstības risinājumu iestrādes. Īpaši tas esot

attiecināms uz šo gadījumu, jo detālplānojums netika izstrādāts

līdz galam un tā mērķis sakritis ar lokālplānojuma mērķi

detalizēt Mežaparka teritorijas plānojumu.

Pašvaldības domei esot plaša rīcības brīvība izlemt, kādos

gadījumos plānošanas process ar teritorijas plānojuma pieņemšanu

nav noslēdzies. Rīgas teritorijas plānojumā esot paredzēts, ka

strīdus teritorijai obligāti izstrādājams detalizēts plānojums.

Līdz ar to plānošanas process attiecībā uz teritoriju, kurā

atrodas Pieteikuma iesniedzējai piederošais zemes gabals, ar

Rīgas teritorijas plānojuma pieņemšanu vēl neesot noslēdzies. Ja

vienas funkcionālās zonas ietvaros atļauti vairāki teritorijas

izmantošanas veidi, konkrētā nekustamajā īpašumā varētu tikt

īstenots jebkurš no tiem. Šādā gadījumā teritorijas plānojums

nepiešķirot konkrēta nekustamā īpašuma īpašniekiem absolūtas

tiesības brīvi izvēlēties sev tīkamāko teritorijas izmantošanas

veidu. Īpašnieku tiesības īstenot konkrētu būvniecības ieceri

šādā gadījumā esot atkarīgas no spēkā esošā detālplānojuma vai

lokālplānojuma.

Pieņemot Teritorijas attīstības plānošanas likumu, teritorijas

plānojumu sistēma esot papildināta ar jaunu plānojuma veidu -

lokālplānojumu. Lokālplānojumu varot izstrādāt republikas

pilsētas daļai, savukārt detālplānojums esot vairāk piemērots

salīdzinoši nelielu teritoriju detalizētai plānošanai. Tā kā šajā

gadījumā plānojums tika izstrādāts visai Mežaparka teritorijai,

t.i., platības ziņā visai ievērojamai Rīgas pilsētas daļai, tad,

ievērojot jauno tiesisko regulējumu, atzīstams, ka plānošanas

uzdevuma izpildei lokālplānojums ir labāk piemērots nekā

detālplānojums.

5.2. Pašvaldības domes lēmums par konkrētas teritorijas

attīstības alternatīvu izvēli būtībā esot politisks lēmums.

Ieinteresētajām personām esot tiesības piedalīties teritorijas

plānojuma izstrādes procesā, izsakot savu viedokli, ierosinājumus

vai bažas. Taču tām neesot subjektīvu tiesību prasīt, lai

pašvaldība teritorijas plānojumā paredzētu tām vēlamāko kādas

teritorijas funkcionālo zonējumu vai vēlamākos teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumus.

Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētajās normās noteiktais

pamattiesību ierobežojums būtu nesamērīgs. Pieteikuma

iesniedzējas tiesības īstenot konkrētu būvniecības ieceri nosakot

nevis Rīgas teritorijas plānojums, bet gan Mežaparka

lokālplānojums. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka ar lokālplānojumu

būtu samazināts nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjoms.

Nekustamā īpašuma iegādes brīdī teritorijas plānošanas process

vēl neesot noslēdzies, tādēļ Pieteikuma iesniedzējai nevarējusi

rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka zemes gabalu varēs izmantot

dzīvojamās mājas būvniecībai. Turklāt būvniecība neesot pilnībā

aizliegta, bet esot tikai noteikti pieļaujamie tās mērķi. Līdz ar

to nevarot uzskatīt, ka ar apstrīdētajām normām būtu vispār

atņemtas tiesības zemes gabalu apbūvēt.

Apstrīdētajās normās akceptētais attīstības risinājums esot

politiskas izvēles rezultāts, tādēļ tiesa to varētu atzīt par

nesamērīgu vienīgi tad, ja tas būtu acīmredzami nepiemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Secinājumu

daļa